Psalmi /119:137-144/
Vēstules /Ebrejiem 3:1-19/
Vecā Derība /Joēla 1:1-2:17/
PSALMI
/119:137-144/
137 Tu, Kungs, esi taisns, un taisnas ir Tavas tiesas.
138 Taisnībā Tu devi Savas liecības un nelokāmā uzticībā.
139 Mani beidz nost manas kvēlās dusmas, tādēļ ka mani pretinieki aizmirst Tavus vārdus.
140 Tavs vārds ir ļoti skaidrs, Tavam kalpam tas ir mīļš.
141 Es esmu mazs un neievērots, bet Tavas pavēles es neaizmirstu.
142 Tava taisnība ir mūžīga taisnība, un Tava bauslība ir patiesība.
143 Kad man uziet bēdas un ciešanas, tad Tavi baušļi ir mans prieks.
144 Tavu liecību taisnība ir mūžīga; liec man to saprast, tad es varēšu dzīvot!
VĒSTULES
/Ebrejiem 3:1-19/
1 Tāpēc, svētie brāļi, debesu aicinājuma dalībnieki, ņemiet vērā Dieva sūtni un augsto priesteri Jēzu, ko mēs apliecinām,
2 kas uzticīgs Tam, kas Viņu iecēlis, kā arī Mozus visā Viņa namā.
3 Bet Viņam ir piešķirta daudz lielāka godība nekā Mozum, kā jau arī lielāks gods nekā namam ir tā cēlējam.
4 Jo katru namu kāds cēlējs uzceļ, bet, kas visu ir uzcēlis, ir Dievs.
5 Un Mozus gan ir bijis uzticīgs visā Viņa namā kā kalps, lai apliecinātu to, par ko vēlāk sludinās,
6 bet Kristus kā Dēls pār Viņa namu; Viņa nams esam mēs, ja drosmi un cerību, ar ko lepojamies, stipru paglabājam līdz galam.
7 Tāpēc, kā Svētais Gars saka: šodien, ja dzirdēsit Viņa balsi,
8 neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā kārdināšanas dienā tuksnesī,
9 kur jūsu tēvi Mani kārdinājuši pārbaudīdami,
10 kaut gan bija redzējuši Manus darbus četrdesmit gadus. Tāpēc Es sašutu par šo paaudzi un teicu: vienmēr viņi maldās savās sirdīs, bet Manus ceļus viņi nav atzinuši,
11 tāpēc Es esmu zvērējis Savās dusmās: tiem nebūs ieiet Manā atdusā. -
12 Pielūkojiet, brāļi, ka kādā no jums nebūtu neticības ļaunā sirds, atkāpjoties no dzīvā Dieva,
13 bet pamācait cits citu katru dienu, kamēr vēl saka "šodien", lai kādam no jums sirds netiktu apcietināta ar grēka viltību.
14 Jo mēs esam tapuši Kristus līdzdalībnieki, ja tikai paļaušanos paturēsim no sākuma līdz galam stipru.
15 Ja saka: šodien, ja jūs Viņa balsi dzirdēsit, neapcietinait savas sirdis kā sarūgtinājumā!
16 Kuri no dzirdējušiem sajuta rūgtumu? Vai ne visi, kas Mozus vadībā bija izgājuši no Ēģiptes?
17 Par kuriem Viņš bija sašutis četrdesmit gadus? Vai ne par tiem, kas grēkojuši, kuru miesas kritušas tuksnesī?
18 Par kuriem tad Viņš ir zvērējis, ka tiem nebūs ieiet Viņa atdusā, ja ne par tiem, kas nebija klausījuši?
19 Tā mēs redzam, ka viņi nav varējuši ieiet neticības dēļ.
VECĀ DERĪBA
/Joēla 1:1-20/
1 Šis ir Tā Kunga vārds, kas nāca pār Joēlu, Petuēla dēlu.
2 Uzklausiet to jūs, vecākie, un pārdomājiet uzmanīgi arī jūs, visi pārējie zemes iedzīvotāji! Vai kaut kas līdzīgs ir jebkad noticis jūsu laikā vai jūsu tēvu dienās?
3 Stāstiet par to saviem bērniem un lieciet, lai jūsu bērni to stāsta tālāk saviem bērniem un viņu bērni atkal nākamai paaudzei!
4 Kas palika pāri cirmeņiem, to aprija siseņi, ko atstāja neskartu siseņi, to nograuza vaboles, un, kas paglābās no vabolēm, to apēda tārpi.
5 Uzmostieties, dzērāji, un raudiet! Vaimanājiet, vīna cienītāji, jaunā vīna dēļ, jo tas gājis zudumā jūsu mutei!
6 Varena un savā daudzumā neaptverama tauta brūk virsū manai zemei. Tai ir zobi kā lauvam un dzerokļi kā lauvas mātei.
7 Tā ir padarījusi manus vīnadārzus plikus un kailus un iznīcinājusi manus vīģes kokus, tiem apēzdama lapas un nograuzdama mizu. Liela daļa koku nolūzuši, pārējiem atlikuši tikai to kailie, apgrauztie zari.
8 Vaidi un vaimanā kā jaunava, kas tērpusies sēru drēbēs sava jaunības drauga dēļ!
9 Jo ēdamie un dzeramie upuri Tā Kunga namā vairs nenotiek, un priesteri, Tā Kunga kalpi, sēro.
10 Druvas ir nopostītas, tīrumi izskatās nožēlojami, labība ir pagalam, vīnakoki ir galīgi panīkuši, un ar eļļu ir gaužām bēdīgi.
11 Nelaimīgi ir zemkopji, arī vīna dārznieki: viņi vaid un sūdzas skaļā balsī par zaudētiem kviešiem un miežiem, jo tīrumos nekāda raža nav sagaidāma.
