• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 10.februāris

Psalmi /19:7-15/

Jaunā Derība /Mt. 26:47-68/

Vecā Derība /2.Moz. 6:13-8:28/


PSALMI

/19:7-15/

7 Vienā debesmalā tā sāk savu gaitu, apkārt līdz tai pašai malai tā to nostaigā, un nekas nepaliek apslēpts no tās svelmes. 8 Tā Kunga likumi ir pilnīgi un atspirdzina dvēseli. Tā Kunga liecība ir patiesa un vientiesīgos dara gudrus. 9 Tā Kunga pavēles ir taisnas, tās dara sirdi priecīgu, Tā Kunga bauslis ir skaidrs, tas apskaidro acis. 10 Bijība Tā Kunga priekšā ir šķīsta, tā pastāv mūžīgi. Tā Kunga tiesas spriedumi ir patiesība, tie visi ir taisni; 11 tie ir jaukāki nekā zelts, nekā kausēts zelts, tie saldāki nekā medus, kā vistīrākais tecinātais medus no šūnām. 12 Arī Tavs kalps no tiem gūst pamācību, jo, kas tos ievēro, tam jau ar to vien ir liela alga. 13 Kas gan apzinās savu nomaldīšanos? Šķīstī mani no manām neapzinātām kļūdām! 14 Pasargi arī Savu kalpu no augstprātīgas lepnības grēkiem, ka tie nevalda pār mani! Tad es būšu bez vainas un tīrs, bez lieliem pārkāpumiem.

15 Lai Tev patīk manas mutes valoda un manas sirds domas Tavā priekšā, ak, Kungs, mans patvērums un mans pestītājs!

JAUNĀ DERĪBA

/Mt. 26:47-68/

47 Un, Viņam vēl runājot, redzi, nāca Jūda, viens no divpadsmit, un viņam līdzi liels ļaužu pulks no augstajiem priesteriem un tautas vecajiem ar zobeniem un nūjām.

48 Bet nodevējs bija tiem devis tādu zīmi un sacījis: "Kuru es skūpstīšu, tas ir Tas, To gūstait."

49 Un tūdaļ viņš piegāja pie Jēzus un sacīja: "Esi sveicināts, rabi," - un skūpstīja Viņu.

50 Bet Jēzus tam sacīja: "Draugs, kāpēc tu esi šeit?" Tad tie piegāja pie Jēzus, pielika Tam rokas un To saņēma.

51 Un redzi, viens no tiem, kas bija pie Jēzus, izstiepa roku, izvilka zobenu, cirta augstā priestera kalpam un nocirta viņam ausi.

52 Tad Jēzus saka tam: "Bāz savu zobenu viņa vietā, jo visi, kas ņem zobenu, no zobena aizies bojā.

53 Jeb vai tu domā, ka Es nevarētu lūgt Savu Tēvu un Viņš Man nesūtītu tūlīt vairāk nekā divpadsmit leģionu eņģeļu?

54 Bet kā tad raksti lai piepildītos? Jo tam tā būs notikt."

55 Tanī pašā stundā Jēzus sacīja uz ļaužu pulku: "Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un nūjām Mani gūstīt. Ik dienas Es pie jums sēdēju Templī mācīdams, un jūs Mani neesat aiztikuši.

56 Bet tas viss noticis, lai praviešu raksti piepildītos." Tad visi mācekļi atstāja Viņu un bēga.

57 Bet tie Jēzu saņēma un aizveda pie augstā priestera Kajafas, kur rakstu mācītāji un vecaji bija sapulcējušies.

58 Bet Pēteris Viņam sekoja no tālienes līdz augstā priestera pilij un, tur iegājis, apsēdās pie sulaiņiem noskatīties, kā viss beigsies.

59 Bet augstie priesteri, vecaji un visa augstā tiesa meklēja viltus liecību pret Jēzu, lai To varētu nokaut,

60 un tomēr neatrada, jebšu uzstājās daudz viltus liecinieku; beidzot divi nāca priekšā un sacīja:

61 "Viņš ir teicis: Es varu noplēst Dieva Templi un to atkal trijās dienās uzcelt."

62 Un augstais priesteris piecēlās un sacīja uz Viņu: "Vai Tu neatbildi nekā uz to, ko tie liecina pret Tevi?"

63 Bet Jēzus cieta klusu. Un augstais priesteris sacīja Tam: "Pie dzīvā Dieva es Tevi zvērinu, saki mums: vai Tu esi Kristus, Dieva Dēls?"

64 Jēzus tam saka: "Tu to teici. Bet Es jums saku: no šī laika jūs redzēsit Cilvēka Dēlu sēžam pie Visuspēcīgā labās rokas un nākam uz debess padebešiem."

