2007.gada 24.decembris
Māc. Rinalds Grants
Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā.
Arī Jāzeps, kas bija no Dāvida nama un cilts, kopā ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta, devās no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, lai tur pierakstītos. Un, tiem turpat esot, Marijai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.
Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.
lasīt tālāk >
2007.gada 24.decembris
Māc. Rinalds Grants
Tanī laikā nāca no ķeizara Augusta pavēle uzrakstīt visus valsts iedzīvotājus. Un šī pirmā uzrakstīšana notika tajā brīdī, kad Kirenijs valdīja Sīrijā. Tad visi nogāja pierakstīties, katrs savā cilts pilsētā.
Arī Jāzeps, kas bija no Dāvida nama un cilts, kopā ar Mariju, savu saderināto, kas bija grūta, devās no Galilejas, no Nacaretes pilsētas, uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, vārdā Bētlemi, lai tur pierakstītos. Un, tiem turpat esot, Marijai laiks pienāca dzemdēt. Un viņai piedzima pirmdzimtais Dēls, un viņa To ietina autiņos un lika silē, jo tiem citur nebija vietas tai mājoklī.
Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs.
Pirms dažiem gadiem uz kāda lielveikala loga bija rakstīts: Kopā ar Jums šos svētkus padarīsim par vislabākajiem ziemsvētkiem? Kāds zem šiem iedvesmojošiem vārdiem bija pierakstījis jautājumu: kā mēs pārspēsim pirmos? Evaņģēlija lasījumā mēs redzējām, kas notika pirmajos ziemsvētkos – neviens lielveikals neko tādu nespēj dot. Eņģeļi saka – jums šodien Pestītājs dzimis. Runājot K. S. Lūisa vārdiem, „Ziemsvētkos mēs atceramies centrālo vēstures notikumu uz zemes – pašu galveno lietu, par ko ir viss stāsts.”
Pie tam eņģeļi skaidri pasaka, ka ir noticis kas tāds, kas attiecas uz šodienu. Jā, arī uz šo vakaru, jo savā veidā šī diena vēl nav beigusies – tas, ko toreiz eņģeļi pasludināja ganiem, ir spēkā arī šodien. "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Dažās nākošajās minūtēs izvērtēsim sešas iespējas, kā šī vēsts var izmainīt mūsu dzīvi šodien.
Pirmkārt, mums vairs nevajag sevī nēsāt bailes. Eņģeļu vēsts sākas ar vārdu „nebīsties”. Vinstons Čerčils ir sacījis: „Kad es skatos atpakaļ uz visām savām raizēm un bailēm, es atceros kādu vecu vīru, kurš, sēdēdams uz savas nāves gultas, teica – es savā dzīvē esmu uztraucies par tik daudz lietām, lai arī lielākā daļa no tām nekad nepiepildījās.”
Eņģeļu „nebīsties” nav tukšs vēlējums, tā ir iespēja, ko izmantot – jo ziemassvētkos Dievs tērpās miesā un ienāca šai pasaulē, lai mājotu mūsu vidū. Jēzus piedzima, uzauga, nomira, lai ar savu augšāmcelšanos sakautu nāvi, atbrīvotu mūs no nāves bailēm un visām citām (bailēm), kas tām seko. Nebīsties!- saka eņģeļi, jo šai pasaulē ir ienācis Dievs – izmanto!
Otrkārt, mēs varam dzīvot ar cerību. Eņģeļi tālāk saka: es jums pasludinu lielu prieku. Lai arī cik slikta būtu jūsu situācija, varbūt jūsu dzīve šobrīd ir tik smaga, ka visa šī pasaule liekas kā liela negācija, tad tomēr tās pamatā ir priecīga vēsts. Avīzes ir pilnas ar sliktām ziņām, Jaunā derība ir pilna ar labām ziņām. Kristīgās ticības saknē nav aicinājuma pildīt kādus likumus, bet liecība par to, kā Dievs iepriecina cilvēkus.
Kāda meitene reiz atbrauca uz nometni. Viņa no visiem atšķīrās ar to, ka nekad nesmaidīja. Viņa daudz bija cietusi ģimenē. Šajā nometnē viņa pirmo reizi dzirdēja par Dievu. Pēc pāris mēnešiem viņa atsūtīja vēstuli un tajā bija rakstīja – es esmu sākusi smaidīt. Tas bija dabiski, jo viņa bija iepazinusi Dievu, kas savus bērnus grib iepriecināt. Dievs mūsu dzīvē vēlas ienākt ar prieku. Viss, kas mums jādara – jāļauj Viņam to darīt.
