"Es esmu Alfa un Omega!" saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!
(Jāņa Atklāsmes Grāmata 1:8)

Alfa ir grieķu alfabēta pirmais burts. Iesākumā bija vārds. Burts kā vārda sastāvdaļa. Sākums.

Ne velti Alfa kurss ir nosaukts tieši tā. Alfa kā sākums, kā pirmā saskarsme ar vēl nezināmo. Pirmais solis ceļā uz Atziņu par Patiesību. Pirmais apliecinājums tam, ka attiecības ar Dievu ir realitāte. Pirmais piedāvājums pieņemt  Dieva uzaicinājumu. Iespēja atgriezties tur, kur Dievs mūs vēlas ieraudzīt.

Ceļi pie Dieva mēdz būt dažādi, bet rezultātā mēs visi nonākam galā. To pašu varētu teikt arī par Alfa konferenci Londonā Holy Trinity (Svētā Trīsvienība) Brompton, kas risinājās no 19. līdz 22. maijam. Mēs tur nokļuvām pa dažādiem ceļiem – izlidojot agri no rīta un vēlu naktī, pārsēžoties vai lidojot ar tiešajiem reisiem, piezemējoties dažādās lidostās un mērojot dažāda garuma ceļus no savām viesu ģimenēm līdz Holy Trinity baznīcai, kur simtiem ceļu saplūda vienā lielā, plašā un ļaužu pārpilnā maģistrālē, pārstāvot  gan Eiropu, gan Āfriku  gan arī dažas Latīņamerikas valstis.

Londona sagaida saulaina un kņadas piepildīta. Kā par brīnumu nelīst, tikai vējš, neganta niknuma pārņemts atgādina par savu stindzinošo klātbūtni ik reizi, kad tam izdodas pastumt saulei priekšā kādu mākoņu gubu.

Kad esmu piereģistrējusies dodos plašajā zem koku lapotnēm izklātajā zālienā meklēt pārējos mūsu baznīcas ļaudis – Vinetu, Rūdolfu, Baibu, Lauru, Larisu, Valteru un, protams, mācītāju Rinaldu ar viņa otro pusīti Ievu. Jāpiebilst, ka tieši šeit, pagalmā, kafijas pauzēs un pusdienas pārtraukumā norisa mūsu sadraudzība un pārrunas par piedzīvoto.

Pirmās divas nedēļas dienas pavadām visi kopā pārpildītā, bet visu pasauli un dažādas ādas krāsas aptverošas kopības sajūtas sasildošā baznīcas zālē un tās balkonā. Ikviens, kurš ir saskāries ar Alfa kursu, noteikti ir dzirdējis Nikija Gambela (Nicky Gumbel) vārdu. Te nu viņš stāv mūsu priekšā un ievadā klāsta kādu no saviem tik dabiski skanošajiem un klausītāju sirdis uzrunājošajiem jokiem. Ērģeļu stabulēm nomācot ģitāru un bungas simtiem balsu saplūst vienā, kopīgi izdziedot slavu Dievam. Dievs ir dzīvs, un Holy Trinity konferences norises  ļauj pilnībā piedzīvot dzīvā Dieva klātbūtni.  Pret debesīm slienas roku mežs un visapkārt acis atmirdz pērļu spožumā vēršoties augšup, tuvāk Tam, uz ko tiecas mūsu sirdis.

Dievs dzird, un polifoniska, daudzbalsīgu skaņu izdvesta milzu viļņa galotnē šajā baznīcā ienāk Svētā Gara atklāsme. Mēs to lūdzam, mēs aicinām, mēs atveram savas sirdis, un Svētais Gars ļauj sevi piedzīvot. Balsis dūc kā uzvaru svinošs bišu eskadrons, Svētā Gara vadītas lūpas veido līdz šim nepazītas zilbes un vārdus, rokās ielīst gurduma pilns smagums un kājas pārvēršas klints bluķos, bet sirds, pateicības un pielūgsmes pilna turpina runāt ar Aizstāvi, ko aiziedams mums ir sūtījis Jēzus.

Jēzus mums mācīja lūgt. Viņš apsolīja būt klātesošs tur, kur divi vai trīs lūgs viņa vārdā. Alfa konference arī māca mūs lūgt. Mēs lūdzam cits par citu, sadodamies rokās, paceļam tās pret Dievu, lūdzam visi kopā un katrs atsevišķi, balsī un klusējot, angliski un katrs savā dzimtajā valodā, meklējam kādu, kurš ir pilnīgi citādāks un lūdzam kopā. Šķiet, ka lūgšana kļūst par dienišķo maizi, par to, kam lūgšanai patiesi ir jābūt mūsu dzīvē.

Vāļājoties zālienā un pārrunājot savus iespaidus arī mēs kļūstam tuvāki. Dieva klātbūtnes intensitāte dara mūs labākus un tas izpaužas arī mīlestībā ko varam sniegt cits citam. Viss ir vienkārši mīļi, un mēs patiesi kļūstam māsas un brāļi Kristū, ko apliecina arī pēkšņa vēlme pēc miera sveiciena un tā neiztrūkstošās sastāvdaļas – apkampšanās.

Ceturtdienas vakarā pēdējo reizi esam kopā Holy Trinity. Tomēr mēs zinām, ka tās nav beigas.  Tas ir tikai sākums. Jauns burts. Alfa. Pirmais solis, lai iedēstītu mūsu ideju stādus savas baznīcas dzīves norisēs un neļautu tiem nonīkt ikdienas steigas ritmā. Mums nav tiesību Holy Trinity Brompton Alfa konferencē saņemtās svētības paturēt tikai sev. Mēs saņēmām daudz. Tagad ir mūsu kārta dot.
 

