• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 2.februāris

Psalmi /18:7-15/

Jaunā Derība /Mt. 21:33-22:14/

Vecā Derība /Īj. 25:1-29:25/


PSALMI

/18:7-15/

7 Savās bailēs es piesaucu To Kungu un brēcu pēc sava Dieva. Viņš sadzirdēja manu balsi Savā pilī, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs.

8 Zeme līgojās un drebēja, un kalnu pamati trīcēja. Tie grīļojās Viņa bardzības priekšā.

9 Dūmi nāca no Viņa nāsīm un uguns liesmas no Viņa mutes, kvēlojošas ogles kā zibeņi dzirkstīja no Viņa.

10 Viņš pielieca debesis un pats nolaidās zemē, un tumsa bija zem Viņa kājām.

11 Viņš brauca uz ķeruba un aizlidoja tālēs, Viņš lidinājās ar vētras spārniem.

12 Viņš tumsu darīja sev par apsegu, tumši ūdeņi un biezi padebeši bija Viņa mājoklis.

13 No spožuma Viņa priekšā šķēlās Viņa padebeši ar krusu un liesmainiem zibeņiem.

14 Tas Kungs lika pērkoniem dārdēt debesīs, Visuaugstākais pacēla Savu balsi,

15 raidīja Savas bultas uz visām pusēm un izkliedēja ienaidniekus, meta zibeņus un biedēja viņus.


JAUNĀ DERĪBA

/Mt. 21:33-46/

33 Klausaities citu līdzību. Bija nama tēvs, kas dēstīja vīnadārzu, uzcēla tam visapkārt sētu, izraka tanī vīna spaidu un uzcēla torni, un iznomāja to strādniekiem, un pats aizceļoja.

34 Kad augļu laiks atnāca, tad viņš sūtīja savus kalpus pie strādniekiem, lai saņemtu savus augļus.

35 Bet strādnieki ņēma viņa kalpus: vienu tie šauta, otru nokāva un trešo nomētāja akmeņiem.

36 Viņš sūtīja atkal citus kalpus, vairāk kā pirmoreiz, un tie darīja viņiem tāpat.

37 Beidzot viņš sūtīja pie tiem savu dēlu un sacīja: no mana dēla tie taču kaunēsies.

38 Bet, kad strādnieki ieraudzīja viņa dēlu, tie sacīja savā starpā: šis ir tas mantinieks: iesim, nokausim to un paturēsim viņa mantojumu.

39 Un viņi ņēma to, izmeta no vīnadārza ārā un nokāva.

40 Kad nu vīnadārza kungs nāks, ko viņš darīs šiem strādniekiem?"

41 Viņi Tam sacīja: "Viņš šos ļaundarus bez žēlastības nogalinās un izdos vīnadārzu citiem strādniekiem, kas viņam atdos augļus īstā laikā."

42 Jēzus sacīja tiem: "Vai jūs nekad neesat rakstus lasījuši: akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir kļuvis par stūra akmeni; tas ir no Tā Kunga un ir brīnums mūsu acīs. -

43 Tāpēc Es jums saku: Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes viņas augļus.

44 Un, kas kritīs uz šo akmeni, tas sašķīdīs, bet, uz ko tas kritīs, to viņš satrieks."

45 Un, kad augstie priesteri un farizeji dzirdēja Viņa līdzības, tie saprata, ka Tas runāja par viņiem.

46 Tie meklēja Viņu tvert, bet bijās no ļaudīm, jo tie turēja Viņu par pravieti.


/Mt. 22:1-14/

1 Un Jēzus sāka atkal uz tiem runāt līdzībās un sacīja:

2 "Debesu valstība līdzinās ķēniņam, kas taisīja savam dēlam kāzas.

3 Un viņš izsūtīja savus kalpus aicināt viesus kāzās, bet tie negribēja nākt.

4 Viņš izsūtīja atkal citus kalpus un teica tiem: sakait aicinātiem: redzi, mans mielasts sataisīts, mani vērši un baroti lopi nokauti un viss sagatavots; nāciet kāzās.

