• Ģertrūdes draudze

Bībeles lasījumi – 1. augusts

Psalmi /Ps. 89:48-53/

Vēstules /Rom. 14:19-15:13/

Vecā Derība /1. Lku. 11:1-12:22/


PSALMI

/Ps. 89:48-53/

Piemini, Kungs, cik īss ir mans mūžs, cik nīcīgus Tu visus cilvēku bērnus esi radījis! Kur ir tāds cilvēks, kas dzīvo joprojām, kas nekad neredz nāves un kas spēj izglābt savu dvēseli no nāves valsts varas? (Sela.) Kur ir Tava senējā žēlastība, Kungs, ko Tu Dāvidam esi apsolījis ar zvērestu Savā uzticībā? Piemini, Visuvarenais, Savu kalpu negodu, ka es nesu savās krūtīs izsmieklu no visu to daudzo tautu puses, kuras kā Tavas naidnieces, ak, Kungs, ir vērsušas pret mums savas nievas, ar kādām tās ir centušās likt negodā Tava svaidītā gaitas! Slavēts lai ir Tas Kungs mūžīgi! Āmen! Āmen!

VĒSTULES

/Rom. 14:19-23/

Tāpēc mēs dzenamies pēc miera un pēc tā, lai cits citu celtu ticībā. Neposti Dieva darbu ēdiena dēļ! Viss gan ir šķīsts par sevi, bet cilvēkam, kas ēzdams apgrēcinājas, tas ir par ļaunu. Tāpēc ir labāk neēst gaļu un nedzert vīnu, nedz arī ko citu darīt, kas brāli apgrēcina. Tu paturi savu ticību, kas tev ir, Dieva priekšā. Svētīgs tas, kas sevi netiesā tajā, ko atzīst par labu. Bet tas, kas šaubīdamies ēd, ir jau nosodīts, jo tas to nedara ticībā. Bet viss, kas nenāk no ticības, ir grēks.

/Rom. 15:1-13/

Bet mums, kas esam stipri, pienākas nest to vājības, kas nav tik stipri, nedzīvojot par patikšanu sev pašiem. Ikviens mūsu starpā lai dzīvo par patiku savam tuvākajam, viņam par labu, lai to celtu. Jo arī Kristus nav dzīvojis par patikšanu Sev pašam, bet kā rakstīts: to zaimi, kas Tevi apsmēja, krituši uz Mani. Jo viss, kas iepriekš rakstīts, rakstīts mūsu pamācībai, lai mēs, izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami Rakstos, iegūtu cerību. Bet Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, lai jums dod vienādu prātu savā starpā Kristū Jēzū, lai jūs vienprātīgi vienā mutē slavētu Dievu, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvu. Pieņemiet cits citu, kā arī Kristus mūs ir pieņēmis Dievam par godu. Es gribu sacīt: Kristus ir kļuvis par kalpu apgraizītajiem Dieva patiesības dēļ, lai apstiprinātu tēviem dotos solījumus, lai citas tautas slavētu Dievu par Viņa žēlastību, kā ir rakstīts: tāpēc es Tevi slavēšu tautu starpā un dziedāšu Tavam Vārdam. Un citur: priecājieties, jūs tautas, kopā ar Viņa tautu. Un vēl: slavējiet To Kungu, pasaules tautas, un uzgavilējiet Viņam, visi ļaudis! Arī Jesaja vēl saka: nāks Isaja atvase un celsies kāds, lai valdītu pār tautām, uz Viņu tautas liks savu cerību. Bet cerības devējs Dievs lai piepilda jūs ar visu prieku un mieru ticībā, lai jūs kļūtu bagāti cerībā Svētā Gara spēkā.