65 Tad augstais priesteris saplēsa savas drēbes un sacīja: "Viņš ir Dievu zaimojis. Kam mums vēl liecinieku vajag? Redzi, tagad jūs paši Viņa Dieva zaimošanu dzirdējāt.

66 Kā jums šķiet?" Bet tie atbildēja: "Viņš ir nāvi pelnījis."

67 Tad tie Viņam spļāva vaigā un sita ar dūrēm; bet citi Viņu pļaukāja

68 un sacīja: "Pravieto mums, Kristu, kurš Tevi sita?"


VECĀ DERĪBA

/2.Moz. 6:13-30/

13 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu un sūtīja tos pie Israēla bērniem un pie faraona, Ēģiptes ķēniņa, lai izvestu Israēla bērnus no Ēģiptes zemes.

14 Šie ir viņu tēvu namu galvenie: Rūbena, Israēla pirmdzimtā, dēli: Hanoha, Palu, Hecrons un Karmijs; tās ir Rūbena dzimtas.

15 Un Simeona dēli: Jemuēls, Jamīns, Ohads, Jahīns, Cohars un Sauls, kānaānietes dēls; tās ir Simeona dzimtas.

16 Un tie ir Levija dēlu vārdi pēc viņu dzimtām: Geršons, Kahats un Merārijs. Un Levija mūžs bija simts trīsdesmit septiņi gadi.

17 Un Geršona dēli: Libnijs un Šimijs ar to dzimtām.

18 Un Kahata dēli: Amrāms, Icehars, Hebrons un Usiēls. Un Kahata mūžs bija simts trīsdesmit trīs gadi.

19 Un Merārija dēli: Mahelijs un Mušijs. Tās ir Levija dzimtas pēc viņu ciltsrakstiem.

20 Un Amrāms ņēma Johebedu, sava tēva māsu, sev par sievu, un tā viņam dzemdēja Āronu un Mozu. Un Amrāma mūžs bija simts trīsdesmit septiņi gadi.

21 Bet Icehara dēli: Korahs, Nefegs un Sihrijs.

22 Un Usiēla dēli: Mišaēls, Ēlcafans un Citrijs.

23 Un Ārons sev ņēma par sievu Ēlišebu, Aminādabata meitu, Naāšona māsu, un tā viņam dzemdēja: Nadabu, Abiju, Ēleāzaru un Itamāru.

24 Un Koraha dēli: Asirs, Elkana un Abiāsafs; tās ir korahītu dzimtas.

25 Un Ēleāzars, Ārona dēls, ņēma sev sievu no Putiēla meitām, un tā viņam dzemdēja Pinehasu. Šie ir Levija tēvu nama galvenie pēc viņu dzimtām.

26 Tie ir Ārons un Mozus, uz kuriem Tas Kungs sacīja: "Izvediet Israēla bērnu pulku no Ēģiptes zemes."

27 Tie ir tie vīri, kas runāja ar faraonu, Ēģiptes ķēniņu, nolūkā izvest Israēla bērnus no Ēģiptes, proti, Mozus un Ārons.

28 Un notika, tanī dienā, kad Tas Kungs runāja uz Mozu Ēģiptes zemē,

29 Viņš sacīja Mozum: "Es esmu Tas Kungs, runā uz faraonu, Ēģiptes ķēniņu, visu, ko Es runāju tev."

30 Tad Mozus sacīja Tā Kunga priekšā: "Es esmu ar neapgraizītām lūpām, kā tad faraons lai mani klausa?"


/2.Moz. 7:1-29/

1 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Redzi, Es tevi esmu licis faraonam par dievu, bet Ārons, tavs brālis, būs tavs pravietis.

2 Tu runā visu, ko Es tev pavēlēšu, bet tavs brālis Ārons lai runā ar faraonu, lai tas atlaiž Israēla bērnus no savas zemes.

3 Bet Es gribu faraona sirdi darīt cietu, un Es vairošu Savas zīmes un Savus brīnumus Ēģiptes zemē,

4 un faraons jums neklausīs. Tad Es likšu Savu roku uz Ēģiptes zemi un izvedīšu Savus pulkus, Savu Israēla tautu, no Ēģiptes zemes ar lielām tiesām.

5 Un ēģiptieši atzīs, ka Es esmu Tas Kungs, kad Es izstiepju Savu roku pār Ēģipti un ka Es izvedu Israēla bērnus no viņu vidus."

6 Un Mozus un Ārons darīja, kā Tas Kungs bija viņiem pavēlējis, tā viņi darīja.

7 Un Mozus bija astoņdesmit gadus vecs, bet Ārons astoņdesmit trīs gadus vecs, kad tie runāja ar faraonu.

8 Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu:

9 "Kad faraons sacīs jums: rādiet kādu brīnumu, - tad saki Āronam: ņem savu zizli un met to faraona priekšā, ka tas top par čūsku."

