Pelnu diena tiek atzīmēta trešdienā sešas svētdienas pirms Lieldienām. Pelnu diena ir grēku nožēlas un grēksūdzes diena, ar kuru sākās Ciešanu laiks, atgādinot, ka visa redzamā esība reiz pārvērtīsies putekļos un pelnos.

Ciešanu laikā uzdevums ir garīgi sagatavoties kulminācijai – Klusajai nedēļai – Jēzus krustā sišanai un Augšāmcelšanās notikumiem. Ciešanu laiks ilgst 40 dienas (tajā netiek ieskaitītas svētdienas), simbolizējot Mozus 40 gadu ilgo ceļu no Ēģiptes uz Apsolīto zemi un Jēzus 40 dienu gavēni pirms savas atklātās darbības sākuma.

Vai mums ir pietiekami daudz laika, lai iepazītos ar to, kas mūsos notiek īstenībā? Visticamāk – nē. Kā gan lai būtu citādi? Tik daudzi notikumi un apstākļi, kas risinās ārpus mums, novērš vai piesaista mūsu uzmanību.

Tieši tāpēc ik gadu Ciešanu laika vai, kā to citādi mēdz dēvēt, – Gavēņa laika 40 dienas mūs mudina vairāk uzmanības veltīt savai iekšējai pasaulei. Bet ko tad nozīmēs šis nosaukums „gavēņa laiks”, ko nozīmē gavēt? Tā bieži mēdz jautāt. Vai gavēt, piemēram, nozīmē tikai atsacīties no konkrētiem ēdieniem? Ko vēl būtisku bez veselīgas fizioloģiskas atslodzes šāda gavēšana spēj dod garīgā nozīmē?

Ja tu vēlies savā dzīvē sasniegt kaut ko patiešām nozīmīgu, realizēt sevi, tev jābūt gatavam (pašam, ne pēc citu norādījumiem!) sevi ierobežot. Tev jābūt gatavam atsacīties no traucējošā, lai iespējami nedalīti varētu pievērsties pašam svarīgākajam, tam, kas notiek tevī, no kā atkarīga visa tava nākotne.

Šaubu nav – katram cilvēkam ir vajadzīgas dažādas lietas, taču būtiski, lai mazsvarīgas neaizsegtu patiešām nozīmīgas. Ja jau man nav iespējams katru dienu atrast laiku savai dvēselei, Tad varbūt izdarīt to vismaz mēnesi gadā. Pavisam droši – tas būs vairāk nekā nekas. „Būtu labi, ja vismaz Gavēņa laikā mēs varētu izslēgt televizorus, lai gars un dvēsele varētu nākt pie miera un lai mēs atskārstu, ka cilvēks nedzīvo tikai no maizes vien,” rakstīja Jānis Pāvils II.

Gavēņa laiks ir iespējas piedāvājums. Saprotams, ka mums neviens neko nevar uzspiest. Neviens nevar otru pārliecināt par to, ka viņam būtu jāmainās. Katrs sevī apsargā vārtus uz pārmaiņām. Tos iespējams atvērt tikai no iekšpuses. Tikai tas, kas izjusts, var mūs mainīt. Katru gadu mums 40 dienas ir dotas pārdomām, lai ikdienas skrējienā varētu apstāties un uzdot sev jautājumus: kurp un kāpēc es vispār skrienu? Kā man īstenībā trūkst? Kas man nepieciešams visvairāk? „Ar mani viss ir kārtībā,” daži sacīs. Jā tā, tad lieliski. Tikai – vai tu esi drošs, ka nav otrādi?  

Izraksts no Baznīcas Gadagrāmatas 2008

Pelnu diena tiek atzīmēta trešdienā sešas svētdienas pirms Lieldienām. Pelnu diena ir grēku nožēlas un grēksūdzes diena, ar kuru sākās Ciešanu laiks, atgādinot, ka visa redzamā esība reiz pārvērtīsies putekļos un pelnos.

Ciešanu laikā uzdevums ir garīgi sagatavoties kulminācijai – Klusajai nedēļai – Jēzus krustā sišanai un Augšāmcelšanās notikumiem. Ciešanu laiks ilgst 40 dienas (tajā netiek ieskaitītas svētdienas), simbolizējot Mozus 40 gadu ilgo ceļu no Ēģiptes uz Apsolīto zemi un Jēzus 40 dienu gavēni pirms savas atklātās darbības sākuma.

Vai mums ir pietiekami daudz laika, lai iepazītos ar to, kas mūsos notiek īstenībā? Visticamāk – nē. Kā gan lai būtu citādi? Tik daudzi notikumi un apstākļi, kas risinās ārpus mums, novērš vai piesaista mūsu uzmanību.

Tieši tāpēc ik gadu Ciešanu laika vai, kā to citādi mēdz dēvēt, – Gavēņa laika 40 dienas mūs mudina vairāk uzmanības veltīt savai iekšējai pasaulei. Bet ko tad nozīmēs šis nosaukums „gavēņa laiks”, ko nozīmē gavēt? Tā bieži mēdz jautāt. Vai gavēt, piemēram, nozīmē tikai atsacīties no konkrētiem ēdieniem? Ko vēl būtisku bez veselīgas fizioloģiskas atslodzes šāda gavēšana spēj dod garīgā nozīmē?

Ja tu vēlies savā dzīvē sasniegt kaut ko patiešām nozīmīgu, realizēt sevi, tev jābūt gatavam (pašam, ne pēc citu norādījumiem!) sevi ierobežot. Tev jābūt gatavam atsacīties no traucējošā, lai iespējami nedalīti varētu pievērsties pašam svarīgākajam, tam, kas notiek tevī, no kā atkarīga visa tava nākotne.

Šaubu nav – katram cilvēkam ir vajadzīgas dažādas lietas, taču būtiski, lai mazsvarīgas neaizsegtu patiešām nozīmīgas. Ja jau man nav iespējams katru dienu atrast laiku savai dvēselei, Tad varbūt izdarīt to vismaz mēnesi gadā. Pavisam droši – tas būs vairāk nekā nekas. „Būtu labi, ja vismaz Gavēņa laikā mēs varētu izslēgt televizorus, lai gars un dvēsele varētu nākt pie miera un lai mēs atskārstu, ka cilvēks nedzīvo tikai no maizes vien,” rakstīja Jānis Pāvils II.

Gavēņa laiks ir iespējas piedāvājums. Saprotams, ka mums neviens neko nevar uzspiest. Neviens nevar otru pārliecināt par to, ka viņam būtu jāmainās. Katrs sevī apsargā vārtus uz pārmaiņām. Tos iespējams atvērt tikai no iekšpuses. Tikai tas, kas izjusts, var mūs mainīt. Katru gadu mums 40 dienas ir dotas pārdomām, lai ikdienas skrējienā varētu apstāties un uzdot sev jautājumus: kurp un kāpēc es vispār skrienu? Kā man īstenībā trūkst? Kas man nepieciešams visvairāk? „Ar mani viss ir kārtībā,” daži sacīs. Jā tā, tad lieliski. Tikai – vai tu esi drošs, ka nav otrādi?  

Izraksts no Baznīcas Gadagrāmatas 2008