VECĀ DERĪBA

/1. Lku. 11:1-47/

Un visi Israēla ļaudis sapulcējās pie Dāvida Hebronā, sacīdami: “Redzi, mēs esam no tava kaula un tavas miesas! Jau senāk, Saulam vēl ķēniņam esot, tu biji tas, kas Israēlu izveda cīņā un atveda atpakaļ; un Tas Kungs, tavs Dievs, tev sacīja: tev būs ganīt Manu tautu Israēlu, un tev jākļūst par valdnieku pār Manu tautu Israēlu!” Un visi Israēla vecaji nāca pie ķēniņa uz Hebronu, un Dāvids slēdza ar viņiem Hebronā derību Tā Kunga vaiga priekšā; tad viņi svaidīja Dāvidu par ķēniņu pār Israēlu, kā Tas Kungs caur Samuēlu bija runājis. Tad Dāvids un viss Israēls devās uz Jeruzālemi, senāk tā bija Jebusa, un tur dzīvoja tās zemes iedzīvotāji jebusieši, un Jebusas iedzīvotāji sacīja Dāvidam: “Še tu netiksi iekšā!” Bet Dāvids ieņēma Ciānas cietoksni, un šī ir tagadējā Dāvida pilsēta. Tad Dāvids sacīja: “Pirmais, kas sakaus jebusiešus, tas lai kļūst par karaspēka virspavēlnieku!” Un pirmais devās cīņā Joābs, Cerujas dēls, un viņš kļuva par virspavēlnieku. Un Dāvids apmetās dzīvot nocietinātā pilī; tāpēc viņi to nosauca par Dāvida pilsētu. Un viņš uzcēla visapkārt pilsētu, iesākot no Millas pils un tās apkārtnes, un nocietināja to, kamēr Joābs atjaunoja pārējo pilsētas daļu. Un Dāvids pieauga varenībā un spēkā, jo tas Kungs Cebaots bija ar viņu. Un šie ir Dāvida varonīgo vīru vadoņi, kas viņam bija, kas stingri turējās kopā ar viņu un ar visu Israēlu viņa ķēniņa varas laikā, viņu ieceļot par ķēniņu, kā Tas Kungs par Israēlu to bija sacījis. Un šis ir Dāvida varonīgo vīru saraksts: Jašobeāms, Hahmonija dēls, trijotnes galvenais; viņš savu šķēpu pacēla pret trīs simti vīriem, kurus viņš nodūra vienā reizē. Un pēc viņa bija Ēleāzars, Dodo dēls, ahohietis, viens no tiem trim varonīgiem vīriem. Viņš bija kopā ar Dāvidu pie Pās-Damimas, kad filistieši bija tur sapulcējušies, lai karotu; tur atradās arī tīruma gabals ar miežiem; un pārējā kara tauta bēga no filistiešiem. Tad viņi nostājās tīruma vidū un to aizstāvēja, un viņš sakāva filistiešus, un Tas Kungs viņiem deva lielu uzvaru. Un trīs no tiem trīsdesmit vadoņiem nokāpa uz klints pie Dāvida Adullāmas alā, bet filistiešu karaspēks bija apmeties Refaima ielejā. Dāvids tajā laikā bija kalnu cietoksnī, bet filistiešu karavīri toreiz atradās Bētlemē. Un Dāvidam iekārojās, un viņš sacīja: “Kas mani padzirdīs ar ūdeni no akas, kas ir tur Bētlemē pie vārtiem?” Tad tie trīs izcirtās cauri filistiešu nometnei, un tie iesmēla ūdeni no akas pie Bētlemes vārtiem, ņēma un to atnesa Dāvidam. Bet Dāvids to nevēlējās dzert un