5 Bet viņi to neievēroja un nogāja cits uz savu tīrumu un cits savās darīšanās.

6 Bet citi sagrāba viņa kalpus, tos apsmēja un nokāva.

7 Tad ķēniņš palika dusmīgs, viņš izsūtīja savu karaspēku un lika šos slepkavas nokaut un nodedzināja viņu pilsētu.

8 Tad viņš sacīja saviem kalpiem: kāzas ir sataisītas, bet viesi nebija cienīgi.

9 Tāpēc eita uz lielceļiem un aiciniet kāzās, kādus vien atrodat.

10 Un kalpi izgāja uz lielceļiem un atveda kādus vien atrazdami, ļaunus un labus, un kāzu nams pildījās ar viesiem.

11 Tad ķēniņš iegāja viesus aplūkot un ieraudzīja tur vienu cilvēku, kas nebija ģērbies kāzu drēbēs.

12 Un viņš sacīja tam: draugs, kā tu esi šeit ienācis bez kāzu drēbēm? - Bet tas palika kā mēms.

13 Tad ķēniņš sacīja saviem kalpiem: sasieniet tam kājas un rokas un izmetiet to galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

14 Jo daudz ir aicinātu, bet maz izredzētu."


VECĀ DERĪBA

/Ījaba 25:1-6/

1 Tad šuahietis Bildads atbildēja un sacīja:

2 "Vai valdonīga vara un baisma nav tikai pie Viņa, kas gādā par mieru Savā debesu augstībā?

3 Kas var izskaitīt Viņa karapulkus? Un kam pāri nepaceļas Viņa gaisma?

4 Kā tad gan cilvēkam lai būtu taisnība sacensībā ar Dievu, un kā cilvēks Viņam līdzās varētu izlikties taisns un šķīsts, kā no sievas dzimis?

5 Lūk, pat mēness nespīd pienācīgi gaiši, un arī zvaigznes nav pietiekami šķīstas Viņa acīm -

6 un cik mazāk tad vēl cilvēks, kas ir nieka kode, un cilvēka bērns, kas ir zemes tārps!"


/Ījaba 26:1-14/

1 Un Ījabs atbildēja un sacīja: 2 "Kā tu nu esi palīdzējis tam, kam pašam nav spēka, kā esi atbalstījis to, kā elkonis ir vājš! 3 Kādu padomu tu nu esi sniedzis tam, kam nav paša gudrības, un cik lielā pārpilnībā tu viņam esi cēlis priekšā savas zināšanas! 4 Kā priekšā tu esi uzstājies ar pamācīgu runu, un kā gars ir runājis no tevis? 5 Mirušo ēnas pat trīc izbailēs Dieva priekšā zem ūdeņiem un visi tie, kas tur mīt. 6 Mirušo valstība ir kaila Viņa priekšā, un nav pat apsega nāves bezdibenī. 7 Viņš ir tas, kas izpleš zemes ziemeļus pāri tukšumam, kas tur zemi uzkārtu ne pie kā. 8 Viņš savos mākoņos saņem ūdeni, un padebeši tomēr aiz šā ūdens svara nesaplīst gabalos. 9 Viņš aizsedz skatam Savu goda krēslu, tam pāri pārklājot Savus mākoņus. 10 Viņš pāri ūdeņiem nospraudis galējo robežu, kur saskaras gaisma un tumsa. 11 Un debesu balsti sāk grīļoties un trīcēt, kad Viņš rājas. 12 Ar Savu spēku Viņš apklusina jūru, un ar Savu gudrību Viņš satriec Rahabu. 13 Ar Viņa dvesmu debesis kļūst spoži tīras, Viņa roka ir tā, kas nodūra bēguļojošo pūķi. 14 Redzi, tās ir tikai Viņa valdīšanas pamales, un cik klusa čukstoņa ir tas, ko mēs no Viņa dzirdam! Tomēr pērkona dārdus kā Viņa varas izpausmi - kas gan tos var izprast?"


/Ījaba 27:1-23/

1 Un Ījabs turpināja savu sakāmo un sacīja:

2 "Tik tiešām, ka Dievs ir dzīvs, kas man manu taisnību atrāvis, un Visuvarenais, kas līdz izmisumam sarūgtina manu dvēseli,

3 tikmēr, kamēr vēl manās krūtīs ir kāda dzīvības elpa un kamēr vēl manās nāsīs ir Dieva dvesma,

4 nekad manas lūpas nerunās nepatiesību un mana mēle nemēģinās izteikt ko krāpšanas nolūkos!

5 Man ne prātā nenāk piešķirt jums taisnību, un līdz savam pēdējam elpas vilcienam es nenoliegšu pats sev savu nevainību!

6 Es esmu savai taisnībai pieķēries ar visu savu būti un neatteikšos no tās; mana sirdsapziņa mani nenosoda ne par vienu no mana mūža dienām!