Ziemassvētki ir laiks, kad mēs vairāk kā jebkad ļaujam sev piedzīvot dāvināšanas prieku. Mēs atklājam, ka prieka noslēpums nav ņemšanā, bet došanā. Tik daudzi šodien ir iekrituši pārliecībā, ka prieks nāk saņemot. Jēzus saka, ka prieks nāk dodot. Ziemassvētkos Viņš saka: ļauj man tev dot piemēru.
Treškārt, jūs varat būt droši, ka esat ietverti. Šī priecīgā vēsts ir domāta visiem cilvēkiem. Kāds puika rakstīja ziemsvētku vecītim vēstuli: mūsu mājā dzīvo trīs zēni: Ēriks, kas dažkārt ir labs, Mareks, kas arī ir dažkārt labs. Un Pēteris, kas vienmēr ir labs. Mans vārds ir Pēteris! Mūsu arhibīskaps reiz ir sacījis: „Dievs mūs mīl nevis neskatoties uz to, kādi esam, bet redzot, kādi esam – mīl par spīti visam.” Vienalga, vai tu esi vienmēr labs vai tikai dažreiz, bet varbūt tu domā, ka neesi labs nemaz – vienalga tu esi iekļauts. Šī vēsts ir Tev, jo tā ir domāta katram. Tas ir Dieva „jā” vārds Tev.
Ceturtkārt, tu vari piedzīvot atbrīvošanu - jo jums šodien Pestītājs dzimis. Tulkojumā tas nozīmē – atbrīvotājs, jeb glābējs. „Kristū Dievs tuvojas nevis kā soģis, bet kā glābējs. Viņa galvenais uzdevums nav pamācīt, bet atbrīvot - no vainas, grēka, atkarībām un līdzīga ļaunuma. Tas ir tas, ko Jēzus atnāca darīt. Mūsu arhibīskaps reiz ir teicis: „Jēzus piedzima ne tādēļ, lai dusētu silītē. Viņš no tās izkāpa, izauga liels un dzīvoja pieaugušo cilvēku pasaulē, atbrīvodams viņus no slimībām, dēmoniem, grēka un nāves varas.” Viņš nomira par mani un par tevi, lai mūs izpirktu no bezcerīgas tiesas prāvas un dotu brīvību.
Piektkārt – tev ir iespēja pazīt šīs dzimšanas dienas gaviļnieku. Eņģeli mūs ar Viņu iepazīstina. Viņa vārds ir Kristus.
Otrā pasaules kara laikā kāds zēns ik dienas skatījās uz galdu stāvošajā tēva fotogrāfijā. Viņš bija devies karā, kad zēnam vēl nebija gads. Bija pagājuši vairāki gadi. Zēns neko neatcerējās par savu tēvu. Viņš skatījās uz fotogrāfiju un sacīja: ja mans tēvs varētu būtu īsts.
Tieši to Dievs izdara ziemsvētkos – Viņš izkāpj no fotogrāfijas un sauc sevi vārdā – Kristus. Viņš piedzima, nomira, augšāmcēlās un šodien ir mūsu vidū. Mums katram ir iespēja Viņu saukt vārdā un iepazīt tuvāk. Tā ir šī neaptveramā ziemassvētku vēsts. Ja tā nebūtu, tad Dievs vienmēr paliktu tāls un nepazīstams – bet tagad Viņš nav fotogrāfija uz rakstāmgalda – Viņš ir īsts un ir tepat blakus.
Visbeidzot, sestkārt – tavai dzīvei var būt jēga - neizsīkstoša, nebeidzam jēga un mērķis. Eņģeļi atklāj, ka Pestītājs ir Kristus – tas Kungs, pats Dievs, kurš mūs ir radījis, lai mēs dzīvotu attiecībās ar Viņu. Tādēļ Svētais Augustīns ir sacījis pazīstamos vārdus – mana dvēsele ir nemierīga tik ilgi, kamēr tā neatrod mieru Tevī, Dievs. Kad Kristū mēs atrodam attiecības ar Dievu, mēs esam atklājuši savas eksistences būtību un pamatmērķi.
