Aktualitātes
Draudzes vērtības
mācītājs Rinalds Grants
Draudzes vērtības?
Kad jūs nākat uz dievnamu, jūs neredzat ēkas pamatus, bet mēs visi zinām, ka tie tur ir, jo - ja to nebūtu, mēs visi būtu lielās problēmās. Līdzīgi domājot par draudzes attīstību, ļoti svarīgi ir pārliecināties par tās pamatiem – vērtībām, kuras ārēji bieži paliek neredzamas, bet uz tām balstās viss, ko un kā mēs draudzē darām.
Mēs, protams, varam sacīt, ka Bībelē ir visas nepieciešamās vērtības, tomēr, ne visi mēs esam Bībeles eksperti. Arī tad, ja mēs tādi būtu, mēs saskartos ar vajadzību vienoties, kas ir šīs pamatvērtības, par kurām mēs, reiz apspriedušies, vairs nediskutējam. Pamatvērtības mums kalpo kā ceļa stabiņi, kas iezīmē mums ceļu un tā aiztaupa daudz laika un spēka gan mums, kas esam draudzē, gan tiem, kas ārpusē. Tās skaidrāk parāda - kāda draudze mēs esam un gribam būt.
Marta sākumā, atzīmējot draudzē Ģertrūdes dienu, mēs uzsākām diskusiju par draudzes vērtībām. Ar šo rakstu gribu diskusiju turpināt, lai pēc vēlēšanām padome varētu par tām galēji vienoties.
Krīze un draudze, kas domā par savām vērtībām.
Šodien visapkārt dzirdam vārdus krīze, samazināšana, izdzīvošana. Uz šī fona cietis ir arī mūsu budžets, tāpēc liels kārdinājums ir „apgriezt”, „samazināt” un „ierobežot” arī draudzes aktivitātes. Ja kādi biznesa uzņēmumi tā cer pārdzīvot krīzi, tad mums - baznīcai - šo laiku nav jāredz kā krīzi, kuru pēc iespējas klusāk un mierīgāk ir jācenšas pārlaist. Šis ir brīdis, kad cilvēki, kas bija pārliecināti par savu pašpietiekamību un sevis noorganizētu dzīves stabilitāti, sāk jautāt par cerības un drošības avotu ārpus sevis. Baznīcas situāciju iespējams var salīdzināt ar kādu muļķīgu starpgadījumu. Proti, pirms kādiem desmit gadiem Amerikā daudzas draudzes cerēja cilvēkus pievest ticībai pēc iespējas vairākās vietās izlīmējot un cilvēkiem izdalot lapiņas ar saukli - Jēzus ir atbilde. Kāds cilvēks zem šiem vārdiem bija pierakstījis: Jā, bet kāds ir jautājums? Domāju, ka tā bija realitāte, kurā mēs visu laiku esam dzīvojuši – proti, cilvēki sevi nenodarbināja ar būtiskiem un lieliem dzīves jautājumiem. Turpretim šobrīd cilvēki jautā, un tāpēc mēs kā draudze nevaram gatavoties klusāk un mierīgāk pārlaist krīzi, bet tieši pretēji - mums jādomā, kā mēs varam atbildēt uz tiem jautājumiem un vajadzībām, ar ko šodien cilvēki cīnās. Šis baznīcai ir īpašs, Dieva dots iespēju un uzdevumu laiks.
Nesen dzirdēju liecību par kādu ģimeni gados, kura krīzes laikā nolēma retāk pirkt gaļu, lai nebūtu jāsamazina ziedojuma apmērs, kuru tā vienmēr bija sniegusi draudzei. Man šis stāsts kalpoja par iedrošinājumu, jo tas parāda, ka ir lietas, kuras iespējams sev atteikt, lai draudze varētu piepildīt savu aicinājumu šajā garīgo iespēju laikā.
Kādas vērtības liksim savos pamatos?
Šo jautājumu turpināsim sev uzdot un pārrunāt tuvākajos mēnešos. Šeit vēlos minēt dažas vērtības, kuras var kalpot kā izejas punkts tālākām pārrunām.
Dieva mīlestība
Viss sākas ar Dieva mīlestību uz mums. Dievs mūs mīl ar beznosacījuma, sirsnīgu, nebeidzamu mīlestību. No turienes sākas viss pārējais. Tur mēs sajūtam drošību un atveramies mīlēt Dievu. Tur mēs kļūstam gatavi mīlēt cilvēkus - vecus, pieaugušus, jauniešus un bērnus. Kāpēc? Jo zinām, ka Dievs mīl arī viņus.
