top of page
gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 18. augusts

Psalmi /99:1-9/

Vēstules /1. Kor. 12:1-26/

Vecā Derība /Augstā dz. 1:1-4:17/


PSALMI

/99:1-9/

Tas Kungs ir kļuvis ķēniņš - tautas lai dreb! Viņš sēž pār ķerubiem - zeme lai trīc!

Tas Kungs ir liels Ciānā, un Viņš augsti pacelts pār visām tautām.

Lai tās teic Tavu lielo un bijājamo Vārdu: "Tiešām, Viņš ir svēts!"

Lai daudzina ķēniņa spēku, ķēniņa, kas par visu vairāk mīl taisnību. Tu esi stingri nostiprinājis taisnīgu kārtību; Tu esi nodibinājis tiesu un taisnību Jēkabā.

Cildiniet To Kungu, mūsu Dievu! Krītiet ceļos Viņa kāju pamesla priekšā! Tiešām, Viņš ir svēts!

Mozus un Ārons bija starp Viņa priesteriem, arī Samuēls bija starp tiem, kas piesauca Viņa Vārdu; viņi piesauca To Kungu, un Viņš tos paklausīja;

Viņš runāja uz tiem padebešu stabā, tie pasargāja Viņa liecības un bauslību, ko Viņš tiem bija devis.

Kungs, mūsu Dievs, Tu esi viņus uzklausījis! Tu esi bijis viņiem Dievs, kas piedod, un arī atriebējs par viņu ļaunajiem darbiem.

Cildiniet To Kungu, mūsu Dievu, un metieties ceļos pie Viņa svētā kalna! Tiešām, svēts ir Tas Kungs, mūsu Dievs!


VĒSTULES

/1. Kor. 12:1-26/

Brāļi, es negribu, ka jūs esat neskaidrībā par garīgajām dāvanām.

Jūs zināt, kā jūs, kad vēl bijāt pagāni, vilktin vilka pie mēmajiem elkiem.

Tādēļ es jums saku: neviens, kas runā Dieva Garā, neteiks: nolādēts lai ir Jēzus, - un neviens nevar teikt: Kungs ir Jēzus, - kā vien Svētajā Garā.

Ir dažādas dāvanas, bet viens pats Gars;

ir dažādas kalpošanas, bet viens pats Kungs;

ir dažādi spēki, bet viens pats Dievs, kas dod visas spējas visiem.

Bet ikvienam ir dota Gara izpausme, lai nestu svētību.

Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars.

Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā;

citam spēki brīnumus darīt, citam pravietot, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana.

Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams.

Jo, kā miesa ir viena un tai daudz locekļu, bet visi daudzie miesas locekļi kopā ir tomēr viena miesa, tā arī Kristus.

Jo arī mēs visi esam vienā Garā kristīti par vienu miesu, gan jūdi, gan grieķi, gan vergi, gan brīvie; un mēs visi esam dzirdināti ar vienu Garu.

Jo arī miesa nesastāv no viena, bet no daudziem locekļiem.

Ja kāja sacītu: tā kā es neesmu roka, es nepiederu pie miesas, - tomēr tā pieder pie miesas.

Un, ja auss sacītu: tā kā es neesmu acs, tad es nepiederu pie miesas, - tomēr tā pieder pie miesas.

Ja visa miesa būtu acs, kur paliktu dzirde? Ja visa miesa būtu dzirde, kur paliktu oža?

Bet Dievs locekļus ir nolicis miesā ikvienu savā vietā, kā Viņš gribēja.

Bet, ja tie visi būtu tikai viens loceklis, kur paliktu miesa?

Bet tagad ir gan daudz locekļu, bet viena miesa.

Acs nevar sacīt rokai: man tevis nevajag, - vai atkal galva nevar sacīt kājām: man jūsu nevajag.

Bet taisni tie miesas locekļi, kas liekas esam nespēcīgākie, ir sevišķi vajadzīgi.

Bet, kas mums miesā izliekas mazāk cienījams, tos mēs ietērpjam sevišķā godā; un mūsu nepieklājīgie locekļi dabū sevišķu godu. Bet pieklājīgajiem tas nav vajadzīgs.

Bet Dievs miesu ir tā sastādījis, ka mazāk cienītam loceklim piešķīris lielāku cieņu,

lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu.

Un, kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi.

VECĀ DERĪBA

/Augstā dz. 1:1-17/

Salamana augstā dziesma.

"Lai viņš skūpsta mani ar savu lūpu skūpstu, jo tava mīlestība ir tīkamāka par vīnu!

Brīnišķa ir tavu ziežu smarža; pats tavs vārds ir it kā maigi iztriepta dzidra ziedes eļļa, tāpēc arī jaunavas tevi tā mīl.

Velc mani sev līdzi, tad tecēsim mēs! Ķēniņš ieveda mani savās dzīvojamās telpās." - "Mēs priecājamies un esam iepriecinātas par tevi; mēs kavējamies domās vairāk pie tavas mīlestības nekā pie vīna. Rimtās un tikušās jaunavas mīl tevi."