izlēja to kā dzeramo upuri Tam Kungam. Un viņš sacīja: “Lai Dievs mani pasargā, ka es to darītu! Vai lai es dzeru šo vīru asinis līdz ar viņu dzīvībām, jo, netaupīdami savu dzīvību, viņi to ir atnesuši!” Un viņš liedzās to dzert. To izdarīja šie trīs varonīgie vīri. Un Abišajs, Joāba brālis, bija galvenais tiem trīsdesmit vīriem; un viņš pacēla savu šķēpu pret trīs simti ienaidniekiem, un viņš tos nogalināja, un viņam bija vārds starp šiem trīsdesmit. Starp šiem trīsdesmit viņš bija lielā godā, tā ka viņš kļuva par viņu virsnieku; taču tiem trim viņš līdzināties nespēja. Benaja, Jojadas dēls, drosmīga vīra dēls, kas lielus darbus darījis, bija no Kabceēlas; viņš bija tas, kas nogalināja divus Moāba varoņus; viņš arī nogāja un kādā dienā alā nokāva lauvu, kad bija uzsnidzis sniegs. Viņš bija arī tas, kas nogalināja kādu ēģiptieti, milzīga auguma vīru, kas bija piecas olektis garš, un šim ēģiptietim bija rokā šķēps, tik resns kā audēja riestava; bet viņš devās pie tā lejā ar kūju, un viņš izsita šķēpu no ēģiptieša rokas un nogalināja viņu ar viņa paša šķēpu. To izdarīja Benaja, Jojadas dēls, un viņam bija vārds starp tiem trīsdesmit varonīgiem vīriem. Viņš bija visvairāk godātais starp tiem trīsdesmit, bet tiem trim viņš līdzināties nespēja. Un Dāvids viņu iecēla par vadītāju savai miesassardzei. Un karaspēka varonīgie vīri bija: Asahēls, Joāba brālis; Ēlhanans, Dodo dēls, no Bētlemes; Šamots no Harodas; Helecs no Peletas; Īra, Ikeša dēls, no Tekojas; Abiēzers no Anatotas; Sibehajs no Hušas; Īlajs no Ahohas; Maharajs no Netofas; Heleds, Baānas dēls, no Netofas; Itajs, Ribaja dēls, no Gibeas, Benjamīna cilts piederīgais; Benaja no Piratonas; Hurajs (Hidajs) no Gaāšas dvīņu upēm; Abiēls no Arbatas (Arabas); Asmavets no Bahurimas; Ēljahba no Šaālbonas; Gezonieša Hāšema dēli: Jonatāns, Šāges dēls, no Harāras; Ahiāms, Sahara dēls, no Harāras; Ēlifelets, Ūra dēls; Hefers no Meheras; Ahija no Palonas; Hecro no Karmela; Naārajs, Ezbaja dēls; Joēls, Nātāna brālis; Mibhars, Hagrija dēls; amonietis Celeks; Nahrajs no Beērotas – Joāba, Cerujas dēla, ieroču nesējs; Īra no Jatīras; Gārebs no Jatīras; hetietis Ūrija; Zabāds, Ahlaja dēls; Adina, Šizas dēls, no Rūbena cilts, rūbeniešu vadonis, un trīsdesmit karavīri kopā ar viņu; Hanans, Maāhas dēls, un Jošafāts no Metenas; Usija no Aštarotas; Šama un Jeiēls, Hotāma dēli, no Aroēras; Jediaēls, Šimrija dēls, un viņa brālis Joha no Ticas; Ēliēls no Mahanaimas; Jeribajs un Jošavja, Elnaāma dēli; moābietis Jitma; Ēliēls un Obeds, un Jaāsiēls no Mecobajas.

