“Jo visi, ko vada Dieva Gars, ir Dieva bērni.” (Rm. 8:14) – šie bija ceļavārdi Jāņu svētceļojumam, kuru uzsākām 22. jūnija novakarē, dodoties uz Madonas novadu un pavadot tur četras brīnišķīgas brīvdienas. Šis svētceļojums bija sen gaidīts, jo pēdējo reizi šādu kopību, esot ceļā un sadraudzībā, svinējām pirms diviem gadiem.

Dievs mums šajās dienās uzdāvināja saulainas debesis, tveicīgus laikapstākļus un neaizmirstamus dabas skatus, ko varējām izbaudīt sirsnīgā kopābūšanā.
Mūsu pirmā pieturvieta un naktsmājas bija Dienas centrā "Baltā ūdensroze", kur vakarā pie ugunskura un tējas baudījām līdzpaņemtās vakariņas un iepazināmies. Nākamajā rītā sākās mūsu svētceļojums, un šajā dienā nogājām aptuveni 26 kilometrus. Ceļā paviesojāmies arī Lazdonas baznīcā, kur tikām svinīgi sagaidīti ar baznīcas zvanu skaņām, satikām evaņģēlistu Viesturu un draudzes priekšnieci, kas nedaudz padalījās ar draudzes vēsturi un pastāstīja par tagadējo draudzes dzīvi. Vakarā ieradāmies Kalna skolā, kur vispirms tikām sagaidīti ar atvēsinošu saldējumu un sastapām arī citus draudzes brāļus un māsas, kas bija ieradušies, lai pievienotos svētku vakaram. Slavēšana, ugunskurs, kopīga maltīte, sadraudzība, neizpalika arī dejas – tā aizvadījām Līgo vakaru.
Otrajā svētceļojuma dienā ceļš veda uz Ļaudonas mācītājmuižu, pa ceļam atveldzējoties ezerā un cienājoties ar mājas saldējumu.
Trešajā dienā mūsu ceļa galamērķi, var teikt, bija divi, visiem kopā - Bērzaune, bet drosmīgākajiem un izturīgākajiem tālākais galapunkts - Vestiena. Ceļā baudījām peldi ezerā un pusdienas Mārcienas muižā. Nonākot Bērzaunē, satikām mācītāju Ivaru un tālāk jau braucām uz Vestienas mācītājmuižu. Astoņi drosmīgākie turpināja svētceļojumu un devās kājām uz Vestienu. Sadraudzība, vakariņas, pelde Kāla ezerā, prieks, sagaidot ierodamies pārējos svētceļniekus – tāds mūsu vakars Vestienā.
Svētdiena – svētceļojuma noslēdzošā diena, kurā svinējām krāšņu dievkalpojumu Vestienas luterāņu baznīcas drupās ar kopīgu maizes laušanu, slavēšanu un citādāku sprediķi.
Kopumā aizvadījām četras brīnišķīgas dienas, katru dienu svinējām dievkalpojumu, dienas laikā atvēlējām laiku klusuma stundai, kad ceļš ritēja klusumā un bez sarunām, pārdomājot, kā esam sajutuši Dieva klātbūtni un ko mēs varam līdzdalīt ar Viņu. Kopumā ceļā bijām aptuveni 40 cilvēki un kopā nogājām 60 km, mazākie ceļoja ar ratiņiem, citi pievienojās ar auto, un vēl kādi bija kopā ar mums arī attālināti– svētceļojumam nav ierobežojumu, ir vajadzīga vien atvērta sirds un vēlme būt kopā.
Paldies visiem namu saimniekiem par viņu viesmīlību, dāsnumu un atsaucību, dodot mums naktsmājas un lutinot ar gardām maltītēm. Paldies arī komandiņai, kas visu šo ieceri īstenoja un ļāva mums izbaudīt vienu no draudzes skaistākajiem vasaras piedzīvojumiem! Ar nepacietību jau gaidām nākamo vasaru un Jāņu svētceļojumu!
Foto: Liene Kalviša šeit
Foto: Andris Līdigs šeit
Liecības
Ar pēdējā brīža izmaiņām mans svētceļojums noritēja kalpojot, nevis ejot pašu ceļu. Man nebija nekādu ekspektāciju, vien pagurusi sirds un viena maza, izrakstīta lūgšana, kuras daļa skanēja šādi: "Man gribas izlūgties ko lielu un brīnumainu, bet tai pat laikā gribas satikt Tevi visklusākajā un baisākajā sirds nostūrī, kas tagad sūrst un sāp, kur lielumu un brīnumainību, pēc kā ilgojos, nevajag. Tur prasās vien ieliet mīlestību, un lai tā visu apklāj."
Šis bija pirmais draudzes pasākums, kurā ierados bez kāda no vistuvākajiem cilvēkiem. Svarīgi piebilst, ka vienmēr esmu cīnījusies ar milzīgu atraidījuma, nepiederības un atstumtības ievainojumu.
