• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 1.februāris

Salamana Pamācības /3:21-35/

Jaunā Derība /Mt. 21:18-32/

Vecā Derība /Īj. 22:1-24:25/


SALAMANA PAMĀCĪBAS

/3:21-35/

21 Mans dēls, neļauj tai izzust no tava redzes loka, tad tu kļūsi svētlaimīgs un gudrs.

22 Tā būs dzīvība tavai dvēselei un rota tavam kaklam.

23 Tad tu droši staigāsi savu ceļu tā, ka tava kāja nekur neaizmetīsies un nepiedauzīsies.

24 Apguldamies tu ne no kā nebīsies, bet saldi dusēsi,

25 un tevi nepārņems nedz pēkšņas šausmas, nedz arī izbailes no vētraina bezdievju uzbrukuma, ja tas nāktu.

26 Jo Tas Kungs ir tavs patvērums, Viņš pasargās tavas kājas, ka tu nenokļūsti gūstā.

27 Neliedzies labu darīt ikvienam, kam tas nepieciešams, jo tavai rokai Dievs piešķīris visu, lai tā to darītu.

28 Nesaki savam tuvākam:"Ej un nāc, rīt es tev došu!" - jo tev taču ir, ko dot tūlīt.

29 Nelolo nekādu ļaunu nodomu pret savu tuvāku, kas uzticībā pret tevi pie tevis dzīvo.

30 Neķildojies un nerājies ne ar vienu bez jebkāda pamata, ja viņš tev nav neko pāri darījis.

31 Nesacenties ne ar vienu ļaunu cilvēku un neizraugies par savējo nevienu no viņa ceļiem!

32 Jo Tā Kunga acīs likuma pārkāpējs ir neganta lieta, bet Viņa svētība ir paredzēta sirdsskaidrajiem.

33 Tā Kunga lāsti klājas pār bezdievja namu, bet taisnīgo nams top svētīts.

34 Viņš izsmies smējējus, bet nelaimīgajiem Viņš piešķirs Savu žēlastību.

35 Gudrie mantos godu, bet, ja arī ģeķi izvirzītos uz augšu, viņi tomēr kļūs apkaunoti.


JAUNĀ DERĪBA

/Mt. 21:18-32/

18 Bet, kad Viņš rīta agrumā atkal gāja uz pilsētu, Viņam gribējās ēst.

19 Un Viņš redzēja vīģes koku ceļmalā, piegāja klāt un neatrada uz tā nekā kā tikai lapas vien un sacīja: "Uz tevis augļi nemūžam vairs lai neaug." Un vīģes koks tūdaļ nokalta.

20 Un mācekļi, to redzēdami, brīnījās un sacīja: "Kā vīģes koks tik ātri nokalta?"

21 Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: "Patiesi Es jums saku: ja jums ir ticība un jūs nešaubāties, tad jūs ne vien tā varēsit darīt ar vīģes koku, bet arī, kad jūs teiksit šim kalnam: celies un meties jūrā, - tad tas notiks.

22 Un visu, ko jūs ticībā lūgsit, to jūs dabūsit."

23 Un, kad Viņš ienāca Templī, tad, Viņam tur mācot, augstie priesteri un tautas vecaji piegāja pie Viņa un sacīja: "Kādā varā Tu to dari? Un kas Tev deva tādu varu?"

24 Bet Jēzus atbildēja un sacīja tiem: "Es arī gribu jums jautāt vienu lietu; ja jūs Man to teiksit, tad Es arī jums sacīšu, kādā varā Es to daru:

25 no kurienes bija Jāņa kristība? Vai no debesīm vai no cilvēkiem?" Bet tie apspriedās savā starpā un sacīja: "Ja mēs teiksim: no debesīm, - tad Viņš mums sacīs: kāpēc tad jūs viņam neticējāt?

26 Bet, ja mēs sakām: no cilvēkiem, - tad mums jābīstas no ļaudīm; jo visi tur Jāni par pravieti."

27 Un viņi atbildēja Jēzum un sacīja: "Mēs nezinām." Tad Viņš sacīja tiem: "Tad arī Es jums nesaku, kādā varā Es to daru.

