"Es esmu Alfa un Omega!" saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!
(Jāņa Atklāsmes Grāmata 1:8)

Alfa ir grieķu alfabēta pirmais burts. Iesākumā bija vārds. Burts kā vārda sastāvdaļa. Sākums.

Ne velti Alfa kurss ir nosaukts tieši tā. Alfa kā sākums, kā pirmā saskarsme ar vēl nezināmo. Pirmais solis ceļā uz Atziņu par Patiesību. Pirmais apliecinājums tam, ka attiecības ar Dievu ir realitāte. Pirmais piedāvājums pieņemt  Dieva uzaicinājumu. Iespēja atgriezties tur, kur Dievs mūs vēlas ieraudzīt.

Ceļi pie Dieva mēdz būt dažādi, bet rezultātā mēs visi nonākam galā. To pašu varētu teikt arī par Alfa konferenci Londonā Holy Trinity (Svētā Trīsvienība) Brompton, kas risinājās no 19. līdz 22. maijam. Mēs tur nokļuvām pa dažādiem ceļiem – izlidojot agri no rīta un vēlu naktī, pārsēžoties vai lidojot ar tiešajiem reisiem, piezemējoties dažādās lidostās un mērojot dažāda garuma ceļus no savām viesu ģimenēm līdz Holy Trinity baznīcai, kur simtiem ceļu saplūda vienā lielā, plašā un ļaužu pārpilnā maģistrālē, pārstāvot  gan Eiropu, gan Āfriku  gan arī dažas Latīņamerikas valstis. lasīt tālāk >

"Es esmu Alfa un Omega!" saka Kungs Dievs, kas ir, kas bija, kas nāk, Visuvaldītājs!
(Jāņa Atklāsmes Grāmata 1:8)

Alfa ir grieķu alfabēta pirmais burts. Iesākumā bija vārds. Burts kā vārda sastāvdaļa. Sākums.

Ne velti Alfa kurss ir nosaukts tieši tā. Alfa kā sākums, kā pirmā saskarsme ar vēl nezināmo. Pirmais solis ceļā uz Atziņu par Patiesību. Pirmais apliecinājums tam, ka attiecības ar Dievu ir realitāte. Pirmais piedāvājums pieņemt  Dieva uzaicinājumu. Iespēja atgriezties tur, kur Dievs mūs vēlas ieraudzīt.

Ceļi pie Dieva mēdz būt dažādi, bet rezultātā mēs visi nonākam galā. To pašu varētu teikt arī par Alfa konferenci Londonā Holy Trinity (Svētā Trīsvienība) Brompton, kas risinājās no 19. līdz 22. maijam. Mēs tur nokļuvām pa dažādiem ceļiem – izlidojot agri no rīta un vēlu naktī, pārsēžoties vai lidojot ar tiešajiem reisiem, piezemējoties dažādās lidostās un mērojot dažāda garuma ceļus no savām viesu ģimenēm līdz Holy Trinity baznīcai, kur simtiem ceļu saplūda vienā lielā, plašā un ļaužu pārpilnā maģistrālē, pārstāvot  gan Eiropu, gan Āfriku  gan arī dažas Latīņamerikas valstis.

Londona sagaida saulaina un kņadas piepildīta. Kā par brīnumu nelīst, tikai vējš, neganta niknuma pārņemts atgādina par savu stindzinošo klātbūtni ik reizi, kad tam izdodas pastumt saulei priekšā kādu mākoņu gubu.

Kad esmu piereģistrējusies dodos plašajā zem koku lapotnēm izklātajā zālienā meklēt pārējos mūsu baznīcas ļaudis – Vinetu, Rūdolfu, Baibu, Lauru, Larisu, Valteru un, protams, mācītāju Rinaldu ar viņa otro pusīti Ievu. Jāpiebilst, ka tieši šeit, pagalmā, kafijas pauzēs un pusdienas pārtraukumā norisa mūsu sadraudzība un pārrunas par piedzīvoto.

Pirmās divas nedēļas dienas pavadām visi kopā pārpildītā, bet visu pasauli un dažādas ādas krāsas aptverošas kopības sajūtas sasildošā baznīcas zālē un tās balkonā. Ikviens, kurš ir saskāries ar Alfa kursu, noteikti ir dzirdējis Nikija Gambela (Nicky Gumbel) vārdu. Te nu viņš stāv mūsu priekšā un ievadā klāsta kādu no saviem tik dabiski skanošajiem un klausītāju sirdis uzrunājošajiem jokiem. Ērģeļu stabulēm nomācot ģitāru un bungas simtiem balsu saplūst vienā, kopīgi izdziedot slavu Dievam. Dievs ir dzīvs, un Holy Trinity konferences norises  ļauj pilnībā piedzīvot dzīvā Dieva klātbūtni.  Pret debesīm slienas roku mežs un visapkārt acis atmirdz pērļu spožumā vēršoties augšup, tuvāk Tam, uz ko tiecas mūsu sirdis.