"Es esmu melna, bet tiešām mīlīga, jūs Jeruzālemes meitas, kā Kedara lauku mitekļi, kā Salamana paklāji.

Neskatieties uz mani, ka es esmu tik melna, jo saule mani tā nodedzinājusi! Manas pašas mātes dēli ir bijuši dusmīgi uz mani, viņi ielikuši mani par vīna dārzu uzraudzi, bet manas pašas vīna dārzu es esmu atstājusi novārtā un neuzraudzītu.

Saki man tu, mans draugs, ko tā mīl mana dvēsele, - kur tu gani, kur tu atdusies pusdienas laikā? Lai man nebūtu velti jāklejo šurpu turpu ap tavu palīgu ganāmiem pulkiem."

"Ja tu to vēl nezinātu, tu skaistākā starp sievām, tad izej tālākās ārēs pa aitu ganāmpulku pēdām un gani savus kazlēniņus gar aitu ganu mitekļiem!"

"Tu man liecies līdzīga, mana draudzene, faraona ratu lepnajam aizjūgam.

Tavi vaidziņi ir mīlīgi aizsegti ar važiņām, un tavu kaklu grezno rotu vijas!"

"Mēs darināsim tev zelta rotu sloksnītes ar sīkiem sudraba ielaidumiem."

"Kamēr ķēniņš pie galda, smaržo mana nardes puķe.

Mans draugs ir man kā mirru pušķītis, kas novietots starp manām krūtīm.

Mans draugs man ir kā ciprešu ziedu čemurs Engedijas vīna dārzos."

"Redzi, mana draudzene, tu esi skaista; skaista tu esi, tavas acis ir tādas kā baložiem."

"Raugies, mans draugs, arī tu esi skaists un mīlīgs! Redzi, mūsu guļasvieta ir zaļumu klājā;

mūsu ēku stabi, sijas un dziedri ir ciedri, mūsu sienu pārsegums ir cipreses.


/Augstā dz. 2:1-17/

Es esmu Šaronas narcise un ielejas lilija."

"Kā lilija starp ērkšķiem, tā izceļas mana draudzene starp tautas meitām."

"Kā ābele starp meža kokiem, tā izceļas mans draugs starp tautas dēliem. Es sēžu kārotajā pavēnī, un mana ēnas devēja koka augļi ir saldi manai mutei.

Viņš ved mani vīna pagrabā, un viņa mīlestība ir viņa karogs pār mani.

Viņš iedveš man ar puķēm jaunu dzīvības spēku un atspirdzina mani ar āboliem, jo es sirgstu ar mīlestību.

Viņa kreisā roka guļ zem manas galvas, un viņa labā roka glāsta mani."

"Es jūs no sirds lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, jūsu mīlestības un uzmanības dēļ pret stirnām un briežu mātēm laukos, neskarieties klāt manai draudzenei un nemodiniet viņu, kamēr viņai pašai neiepatīkas mosties!"

"Klau, tur dzirdama mana drauga balss! Raugi, viņš nāk un, sīkiem soļiem palēkdamies, dodas augšup kalnos un lēkā no pakalna uz pakalna!

Mans draugs ir līdzīgs jaunam stirnāzim vai jaunam briedim. Raugi, viņš stāv aiz mūsu sienas, raugās pa logu un lūkojas cauri skadriņiem!

Mans draugs atbild un saka man: celies, mana draudzene, mana skaistule, un nāc šurpu!

Jo redzi, ziema ir pagājusi, lietus ir mitējies, un lietus posms ir galīgi izbeidzies!

Zemes virsu pārklāj puķes, klāt ir dziesmu laiks - pavasaris, un ūbeles balss jau dzirdama mūsu zemē.

Vīģes kokiem sariesušies mezglaini pumpuri, vīna koki ir izplaukuši un izdveš savu smaržu. Piecelies, mana draudzene, un nāc, mana daiļā, nāc šurp pie manis!"

"Tu, mana dūja klinšu spraugās, slēpta akmeņu plaisās, parādi man savu vaigu un liec man dzirdēt savu balsi, jo tava balss ir salda un tavs vaigs ir mīlīgs!"

"Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!"

"Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene, kas gana zem augstajām lilijām.

Iekām vēl diena metas dzestra un ēnas zūd, griezies atpakaļ, mans draugs, kļūsti kā jauns stirnāzis vai kā jauns briedis starp kalniem, kurus plaisas šķir citu no cita.


/Augstā dz. 3:1-11/

Naktī savā guļasvietā es meklēju viņu, savu draugu, ko tā mīl mana dvēsele. Es meklēju, bet es viņu neatrodu.

Es nolemju celties augšā, paklejot pa pilsētas gātēm un ielām un pameklēt viņu, ko mana dvēsele tā mīl! Es meklēju un tomēr viņu neatradu.

Mani sastapa sargi, kas apstaigā pilsētas ielas, un es viņiem jautāju: vai jūs neesat redzējuši viņu, ko tik dziļi mīl mana dvēsele?

