• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 19. augusts

Psalmi /100:1-5/

Vēstules /1. Kor. 12:27-13:13/

Vecā Derība /Augstā dz. 5:1-8:14/


PSALMI

/100:1-5/

Pateicības psalms. Gavilējiet Tam Kungam, visas pasaules zemes!

Kalpojiet Tam Kungam ar prieku, nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm!

Atzīstiet, ka Tas Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis - un ne mēs paši - par Savu tautu un par Savas ganības avīm.

Ieeita pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu! Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa Vārdu!

Jo Tas Kungs ir laipnīgs, Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Viņa patiesība pastāv uz radu radiem.


VĒSTULES

/1. Kor. 12:27-31/

Bet jūs esat Kristus miesa un katrs par sevi locekļi.

Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs.

Vai tad visi ir apustuļi? Vai visi ir pravieši? Vai visi ir mācītāji? Vai visi ir brīnumu darītāji?

Vai visiem ir dāvanas dziedināt? Vai visi runā mēlēs? Vai visi tās var iztulkot?

Bet dzenieties pēc vislielākajām dāvanām, un es jums rādīšu vēl pārāku ceļu.

/1. Kor. 13:1-13/

Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka. Mīlestība ir lēnprātīga, mīlestība ir laipna, tā neskauž, mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā neizturas piedauzīgi, tā nemeklē savu labumu, tā neskaistas, tā nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā apklāj visu, tā tic visu, tā cer visu, tā panes visu. Mīlestība nekad nebeidzas, pravietošana beigsies, valodas apklusīs, atziņa izbeigsies. Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība, cerība, mīlestība, šās trīs; bet lielākā no tām ir mīlestība.

VECĀ DERĪBA

/Augstā dz. 5:1-16/

"Es esmu ienācis, mana māsa, mana mīļā līgava, savā dārzā; es plūcu savas mirres un savu balzamu, es ēdu zeltaino medu no savas medus kāres un tās šūnām, es dzeru savu vīnu līdz ar pienu. Ēdiet, mani mīļie, un dzeriet, mani draugi, priecājieties mīlestībā un noreibstiet labsajūtā!"

"Es guļu, bet mana sirds ir nomodā. Lūk! Es dzirdu sava drauga balsi, viņš pieklauvē un saka: atver man, lai es ieeju pie tevis, mana mīļā draudzene, mana māsa, mana dūja, mana cildenā! Jo mana galva ir pilna rasas, un manas matu cirtas ir pilnas nakts valguma!

Es esmu novilkusi savu tērpu, kā lai es to atkal uzvelku?! Es esmu nomazgājusi savas kājas, kā lai es tās atkal notriepju?

Bet mans draugs izbāza savu roku caur režģu spraugu; tas lika līdz pašiem dziļumiem ietrīcēties manai sirdij ilgās pēc viņa, un mani prāti samulsa, viņa balsi un vārdus izdzirdot.

Tad es piecēlos, lai atdarītu savam draugam; pa maniem roku dilbiem lejup ritēja šķidro mirru straumītes, un dārga ziežu eļļa pilēja no maniem pirkstiem uz durvju aizšaujamā.

Un, kad es beidzot atvēru durvis savam draugam, tad viņš bija aizgājis un nebija vairs redzams. Mana dvēsele bija ārkārtīgi satraukta, kamēr viņš runāja. Tad es meklēju viņu, bet neatradu; es viņu saucu, bet viņš man neatbildēja.

Tad mani sastapa sargi, kas apstaigāja pilsētu; viņi mani sasita līdz asinīm un ievainoja, un citi sargi uz mūra noņēma man manu šķidrautu!

Es nopietni lieku jums pie sirds, Jeruzālemes meitas, ja jūs atrodat manu draugu, tad sakait viņam, ka es esmu sasirgusi aiz mīlestības!"

"Ar ko tavs draugs ir pārāks par citiem draugiem, tu visuskaistākā starp sievām? Ar ko tavs draugs ir pārāks par citiem draugiem, ka tu mums to tā nozvērini?"

"Mans draugs ir žilbinoši balts ar sārtu ādas krāsu, viņš ir īpašs un izceļas starp tūkstošiem.

Viņa galva ir vistīrākais un vissmalkākais zelts. Viņa matu šķipsnas ir cirtainas, un tās ir melnas kā kraukļi.

Viņa acis ir kā baložu acis pie ūdens strautiem; tās ir dzidras it kā pienā mazgātas, skaistas un lielas, un to āboli veidoti daiļi noapaļotā pilnīgumā.

Viņa vaigi ir kā garšaugu dobes, kā balzama zāles; viņa lūpas ir kā lilijas, kuras pil no to slacinātājām mirrēm.