Skatoties uz mūsu draudzes sastāvu, jāsaka, ka vissliktāk mums klājas tieši ar to, kā mīlam bērnus un pusaudžus, jo tos savā vidū redzam visretāk. Rietumvalstu pētījumi rāda, ka vairāk kā 85% cilvēku par kristiešiem kļūst pirms 16 gadiem. Ja mēs ticam, ka Dievs caur savu baznīcu grib mīlēt šo izšķiroši svarīgo vecuma grupu - bērnus un pusaudžus - tad mums aizvien sev jājautā, kā viņi mūsu vidū jūtas un kam jāmainās, lai viņi justos šeit Dieva mīlēti.
Kāds ir teicis, ka kristīgā armija ir vienīgā, kas tik daudz laika pavada cīnoties pati ar sevi. Ja mēs tiešām ticēsim Dieva mīlestībai, tad nesteigsimies apvainoties cits uz citu, atdarīt cits citam, bet mācīsimies Svētā Gara spēkā piedot un nest cits cita nastas, mēs mācīsimies mīlēt arī tos, kurus sabiedrība nemīl.
Draudzība ar Jēzu
Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka: „Es jūs vairs nesaucu par kalpiem....., bet Es jūs esmu saucis par draugiem”. Jņ.15:15 Dievs Jēzū piedāvā savu draudzību šī vārda dziļākā un skaistākā nozīmē. Šī Dieva piedāvātā tuvība un mūsu garīgā dzīve, atbildot uz to, ir pamats mūsu lūgšanai, slavēšanai, Bībeles lasīšanai un citām garīgām disciplīnām, kuras mācāmies praktizēt gan personīgi, gan kopā kā draudze.
Tādu pašu draudzību Jēzus vēlējās redzēt savu sekotāju vidū. Tāpēc draudzē ir būtiski veidot sadraudzības iespējas nometnēs, mājas grupās, ciemojoties vienam pie otra, runājoties pēc dievkalpojuma kafejnīcā un daudzos citos veidos. Pretējā gadījumā mēs dievkalpojumā gūstam motivāciju cits citu mīlēt, bet mēs īsti nepazīstam tos, ko esam aicināti mīlēt un nezinām, kā praktiski to varam darīt. Rezultātā, mēs tā arī nepiedzīvojam vienu no galvenajiem draudzes dzīves aspektiem – sadraudzību.
Svētā Gara kalpošana
Alfa kursā mēs esam piedzīvojuši, kāda ir atšķirība starp to, ko mēs varam un ko tikai Dievs var. Mēs varam lietas plānot, noorganizēt un varam cilvēkiem skaidrot un atbildēt uz jautājumiem, bet mēs nevaram iedot ticību, mēs nevaram dziedināt cilvēku iekšējos ievainojumus un tāpēc aizvien biežāk mēs mācāmies lūgt vienu no senākajām kristiešu lūgšanām – nāc, Kungs Svētais Gars!
Tādēļ mēs ne tikai atzīstam padomdošanu, bet arī praktizējam savstarpēju aizlūgšanu Alfa kursā, pēc dievkalpojuma pie altāra, slavēšanas dievkalpojuma laikā, pastorātā jeb mājas grupās. Mēs apzināmies, ka Jēzus dotais uzdevums draudzei nav īstenojams mūsu spēkos bez Svētā Gara darba mūsos un caur mums.
Svētuma skaistums
Jesaja grāmatas 53.nodaļu parasti uzskata par mesiānisku pravietojumu attiecībā uz Jēzu. Tur ir teikts, ka Viņam nebija nekāda ārēja skaistuma. Nekur Jaunajā derībā nav teikts, ka Jēzus bija fiziski neglīts vai arī tieši pretēji ļoti skaists. Tomēr, lasot Jauno derību, nevar nepamanīt, ka evaņģēlisti Jēzum piešķir kādu citu skaistumu – ne to, ko pielūdz pasaule, bet svētuma skaistumu. Tieši šādā nozīmē F.Dostojovskis Jēzu ir saucis par visskaistāko.
Mūsu draudzei tas nozīmē - sludināt, mācīt un tiekties, lai ar pareizu Dieva izpratni Viņam ticētu un arī Viņam iepriecinoši un pagodinoši dzīvotu.