10 Un Mozus un Ārons gāja pie faraona un darīja tā, kā Tas Kungs viņiem bija pavēlējis; un Ārons nometa savu zizli faraona priekšā un viņa kalpu priekšā, un tas tapa par čūsku.

11 Tad faraons arī lika ataicināt savus gudros vīrus un savus burvjus, un arī viņi, ēģiptiešu burvji, darīja to pašu ar savām burvju mākslām.

12 Un tie ikviens nometa savu zizli, un tie pārvērtās par čūskām. Bet Ārona zizlis aprija viņu zižļus.

13 Tomēr faraona sirds palika nocietināta, un viņš neklausījās uz viņiem, kā jau Tas Kungs bija sacījis.

14 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Faraona sirds ir cieta; viņš liedzas tautu atlaist.

15 Ej pie faraona no rīta; redzi, kad viņš ies uz upi, nostājies viņam pretim upes malā un paņem savā rokā zizli, kas tika pārvērsts par čūsku,

16 un saki viņam: Tas Kungs, ebreju Dievs, mani ir sūtījis pie tevis, teikdams: atlaid Manu tautu, ka tā Man kalpotu tuksnesī. Bet redzi, tu līdz šim neesi klausījis.

17 Tā saka Tas Kungs: no tā jūs zināsit, ka Es esmu Tas Kungs: redzi, es sitīšu ar zizli, kas ir manā rokā, upes ūdeni, un tas pārvērtīsies asinīs.

18 Un zivis, kas ir upē, nobeigsies, un upe smirdēs, un ēģiptiešiem riebsies dzert ūdeni no upes."

19 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Saki Āronam: ņem savu zizli un izstiep savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem, pār viņu upēm, pār kanāliem, ezeriem un visām viņu ūdens krātuvēm, un tam būs tapt par asinīm. Un asinis būs visā Ēģiptes zemē, visos koka un akmens traukos."

20 Tad Mozus un Ārons darīja tā, kā Tas Kungs bija pavēlējis; viņš pacēla savu zizli un sita ūdeni, kas bija upē, faraona un viņa kalpu acu priekšā, un viss ūdens, kas bija upē, pārvērtās asinīs.

21 Un zivis upē nobeidzās, un upe smirdēja, un ēģiptieši nevarēja dzert ūdeni, kas bija upē; un asinis bija visā Ēģiptes zemē.

22 Bet ēģiptiešu burvji izdarīja to pašu ar savām burvju mākslām, un faraona sirds palika apcietināta, un viņš neklausījās uz viņiem, kā jau Tas Kungs bija sacījis.

23 Un faraons griezās atpakaļ un gāja uz savu namu, un arī to viņš neņēma pie sirds.

24 Un visi ēģiptieši raka visapkārt upei pēc dzeramā ūdens, jo tie nevarēja dzert no upes ūdens.

25 Un tā pagāja septiņas dienas pēc tam, kad Tas Kungs bija upi sitis.

26 Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Ej pie faraona un saki viņam: tā saka Tas Kungs: atlaid Manu tautu, ka tā Man kalpotu.

27 Un, ja tu liegsies to atlaist, tad, redzi, Es sodīšu visas tavas zemes robežas ar vardēm,

28 ka upe mudžēt mudžēs ar vardēm, un tās līdīs ārā un nāks tavos namos un tavā guļamistabā, un tavā gultā, un tavu kalpu namos, un pie taviem ļaudīm gan viņu krāsnīs, gan viņu abrās.

29 Un vardes nāks pie tevis un pie taviem ļaudīm un visiem taviem kalpiem."


/2.Moz. 8:1-28/

1 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Saki Āronam: izstiep savu roku ar savu zizli pār upēm, pār kanāliem un ezeriem un liec nākt vardēm pār Ēģipti."

2 Un Ārons izstiepa savu roku pār Ēģiptes ūdeņiem, un vardes nāca un apklāja visu Ēģiptes zemi.

3 Un burvji darīja to pašu ar savām burvju mākslām un lika nākt vardēm pār Ēģiptes zemi.

4 Tad faraons atsauca Mozu un Āronu un sacīja: "Lūdziet To Kungu, ka Tas atņem vardes no manis un no manas tautas, un es atlaidīšu tautu, lai tā upurētu Tam Kungam."

5 Un Mozus sacīja faraonam: "Saki man, kad lai es aizlūdzu par tevi, taviem kalpiem un tavu tautu, lai vardes vairs nenāktu pie tevis un tavā namā un atliktos tikai upē?"

6 Un viņš sacīja: "Rīt." Un tas sacīja: "Lai notiek pēc tava prāta; lai tu zinātu, ka nav neviena kā Tas Kungs, mūsu Dievs.