Dievs dzird, un polifoniska, daudzbalsīgu skaņu izdvesta milzu viļņa galotnē šajā baznīcā ienāk Svētā Gara atklāsme. Mēs to lūdzam, mēs aicinām, mēs atveram savas sirdis, un Svētais Gars ļauj sevi piedzīvot. Balsis dūc kā uzvaru svinošs bišu eskadrons, Svētā Gara vadītas lūpas veido līdz šim nepazītas zilbes un vārdus, rokās ielīst gurduma pilns smagums un kājas pārvēršas klints bluķos, bet sirds, pateicības un pielūgsmes pilna turpina runāt ar Aizstāvi, ko aiziedams mums ir sūtījis Jēzus.

Jēzus mums mācīja lūgt. Viņš apsolīja būt klātesošs tur, kur divi vai trīs lūgs viņa vārdā. Alfa konference arī māca mūs lūgt. Mēs lūdzam cits par citu, sadodamies rokās, paceļam tās pret Dievu, lūdzam visi kopā un katrs atsevišķi, balsī un klusējot, angliski un katrs savā dzimtajā valodā, meklējam kādu, kurš ir pilnīgi citādāks un lūdzam kopā. Šķiet, ka lūgšana kļūst par dienišķo maizi, par to, kam lūgšanai patiesi ir jābūt mūsu dzīvē.

Vāļājoties zālienā un pārrunājot savus iespaidus arī mēs kļūstam tuvāki. Dieva klātbūtnes intensitāte dara mūs labākus un tas izpaužas arī mīlestībā ko varam sniegt cits citam. Viss ir vienkārši mīļi, un mēs patiesi kļūstam māsas un brāļi Kristū, ko apliecina arī pēkšņa vēlme pēc miera sveiciena un tā neiztrūkstošās sastāvdaļas – apkampšanās.

Ceturtdienas vakarā pēdējo reizi esam kopā Holy Trinity. Tomēr mēs zinām, ka tās nav beigas.  Tas ir tikai sākums. Jauns burts. Alfa. Pirmais solis, lai iedēstītu mūsu ideju stādus savas baznīcas dzīves norisēs un neļautu tiem nonīkt ikdienas steigas ritmā. Mums nav tiesību Holy Trinity Brompton Alfa konferencē saņemtās svētības paturēt tikai sev. Mēs saņēmām daudz. Tagad ir mūsu kārta dot.
 

Cilvēks ir brīvs, un Dievs viņam ļauj izbaudīt brīvības sekas. Dievs nevar nemitīgi darīt brīnumus, lai aiztaupītu mums ciešanas par dažkārt nepareizi izmantotu brīvību. lasīt tālāk >

Cilvēks ir brīvs, un Dievs viņam ļauj izbaudīt brīvības sekas. Dievs nevar nemitīgi darīt brīnumus, lai aiztaupītu mums ciešanas par dažkārt nepareizi izmantotu brīvību.

Es pati, tāpat kā daudzi no mums, esmu cietusi no pagātnes ievainojumiem, kad savu brīvību esmu izmantojusi pēc sava prāta, neskatoties uz Dievu. Mēs, esot kristieši jau daudzus gadus, nespējam aizmirst savu kļūmīgo soli attiecībās, sola biedra nievājošo attieksmi, mammas nevērību, dzīvesbiedra krāpšanu un mazvērtības sajūtu, kas radusies šīs pieredzes iespaidā un joprojām gruzd kaut kur dziļi, dziļi dvēselē. Mēs staigājam ar ievainojumiem un bieži vien nespējam veidot dziļākas attiecības ne ar ģimeni, ne līdzcilvēkiem, ne draugiem, jo baidāmies atkal piedzīvot to pašu kritienu. Taču Dievs mūs vēlas darīt brīvus, lai pēc tam lietotu savā kalpošanā pie tiem pašiem cilvēkiem, tikai citādi. Dažkārt mēs domājam, ka Dievs par to ir aizmirsis, bet izrādās- Viņš pacietīgi gaida, kad mēs nāksim Viņa priekšā ar lūgšanu vai atļausim aizlūgt par mums kādam brālim vai māsai, jo paši mēs ne vienmēr to varam.