7 Maniem ienaidniekiem lai klājas kā ļaundariem, maniem pretiniekiem kā netaisnajiem!

8 Uz ko tad vēl bezgodim cerēt, kad Dievs pārgriež viņa dzīvības pavedienu un atprasa viņa dvēseli?

9 Vai Dievs uzklausīs viņa kliegšanu, kad pāri viņam nolaidīsies posts?

10 Un vai tāds gan var droši paļauties uz Visuvareno, vai viņš var piesaukt Dievu ikkatrā laikā?

11 Es jums labprāt pamācīšu, kāda ir Dieva rīcība, un es neapslēpšu, kam ir nozīme un svars Visuaugstākā acīs.

12 Redzi, jūs visi jau par to paši esat pārliecināti; kāpēc tad jūs tai pašā laikā atrodaties tādu tik tukšu iedomu varā?

13 Lūk, šāds ir Dieva noliktais ļaunā cilvēka likteņa lēmums, un varas darītāji to pašu saņems kā mantojumu no Visuvarenā:

14 ja bērnu pulks tiem vairojas, tad vēl tikai zobenam, un viņu atvašu atvasēm nebūs maizes, ko ar sātu paēst.

15 Kas no tām paliks sveikā, to aizraus kapā mēris, un viņu atraitnēm nebūs pat ko apraudāt.

16 Ja viņam arī sudrabs būtu kā pīšļi kaudzē sabērts un drēbju gabali būtu kā māli grēdās sakrauti,

17 tad, lai gan viņš tās būs krājis, bet taisnie tās apģērbs, un nenoziedzīgie sadalīs viņa sudrabu.

18 Viņš savu namu ir uzcēlis kā kode, kā sargs, kas sastatījis savu būdu.

19 Gan viņš apgulstas kā pārticis vīrs ar visu savu naudu, bet, kad viņš savas acis atdara, tam nekā vairs nav.

20 Dienu viņu moka baiļu nojautas, un nakts laikā viņam visu aizrauj tuksnešainā auka.

21 Austriņa vējš viņu paceļ gaisā, tā ka tam jālido, un strauji aizpūš viņu prom no viņa dzīves vietas.

22 Bez žēlastības raida Dievs uz viņu Savas šautras, un par visu varu viņš gribētu aizbēgt no Viņa rokas.

23 Bet jautrā un ļaunā zobgalībā ļaudis vēl sit par viņu plaukstas, un svelpšana pavada viņu, viņam aizejot no viņa līdzšinējās dzīves vietas.


/Ījaba 28:1-28/

1 Tiešām, sudrabam ir savas atradnes, kur to rok, un zeltam sava vieta, kur to skalo.

2 Dzelzi rok no zemes, un vara iezi pārkausē tīrā varā.

3 Tumsai cilvēks nospraudis beigas, un līdz galējiem dziļumiem cilvēks meklē akmeņus, tumsas un nakts apslēptus.

4 Viņš izlauzis ceļu turp, kur neviens nedzīvo un kur neviena kāja neved; tur viņi karājas un šūpojas virvēs tālu no cilvēkiem.

5 Un zeme, tā pati, no kuras izaug zaļā labība, tagad tiek savos pamatos apgriezta otrādi kā uguns laikmetā.

6 Iežos ir safīri, un zemes putekļos ir zelta graudi.

7 Teku uz turieni nepazīst ērglis, tā apslēpta arī vērīgā vanaga acij.

8 Lepnie zvēri neizmanto šo ceļu, un arī jauns lauva neiet pa to.

9 Tikai cilvēks pieliek savu roku cietajiem iežiem un apgāž kalnus - no pašiem to pamatiem.

10 Klintīs viņš izcērt ejas, un visādi dārgumi atklājas viņa acij.

11 Viņš aizver apakšzemes ūdens dzīslas, lai no tām nekas neraso un nesūcas cauri, un tā izceļ gaismā apslēptās bagātības.

12 Bet gudrība - kur to atrod, un kur mājo atziņa?

13 Neviens cilvēks nezina ceļus pie tās, un velti to meklēt dzīvo zemē.

14 Un jūras dzelme saka: manī tās nav, - un jūras viļņi runā: ar mums kopā tā nedzīvo.

15 Pat par tīrāko zeltu to nenopirkt, un sudrabs kā pretvērtība par to ir nesasverams.

16 To nevar iegūt ne par Ofīras smalko zeltu, nedz arī pret vērtīgiem oniksiem un safīriem.

17 To nevar salīdzināt ne ar zeltu, nedz ar spīdošiem akmeņiem, to nevar iemainīt pret augstvērtīga zelta izstrādājumiem.

