• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 12.februāris

Psalmi /21:1-8/

Jaunā Derība /Mt. 27:11-44/

Vecā Derība /2.Moz. 11:1-12:51/


PSALMI

/21:1-8/

1 Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma.

2 Kungs, ķēniņš priecājas par Tavu spēku. Cik ļoti viņš gavilē par Tavu palīdzību!

3 Ko viņa sirds kāroja, to Tu viņam esi devis, un Tu neesi viņam liedzis, ko lūdza viņa lūpas. (Sela.)

4 Jo Tu nāci viņam pretim, dodams svētības dāvanu, Tu viņa galvu rotāji ar dzidra zelta kroni.

5 Viņš izlūdzās no Tevis dzīvību, Tu viņam devi ilgu mūžu, lai viņš pastāvētu mūžīgi.

6 Lielu godu viņš guva, jo Tu piešķīri viņam uzvaru, ar varenību un spožumu Tu viņu rotāji.

7 Tu dari viņu pašu par svētību uz laiku laikiem, Tu liec viņam prieku sajust Tava vaiga priekšā,

8 jo ķēniņš paļaujas uz To Kungu, un Visuaugstākā žēlastība dara, ka viņš nešaubās.

JAUNĀ DERĪBA

/Mt. 27:11-44/

11 Bet Jēzu veda zemes pārvaldnieka priekšā. Un pārvaldnieks viņam jautāja: "Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?" Bet Jēzus sacīja uz viņu: "Tu to saki."

12 Un, kad augstie priesteri un vecaji Viņu apsūdzēja, Viņš neatbildēja nenieka.

13 Tad Pilāts saka Viņam: "Vai Tu nedzirdi, cik smagi tie liecina pret Tevi?"

14 Un Viņš tam neatbildēja neviena paša vārda, tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās.

15 Bet svētkos zemes pārvaldnieks mēdza atlaist tautai vienu cietumnieku, kuru tā vēlējās.

16 Un tanī laikā tiem bija kāds sevišķi bīstams cietumnieks, vārdā Baraba.

17 Un, kad tie bija sapulcējušies, Pilāts sacīja uz tiem: "Kuru jūs gribat, lai es jums atlaižu, vai Barabu vai Jēzu, kuru sauc par Kristu?"

18 Jo viņš zināja, ka tie To bija nodevuši aiz skaudības.

19 Bet, viņam sēžot uz soģa krēsla, viņa sieva sūtīja pie tā un lika sacīt: "Liec mierā šo taisno, jo es šonakt sapnī daudz cietu Viņa dēļ."

20 Bet augstie priesteri un vecaji pierunāja ļaudis, ka tie izlūgtos Barabu, bet Jēzu nokautu.

21 Un zemes pārvaldnieks atbildēja un sacīja tiem: "Kuru jūs gribat no šiem abiem, lai es jums atlaižu?" Bet tie sacīja: "Barabu."

22 Tad Pilāts saka tiem: "Ko tad es lai daru ar Jēzu, kuru sauc par Kristu?" Viņi visi saka: "Sist Viņu krustā!"

23 Bet viņš sacīja: "Ko tad Viņš ļauna darījis?" Bet tie brēca vēl vairāk: "Sist Viņu krustā!"

24 Bet, kad Pilāts redzēja, ka viņš nekā nevar izdarīt, bet troksnis kļuva vēl lielāks, tad viņš ņēma ūdeni un mazgāja rokas ļaužu priekšā, sacīdams: "Es esmu nevainīgs pie šī taisnā asinīm. Raugait jūs paši!"

25 Un visi ļaudis atbildēja un sacīja: "Viņa asinis lai nāk pār mums un mūsu bērniem."

26 Tad viņš tiem atlaida Barabu, bet Jēzu šauta un nodeva, lai Viņu sistu krustā.

27 Tad zemes pārvaldnieka karavīri ņēma Jēzu, veda to pārvaldnieka pilī un sasauca ap Viņu visu pulku.

28 Un tie novilka Viņam drēbes un apvilka Viņam purpura apmetni.

29 Tie nopina ērkšķu vainagu un lika to Viņam galvā, un deva Viņam niedri labajā rokā, un locīja ceļus Viņa priekšā, Viņu apsmiedami, un sacīja: "Sveiks, Jūdu ķēniņ!"