12 Vīnakoks ir nokaltis, vīģes koks neglābjami novītis; tāpat arī granātābeles, palmas un ābeles, visi koki laukā nokaltuši; viss prieks cilvēku bērniem ir zudis.
13 Apvelciet sēru drēbes, apjozieties un skumstiet, priesteri, šņukstiet skaļā balsī, jūs altāra kalpi! Ejiet un guliet cauru nakti, ielīduši sēru maisos, jo ēdamie un slakāmie upuri vairs nenotiek jūsu Dieva namā.
14 Izsludiniet svēto gavēni, sasauciet visu draudzi! Izsludiniet grēku nožēlas dienu! Sapulciniet tautas vecākos un visus zemes iedzīvotājus Tā Kunga, jūsu Dieva, namā un piesauciet To Kungu jo skaļā balsī.
15 Ak vai, cik drausmīga diena! Jau tuva ir pati Tā Kunga diena; kā visu sagandētāja ar Dieva nolemtiem varas darbiem tā nāk paša Visuvarenā sūtīta.
16 Vai nav aizrauta projām barība mums mūsu pašu acu priekšā, un vai prieks un līksmība nav galīgi atstājuši Tā Kunga, mūsu Dieva, namu?
17 Satrūdējuši guļ zemē sēklas graudi, tukšas ir klētis, un šķūņi brūk kopā, jo visa labība ir pagalam.
18 Cik drūmi un baigi mauro lopi! Novājējuši ir vērši un govis, jo nav viņiem kur ganīties, avis izģinst un panīkst.
19 Tevi, Kungs, es piesaucu, jo karstuma svelme ir izdedzinājusi klajumos ganības un uguns aprijusi visus kokus laukā.
20 Pat zvēri laukā Tevi piesauc, jo izžuvuši ir ūdens avoti un dedzinātāja svelme ir aprijusi klajumu ganības!
/Joēla 2:1-17/
1 Pūtiet tauri Ciānā, saceliet trauksmi Manā svētajā kalnā, satrūkstieties, visi zemes iedzīvotāji! Jo Tā Kunga diena nāk, tā ir jau tuvu -
2 drūma, tumša, mākoņaina un miglā tīta diena. Kā necaurredzama rīta krēsla, nolaidusies zemu pāri kalniem, plūst liela, varena tauta, kāda nemūžam nav redzēta un kādas vairs nebūs uz radu radiem.
3 Tai pa priekšu iet iznīcinātāja uguns, un tai seko visu sadedzinātāja liesma. Zeme tās priekšā ir kā Ēdenes dārzs, bet aiz tās ir tikai tukša kailatne; izvairīties un glābties no tās nevienam nav iespējams.
4 Viņi izskatās kā zirgi un drāžas uz priekšu kā skrējēji kumeļi.
5 Viņi drāžas pāri augstajiem kalniem kā rati rīb, viņi švirkst kā uguns liesmas salmos, kā varena tauta, kas bruņojusies cīņai.
6 Viņu priekšā šausmīgas bailes pārņem tautas un visu ļaužu sejas nobāl.
7 Kā varoņi trauksmē viņi skrien uz priekšu, kā cīņās norūdīti karavīri viņi kāpj pāri mūriem, katrs dodas tieši uz priekšu, nenovērsdamies no savas tekas.
8 Viņi netraucē cits citu, ikviens ietur savu vietu; viņi pārvar visus pret viņiem uzceltos šķēršļus, un ne ar ko nav aizturami.
9 Pilsētai uzbrūkot, viņi uzrāpjas mūros, ielaužas namos un iekāpj pa logiem kā zagļi.
10 Viņu priekšā trīc zeme un sakustas debess, aptumšojas saule un mēness un pat zvaigznes zaudē savu spožumu.
11 Un Tas Kungs liek atskanēt Savai balsij - Saviem pērkoniem - Sava karaspēka priekšā; liels un varens ir Viņa karaspēks, daudz ir Viņa pavēļu izpildītāju. Liela ir Tā Kunga diena un ļoti briesmīga. Kas gan var tajā pastāvēt?
12 "Bet arī vēl tagad," saka Tas Kungs, "griezieties atpakaļ pie Manis no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām, nožēlām un sērām!"
13 Saplosiet savas sirdis un ne savas drēbes un atgriezieties pie Tā Kunga, sava Dieva! Jo Viņš ir žēlīgs, līdzcietīgs un lēnprātīgs, Viņam bezgalīgi laba sirds, un Viņam paliks jūsu žēl jums uzliktā soda dēļ.
14 Kas zina, Viņam varbūt atkal tiešām kļūst jūsu žēl un Viņš parādīs jums vispirms Savas žēlastības svētību ar to, ka darīs iespējamu nest jums atkal ēdamos un slakāmos upurus Viņam, Tam Kungam, jūsu Dievam.
15 Pūtiet taures Ciānas kalnā, gavējiet godbijībā, izsludiniet grēku nožēlas dienu!
16 Savāciet vienuviet visu tautu, svētījiet draudzi, sapulciniet tautas vecajus, savediet un sanesiet kopā visus bērnus un zīdaiņus! Līgavainis lai iziet no savas mītnes un līgava no savas dzīvojamās telpas!
17 Lai priesteri, Tā Kunga kalpi, stāv raudādami starp Tempļa priekštelpu un altāri un lai saka: saudzē un žēlo, ak, Kungs, Savu mjtautu, neatstāj kaunā Savu mantojumu, lai citas tautas pār to nevaldītu zobodamās! Kādēļ Tu gribi atļaut, lai tautas par to saka cita citai brīnīdamās: kur tad nu ir viņu Dievs?
Comments