18 Par pērlēm un kristālu nav ko runāt, jo iegūta gudrība ir pārāka par pērlēm.

19 To nevar pielīdzināt Etiopijas dzeltenajam topāzam, un tā nav pārdodama par vistīrāko zeltu.

20 Bet gudrība - no kurienes tā nāk, un kur mājo atziņa?

21 Tā ir apslēpta katra dzīva radījuma acīm, un pat debesu putniem tā paliek noslēpta.

22 Elles un nāves dziļumi saka par to: tikai baumas par tās lielo slavu ir nonākušas līdz mūsu ausīm.

23 Tikai vienīgi Dievam ir zināmi ceļi pie tās, un Viņš labi zina tās uzturēšanās vietu,

24 jo tikai Viņš vienīgi redz līdz zemes galiem, un Viņš skata visu to, kas ir atrodams zem debesīm.

25 Kad Viņš reiz deva vējam sparu un kad Viņš lika noteiktu mēru ūdeņiem,

26 kad Viņš deva Savus likumus lietum un ierādīja ceļu pērkonam un zibeņiem,

27 tad Viņš to redzēja, iedarbināja to, nodibināja tās pamatus, attīstīja, izdibināja un arī izpētīja to.

28 Bet cilvēkam Viņš teica tikai vienu: redzi, bijība Tā Kunga priekšā - tā ir gudrība, un vairīties no ļauna - tā ir atzīšana!"


/Ījaba 29:1-25/

1 Un Ījabs turpināja savu sakāmo un sacīja:

2 "Kaut būtu ar mani vēl tā kā agrākos mēnešos, kā dienās, kad mani sargāja Dievs,

3 kad Viņa gaismeklis vēl spīdēja pār manu galvu, kad Viņa gaismā izstaigāju tumsu,

4 tā, kā tas bija ar mani manās brieduma dienās, kad Dieva padoms valdīja pār manu telti,

5 kad Visuvarenais vēl bija manā pusē un apkārt ap mani bija mani jaunieši,

6 kad mani soļi, manas gaitas ritēja kā pa taukiem, kad klints, man tuvojoties, pārvērtās eļļas straumēs!

7 Kad es toreiz pa vārtiem izgāju uz pilsētas galveno ielu un pēc tam ieņēmu sēdekli tirgus laukumā,

8 tad, mani ieraudzījuši, jaunie ļaudis bija pilni bijības; pat sirmgalvji, kas bija jau vecākos gados, piecēlās un palika stāvot.

9 Un augsti dzimušie pārtrauca runas, roku likdami sev uz mutes.

10 Un lielu kungu balsis apklusa, viņu mēle pielipa pie viņu smaganām,

11 jo ikkatra auss, kas bija mani dzirdējusi, teica mani svētīgu esam. Arī ikviena acs, kas mani bija ieraudzījusi, nodeva labu liecību par mani ar savu izteiksmi.

12 Tas tāpēc, ka es izglābu nabago, kas kliedza pēc palīdzības, ir bārenīti, kā arī to, kas bija bez dzīves padoma.

13 Svētība no tā mutes, kas iet bojā, nāca pār mani, un atraitnes sirdī es atkal atjaunoju līksmi.

14 Es tērpos taisnībā, un šis tērps bija manas goda drānas; kā goda mētelis un goda galvassega mani pušķoja mans taisnīgums.

15 Aklam es biju acis, un kājas es biju klibajam.

16 Apspiestajiem es biju tēvs, un es uzklausīju sūdzības no tādiem, kurus es nemaz nepazinu, un centos viņiem pēc sirdsapziņas palīdzēt.

17 Es sadragāju netaisnā žokļus, es izrāvu laupījumu no viņa zobiem.

18 Un es spriedu tā: ar savu ligzdu es miršu; kā smiltis es vairošu savas dienas.

19 Manas saknes ir iesniegušās dziļumā un izpletušās līdz ūdeņiem, un rasa paliek pa nakti manos augstajos zaros.

20 Mana cieņa manī paliks vienumēr jauna un nesamazināta, un mans stops labi darbosies manā rokā.

21 Un ļaudis mani ne tikai klausīja, bet arī sāka gaidīt, un tie manu padomu ņēma pretī, godbijībā klusēdami.

22 Pie maniem vārdiem vēlāk tie vairs neko nepiebilda, un pār viņiem mana runa nolija kā lietus pilieni, nesdami veldzi.

23 Uz mani tie gaidīdami lika savu cerību kā uz agro lietusgāzi; ar savām plati atvērtām mutēm tie malkiem dzēra kā vēlo lietu manu runu.

24 Kad tiem nebija drošības, es tiem uzsmaidīju, un mana vaiga gaišumu tie nepadarīja drūmu.

25 Es biju viņiem ceļa rādītājs, viņu pulkā es biju ķēniņa lomā, biju kā tāds, kas iepriecina noskumušos.