30 Un tie spļāva Viņam virsū, ņēma niedri un sita Viņam pa galvu.

31 Un, kad tie bija Viņu apsmējuši, tad tie novilka Viņam apmetni un apvilka Viņam paša drēbes un aizveda Viņu, lai sistu krustā.

32 Bet iziedami tie sastapa cilvēku no Kirēnas, vārdā Sīmani; tie piespieda to nest Viņa krustu.

33 Un, nonākuši tai vietā, ko sauc par Golgatu, tas ir, pieres vietu,

34 tie Viņam deva dzert etiķi, maisītu ar žulti; un, kad Viņš to nobaudīja, Viņš negribēja to dzert.

35 Un tie sita Viņu krustā un izdalīja Viņa drēbes savā starpā ar mesliem.

36 Un tie sēdēja tur un apsargāja Viņu.

37 Un virs Viņa galvas tie pielika Viņa vainas uzrakstu: ŠIS IR JĒZUS, JŪDU ĶĒNIŅŠ.

38 Tad divi slepkavas tika kopā ar Viņu krustā sisti; viens pa labo, otrs pa kreiso roku.

39 Bet garāmgājēji zaimoja Viņu, galvas kratīdami,

40 un sacīja: "Viņš gribēja noplēst Templi un to atkal uzcelt trijās dienās; palīdzi pats Sev; ja Tu esi Dieva Dēls, kāp no krusta zemē."

41 Tāpat augstie priesteri līdz ar rakstu mācītājiem un vecajiem apsmēja Viņu, sacīdami:

42 "Citiem Viņš palīdzējis, bet pats Sev nevar palīdzēt. Ja Viņš ir Israēla Ķēniņš, lai nokāpj no krusta, tad mēs ticēsim uz Viņu.

43 Viņš Dievam uzticējies, Tas lai glābj Viņu, ja grib; jo Viņš ir sacījis: Es esmu Dieva Dēls."

44 Tāpat arī slepkavas, kas līdz ar Viņu bija krustā sisti, zaimoja Viņu.


VECĀ DERĪBA

/2.Moz. 11:1-10/

1 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Vēl vienu mocību Es sūtīšu faraonam un Ēģiptei; pēc tam viņš jūs atlaidīs no šejienes. Kad viņš jūs pilnīgi atlaidīs, tad viņš jūs pat dzītin aizdzīs no šejienes.

2 Runā jel, tautai dzirdot, lai ikviens vīrs no sava kaimiņa un ikviena sieva no savas kaimiņienes prasa sudraba un zelta lietas."

3 Un Tas Kungs ļaudīm parādīja labvēlību ēģiptiešu acīs, un arī pats Mozus bija jo liels Ēģiptes zemē faraona kalpu acīs un tautas acīs.

4 Un Mozus sacīja: "Tā ir sacījis Tas Kungs: ap pusnakti Es apstaigāšu Ēģipti,

5 un mirs ikviens pirmdzimtais Ēģiptes zemē - no faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimtā līdz kalpones, kas aiz maltuves, pirmdzimtajam - un visu liellopu pirmajie.

6 Un būs liela brēkšana Ēģiptes zemē, kāda līdz šim nav bijusi un turpmāk nebūs.

7 Bet ne pret vienu israēlieti pat suns nepacels balsi, ne pret cilvēku, ne pret lopu, lai jūs zinātu, ka Tas Kungs dara atšķirību starp israēlieti un ēģiptieti.

8 Un visi šie tavi kalpi nonāks pie manis un zemosies manā priekšā, sacīdami: aizej tu un visa tauta, kuru tu vadi, - un tad es aiziešu." Un viņš aizgāja no faraona lielās dusmās.

9 Bet Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Faraons neklausīs jums, lai Manu brīnumu skaits kļūtu vēl lielāks Ēģiptes zemē."

10 Un Mozus un Ārons darīja visus šos brīnumus faraona priekšā; bet Tas Kungs nocietināja faraona sirdi, un viņš neatlaida Israēla bērnus no savas zemes.


/2.Moz. 12:1-51/

1 Tad Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu Ēģiptes zemē, sacīdams:

2 "Šis mēnesis lai jums ir pirmais mēnešu vidū, ar šo mēnesi lai jums iesākas gads.

