• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 18.jūlijs

Psalmi /86:11-17/

Jaunā Derība /Romiešiem 4:16-5:11/

Vecā Derība /Amosa 6:1-7:17/


PSALMI

/86:11-17/

11 Māci man, Kungs, Tavu ceļu, lai es staigāju Tavā patiesībā; noskaņo manu sirdi visnotaļ tā, lai es Tavu Vārdu bītos! 12 Es Tevi slavēšu, Kungs, mans Dievs, no visas sirds un godāšu Tavu Vārdu mūžīgi, 13 jo liela ir Tava žēlastība pret mani, un Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves valsts dzelmes. 14 Ak, Dievs, lepnie pārgalvji ceļas pret mani, un varmāku pulks tīko pēc manas dzīvības, neturēdami Tevi savu acu priekšā. 15 Bet Tu, Visuvarenais, esi žēlsirdīgs un žēlīgs Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā un uzticībā. 16 Piegriezies man atkal un apžēlojies par mani, dod Savu spēku Savam kalpam un palīdzi Savas kalpones dēlam! 17 Dari kādu zīmi manis labā, lai to redz mani nīdēji un tiek apkaunoti, jo Tu, Kungs, palīdzi man un iepriecini mani!



JAUNĀ DERĪBA

/Rm. 4:16-25/

16 Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai. Viņš ir mūsu visu tēvs

17 tā Dieva priekšā, kam viņš ticēja, kas mirušos dara dzīvus un sauc vārdā to, kas vēl nav, it kā tas jau būtu. Tāpēc arī ir rakstīts: daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu.

18 Pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām, kā sacīts: tāds būs tavs dzimums.

19 Viņš arī nezaudēja ticību, vērodams, ka viņa miesa jau pamirusi - viņam varēja būt jau simts gadu - un ka pamiris arī Sāras mātes klēpis.

20 Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā,

21 pilnīgi pārliecināts, ka Dievs to, ko Viņš apsolījis, spēj arī darīt.

22 Tāpēc arī tas viņam tika pielīdzināts par taisnību.

23 Bet ne jau viņa dēļ vien ir rakstīts, ka tas viņam pielīdzināts,

24 bet arī mūsu dēļ, kam tas tiek pielīdzināts, kas ticam Tam, kas mūsu Kungu Jēzu uzmodinājis no miroņiem,

25 Viņu, kas nodots nāvē mūsu pārkāpumu dēļ un uzmodināts, lai mēs tiktu taisnoti.


/Rm. 5:1-11/

1 Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.

2 Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.

3 Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību,

4 izturība - pastāvību, pastāvība - cerību,

5 bet cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.

6 Jo Kristus par mums bezdievīgajiem ir miris tanī laikā, kad vēl bijām nespēcīgi.

7 Neviens tik lēti nemirs par kādu taisno. Par to, kas labs, jau drīzāk kāds ir gatavs mirt.

8 Bet Dievs Savu mīlestību uz mums pierāda ar to, ka Kristus par mums miris, kad vēl bijām grēcinieki.

9 Jo vairāk tagad, taisnoti ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības.

10 Jo, ja mēs, kas bijām naidā ar Dievu, tikām salīdzināti ar Viņu Viņa Dēla nāvē, cik daudz vairāk, salīdzināti būdami, tiksim izglābti Viņa dzīvībā!

11 Bet tas vēl nav viss: mēs pat varam sevi laimīgus teikt Dievā caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kurā tagad esam ieguvuši salīdzināšanu.



VECĀ DERĪBA

/Am. 6:1-14/

1 Bēdas jums, lepnajiem Ciānā, tāpat arī tiem, kas paļaujas uz Samarijas kalnu, visiem jums, pašas pirmās tautas dižciltīgajiem visu tautu starpā, pie kurām sevi pieskaita arī Israēla nams!

2 Aizejiet uz Kalni un skatieties, no turienes dodieties uz lielo pilsētu Hamatu un tad ejiet lejup pret filistiešu pilsētu Gātu; vai jūs esat labāki nekā šīs ķēniņa valstis, vai jūsu robežas garākas nekā viņu robežas?

3 Bēdas tiem, kas domā, ka nelaimes diena vēl tālu, un kas piebīda sev arvienu tuvāk varas darbu krēslu!

4 Jūs, kas guļat ziloņkaula gultās un izstiepjaties savos atpūtas zviļņos, kas apēdat ganāmpulku treknākos aunus un barotos teļus no laidara vidus,

5 kas strinkšķināt savas cītaras un sacerat dziesmas, un izveidojat jaunus mūzikas instrumentus kā Dāvids,

6 kas jūs dzerat vīnu no dārgiem kausiem, ziežaties ar visdārgāko eļļu un esat bez rūpēm par zaudējumiem, kādi notiek Jāzepa namam.

7 Tādēļ viņi būs pirmie trimdinieku starpā, ko aizvedīs trimdā, un tad arī izbeigsies šo plītnieku prieki.

8 Jo Dievs Tas Kungs ir zvērējis un apstiprinājis pats pie Sevis, tā saka Tas Kungs, Dievs Cebaots: "Man riebjas Jēkaba augstprātība, un Es ienīstu viņa lepnās pilis, un Es nodošu pilsētu ienaidnieku rokās ar visu, kas tajā."