"Es esmu Alfa un Omega!" saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!
(Jāņa Atklāsmes Grāmata 1:8)

Alfa ir grieķu alfabēta pirmais burts. Iesākumā bija vārds. Burts kā vārda sastāvdaļa. Sākums.

Ne velti Alfa kurss ir nosaukts tieši tā. Alfa kā sākums, kā pirmā saskarsme ar vēl nezināmo. Pirmais solis ceļā uz Atziņu par Patiesību. Pirmais apliecinājums tam, ka attiecības ar Dievu ir realitāte. Pirmais piedāvājums pieņemt  Dieva uzaicinājumu. Iespēja atgriezties tur, kur Dievs mūs vēlas ieraudzīt.

Ceļi pie Dieva mēdz būt dažādi, bet rezultātā mēs visi nonākam galā. To pašu varētu teikt arī par Alfa konferenci Londonā Holy Trinity (Svētā Trīsvienība) Brompton, kas risinājās no 19. līdz 22. maijam. Mēs tur nokļuvām pa dažādiem ceļiem – izlidojot agri no rīta un vēlu naktī, pārsēžoties vai lidojot ar tiešajiem reisiem, piezemējoties dažādās lidostās un mērojot dažāda garuma ceļus no savām viesu ģimenēm līdz Holy Trinity baznīcai, kur simtiem ceļu saplūda vienā lielā, plašā un ļaužu pārpilnā maģistrālē, pārstāvot  gan Eiropu, gan Āfriku  gan arī dažas Latīņamerikas valstis.

Londona sagaida saulaina un kņadas piepildīta. Kā par brīnumu nelīst, tikai vējš, neganta niknuma pārņemts atgādina par savu stindzinošo klātbūtni ik reizi, kad tam izdodas pastumt saulei priekšā kādu mākoņu gubu.

Kad esmu piereģistrējusies dodos plašajā zem koku lapotnēm izklātajā zālienā meklēt pārējos mūsu baznīcas ļaudis – Vinetu, Rūdolfu, Baibu, Lauru, Larisu, Valteru un, protams, mācītāju Rinaldu ar viņa otro pusīti Ievu. Jāpiebilst, ka tieši šeit, pagalmā, kafijas pauzēs un pusdienas pārtraukumā norisa mūsu sadraudzība un pārrunas par piedzīvoto.

Pirmās divas nedēļas dienas pavadām visi kopā pārpildītā, bet visu pasauli un dažādas ādas krāsas aptverošas kopības sajūtas sasildošā baznīcas zālē un tās balkonā. Ikviens, kurš ir saskāries ar Alfa kursu, noteikti ir dzirdējis Nikija Gambela (Nicky Gumbel) vārdu. Te nu viņš stāv mūsu priekšā un ievadā klāsta kādu no saviem tik dabiski skanošajiem un klausītāju sirdis uzrunājošajiem jokiem. Ērģeļu stabulēm nomācot ģitāru un bungas simtiem balsu saplūst vienā, kopīgi izdziedot slavu Dievam. Dievs ir dzīvs, un Holy Trinity konferences norises  ļauj pilnībā piedzīvot dzīvā Dieva klātbūtni.  Pret debesīm slienas roku mežs un visapkārt acis atmirdz pērļu spožumā vēršoties augšup, tuvāk Tam, uz ko tiecas mūsu sirdis.

Dievs dzird, un polifoniska, daudzbalsīgu skaņu izdvesta milzu viļņa galotnē šajā baznīcā ienāk Svētā Gara atklāsme. Mēs to lūdzam, mēs aicinām, mēs atveram savas sirdis, un Svētais Gars ļauj sevi piedzīvot. Balsis dūc kā uzvaru svinošs bišu eskadrons, Svētā Gara vadītas lūpas veido līdz šim nepazītas zilbes un vārdus, rokās ielīst gurduma pilns smagums un kājas pārvēršas klints bluķos, bet sirds, pateicības un pielūgsmes pilna turpina runāt ar Aizstāvi, ko aiziedams mums ir sūtījis Jēzus.

Jēzus mums mācīja lūgt. Viņš apsolīja būt klātesošs tur, kur divi vai trīs lūgs viņa vārdā. Alfa konference arī māca mūs lūgt. Mēs lūdzam cits par citu, sadodamies rokās, paceļam tās pret Dievu, lūdzam visi kopā un katrs atsevišķi, balsī un klusējot, angliski un katrs savā dzimtajā valodā, meklējam kādu, kurš ir pilnīgi citādāks un lūdzam kopā. Šķiet, ka lūgšana kļūst par dienišķo maizi, par to, kam lūgšanai patiesi ir jābūt mūsu dzīvē.

Vāļājoties zālienā un pārrunājot savus iespaidus arī mēs kļūstam tuvāki. Dieva klātbūtnes intensitāte dara mūs labākus un tas izpaužas arī mīlestībā ko varam sniegt cits citam. Viss ir vienkārši mīļi, un mēs patiesi kļūstam māsas un brāļi Kristū, ko apliecina arī pēkšņa vēlme pēc miera sveiciena un tā neiztrūkstošās sastāvdaļas – apkampšanās.

Ceturtdienas vakarā pēdējo reizi esam kopā Holy Trinity. Tomēr mēs zinām, ka tās nav beigas.  Tas ir tikai sākums. Jauns burts. Alfa. Pirmais solis, lai iedēstītu mūsu ideju stādus savas baznīcas dzīves norisēs un neļautu tiem nonīkt ikdienas steigas ritmā. Mums nav tiesību Holy Trinity Brompton Alfa konferencē saņemtās svētības paturēt tikai sev. Mēs saņēmām daudz. Tagad ir mūsu kārta dot.