Viņa roku dilbi ir vienās zelta aprocēs, kas vēl bagātīgi izdaiļotas ar tirkīziem. Viņa miesa ir kā mākslas darbs no tīra ziloņkaula, kas safīriem rotāts.

Viņa lieli ir kā marmora pīlāri, kuri balstās uz vistīrākā zelta pamatiem. Viņa stāvs ir kā viens no diženākiem Libanona kalniem, kas tikpat izcils kā tajā augošie ciedri.

Viņa mute ir salda, un visā savā būtībā viņš ir ārkārtīgi pievilcīgs! Tāds ir mans draugs, jā, tiešām, tāds ir mans mīļākais, jūs Jeruzālemes meitas!"


/Augstā dz. 6:1-12/

"Kurp tad ir aizgājis tavs draugs, tu visskaistākā starp sievām? Uz kurieni tavs draugs virzījis savu ceļu? Mēs mēģināsim kopā ar tevi viņu meklēt."

"Mans draugs ir nokāpis dziļi lejup savā dārzā pie savām garšaugu dobēm, lai viņš tur savos dārzos pastaigātos un plūktu lilijas.

Mans draugs ir mans, un es esmu viņa draudzene - viņa, kas gana liliju līcī."

"Tu esi skaista, mana draudzene, kā Tirca, mīlīga kā Jeruzāleme, bet reizēm gan briesmīga kā naidīgi karapulki!

Novērs savas acis no manis, jo tās mulsina mani! Tavi mati ir kā ganāmpulks kazu, kas, lejup virzīdamās, novietojušās Gileāda kalna nogāzē.

Tavi zobi ir kā ganāmpulks avju, kas nāk no peldes; ikvienai no tām ir dvīņi, un neviena starp viņām nav neauglīga.

Tavi vaigi ir kā granātābola sārtās puses starp tavām divās grīstītēs savītajām matu cirtu pīnēm.

Sešdesmit ir ķēniņienes, astoņdesmit blakussievas, un jaunavu daudzums ir neizskaitāms.

Bet tikai viena vienīga ir mana dūja, mana rimtā un cildenā, tikai viena ir savai mātei pati mīļākā un savas mātes izraudzītā, kurai viņa deva dzīvību. Un, kad meitas viņu redzēja, tad viņas viņu teica svētlaimīgu esam, un ķēniņienes un blakussievas viņu slavēja un daudzināja.

Kura ir starp viņām, kas mirdzēdama iznirst no tumsas kā rīta blāzma, skaista kā mēness, starojoša kā saule, briesmīga kā naidīga karaspēka bari?

Es biju nokāpis lejup savā riekstu dārzā, lai apskatītu jaunos riekstu kociņus strauta malā un lai palūkotos, vai vīnakoks rieš pumpurus un vai granātābolu koki jau izplaukuši.

Es nezināju, ka manas dvēseles trauksme mani neapzinīgi bija novedusi pie dižciltīgā Amī-Nadila ratiem."


/Augstā dz. 7:1-14/

"Atgriezies jel, Sulamīte, atgriezies! Vērs atpakaļ savus soļus un pagriez pret mums savu vaigu, lai mēs varētu tevi skatīt!" - "Un ko jūs tagad saskatāt Sulamītē - vispievilcīgāko daiļumu, līdzīgu rotaļu dejai Mahanajimā?

Cik cēla ir tava gaita tavās kurpēs, tu valdnieka meita! Tavi gurni savu daiļo apaļumu izliekumā ir kā divi gredzeni, ko darinājusi gudra lietpratēja roka.

Tavs klēpis ir kā apaļš kauss, kurā nekad netrūkst dzēriena valgmes. Tava miesa ir kā kviešu kopa, kas apspraudīta ar lilijām.

Abas tavas krūtis ir kā divi jauni stirnu dvīņi.

Tavs kakls ir kā ziloņkaula tornis. Tavas acis ir dzidras kā Hešbonas dīķi pie Batrabima vārtiem. Tavs deguns ir kā tornis Libanona kalnos, tas, kas noraugās uz Damasku.

Tava galva uz tava ķermeņa ir kā Karmela kalns, un tev pār pleciem plūstošās matu cirtas ir kā krokās sakārtots tumši sārts valdnieka purpurs; pats ķēniņš ir šo cirtu savaldzināts!

Cik skaista un cik tīkama esi tu, cildena prieka un jauku pārdzīvojumu pilnā mīlestība!

Tu esi augumā smuidra kā palma, un tavas krūtis ir līdzīgas vīna ķekariem.

Es sacīju sev: man būtu jāuzkāpj palmu kokā un jāsatver tā zari, lai tavas krūtis man tiešām šķistu kā ķekari pie vīna koka un tava deguna elpai lai būtu ābolu smarža.