Un, kad es biju drusku pagājusi viņiem garām, es atradu viņu, ko tik stipri mīl mana dvēsele. Es viņu turu ciet un neatlaidīšu viņu, kamēr es viņu neatvedīšu savas mātes namā, viņas, manas labās, manas dzemdētājas, istabā."

"Es jūs no sirds lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, jūsu mīlestības un uzmanības dēļ pret stirnām un briežu mātēm laukos, neskarieties klāt manai draudzenei un nemodiniet viņu, kamēr viņai pašai neiepatīkas mosties!"

"Kas ir tas, kas tur paceļas no tuksneša kā augšup kāpjošs dūmu stabs, kā kvēpinājuma vilnis no mirrēm un vīraka un no kaltētu augu pārdevēju dažādu garšu un smaržu zāļu putekļiem?

Raugi, ap Salamana guļamo krēslu stāv sešdesmit spēcīgu vīru no pašiem spēcīgākajiem Israēlā.

Viņiem visiem ir zobeni, un viņi prot ar tiem veikli rīkoties; katram ir zobens pie viņa gurna naktī draudošo iespējamo briesmu dēļ!

Ķēniņš Salamans bija licis darināt sev pārnesamu guļamo krēslu no Libanona ciedru koka.

Tā balsti ir izgatavoti no sudraba, tā atzveltne un pārklājums ir no zelta, pats sēdeklis purpura, bet no iekšpuses šo krēslu ir dāsni izdaiļojušas Jeruzālemes meitas aiz mīlestības pret savu ķēniņu.

Izejiet ārā, jūs Ciānas meitas, un apskatiet ķēniņu Salamanu ķēniņa vainagā, ar kuru viņa māte ir viņu vainagojusi viņa kāzu un viņa sirds prieka dienā!"


/Augstā dz. 4:1-17/

"Redzi, mana draudzene, tu esi skaista, tiešām, skaista tu esi! Tavas acis ir kā baložu acis starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtām. Tavas matu cirtas kopā ir kā ganāms pulks kazu, kas dodas lejup pa Gileāda kalna nogāzi.

Tavi zobi ir kā baltu avju bars ar vienādi pusapcirptu vilnu, kad tās nāk no peldes. Ikvienai no viņām ir dvīņi, un nav nevienas viņu starpā, kam to nebūtu.

Tavas lūpas ir kā sarkana purpura aukla, un tava mute ir mīlīga; tavi vaigi ir kā granātābola sārtās plāksnes starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtu pīnēm; pāri tām glaužas tavs šķidrauts.

Tavs kakls ir kā Dāvida tornis ar puslokā uz priekšu izvirzītu aizsargu valni, ap kuru sakārti vesels tūkstotis vairogu un daudzu spēcīgu vīru visdažādākie ieroči.

Abas tavas krūtis ir kā jauni stirnas dvīņi, kas ganās zem lilijām.

Kad diena metīsies dzestra un ēnas zudīs, es došos pie mirru kalna un pie smaržīgā vīraka pakalna.

Lai no kurienes tevi uzskatītu, tu arvienu esi skaista, mana draudzene, un tev nekur nav nekādas vainas!

Nāc man līdzi, mana līgava, lejup no Libanona kalniem, nāc man līdzi projām no Libanona kalniem, virzies šurpu še no Amanas augstienes, no Senīra un Hermona virsotnēm, no lauvu mītnēm, no leopardu kalniem!

Tu esi paņēmusi man manu sirdi, mana māsa, mana mīļā līgava, ar vienas savas acs skatu un ar vienu sava kakla viju!

Cik skaista ir tava mīlestība, mana māsa, mana mīļā līgava! Tava mīlestība ir tīkamāka par vīnu, un tava ziežu smarža pārspēj visas pārējās spēcīgās smaržas!

Tavas lūpas, mana līgava, ir it kā pāri plūstošas medus kāres; piens un medus ir zem tavas mēles, un tavu drēbju smarža ir kā Libanona kalnu gaisa smarža!

Mana māsa, mana līgava, tu esi kā aizkorēts dārzs, kā aizslēgts avots, kā aizzīmogota aka.

Viss, kas no tava stāva riešas, ir kā jauks granātābeļu un dārgu augļu dārzs, ciprešu puķes ar nardēm,

ar īstajām nardēm un safrānu, ar kuplām skalbēm un kanēļa augiem, ar dažādiem kvēpināmo vielu kokiem, mirrēm un alvejām; visi šie augi izdveš vispatīkamākās smaržas."

"Tu esi kā dārza avots, dzīvo ūdeņu izteka, un kā strauti, kuri plūst no Libanona kalniem.

Mosties, ziemeli, un traucies, dienvidu vējš! Un drāzies ar sparu cauri manam dārzam, lai pil uz visām pusēm tajā esošo augu rasojošās spēcīgās smaržas!

Lai mans draugs nāk savā dārzā un bauda no tā dižciltīgiem augļiem!"


Commentaires


bottom of page