28 Bet kā jums šķiet? Kādam cilvēkam bija divi dēli, un viņš gāja pie pirmā un sacīja: dēls, ej un strādā šodien manā vīnadārzā.

29 Un tas atbildēja un sacīja: jā, kungs! - Bet viņš negāja.

30 Viņš aizgāja pie otra dēla un sacīja tāpat. Tas atbildēja un sacīja: es negribu. - Pēc tam viņam palika žēl, un viņš aizgāja.

31 Kurš no šiem diviem ir darījis tēva prātu?" Tie saka: "Pēdējais." Tad Jēzus saka tiem: "Patiesi Es jums saku: muitnieki un netikles drīzāk nāks Dieva valstībā nekā jūs.

32 Jo Jānis nāca pie jums pa taisnības ceļu, un jūs viņam neticējāt; bet muitnieki un netikles viņam ticēja. Bet arī tad, to redzēdami, jūs neatgriezāties un viņam neticējāt.


VECĀ DERĪBA

/Ījaba 22:1-30/

1 Tad temanietis Ēlifass atbildēja un sacīja:

2 "Vai Dievam no cilvēka ir kāds labums? Nē, ja cilvēks ir prātīgs, tad atlec gan labums pašam.

3 Vai Visuvarenajam ir kāds labums, ka tu esi taisnprātīgs, jeb vai Viņš ko pelna, ka tu nesodīts staigā savus ceļus?

4 Vai tu domā, ka tavas Dieva bijāšanas dēļ Viņš tevi sodītu un ietu ar tevi tiesā?

5 Vai drīzāk jau tava ļaunprātība nav pārāk liela un taviem pārkāpumiem nav gala?

6 Bieži taču tu bez pamata esi izpārdevis tev parādā palikušo tautas brāļu mantu un licis puskailiem novilkt viņu drēbes.

7 Tu netiki izslāpušo ar ūdeni dzirdinājis, tu atrāvi maizes kumosu izsalkušam.

8 Tikai tev kā dūres un spēka vīram piederēja zeme, un tikai augsti cienījamie drīkstēja tajā dzīvot.

9 Tu pats aizraidīji projām tukšā atraitnes, un visam, kas bija bārabērnu rīcībā, tu liki aiziet zudumā.

10 Un tāpēc tev tagad ir izliktas visapkārt lamatas un pēkšņi tev sāk uzmākties bailes.

11 Gaisma tev kļuvusi tumsa, tā ka tu vairs neredzi, un veseli ūdens blāķi klājas pār tevi.

12 Un vai tad Dievs nav tik augsts kā debesis? Un skaties uz zvaigžņu augstumu, cik tās cildenas un tālas!

13 Un tomēr tu vēl spried: ko gan Dievs zina? Vai Viņš caur tumšiem mākoņiem spēj tiesāt?

14 Viņam taču skatu aizsedz padebeši, Viņš neko nevar redzēt, un Viņš kustas vienīgi šurpu turpu pa debesu izplatījumu.

15 Vai tu gribi turēties pie agrākās pasaules ceļiem, pa kuriem ļauni ļaudis reiz staigājuši?

16 Tie, kas priekšlaikus bojā gājuši, kuru dzīves pamatus aizskalojuši plūdi,

17 kas mēdza atkārtoti sacīt uz stipro Dievu: nost no mums! Ko gan mums Visuvarenais var nodarīt?

18 Un taču Viņš bija pildījis viņu mājas ar svētību. Bet bezdievīgo domāšanas veids lai būtu tālu no manis!

19 Taisnie to redz un priecājas, un bezvainīgais smejas par tiem:

20 tiešām, mūsu ienaidnieki ir iznīcināti un uguns aprijusi visu, kas no viņiem pāri palicis!