3 Sakiet visai Israēla draudzei: šī mēneša desmitajā dienā lai ikviena nama tēvs ņem vienu jēru, uz katru namu vienu jēru.

4 Un, ja kādam nama rocība par mazu, lai tiktu pie jēra, tad lai viņš ņem kopā ar savu kaimiņu, kas viņa namam tas tuvākais, pēc dvēseļu skaita; pēc tā, ko viens var apēst, būs skaitīt jērus.

5 Nevainojamu jēru, gadu vecu aunēnu jūs ņemiet; vai no avīm, vai no kazām to ņemiet.

6 Un glabājiet tos līdz mēneša četrpadsmitajai dienai; tanī ap vakara laiku visai sapulcētai Israēla draudzei tie jānokauj.

7 Tad paņemiet no šīm asinīm un apziediet abus durvju stabus un palodu namiem, kuros jūs to ēdīsit.

8 Un ēdiet to gaļu tanī naktī, uz uguns ceptu, un ar neraudzētu maizi un rūgtām zālēm to ēdiet.

9 Neēdiet to jēlu vai sutinātu ūdenī, bet tikai ugunī ceptu, galvu, lielus un iekšas.

10 Un neatliciniet neko no tā līdz rītam, bet, kas līdz rītam atlicis, to sadedziniet ugunī.

11 Un šādi jūs to ēdiet: jūsu gurni lai ir apjozti un jūsu kājas apautas sandalēm, jūsu ceļaspieķi lai ir jūsu rokās; un steigšus to ēdiet; tas ir Tā Kunga Pashā.

12 Jo šinī naktī Es apstaigāšu Ēģiptes zemi un nonāvēšu ikvienu pirmdzimušo Ēģiptes zemē kā cilvēkiem, tā lopiem, un pār visiem Ēģiptes dieviem Es spriedīšu tiesu, Es, Tas Kungs.

13 Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi.

14 Šī diena lai ir jums piemiņas diena; to svinēt kā svētkus Tam Kungam - tas lai jums ir par mūžīgu likumu uz audžu audzēm.

15 Septiņas dienas ēdiet neraudzētu maizi. Pirmajā dienā izmetiet raugu no saviem namiem, jo ikviens, kas no pirmās līdz septītajai dienai ēd ko raudzētu, tā dvēsele lai tiek izdzēsta no Israēla.

16 Pirmajā dienā lai jums ir svēta sapulce, un arī septītajā dienā lai jums ir svēta sapulce. Nekādi darbi lai šinīs dienās netiek darīti kā vien, kas katram vajadzīgs, lai paēstu.

17 Un ievērojiet Neraudzētās maizes svētkus; jo tanī dienā Es esmu jūsu pulkus izvedis no Ēģiptes zemes. Turiet šo dienu uz audžu audzēm kā mūžīgu likumu.

18 Pirmā mēneša četrpadsmitās dienas vakarā jums jāēd neraudzētās maizes līdz divdesmit pirmās dienas vakaram.

19 Septiņas dienas raugs lai nav atrodams jūsu namos, jo ikvienam, kas ēd raudzēto, tā dvēsele lai tiek izdzēsta no Israēla, vai tas būtu svešinieks vai šīs zemes iedzimtais.

20 Neko raudzētu jūs nedrīkstat ēst; visās savās dzīves vietās ēdiet neraudzētu maizi."

21 Tad Mozus saaicināja visus Israēla vecajus un tiem sacīja:"Ejiet un ņemiet savai saimei jērus un nokaujiet tos Pashā svētkos.

22 Ņemiet pušķi īzapa un mērciet to asinīs, kas bļodā, un aptraipiet palodu un abus durvju stabus ar asinīm, kas bļodā; un neviens neizejiet pa sava nama durvīm līdz rītam.

23 Kad Tas Kungs nāks, lai sistu ēģiptiešus, un redzēs asinis uz palodām un abiem durvju stabiem, tad Tas Kungs ies garām tām durvīm un neļaus maitātājam ienākt jūsu namos, lai jūs sistu.