9 Un notiks, ja kādā namā būs atlikuši desmit vīri, viņiem taču būs jāmirst.

10 Ja tad nu kāds viņu tuvs radinieks, kas kādu no viņiem mirušu grib sadedzināt, iznesīs no nama viņa kaulus un jautātu tam, kas vēl ir palicis dziļāk nama iekšienē: vai ir vēl kāds pie tevis? - tad tas atbildēs: nav neviena! Un ārā stāvošais viņam teiks: ciet klusu! Jo Tā Kunga Vārdu nedrīkst pieminēt.

11 Jo redzi, Tas Kungs ir pavēlējis, ka lielos namus būs sagraut drupās, bet mazos namus tā, ka tie sabrūk gabalos.

12 Kas var ar zirgiem skriet pa klintīm un ar vēršiem art klintis? Jo jūs pārvēršat tiesu žultī un taisnības augļus vērmelēs.

13 Jūs priecājaties par Lodabaras ieņemšanu un sakāt: vai mēs neesam ar saviem pašu spēkiem vien ieņēmuši Karnaimu?

14 "Tādēļ redzi," saka Tas Kungs Dievs Cebaots, "Es celšu pret jums, Israēla nams, kādu tautu, kas jūs spaidīs no Hamatas ceļa līdz pat Tuksneša strautam!"


/Am. 7:1-17/

1 Tas visuvarenais Kungs ļāva man skatīt šādu parādību. Un redzi, tur stāvēja kāds, kas laida siseņus pasaulē, kad sāka zaļot atāls; šis atāls bija tas, kam bija jāizaug pēc pirmās ķēniņa pļaujas.

2 Kad siseņi bija visā zemē zāli noēduši, es teicu: "Ak, Kungs, Kungs, esi žēlīgs! Kas gan palīdzēs Jēkabam pastāvēt, jo viņš pats jau tā ir niecīgs!"

3 Tad Tam Kungam kļuva notikušā žēl, un Viņš teica: "Tas nenotiks!"

4 Dievs Tas Kungs man lika atkal skatīt parādību. Un redzi, Dievs Tas Kungs aicināja uguns liesmu, lai ar to sodītu; tā iznīcināja dziļās dzelmes un aprija aramo zemi.

5 Tad es lūdzu: "Ak, Kungs, Kungs, mitējies taču! Kas palīdzēs Jēkabam pastāvēt, jo viņš pats jau tā ir tik niecīgs?"

6 Tad Tam Kungam kļuva arī tā žēl, un Tas Kungs, Visuvarenais, teica: "Tam nebūs notikt!"

7 Viņš ļāva man no jauna skatīt parādību. Un raugi, Tas Kungs stāvēja uz stāvas mūra sienas, un svērteņa aukla ar svinu galā bija Viņa rokā.

8 Un Tas Kungs man jautāja: "Ko tu redzi, Amos?" Es atbildēju: "Svērteni ar svinu galā." Tad Tas Kungs sacīja: "Redzi, Es gribu iegremdēt Savu svērteni pašā vidū Savai Israēla tautai, un turpmāk Es vairs nemaz nebūšu saudzīgs pret to.

9 Nē! Bet Īzāka kalnu altārus nopostīs un Israēla svētumus sagraus, un pret Jerobeāma namu Es celšos ar zobenu rokā!"

10 Tad Bēteles priesteris Amacija sūtīja ziņu Jerobeāmam, Israēla ķēniņam, un lika viņam sacīt: "Amoss kūda Israēla ļaudis uz dumpi pret tevi; zeme vairs nevar paciest viņa vārdus."

11 Lūk, ko Amoss bija teicis: "Jerobeāms mirs no zobena, un Israēlu aizvedīs projām no viņa zemes gūstā."

12 Bet tad Amacija teica Amosam: "Tu, redzētāj, celies un bēdz uz Jūdas zemi! Ēd tur savu maizi un tur pravieto!

13 Bet Bētelē tu ilgāk vairs nedrīksti pravietot, jo tā ir ķēniņam svēta vieta, un tur ir arī ķēniņa valsts galvenā mītne!"

14 Amoss tad atbildēja Amacijam un teica: "Es neesmu pravietis, arī ne pravieša dēls, bet es esmu gans, kas audzē meža vīģes.

15 Bet Tas Kungs paņēma mani no ganāmā pulka un sacīja man: "Ej un uzstājies kā pravietis pret Manu Israēla tautu!"

16 Tādēļ uzklausi Tā Kunga vārdu! Tu saki: "Nesludini neko pret Israēlu un nemāci neko pret Īzāka namu."

17 Tāpēc Tas Kungs saka par tevi tā: tava sieva kļūs pilsētā par netikli, un zobens nesīs nāvi taviem dēliem un tavām meitām, tavu zemi izmērīs ar mērījamo auklu un izdalīs, un tu pats mirsi nešķīstā zemē, bet Israēls tiks vestin aizvests projām no savas zemes!"