21 Iedraudzējies taču ar Dievu un saglabā mieru ar Viņu, no tā tev nāks labums.

22 Uzklausi pamācību no Viņa mutes un ieslēdz Viņa vārdus savā sirdsprātā!

23 Ja tu atgriezīsies pie Visuvarenā, tad tu varēsi tikt atkal uzcelts no jauna, ja tu attālināsi grēkus no savas telts.

24 Tiešām, aizmet prom pīšļos neapstrādātā zelta gabalus un apstrādāto dārgo Ofīras zeltu iegremdē upju zvirgzdos,

25 lai tad Visuvarenais būtu tavs visdārgākais zelts un Viņa bauslība lai būtu tavs sudrabs,

26 tikai tad tu pilnā mērā iepriecināts varēsi paļauties uz Visuvareno un pret Dievu uzticībā pacelt savu vaigu.

27 Tu Viņu lūgsi, un Viņš tevi paklausīs, un savus īpašos solījumus Viņam tu varēsi izpildīt.

28 Ja kādu nodomu tu uzsāksi, tad tas tev izdosies, un pār taviem ceļiem spīdēs gaisma.

29 Ja tie vedīs lejup, tu atradīsi spēku pats sev uzsaukt: augšup! - Un pie zemes piespiestiem, bēdīgiem, pazemīgiem Viņš palīdz tikt atkal uz kājām.

30 Pat to, kas nav bez vainas, Viņš izglābs - un izglābs viņu tavu roku šķīstuma dēļ."


/Ījaba 23:1-17/

1 Un Ījabs atbildēja un sacīja:

2 "Arī vēl tagad manu žēlošanos jūs uzskatāt par nepielaidību, un tomēr smagi ir nogūlusies pār mani Viņa roka, smagāk, nekā es to varu izteikt savās žēlabās.

3 Ak, kaut es mācētu Viņu atrast, ka es varētu nonākt pie Viņa troņa!

4 Tad es pats izkārtotu savu lietu Viņa vaiga priekšā, un ar pierādījuma vārdiem es turētu pilnu savu muti.

5 Tad es arī dabūtu zināt tos vārdus, ko Viņš man atbildētu, un tad es saprastu, ko Viņš man saka.

6 Vai Viņš tad ar visu Savas varas pilnību cīnītos ar mani? Ak, droši vien ne! Viņš tikai Savu vērību piegrieztu man.

7 Tad kā taisnais es atbildētu Viņam, un uz visiem laikiem es būtu brīvs no sava tiesneša.

8 Bet tomēr, ja es eju uz austrumiem, tad Viņa tur nav, un, ja es eju uz rietumiem, tad es Viņu nepamanu.

9 Ja Viņš darbojas ziemeļos, tad es Viņu nesaredzu, ja Viņš pagriežas uz dienvidiem, tad es Viņu tāpat nesaredzu.

10 Taču manis ieturamo ceļu Viņš zina itin labi, un, ja Viņš mani pārbaudītu, es tiktu atrasts zeltam līdzīgs.

11 Pie Viņa gaitām sējās klāt manu kāju soļi, un Viņa ierādīto ceļu es esmu allaž ieturējis, nenovirzīdamies no tā.

12 No Viņa lūpu dotām pavēlēm es neatrāvos, savās krūtīs es noslēpu Viņa mutes dotos norādījumus.

13 Taču Viņš paliek arvienu tas pats: kas Viņam var pretoties? Un, kad Viņš uz ko pastāv, kas var atbildēt: nē? Ko Viņa prāts vēlas, to Viņš arī piepilda.