/1. Lku. 12:1-22/

Un šie ir tie vīri, kas nāca pie Dāvida uz Ciklagu tanī laikā, kad viņš vēl slapstījās no Saula, Kīša dēla; arī šie bija no tiem varonīgajiem vīriem, kas viņam palīdzēja karā. Tie bija apbruņoti ar loku, un viņi spēja lietot gan labo, gan kreiso roku, metot akmeņus un šaujot bultas no lokiem. Un daudzi bija no Saula radiem, no Benjamīna cilts. Viņu vadonis bija Ahiēzers un otrs – Joass, Šimeas dēls, no Gibeas, tad Jeziēls un Pelets, Asmaveta dēli, Beraha un Jehus no Anatotas, un Jišmija no Gibeonas bija viens no trīsdesmit varonīgajiem vīriem un pār tiem trīsdesmit, tad Jeremija, Jahaziēls un Johanans; Jozabāds no Gederas; Ēlušajs, Jerimots, Bealja un Šemarja; Šefatja no Harifas; Ēlkana, Jišija, Azareēls, Joēzers un Jašobeāms – korahieši; un Joēla un Zebadja, Jerohāma no Gedoras, dēli. Bet no gadiešiem Dāvidam pievienojās pie tuksneša cietokšņa varonīgi vīri, karotāji, apmācīti karam, bruņoti ar lielo vairogu un šķēpu, un viņu vaibsti bija kā lauvām, un tie bija veikli kā kalnu kazas. Augstākais starp viņiem bija Ēzers, otrais Obadja, trešais Ēliābs, ceturtais Mišmana, piektais Jeremija, sestais Atajs, septītais Ēliēls, astotais Johanans, devītais Ēlzabāds, desmitais Jeremija, vienpadsmitais Mahbanajs. Šie ir no Gada dēliem, kas bija karapulku virsnieki, zemākais – viens pār simtu, bet augstākais – viens pār tūkstoti. Šie bija tie, kas pār Jordānu pārgāja pirmajā mēnesī, kad tā bija pārplūdusi un izgāja no krastiem, un izdzina visus ielejas iedzīvotājus pret rītiem un pret vakariem. Bet, kad arī no Benjamīna un Jūdas dēliem daži pievienojās Dāvidam kalnu cietoksnī, tad Dāvids iznāca pie viņiem, uzrunāja viņus un sacīja: “Ja jūs esat nākuši pie manis ar mieru, lai man palīdzētu, tad mans sirdsprāts būs kopā ar jums, bet, ja ar viltu mani gribat nodot maniem ienaidniekiem, kaut gan netaisnības pie manām rokām nav, tad lai mūsu tēvu Dievs to redz un soda!” Un Gars nāca pār Amasaju, galveno pār tiem trīsdesmit, un tas izsaucās: “Mēs esam tavi, ak, Dāvid, un ar tevi mēs būsim, tu Īsaja dēls! Miers, miers lai ir ar tevi, un miers lai ir ar taviem palīgiem, jo tev ir palīdzējis tavs Dievs!” Tad Dāvids viņus pieņēma un iecēla par karapulku vadoņiem. Un no Manases daži pievienojās Dāvidam, kad viņš kopā ar filistiešiem gāja kaujā pret Saulu, bet viņš tiem nepalīdzēja, jo filistiešu lielkungi pēc apspriešanās sūtīja viņu projām, sacīdami: ” Mūsu galvas kritīs, kad viņš pāries pie sava kunga Saula.” Kad viņš atradās ceļā uz Ciklagu, tad viņam pievienojās no Manases Adnahs, Jozabāds, Jediaēls, Mihaēls, Jozabāds, Ēlihus un Ciltajs, virsnieki pār Manases tūkstošiem. Un viņi bija tie, kuri palīdzēja Dāvidam pret sirotāju pulkiem, jo viņi visi bija varonīgi karotāji, un tie bija karaspēka pavēlnieki. Tā dienu no dienas vīri nāca pie Dāvida, lai viņam palīdzētu, līdz radās liels karaspēks – it kā Dieva karapulks.

“Katrs lai dod tā, kā iesaka sirds, nevis ar sarūgtinājumu vai piespiedu kārtā: priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs spēj jums dot pārpilnībā visādu žēlastību, lai jums visa būtu diezgan vienmēr un visur un jūs būtu pārplūstoši dedzībā uz katru labu darbu.” / II Kor 9:7-8/

Ar savu ziedošanu mēs paklausām Dieva aicinājumam un paveram durvis sev un citiem uz

dzīvām un tuvām attiecībām ar Dievu.

Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes

evaņģēliski luteriskā draudze

Ģertrūdes iela 8, Rīga, LV-1010
tālr. nr.: 22002211
e-pasts: kanceleja@gertrude.lv

Reliģiskās organizācijas
reģ. Nr.: 90000293463

Bankas rekvizīti:
AS Swedbank,
LV40HABA0551005116532

© 2020 Gertrude.lv. All Rights Reserved.