24 Un turiet šos vārdus par likumu sev un saviem bērniem mūžīgi.

25 Un notiks, kad jūs nāksit tanī zemē, ko Tas Kungs jums dos, kā Viņš ir solījis, tad turiet šo kalpošanu.

26 Un notiks, kad jūsu bērni jums prasīs: kas jums tā par kalpošanu, -

27 tad atbildiet: tas ir Pashā upuris Tam Kungam, kas Israēla bērnu namiem aizgāja garām Ēģiptē, kad Viņš sita ēģiptiešus, bet saudzēja mūsu namus." Tad tauta noliecās Dieva priekšā un pielūdza.

28 Un Israēla bērni gāja un darīja tā, kā Tas Kungs Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā tie darīja.

29 Un notika nakts vidū, ka Tas Kungs sita visus Ēģiptes pirmdzimušos, sākot ar faraona, kas sēž uz sava troņa, pirmdzimto, līdz cietumnieka pirmdzimtajam, kas bija cietumā, un visus lopu pirmdzimušos.

30 Un faraons cēlās tanī naktī, viņš un visi viņa kalpi, un visi ēģiptieši, un liela brēkšana bija Ēģiptē, jo nebija nama, kur nebūtu mirušo.

31 Un viņš atsauca Mozu un Āronu nakts laikā un sacīja: "Celieties un ejiet prom no manas tautas vidus, gan jūs, gan Israēla bērni, ejiet un kalpojiet Tam Kungam, kā jūs to gribējāt.

32 Arī savus sīklopus un savus liellopus ņemiet līdzi, kā jūs esat sacījuši, un ejiet; un svētījiet arī mani."

33 Un ēģiptieši uzmācās tautai, to skubinādami, tos izvadīdami ārā no zemes, jo viņi teica: "Mēs visi mirsim."

34 Un tauta nesa savu maizes mīklu, pirms tā bija sarūgusi, tās abras, virsdrēbēs ievīstītas, uz saviem pleciem.

35 Un Israēla bērni darīja, kā Mozus bija sacījis; tie prasīja no ēģiptiešiem sudraba un zelta lietas un drēbes.

36 Tas Kungs noskaņoja ēģiptiešus labvēlīgi, ka tie viņiem deva; un viņi aplaupīja ēģiptiešus.

37 Un Israēla bērni devās ceļā kājām no Ramzesas uz Sukotu, kādi seši simti tūkstošu vīru bez bērniem.

38 Un arī pūlis svešu gāja ar viņiem; arī sīklopi un liellopi, ļoti prāvs ganāmpulks.

39 Un no mīklas, ko tie bija paņēmuši līdzi no Ēģiptes, viņi cepa plāceņus, jo tā nebija saraudzēta; un viņi tika izdzīti no Ēģiptes un nevarēja kavēties, nedz arī sev sagatavot ceļamaizi.

40 Israēla bērnu uzturēšanās laiks Ēģiptē bija četri simti trīsdesmit gadi.

41 Un pēc četri simti trīsdesmit gadiem vienā dienā visi Tā Kunga pulki izgāja no Ēģiptes zemes.

42 Un šī nakts, kad Tas Kungs tos izveda, būs Israēla ļaudīm pieminama uz mūžīgiem laikiem.

43 Un Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: "Šis ir likums par Pashā. Nevienam svešiniekam to nebūs ēst.

44 Bet ikviens vergs, pirkts par naudu, ja vien tas ir apgraizīts, var to ēst.

45 Piedzīvotājs un algādzis lai neēd no tā.

46 Vienā namā to ēdiet. No gaļas neko nenesiet ārā un nelauziet kaulus tam Pashā upurim.

47 To lai ievēro visa Israēla draudze.

48 Bet, ja kāds svešinieks dzīvo pie tevis un vēlas svētīt Tā Kunga Pashā svētkus, tad lai ikviens, kas vīriešu kārtas, tiek apgraizīts; tad viņš var tuvoties, lai tos svētītu, jo viņš uzskatāms kā iedzimtais tanī zemē; bet neviens neapgraizītais lai no tā neēd.

49 Vienāds likums lai ir iedzimtajam un svešiniekam, kas jūsu vidū piemīt."

50 Un visi Israēla bērni tā darīja, kā Tas Kungs to Mozum un Āronam bija pavēlējis; tā viņi darīja.

51 Un tanī pat dienā Tas Kungs izveda Israēla bērnus no Ēģiptes zemes līdz ar viņu pulkiem.