Svarīgāk par to, ka baznīca tiecas būt pēc iespējas lielāka ir tas, ka tā tiecas būt pēc iespējas svētāka – apveltīta ar Kristus svētuma skaistumu un pievilcību.
Krusta nešana
Kāds ir teicis, ka cilvēku vislabāk var novērtēt nevis viņu veiksmes un panākumu brīdī, bet gan tad, kad viņš iet cauri pārbaudījumiem un zaudējumiem. Tur mēs redzam Kristus lielumu. Kristus pat Ģetzemenes dārzā palika uzticīgs savai misijai. Sludinot saviem sekotājiem, Jēzus nesolīja vieglas un vienkāršas dienas, bet sacīja, lai mēs aizliedzam sevi, ņemam savu krustu un sekojam Viņam. Bez gatavības - nest krustu - mēs nekad nevarēsi neko panākt ne savā garīgajā dzīvē, ne kalpošanā, ne savā svēttapšanas ceļā kopumā. Tādēļ būtiski, ka krusts nav tikai uz mūsu baznīcas altāra, bet - tas ikdienā ir arī mūsu sirdī.
Augšāmcelšanās spēks
Mēs ticam, ka augšāmcelšanās dēļ Kristus šodien ir dzīvs un sastopams. Pagājušajā gadsimtā evaņģēliskā baznīca tik daudz ir atklājusi Kristus ciešanu nozīmi. Tā ieraudzīja Dievu kā tādu, kurš cieš par mums, bet, tai pat laikā, mēs zinām, ka tas nav Viņa pēdējais vārds – pēdējais nav krusts, bet augšāmcelšanās. Tāpēc Dievs ir arī prieka Dievs. Ja Kristus pēdējais vārds nav ciešanas un nāve, bet augšāmcelšanās un dzīvība, tad baznīcā ir vieta priekam. Tad baznīcā ir vieta iedrošinājumam un nevis kritikai un nosodījumam. Ir tik jauki redzēt kā cilvēki „uzzied” iedrošinošā atmosfērā – kur vēl citur, kā baznīcā šādu vidi lai meklē?
Augšāmcelšanās rītā Jēzus pabeidza savu uzdevumu līdz galam – vislabākā veidā. Tāpēc arī mums draudzē - kaut ko darot, ir jātiecas pēc visaugstākajiem standartiem. Kāds jaunsaimnieks jautāts, kā viņš panāk labāku produkciju nekā viņa konkurenti, sacīja: mēs mērķējam uz perfektumu, bet samierināmies ar ekselentumu. Tā ir attieksme, kas mūsos būtu attīstāma un veicināma. Tas nenozīmē, ka nevar pieļaut kļūdas, jo mēs nekad neko īpašu nesasniegsim, ja neriskēsim un nekļūdīsimies. Mēs bieži neuzdrīkstamies kaut ko sākt, jo baidāmies, ka neizdosies perfekti – rezultātā nenotiek nekas – kam tas ir izdevīgi?
Visu ticīgo priesterība
Mācība par visu ticīgo priesterību ir viens no reformācijas pienesumiem kristīgai baznīcai. Tās pamatā ir pārliecība, ka Dievs var kādus cilvēkus aicināt speciālai kalpošanai kā ordinētus draudzes ganus, tomēr, tai pat laikā Viņš ikvienam cilvēkam ir devis aicinājumu uz kalpošanu un dāvanas tās īstenošanai. Tāpēc mēs ticam, ka ikviens cilvēks var lūgt, ikviens var kalpot, ikviens - dot. Vēl vairāk, ne tikai var, bet tas mums ir jādara, jo tā Dievs ceļ savu draudzi, veido mūsu garīgo dzīvi un dara savu darbu pasaulē. Ir būtiski, ka cilvēki atrod savu kalpošanu draudzē, taču tas pat nav galvenais – galvenais, ka esam draudze, kuras cilvēki dzīvo kalpojošu dzīvi savā darba vietā, ģimenē, skolā, apkārtnē. Tieši tur, ja tā var sacīt, ir mūsu „frontes līnija”. Draudzes darbinieku un kalpotāju mērķis un uzdevums ir stiprināt un atbalstīt tos, kas kalpo ārpusē.
Šīs ir vērtības, par kurām aicinu Jūs domāt un tās apspriest. Būšu priecīgs uzzināt Jūsu viedokli un ieteikumus, tāpēc nāciet un runājiet vai rakstiet – macitajs@gertrude.lv vai sūtiet vēstules uz draudzes kanceleju Rīgā, Ģertrūdes ielā 8.