Eņģeļu vēstī ir tikai viens darbības vārds, kas attiecas uz tevi – nebīsties – pārējo dara Dievs. Viņš ir gatavs ienākt tavā pasaulē, tavā dzīvē, lai tur paliktu vienmēr.
Tas viss ir iespējams šodien – tikai nebīsties – jo ir dzimis Pestītājs, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs!
Sagatavots izmantojot Holy Trinity Brompton draudzes materiālus.
|
2007.gada 18.novembris
Māc. Rinalds Grants
Lk. 15:11-24
Jēzus sacīja: "Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: Tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.
Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: Cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!
Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.
Bet dēls tam sacīja: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties.
lasīt tālāk >
2007.gada 18.novembris
Māc. Rinalds Grants
Lk. 15:11-24
Jēzus sacīja: "Kādam cilvēkam bija divi dēli. Un jaunākais sacīja tēvam: Tēvs, dod man piekrītošo mantas daļu! Tad viņš starp tiem sadalīja mantu. Un pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt. Tad viņš nogāja un piemetās pie kāda tās zemes pilsoņa; tas to sūtīja savā tīrumā cūkas ganīt. Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.
Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: Cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!
Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Bet, viņam vēl tālu esot, viņa tēvs to ieraudzīja un tam kļuva viņa žēl, un viņš skrēja tam pretī, krita tam ap kaklu un to skūpstīja.
Bet dēls tam sacīja: Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi, es neesmu vairs cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu. Bet tēvs pavēlēja saviem kalpiem: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies, jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts. Un viņi sāka līksmoties.
Šodiena Latvijas dzimšanas dienā – kad mēs svinam savas neatkarības un brīvības svētkus, mēs lasām laikam vispopulārāko Jēzus līdzību par cilvēku, kurš ļoti alka pēc brīvības. Viņš saņēma ko vēlējās, taču izrādījās, ka šķietami saldā brīvība viņu pievīla. Tā nu mēs visi – gan katrs personīgi, gan kā tauta kopumā savā alkās un ilgās pēc brīvības stāvam iepretim bīstamībai kļūdīties un izvēlēties nepatiesu brīvību.
Mēs negribam, lai mums par darbu samaksā ar nepatiesu – proti, viltotu naudu, mēs negribam nopirkt neīstu – atšķaidītu krējumu, pērkot īpašumu, mēs uzmanāmies no krāpniekiem, jo negribam nopirkt tikai sapni par īpašumu. Mēs gribam patiesas lietas, jo tām ir cita vērtība. Vēl vairāk – gan apzināti, gan intuitīvi mēs ilgojamies pēc patiesas brīvības.
Jēzus līdzība par tēvu un diviem dēliem mums māca par brīvību un to, kā atpazīt, vai dzīvojam neīstā, nepatiesā, viltotā brīvībā vai arī esam savā dzīvē atklājuši patiesu un reālu brīvību. Šis stāsts ir attiecināms ne tikai uz manu vai jūsu dzīvi, bet arī uz dzīvi, ko dzīvo mūsu tauta.
Apskatīsim trīs atziņas, ko mums sniedz šie Jēzus vārdi – trīs atziņas, ko pazudušais dēls māca ar savu dzīves pieredzi. Vispirms jau pazudušajam dēlam brīvība nozīmēja iespēju dzīvot vienam – neatkarīgi no tēva. Šodien no 127. psalma dzirdējām: „Ja Tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja Tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā.” Mēs to varam pārfrāzēt un sacīt, ja Dievs valsti neuzceļ, tad darbojas velti, kas tā dēļ strādā, ja tas Kungs neapsargā mūsu robežas, tad veltīga ir mūsu armija un robežsardze. Domāju, ka tieši tādēļ mūsu valsts himnā mēs nedziedam, ka prezidents svētī Latviju, tautas spēks vai patriotisms, bet Dievs svētī Latviju. Viņš vienai mazai tautiņai, kas, senas hronikas vārdiem runājot, pārtiek no ogām un sēnēm mežā – dod alkas, patriotismu un iespēju izcīnīt brīvību. Līdzīgi psalmu vārdiem, arī mūsu himna rāda, ka vairākas lietas mūsu dzīvē var īstenoties tikai tad, ja apzinām savu atkarību un piederību Dievam.