Rekolekcijas, kas notika mūsu draudzē 2.Adventa sestdienā un kuras vadīja „Dzīvības Straumes”, palīdzēja man un daudziem mūsu draudzes cilvēkiem caur liecībām, Bībeles citātiem, to studēšanu klusumā, lūgšanu un meditāciju vienatnē ar Dievu, ieraudzīt tos ievainojumus, kas joprojām atgādināja par sevi. Rekolekcijās es varēju saņemt aizlūgšanu, kas man bija ļoti nepieciešama, lai saņemtu dziedināšanu kādā pagātnes ievainojumā. Aizlūgšanu varēja saņemt ikviens cilvēks, kas piedalījās rekolekcijās.

Patiesi biju ļoti pārsteigta, ka vienas dienas laikā, atstājot visas ikdienas rūpes un pievēršot  skatienu Dieva sirdij, Tas Kungs brīnišķi darbojās pie maniem ievainojumiem, konkrēti parādīja lietas, kuras Viņš kā Tēvs vēlējās, lai nesu Viņa priekšā. Viņš arī bija sagatavojis Ilzi – „Dzīvības Straumes” vadītāju, lai par mani aizlūdz. Es saņēmu Tēva mīlestību un pilnīgu mieru.

Rekolekciju noslēgumā svinējām Dievkalpojumu un saņēmām Svēto Sakramentu, kas bija liels stiprinājums.

Gribu iedrošināt ikvienu, kas jūtas nospiests, nederīgs, vai arī iedomīgs un pārliecināts par savas dzīves sakārtotību, piedalīties rekolekcijās, kas mūsu draudzē ir jauna iespēja un domāju, ka tā arī turpināsies. Ejot dziļākās attiecībās ar Dievu un veltot Viņam savu laiku, mēs varam no Viņa saņemt dziedināšanu, kas mums katram ir ļoti vajadzīga.

Mīlestībā, Gunda Kārkliņa

„Kāda zemes dzīve ir visskaistākā?" kāds cilvēks reiz jautāja Dievam.
„Tāda, kādu es tev esmu sagatavojis," Dievs cilvēkam atbildēja.
(J.Rubenis, M.Subačs. „Ceļš uz Emavu”)

Mums katram ir atvēlēta īpaša zemes dzīve - ceļš un laiks, ko pavadām ģimenē, skolā, darbā un atpūtā. Vai vienmēr izjūtam gandarījumu un prieku par notiekošo? Spriedzīgajā, skrejošajā laikā, kad ikdienas solī pietrūkst garīgās brīvības, pozitīvo emociju un drošības sajūtas, nepietiek spēka vienatnē uzsākt savas dzīves plusu un mīnusu meklēšanu, situāciju analizēšanu. Tomēr - agrāk vai vēlāk, apzinoties vai pat neapjaušot savas dzīves sakārtošanas nepieciešamību, mēs nonākam uz vienīgā patiesā ceļa – ceļa pie Dieva. lasīt tālāk >

„Kāda zemes dzīve ir visskaistākā?" kāds cilvēks reiz jautāja Dievam.
„Tāda, kādu es tev esmu sagatavojis," Dievs cilvēkam atbildēja.
(J.Rubenis, M.Subačs. „Ceļš uz Emavu”)

Mums katram ir atvēlēta īpaša zemes dzīve - ceļš un laiks, ko pavadām ģimenē, skolā, darbā un atpūtā. Vai vienmēr izjūtam gandarījumu un prieku par notiekošo? Spriedzīgajā, skrejošajā laikā, kad ikdienas solī pietrūkst garīgās brīvības, pozitīvo emociju un drošības sajūtas, nepietiek spēka vienatnē uzsākt savas dzīves plusu un mīnusu meklēšanu, situāciju analizēšanu. Tomēr - agrāk vai vēlāk, apzinoties vai pat neapjaušot savas dzīves sakārtošanas nepieciešamību, mēs nonākam uz vienīgā patiesā ceļa – ceļa pie Dieva.

Tieši šādam nolūkam - kopīgiem meklējumiem un atklājumiem - jau 5. reizi tika veidots Alfa kurss Vecās Svētās Ģertrūdes baznīcas draudzē. Un tieši kursa noslēgumā, Alfas svinībās, daudzi no mums atzina – ļoti svarīgs un atbildīgs ir bijis kopā pavadītais sirsnības, mīlestības un atklātības laiks - sevis atdošana Dieva rokās.