Draudzes vērtības
mācītājs Rinalds Grants
Draudzes vērtības?
Kad jūs nākat uz dievnamu, jūs neredzat ēkas pamatus, bet mēs visi zinām, ka tie tur ir, jo - ja to nebūtu, mēs visi būtu lielās problēmās. Līdzīgi domājot par draudzes attīstību, ļoti svarīgi ir pārliecināties par tās pamatiem – vērtībām, kuras ārēji bieži paliek neredzamas, bet uz tām balstās viss, ko un kā mēs draudzē darām.
Mēs, protams, varam sacīt, ka Bībelē ir visas nepieciešamās vērtības, tomēr, ne visi mēs esam Bībeles eksperti. Arī tad, ja mēs tādi būtu, mēs saskartos ar vajadzību vienoties, kas ir šīs pamatvērtības, par kurām mēs, reiz apspriedušies, vairs nediskutējam. Pamatvērtības mums kalpo kā ceļa stabiņi, kas iezīmē mums ceļu un tā aiztaupa daudz laika un spēka gan mums, kas esam draudzē, gan tiem, kas ārpusē. Tās skaidrāk parāda - kāda draudze mēs esam un gribam būt.
Marta sākumā, atzīmējot draudzē Ģertrūdes dienu, mēs uzsākām diskusiju par draudzes vērtībām. Ar šo rakstu gribu diskusiju turpināt, lai pēc vēlēšanām padome varētu par tām galēji vienoties.
Krīze un draudze, kas domā par savām vērtībām.
Šodien visapkārt dzirdam vārdus krīze, samazināšana, izdzīvošana. Uz šī fona cietis ir arī mūsu budžets, tāpēc liels kārdinājums ir „apgriezt”, „samazināt” un „ierobežot” arī draudzes aktivitātes. Ja kādi biznesa uzņēmumi tā cer pārdzīvot krīzi, tad mums - baznīcai - šo laiku nav jāredz kā krīzi, kuru pēc iespējas klusāk un mierīgāk ir jācenšas pārlaist. Šis ir brīdis, kad cilvēki, kas bija pārliecināti par savu pašpietiekamību un sevis noorganizētu dzīves stabilitāti, sāk jautāt par cerības un drošības avotu ārpus sevis. Baznīcas situāciju iespējams var salīdzināt ar kādu muļķīgu starpgadījumu. Proti, pirms kādiem desmit gadiem Amerikā daudzas draudzes cerēja cilvēkus pievest ticībai pēc iespējas vairākās vietās izlīmējot un cilvēkiem izdalot lapiņas ar saukli - Jēzus ir atbilde. Kāds cilvēks zem šiem vārdiem bija pierakstījis: Jā, bet kāds ir jautājums? Domāju, ka tā bija realitāte, kurā mēs visu laiku esam dzīvojuši – proti, cilvēki sevi nenodarbināja ar būtiskiem un lieliem dzīves jautājumiem. Turpretim šobrīd cilvēki jautā, un tāpēc mēs kā draudze nevaram gatavoties klusāk un mierīgāk pārlaist krīzi, bet tieši pretēji - mums jādomā, kā mēs varam atbildēt uz tiem jautājumiem un vajadzībām, ar ko šodien cilvēki cīnās. Šis baznīcai ir īpašs, Dieva dots iespēju un uzdevumu laiks.
Nesen dzirdēju liecību par kādu ģimeni gados, kura krīzes laikā nolēma retāk pirkt gaļu, lai nebūtu jāsamazina ziedojuma apmērs, kuru tā vienmēr bija sniegusi draudzei. Man šis stāsts kalpoja par iedrošinājumu, jo tas parāda, ka ir lietas, kuras iespējams sev atteikt, lai draudze varētu piepildīt savu aicinājumu šajā garīgo iespēju laikā.
Kādas vērtības liksim savos pamatos?
Šo jautājumu turpināsim sev uzdot un pārrunāt tuvākajos mēnešos. Šeit vēlos minēt dažas vērtības, kuras var kalpot kā izejas punkts tālākām pārrunām.
Dieva mīlestība
Viss sākas ar Dieva mīlestību uz mums. Dievs mūs mīl ar beznosacījuma, sirsnīgu, nebeidzamu mīlestību. No turienes sākas viss pārējais. Tur mēs sajūtam drošību un atveramies mīlēt Dievu. Tur mēs kļūstam gatavi mīlēt cilvēkus - vecus, pieaugušus, jauniešus un bērnus. Kāpēc? Jo zinām, ka Dievs mīl arī viņus.