Un tava mute lai būtu kā labs vīns, kas manam draugam labi patīk un liek runāt pat snaudošo lūpām."

"Mans draugs ir mans, un visa viņa sirds ilgošanās ir pēc manis!

Nāc, mans draugs, lai izejam laukos un lai pārnakšņojam ciemos!

Un lai mēs agri varētu uzkāpt vīna dārzos un redzētu, vai vīna koks rieš pumpurus, vai tā ziedi veras vaļā un vai granātābeles plaukst; tur es tev dāvināšu savu mīlestību.

Mīlestības āboli smaržo saldi, un uz novietnes virs mūsu durvīm ir dažādi augstvērtīgi augļi. Mans draugs, es esmu tev tur sataupījusi labākos gan no šā, gan arī pat vēl no pagājušā gada ražas.


/Augstā dz. 8:1-14/

Ak, kaut tu būtu mans brālis, kas būtu zīdis manas mātes krūtis! Būtu es tevi tad kaut kur laukā sastapusi, es tevi skūpstītu no visas sirds, un neviens nedrīkstētu mani par to nicināt.

Es tevi ņemtu aiz rokas un vestu tevi manas mātes namā, kur tev mani būtu jāmāca; es tev tur dotu dzert ar garšvielām jauktu vīnu un manu granātābolu raudzēto sulu.

Viņa kreisā roka ir zem manas galvas, un viņa labā roka glāsta mani."

"Es no sirds lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, lai jūs priekšlaikus nesatrauktu un neatmodinātu manī mīlestību, nedz arī liktu tai kaut kā citādi rosīties manī, iekāms tas tai pašai patīk!"

"Kas ir tā, kas kāpj augšup no tuksneša, atbalstīdamās pret savu draugu?" - "Zem ābeles es pamodināju tevi; tur tevi sāpēs ir gaidījusi piedzimstam tava māte, tur tevi laidusi pasaulē viņa, kas tevi dzemdējusi.

Piespied mani kā zīmogu pie savas sirds un ļauj, lai es uzspiežos kā zīmoggredzens uz tavas rokas! Jo mīlestība ir spēcīga kā nāve, un tās karstums ir varens kā elle; tās versme ir ugunīga, un tās liesmas ir kā Dieva liesmas.

Lieli ūdeņi nevar apdzēst mīlestību, nedz arī ūdens straumes to apslīcināt un nomākt; un, ja kāds pat visu sava nama pārticību būtu ar mieru atdot par mīlestību, tad tomēr viņš paliktu tikai par apsmieklu!"

"Mums ir maza māsa, un viņai vēl nav krūšu; ko mēs lai darām ar savu māsu tajā dienā, ja kāds taisītos viņu precēt?

Ja viņa ir mūris, tad mēs varētu pie tā uzcelt sudraba priekšnocietinājumu, bet, ja viņa ir durvis, tad mēs tās varētu nostiprināt ar ciedru dēļiem."

"Es esmu mūris, un manas krūtis ir kā torņi; viņa acīm es esmu pilnība, un tajās es saskatīju apmierinājumu.

Salamanam ir vīna dārzs Baal-Hamonā; viņš iznomāja vīna dārzu tā sargiem; ikvienam no sargiem būtu bijis jādod viņam par augļiem tūkstoš sudraba gabali.

Man pašai piederīgais mans vīna dārzs ir manā priekšā. Tie tūkstoš sudraba gabali pieder tev, mans Salaman! Bet divi simti lai iet viņa augļu sargiem."

"Dārgā, tu, kas mīti tais dārzos, liec atskanēt savai balsij un man to dzirdēt; mani biedri jau veltī tai visu savu uzmanību!"

"Steidzies tu, mans draugs, un esi kā jauns stirnāzis vai kā jauns briedis smaržīgajos ar garšaugiem apstādītajos kalnos!"

“Katrs lai dod tā, kā iesaka sirds, nevis ar sarūgtinājumu vai piespiedu kārtā: priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs spēj jums dot pārpilnībā visādu žēlastību, lai jums visa būtu diezgan vienmēr un visur un jūs būtu pārplūstoši dedzībā uz katru labu darbu.” / II Kor 9:7-8/

Ar savu ziedošanu mēs paklausām Dieva aicinājumam un paveram durvis sev un citiem uz

dzīvām un tuvām attiecībām ar Dievu.

Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes

evaņģēliski luteriskā draudze

Ģertrūdes iela 8, Rīga, LV-1010
tālr. nr.: 22002211
e-pasts: kanceleja@gertrude.lv

Reliģiskās organizācijas
reģ. Nr.: 90000293463

Bankas rekvizīti:
AS Swedbank,
LV40HABA0551005116532

© 2020 Gertrude.lv. All Rights Reserved.