11. decembrī Alfas kursa izlaidumā plašajā un mājīgajā Vartburgas zālē īpaši svinīgā atmosfērā pulcējās ne tikai Alfas „absolventi”, bet arī viņu viesi – tuvi un mīļi cilvēki, kas tika iepazīstināti ar „savējiem” – Alfas kursa komandas un grupas cilvēkiem, jauniegūtiem draugiem un domubiedriem, brāļiem un māsām.

Zālē virmoja apbrīnojama atklātības un sirsnības gaisotne, klausoties Alfas kursa dažādu paaudžu un vecumu dalībnieku liecības par viņu izvēlēto ceļu pie Dieva. Atklāsmes bija dažādas – vienam šis ceļš bija raits un pašsaprotams, cits vēstīja, kā Alfas kursa laikā ir cīnījies ar savām izjūtām, bet daudziem vislielākais un brīnumainākais pārdzīvojums, garīgais un ticības stiprinājums ticis saņemts  nedēļas nogalē Saldus Sv. Gregora kristīgās kalpošanas skolā.

Pār mums valdīja prieks un gandarījums par  kopā pavadīto laiku, kas ir bijis svētīgs un piepildīts visa kursa garumā, katru otrdienas vakaru satiekoties pie tējas tases, klausoties mūsu draudzes mācītāja Rinalda Granta dzīvespriecīgajās lekcijās un diskutējot par dzirdēto.

Bija interesanti vērot uzaicināto viesu pārsteigumu par silto, mājīgo un dzīvespriecīgo atmosfēru, kas daudziem lika pārvērtēt izveidojušos priekšstatu par baznīcu un tās ļaudīm un dzirdēt atsauksmes par draugiem un radiniekiem nesto priecīgo vēsti, jauniegūtām atziņām un piedāvāto iespēju piedalīties kādā no turpmākajiem  Alfas kursiem.

Pasākumā bija iespēja iepazīties ar kristīgās mūzikas grupas dalībniekiem un ieklausīties slavēšanas dziesmās, kā arī dalīties savās izjūtās un priekā, kas turpinājās līdz pat vēlam vakaram, jo visi nojauta – pietrūks pierasto un piepildīto otrdienas vakaru omulīgā draugu lokā, mierā un Dieva mīlestībā.

Lai svētīgs un piepildīts laiks visiem Alfas kursa dalībniekiem!

Uz tikšanos – Dievkalpojumā, draudzē, pastorātā, rūpēs par mūsu Ģertrūdi vai kādā citā mums katram svarīgā notikumā.

Rudens Latvijā iestājas tad, kad sākas aizņemtākais un pienākumiem bagātākais laiks cilvēkiem. Kad bērniem sākas skola, vecākiem mājas darbi un pienākumi, pienākumi. Tad steigai aiz muguras klusi un mierīgi rudens nokrāso koku lapas un lēni atnes ziemu. lasīt tālāk >

Rudens Latvijā iestājas tad, kad sākas aizņemtākais un pienākumiem bagātākais laiks cilvēkiem. Kad bērniem sākas skola, vecākiem mājas darbi un pienākumi, pienākumi. Tad steigai aiz muguras klusi un mierīgi rudens nokrāso koku lapas un lēni atnes ziemu.

Šī gada pēdējais Ģertrūdes draudzes riteņbrauciens notika 30.septembrī.

Un šoreiz tas notika tā.

Ar vilcienu un mašīnām sabraucām Siguldā, ieeļļojām savus riteņus, noīrējām vietējos, iedzērām rīta kafiju un devāmies svinēt dievkalpojumu Siguldas baznīcā.

Pēc dievkalpojuma uzkāpām tornī un tad uz riteņiem un sekojām Rodvigam (viņš arī šī brauciena organizētājs). Taciņa, taciņa, celiņš, viens tūrists, Gleznotāju kalns, taciņa, krauja, nobirušas lapas, saule, kāpnes, tiltiņš, strauts un ūdenskritums, kafija, maizītes, salūzis ritenis, palīdzīgas rokas, smiekli, brāļu un māsu jautrais noskaņojums un rudens.
 
Un kā gan vēl labāk pavadīt vienu skaistu un mīļu rudens dienu!!!
 
Nākošais riteņbrauciens pavasarī!

Tiekamies!