Skatoties uz mūsu draudzes sastāvu, jāsaka, ka vissliktāk mums klājas tieši ar to, kā mīlam bērnus un pusaudžus, jo tos savā vidū redzam visretāk. Rietumvalstu pētījumi rāda, ka vairāk kā 85% cilvēku par kristiešiem kļūst pirms 16 gadiem. Ja mēs ticam, ka Dievs caur savu baznīcu grib mīlēt šo izšķiroši svarīgo vecuma grupu - bērnus un pusaudžus - tad mums aizvien sev jājautā, kā viņi mūsu vidū jūtas un kam jāmainās, lai viņi justos šeit Dieva mīlēti.
Kāds ir teicis, ka kristīgā armija ir vienīgā, kas tik daudz laika pavada cīnoties pati ar sevi. Ja mēs tiešām ticēsim Dieva mīlestībai, tad nesteigsimies apvainoties cits uz citu, atdarīt cits citam, bet mācīsimies Svētā Gara spēkā piedot un nest cits cita nastas, mēs mācīsimies mīlēt arī tos, kurus sabiedrība nemīl.
Draudzība ar Jēzu
Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka: „Es jūs vairs nesaucu par kalpiem....., bet Es jūs esmu saucis par draugiem”. Jņ.15:15 Dievs Jēzū piedāvā savu draudzību šī vārda dziļākā un skaistākā nozīmē. Šī Dieva piedāvātā tuvība un mūsu garīgā dzīve, atbildot uz to, ir pamats mūsu lūgšanai, slavēšanai, Bībeles lasīšanai un citām garīgām disciplīnām, kuras mācāmies praktizēt gan personīgi, gan kopā kā draudze.
Tādu pašu draudzību Jēzus vēlējās redzēt savu sekotāju vidū. Tāpēc draudzē ir būtiski veidot sadraudzības iespējas nometnēs, mājas grupās, ciemojoties vienam pie otra, runājoties pēc dievkalpojuma kafejnīcā un daudzos citos veidos. Pretējā gadījumā mēs dievkalpojumā gūstam motivāciju cits citu mīlēt, bet mēs īsti nepazīstam tos, ko esam aicināti mīlēt un nezinām, kā praktiski to varam darīt. Rezultātā, mēs tā arī nepiedzīvojam vienu no galvenajiem draudzes dzīves aspektiem – sadraudzību.
Svētā Gara kalpošana
Alfa kursā mēs esam piedzīvojuši, kāda ir atšķirība starp to, ko mēs varam un ko tikai Dievs var. Mēs varam lietas plānot, noorganizēt un varam cilvēkiem skaidrot un atbildēt uz jautājumiem, bet mēs nevaram iedot ticību, mēs nevaram dziedināt cilvēku iekšējos ievainojumus un tāpēc aizvien biežāk mēs mācāmies lūgt vienu no senākajām kristiešu lūgšanām – nāc, Kungs Svētais Gars!
Tādēļ mēs ne tikai atzīstam padomdošanu, bet arī praktizējam savstarpēju aizlūgšanu Alfa kursā, pēc dievkalpojuma pie altāra, slavēšanas dievkalpojuma laikā, pastorātā jeb mājas grupās. Mēs apzināmies, ka Jēzus dotais uzdevums draudzei nav īstenojams mūsu spēkos bez Svētā Gara darba mūsos un caur mums.
Svētuma skaistums
Jesaja grāmatas 53.nodaļu parasti uzskata par mesiānisku pravietojumu attiecībā uz Jēzu. Tur ir teikts, ka Viņam nebija nekāda ārēja skaistuma. Nekur Jaunajā derībā nav teikts, ka Jēzus bija fiziski neglīts vai arī tieši pretēji ļoti skaists. Tomēr, lasot Jauno derību, nevar nepamanīt, ka evaņģēlisti Jēzum piešķir kādu citu skaistumu – ne to, ko pielūdz pasaule, bet svētuma skaistumu. Tieši šādā nozīmē F.Dostojovskis Jēzu ir saucis par visskaistāko.
Mūsu draudzei tas nozīmē - sludināt, mācīt un tiekties, lai ar pareizu Dieva izpratni Viņam ticētu un arī Viņam iepriecinoši un pagodinoši dzīvotu.
Svarīgāk par to, ka baznīca tiecas būt pēc iespējas lielāka ir tas, ka tā tiecas būt pēc iespējas svētāka – apveltīta ar Kristus svētuma skaistumu un pievilcību.