Mēs lasām: „Pēc dažām dienām, saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi...” Viņš ilgojās pēc brīvības vairāk kā jebkurš cits. Iespējams, ar smagu sirdi viņš pameta savu tēvu sev sakot – par brīvību ir jāmaksā. Domāju, ka bieži mēs darām to pašu – mēs brīvības vārdā atsakāmies no attiecībām, no atbildības, no vērtībām, no principiem – mūsu sirdsapziņa kliedz pretim – bet mēs to slāpējam ar pārliecību par iegūto brīvību.
Tomēr ko tad brīvība patiesi nozīmē? Pajautājiet sev – ko man nozīmē – būt brīvam? Vai tas ir – brīvi darīt to, ko es vēlos, vai arī tas nozīmē - būt brīvam darīt to, ko Dievs vēlas? Vai būt brīvam nozīmē – dzīvot pēc saviem standartiem, vai arī tas nozīmē – dzīvot pēc Dieva standartiem? Vai tas nozīmē – būt brīvam piepildīt savu gribu, vai arī tas nozīmē – būt brīvam piepildīt Dieva gribu?
Pazudušais dēls uzskatīja, ka brīvība nozīmē aiziet no tēva autoritātes un ierobežojumiem. Pretēji tā laika tradīcijām viņš, vēl tēvam dzīvam esot, saņēma sev paredzēto mantojumu un pēc tam nevilcinoties ne mirkli devās prom uz kādu tālu vietu – prom no tēva mājām, prom no tēva ierobežojumiem, prom no tēva likumiem un gribas. Taču dēls neapzinājās, ka pametot visu, viņš pamet arī tēva nodrošinājumu, tēva aizsardzību un tēva drošību.
Līdzīgi pazudušajam dēlam tik daudz latviešu šodien ir pārliecināti, ka būt brīvam nozīmē būt pašam par sevi, brīvam no ierobežojumiem, brīvam no likumiem. Gan pirms astoņdesmit deviņiem gadiem, gan pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās mūsu tauta meklēja brīvību zem Dieva svētības, šodien līdzīgi pazudušajam dēlam mēs cenšamies to atrast ejot prom no Dieva. Ja astoņdesmito gadu beigās tieši vairāki mācītāji bija tie, kas, neskatoties uz mūsu lielo kaimiņu varenību, iedvesmoja cilvēkus noticēt brīvas Latvijas iespējai, tad šodien tie paši mācītāji, tos pašu cilvēkus nespēj iedrošināt dzīvot Dievam tīkamu dzīvi. Kādēļ? Domāju, tādēļ, ka daudzi latvieši līdzīgi pazudušajam dēlam domā, ka brīvība ir atrodama esot brīvam no Dieva.
Otra lieta, ko redzam pie pazudušā dēla, ka iespēja dzīvot tā, kā pašam gribas, sniedza viņam baudu un cēla viņa pašapziņu. Dēls aizgāja uz tālu zemi un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Ļoti iespējams, ka, tā dzīvodams, viņš reizēm arī atcerējās par savām mājām. Varbūt viņš atcerējās, ko tēvs par to varētu teikt. Taču šobrīd viņš bija ticis brīvībā no tēva aizspriedumiem un viņa atpalikušajiem uzskatiem. Domāju, ka tie, kas ar jauno mantinieku noplītēja viņa naudu, ļāva viņam noticēt, ka viņš ar savu dzīves veidu ir moderns un mūsdienīgs cilvēks.
Domājot par vārdu „moderns”, prātā nāk drēbju skapis, kas viena cilvēk dzīves laikā var nomainīties līdz nepazīšanai. Par to, ko kādreiz ar pazīšanos nopirki par dārgu naudu, šodien vari tikai pasmieties. Tādēļ ir skumji, ka cilvēki, cenšoties būt mūsdienīgi un moderni, cenšas pamatot Dieva neesamību, gadījuma dzimumsakarus, viendzimuma attiecības, abortus un tml. Ja tam iepretim kāds cenšas apliecināt kristīgu morāli – tad tas izpelnās atpalikuša, homofoba, fanātiķa, naida kurinātāja, tuvredzīga cilvēka etiķeti.
Vissāpīgāk ir tad, ja arī baznīca un kristieši tajā sāk censties būt moderni un pieņem pasaules piedāvāto morāles relatīvismu, kurā vienīga patiesība ir tā, ka patiesība nav. Tas nav ceļš uz brīvību, bet gan uz daudz nožēlojamāku gala mērķi – ko līdzībā pārstāv cūku kūts. Salamans savās pamācībās saka: Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē (Sal.pam.16:25).