Šajās dienās sanāca būt pilnīgā sirds vienkāršībā un neierastā pazemībā. Es piedzīvoju to izrakstīto lūgšanu, tikai tai brīdī to vēl nesapratu. Visas ierastās bailes un mokošais atraidījums no manis sāka atraisīties. Ārējos apstākļos nekas nebija mainījies, jo tā nekad nav bijusi problēma, bet tā sirds vieta dziedinājās.
Pirmo reizi piedzīvoju TĀDU brīvību būt. Pilnīgu mieru, esot sadraudzībā, un pilnīgu mieru, esot vienai. Vientulība un falšais atraidījums sāka atraisīties. Es pilnīgi saprotu, ka kādam, kurš nekad nav juties pilnīgi svešs starp savējiem, ir grūti aptvert, cik mokoša un smacējoša var likties apsūdzība, ka tu vienkārši te neiederies, bet šī ir bijusi mana cīņa gadiem (cik vien sevi atceros).
Man uzdāvināja vienu nejaušu, dedzīgu sarunu, griežot gurķus Kalna skolas virtuvē, kur izskanēja aicinājums: "Linda, runā ar Jēzu ārpus rīta lūgšanas! Stāsti Viņam, kas tev patīk, sāp un priecē! Lai Viņš ir pirmais, kas uzzina! Lai ar Viņu ir tavas pirmās attiecības vienmēr!" Tas aizgāja līdz kaulam un kaut ko tik fundamentāli izmainīja manī. No visām pamācībām un saucieniem šo es sadzirdēju un izdzīvoju ik dienas kopš tā mirkļa. Un redzu, kā tas maina ne tikai manas dienas, bet arī manu sirdi. Jāatzīst, ka tagad, paskatoties atpakaļ uz pēdējā mēneša piedzīvoto un pārdzīvoto, redzu, ka sirds tika gatavota šim.
Šis svētceļojums nebija tikai par priecīgu garu vai atpūšanos, es piedzīvoju to brīvību būt, pēc kā ilgojos un lūdzu gadiem. Es bieži savā lūgšanu dzīvē esmu Kungam lūgusi, lai varu izdzīvot brīvību Kristū, un nu jālūdz, lai vingrina mani tajā palikt.
“Es gavilēju un priecājos par Tavu žēlastību, jo Tu esi uzlūkojis manu postu un ņēmis vērā manas dvēseles bēdas ..” (Psalms 31:8)
Linda
Dalās viena no svētceļojuma dalībniecēm:
Pieteicos tajā kā pārgājienā ar mērķi izstaigāt visu pēdējos mēnešos uzkrāto spriedzi un sasmelties dabu. Tam bija maz sakara ar laiku ar Dievu. Fiziski guvu piepildījumu visā, pēc kā ilgojos, izsildījos saulē līdz ķermeņa dziļākajām šūnām, ar visām maņām baudīju dabas ziedošo un zaļojošo pārpilnību, peldējos, izstaigāju no sevis visu, visu nastu. Tā, ka vieta prātā un ķermenī paliek tikai "šeit un tagad būšanai". Laimīga!
Tāpat fiziskās miesas dēļ vairākas reizes arī domāju pārtraukt gājienu. Vispirms vilcienā, kad sapratu, ka tamburā būs jāstāv draudzīgi iespiestai starp deviņiem citiem iespiestajiem, svīstot un kampjot pēc gaisa, iespējams, visas 2,5 stundas. Nākamais lūzums sekoja pēc pirmās nakts, kad teltij saplīsa detaļa un bija skaidrs, ka priekšā naktis iekštelpās. Trešās dienas rītam biju sarunājusi vietu transportā. Biju baudījusi no ceļa un gājiena labumiem, varēju braukt mājās. Turklāt mani nez kāpēc nesajūsmināja doma par pēdējo nakti, pēc kuras neseko iešana, bet ir dievkalpojums. Trešās dienas rītā uzzināju, ka meitene, kura plānoja braukt, pati tomēr vēlas vēl pusceļu iet, līdz ar to transports būs tikai pēcpusdienā. Tas bija pirms dievkalpojuma. Sāku apsvērt domu par palikšanu līdz galam. Tad, dievkalpojuma laikā, kādā no dziesmām pēkšņi atnāca tas, ko negaidīju. Mans pārgājiens pārtapa svētceļojumā. Dievs pieskārās un izmainīja visu. Nevaru noformulēt vārdos, bet pēkšņi biju tajā vietā, kur pirms daudziem gadiem gājienā uz Aglonu. Pie Kunga sirds. Bezsvarīgs tajā brīdī kļuva fiziskais, sadzīve, zināju, kāpēc eju un kāpēc palikšu līdz galam. Tas ir mans ceļš un laiks ar Kungu. Pēdējā dievkalpojumā Vestienas baznīcas mūros pārņēma spēcīga grēkatziņa. Pēcāk sekoja asaru straumes, kam vairs nebija sakara ar mani, Dievs jau zina, par ko un kam. Tādas straumes gan vēl tikai mācos neslāpēt, jo ir mazliet neērti, bet tas cits stāsts. Mans pārgājiens pārtapa svētceļojumā, tāda bija mana šo četru dienu esence.
Comments