7 Vardes aizies no tevis, no tava nama, no taviem kalpiem, no tavas tautas; tikai upē tās atliksies."

8 Tad Mozus un Ārons aizgāja no faraona; un Mozus piesauca To Kungu varžu dēļ, kā viņš bija solījies faraonam.

9 Un Tas Kungs darīja, kā Mozus lūdza; un vardes nobeidzās namos, sētās un laukos.

10 Un tie tās savāca kaudžu kaudzēm, un visa zeme smirdēja.

11 Kad faraons redzēja, ka bija dabūjis atelpu, viņš nocietināja savu sirdi un tiem neklausīja, kā Tas Kungs bija sacījis.

12 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Saki Āronam: izstiep savu zizli un sit zemes pīšļus, ka tie top par odiem visā Ēģiptes zemē."

13 Un viņi darīja tā; un Ārons izstiepa savu roku ar zizli un sita zemes pīšļus, un radās odi; tie apstāja cilvēkus un lopus; visi zemes pīšļi tapa par odiem visā Ēģiptes zemē.

14 Bet burvji ar savām burvju mākslām darīja tāpat, lai radītu odus, bet tie to nespēja; un odi mocīja kā cilvēkus, tā lopus.

15 Tad burvji sacīja faraonam: "Tas ir Dieva pirksts." Bet faraons apcietināja savu sirdi un neklausīja viņiem, kā jau Tas Kungs bija sacījis.

16 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Celies rīta agrumā un nostājies faraona priekšā, kad viņš iet uz upi, un saki viņam: tā saka Tas Kungs: atlaid Manu tautu, ka tā Man kalpotu.

17 Bet, ja tu neatlaidīsi Manu tautu, redzi, Es sūtīšu tev, taviem kalpiem, tavai tautai un tavos namos visādus kaitīgus kukaiņus, un tie piepildīs ēģiptiešu mājas un arī zemi, kurā viņi dzīvo.

18 Bet tanī pašā laikā Es saudzēšu Gošenes zemi, kurā mīt Mana tauta, lai tur nebūtu kaitīgo kukaiņu, lai jūs zinātu, ka Es, Tas Kungs, esmu tanī zemē.

19 Tā Es darīšu atšķirību starp Manu tautu un tavu tautu; rīt šī zīme notiks."

20 Un Tas Kungs darīja tā, un kaitīgie kukaiņi nāca lieliem pulkiem faraona namā un viņa kalpu namos, un visā Ēģiptes zemē, un visa zeme bija kaitīgo kukaiņu izpostīta.

21 Tad faraons ataicināja Mozu un Āronu un sacīja: "Eita un upurējiet jūsu Dievam šinī zemē."

22 Bet Mozus sacīja: "Tā nav labi darīt; jo upurēšana Tam Kungam, mūsu Dievam, būs negantība ēģiptiešu acīs; redzi, ja mēs upurētu, kas ēģiptiešu acīs ir negantība, vai tie mūs nenomētātu akmeņiem?

23 Mēs gribam doties tuksnesī triju dienu gājumā un upurēt Tam Kungam, mūsu Dievam, kā Viņš mums ir sacījis."

24 Tad faraons sacīja: "Es atlaidīšu jūs, un jūs varēsit upurēt Tam Kungam, jūsu Dievam, tuksnesī; tikai pārāk tālu neaizejiet, aizlūdziet par mani."

25 Un Mozus sacīja: "Redzi, es aizeju no tevis un aizlūgšu Tā Kunga priekšā, tad Viņš atņems kukaiņus no faraona, no viņa kalpiem un no viņa tautas - rītdien; vienīgi faraonam nebūs atkal mani pievilt, ka tas neatlaiž tautu upurēt Tam Kungam."

26 Tad Mozus aizgāja no faraona un lūdza To Kungu.

27 Un Tas Kungs darīja, kā Mozus bija teicis, un kaitīgie kukaiņi atstājās no faraona, viņa kalpiem un viņa tautas, ka nepalika neviena.

28 Bet faraons arī šoreiz nocietināja savu sirdi un neatlaida tautu.

“Katrs lai dod tā, kā iesaka sirds, nevis ar sarūgtinājumu vai piespiedu kārtā: priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs spēj jums dot pārpilnībā visādu žēlastību, lai jums visa būtu diezgan vienmēr un visur un jūs būtu pārplūstoši dedzībā uz katru labu darbu.” / II Kor 9:7-8/

Ar savu ziedošanu mēs paklausām Dieva aicinājumam un paveram durvis sev un citiem uz

dzīvām un tuvām attiecībām ar Dievu.

Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes

evaņģēliski luteriskā draudze

Ģertrūdes iela 8, Rīga, LV-1010
tālr. nr.: 22002211
e-pasts: kanceleja@gertrude.lv

Reliģiskās organizācijas
reģ. Nr.: 90000293463

Bankas rekvizīti:
AS Swedbank,
LV40HABA0551005116532

© 2020 Gertrude.lv. All Rights Reserved.