Par laimi, līdzībā minētais pazudušai dēls tik tālu nenonāca. Bībelē teikts: Tad viņš, pie atziņas nācis… Šeit ir līdzības pagrieziena punkts, no kura mēs varam mācīties īpašo atziņu.
Tad viņš, pie atziņas nācis, sacīja: Cik algādžu nav manam tēvam, kuriem maizes papilnam, kamēr es te mirstu badā. Es celšos un iešu pie sava tēva.... Un viņš cēlās un gāja pie sava tēva. Pazudušais dēls saprata, ka patiesa brīvība nav meklējam cūku kūtī. Tā ir pieejama mājās zem Tēva gādības un aizsardzības. Varbūt kādam no mums, kam nav labākā pieredze ar savu tēvu, šie vārdi griež ausīs, tomēr līdzībā netiek runāts ne par vienu citu tēvu, kā Dievu, kas gaida savus bērnus atgriežoties un, ja tas notiek, tad Viņš debesīs izsludina svētkus.
Viņš saka: atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās; atnesiet baroto teļu un nokaujiet to, lai ēdam un līksmojamies. Ar cūku ganīšanu pazudušais dēls nevarēja nopelnīt pat sēnalas – tagad viņam gredzens, jaunas drēbes un klāts galds. Vai dēls to bija pelnījis? Nē! Ar savu rīcību viņš bija pelnījis kaunu un pazemojumu. Vai latviešu tauta ar savu dzīvi ir pelnījusi, lai Dievs to svētītu? Diezgan droši varu teikt - nē. Iemeslu šādai tēva rīcībai atklāj viņa pēdējie vārdi – jo šis mans dēls bija miris un nu atkal ir dzīvs, viņš bija pazudis un ir atkal atrasts.
Mans pēdējais jautājums šodien – ko mēs, kā kristieši, varam darīt, lai par mūsu tautu varētu teikt, ka tā ir Dieva atrasta?
Virkne domu, lai neteiktu, ka mēs neko nevaram darīt. Jāsāk ar to, ka pašiem ar Dieva palīdzību jācenšas būt labiem savas tautas pilsoņiem. Balsot ar atbildību un gudrību. Ievērot likumus tik tālu, cik tie nav pretim Dieva likumiem. Maksāt savus nodokļus. Atbalstīt savu valdību ar lūgšanu. Mācīt saviem bērniem mīlēt Dievu un savu zemi. Tā vietā, lai vainotu citus, pašiem dzīvot ar atgriezīgu sirdi, jo Dievs ir devis apsolījumu, sacīdams: ja mana tauta pazemosies un pielūgs un meklēs Manu vaigu, un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem, tad Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi (2.Laiku 7:14).
Šos vārdus Dievs neteica pagānu tautu vadītājiem, bet saviem sekotājiem.
Kāds vīrs aizgāja pie ārsta un sacīja – kad es pieskaros pie kājas, tad ļoti sāp, kad es pieskaros pie pleca, tad ļoti sāp – palīdziet. Kad ārsts vīru izmeklēja, viņš konstatēja, ka viņam ir lauzts pirksts. Vaina nebija kājā vai plecā, bet gan pirkstā. Jo vairāk mēs paši būsim gatavi atzīt savas kļūdas un pārkāpumus un lūgt Dievam par tiem piedošanu, jo vairāk piedzīvosim Viņa apsolījumu – Es viņus no debesīm uzklausīšu un piedošu viņu grēkus, un dziedināšu viņu zemi. Mēs nevaram teikt – kaut kas Latvijā mainīsies tad, kad mainīsies valdība – bumba ir mūsu rokās.
Visbeidzot, esiet drosmīgi pastāvēt par patiesību, nekaunieties par savu ticību „modernu un mūsdienīgu cilvēku priekšā”. Ticiet – jo ar Dievu visas lietas ir iespējamas.
Līdzība beidzas ar vārdiem – Un viņi sāka līksmoties. Lai Dievs svētī, ka šodien, skatoties mūsu bruņoto spēku parādē, klausoties mūsu valsts prezidentā un priecājoties par uguņošanu virs Daugavas, – mēs dodam iemeslu priecāties un svinēt arī debesīs! Āmen!
|
Raksti
|