14 Tādēļ Viņš arī īstenos, ko Viņš par mani nolēmis, un daudz tādu lietu Viņam arvien ir prātā.

15 Tādēļ es esmu nobijies un trīcu Viņa skata priekšā; visu to pārdomājot, man pat rodas bailes no Viņa!

16 Tas tiešām ir Dievs, kas ir atņēmis drosmi manai sirdij, un Visuvarenais ir man licis drebēt.

17 Un ne ārējo bēdu tumsas dēļ es jūtos iznīcināts un arī ne manis paša dēļ, ko Viņš ietērpis ciešanu tumsā.


/Ījaba 24:1-25/

1 Kādēļ gan nav apslēpti no Visuvarenā laiki, un kādēļ tie, kas Viņu pazīst, nedabū redzēt Viņa dienas?

2 Bet allaž pārcilātas tiek robežas, cits citam laupa ganāmpulkus kopā ar visiem ganiem.

3 Tie aizdzen prom bārabērna ēzelīti un ķīlā paņem atraitnes vienīgo vērsi.

4 Viņi nostumj nabaga ļaudis no dzīves ceļa, un zemes nelaimīgajiem visiem kopā ir jāpaslēpjas.

5 Redzi, līdzīgi meža ēzeļiem tiem jāiziet tuksnesī savos darbos, lūkojoties pēc laupījuma; klajums dod viņiem barību viņu bērniem.

6 Tīrumos viņiem jāievāc skābenes, un tie pārlasa bezdievīgo vīna dārzus.

7 Tiem kailumā, bez drēbēm, ir jāpavada naktis, pat bargā salā tiem nav segu.

8 Tos izmērcē kalnu aukstās lietus gāzes, un, bez pajumtes būdami, tie pieglaužas klintīm.

9 Bāriņu atrauj mātei no krūtīm, un ķīlā paņem nespējnieku skrandainos tērpus.

10 Un viņi klejo apkārt kailām miesām, bez apģērba, un izsalkuši viņi stiepj sapļautos kūļus.

11 Tie izspiež eļļu starp celtņu biezajiem mūriem, tie min vīna spiedes un paši cieš slāpes.

12 Bet mirēju vaidi atskan no pilsētām, un nosisto dvēseles brēc pēc atriebības, bet Dievs neņem vērā lūgšanas!

13 Citi ir kļuvuši gaismas pretinieki; viņi atstāj bez ievērības Viņa ceļus un neturpina tālāk Viņa tekas.

14 Nav gaisma vēl aususi, jau laupītājs piecēlies; tas nokauj kā apspiesto, tā nabago, un naktī zaglis piekopj savu tumšo darbu.

15 Un laulības pārkāpēja acs ir tā, kas gaida krēslas, jo tas domā: mani neviens pats neieraudzīs! - un viņš sev uzliek sejas aizsegu.

16 Tie laužas iekšā namos, nākot tumsai, bet dienā tie noslēdzas, jo tie nekā negrib zināt no gaismas.

17 Un tas visiem ir kopīgs, ka tiem rīts aust tumsā, nāves ēnā, un tiem visiem labi zināmi nakts tumsas briesmu darbi.

18 Ātri viņš aizslīd pa ūdens virsu; viņa druva ir nolādēta te virs zemes, tas nevar vairs virzīt savu ceļu uz saviem vīna dārziem.

19 Kā sausums un bula laiks izkusušo sniegu, tā nāves valsts aprij tos, kas ir grēkojuši!

20 Pat mātes klēpis tādu ātri aizmirst, kā salda bauda viņš paliek vienīgi tārpiem, neviens viņu nekad vairs nepiemin, un kā koks top bezdievīgais nocirsts,

21 viņš, kas izputinājis neauglīgo, to, kas nav dzemdējusi, un nav nekā laba darījis nevienai atraitnei!

22 Tāpat ar Savu spēku Dievs paildzina dzīvi varmācīgiem; no slimības gultas pieceļas dažs labs, kas jau pilnīgi bija zaudējis cerības dzīvot.

23 Viņš piešķir tam stiprumu un drošību, ļauj tam stāvēt stingri, un Viņa acis stāv nomodā pār tāda cilvēka ceļiem.

24 Tie jūtas gan augstu pacelti, bet mazu, tikai mazu acumirkli, un viņu vairs nav. Un, arī ja tie uzvedas pazemīgi, tiem jāiet bojā kā visiem pārējiem, un viņus nogriež kā vārpu stiebra augšgalā.

25 Vai tad tā nav? Kas mani sodīs savās dusmās? Vai es esmu melus teicis, un vai manis sacīto var pārvērst par kaut ko pilnīgi nenozīmīgu?"