Krusta nešana
Kāds ir teicis, ka cilvēku vislabāk var novērtēt nevis viņu veiksmes un panākumu brīdī, bet gan tad, kad viņš iet cauri pārbaudījumiem un zaudējumiem. Tur mēs redzam Kristus lielumu. Kristus pat Ģetzemenes dārzā palika uzticīgs savai misijai. Sludinot saviem sekotājiem, Jēzus nesolīja vieglas un vienkāršas dienas, bet sacīja, lai mēs aizliedzam sevi, ņemam savu krustu un sekojam Viņam. Bez gatavības - nest krustu - mēs nekad nevarēsi neko panākt ne savā garīgajā dzīvē, ne kalpošanā, ne savā svēttapšanas ceļā kopumā. Tādēļ būtiski, ka krusts nav tikai uz mūsu baznīcas altāra, bet - tas ikdienā ir arī mūsu sirdī.
Augšāmcelšanās spēks
Mēs ticam, ka augšāmcelšanās dēļ Kristus šodien ir dzīvs un sastopams. Pagājušajā gadsimtā evaņģēliskā baznīca tik daudz ir atklājusi Kristus ciešanu nozīmi. Tā ieraudzīja Dievu kā tādu, kurš cieš par mums, bet, tai pat laikā, mēs zinām, ka tas nav Viņa pēdējais vārds – pēdējais nav krusts, bet augšāmcelšanās. Tāpēc Dievs ir arī prieka Dievs. Ja Kristus pēdējais vārds nav ciešanas un nāve, bet augšāmcelšanās un dzīvība, tad baznīcā ir vieta priekam. Tad baznīcā ir vieta iedrošinājumam un nevis kritikai un nosodījumam. Ir tik jauki redzēt kā cilvēki „uzzied” iedrošinošā atmosfērā – kur vēl citur, kā baznīcā šādu vidi lai meklē?
Augšāmcelšanās rītā Jēzus pabeidza savu uzdevumu līdz galam – vislabākā veidā. Tāpēc arī mums draudzē - kaut ko darot, ir jātiecas pēc visaugstākajiem standartiem. Kāds jaunsaimnieks jautāts, kā viņš panāk labāku produkciju nekā viņa konkurenti, sacīja: mēs mērķējam uz perfektumu, bet samierināmies ar ekselentumu. Tā ir attieksme, kas mūsos būtu attīstāma un veicināma. Tas nenozīmē, ka nevar pieļaut kļūdas, jo mēs nekad neko īpašu nesasniegsim, ja neriskēsim un nekļūdīsimies. Mēs bieži neuzdrīkstamies kaut ko sākt, jo baidāmies, ka neizdosies perfekti – rezultātā nenotiek nekas – kam tas ir izdevīgi?
Visu ticīgo priesterība
Mācība par visu ticīgo priesterību ir viens no reformācijas pienesumiem kristīgai baznīcai. Tās pamatā ir pārliecība, ka Dievs var kādus cilvēkus aicināt speciālai kalpošanai kā ordinētus draudzes ganus, tomēr, tai pat laikā Viņš ikvienam cilvēkam ir devis aicinājumu uz kalpošanu un dāvanas tās īstenošanai. Tāpēc mēs ticam, ka ikviens cilvēks var lūgt, ikviens var kalpot, ikviens - dot. Vēl vairāk, ne tikai var, bet tas mums ir jādara, jo tā Dievs ceļ savu draudzi, veido mūsu garīgo dzīvi un dara savu darbu pasaulē. Ir būtiski, ka cilvēki atrod savu kalpošanu draudzē, taču tas pat nav galvenais – galvenais, ka esam draudze, kuras cilvēki dzīvo kalpojošu dzīvi savā darba vietā, ģimenē, skolā, apkārtnē. Tieši tur, ja tā var sacīt, ir mūsu „frontes līnija”. Draudzes darbinieku un kalpotāju mērķis un uzdevums ir stiprināt un atbalstīt tos, kas kalpo ārpusē.
Šīs ir vērtības, par kurām aicinu Jūs domāt un tās apspriest. Būšu priecīgs uzzināt Jūsu viedokli un ieteikumus, tāpēc nāciet un runājiet vai rakstiet – macitajs@gertrude.lv vai sūtiet vēstules uz draudzes kanceleju Rīgā, Ģertrūdes ielā 8.
|
Aktualitātes
|
