• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 2.jūnijs

Psalmi /69:1-12/

Jaunā Derība /Jņ. 21:1-25/

Vecā Derība /2.Samuēla 2:8-3:21/


PSALMI

/69:1-12/

1 Dziedātāju vadonim. Pēc meldijas "Lilijas". Dāvida dziesma.

2 Palīdzi man, ak, Dievs, jo ūdeņi apdraud manu dzīvību!

3 Es grimstu dziļās dūņās, kur nav pamata; es esmu iekļuvis ūdens dziļumos, un ūdens straume draud mani aizskalot projām.

4 Es esmu piekusis kliedzot, mana rīkle ir aizsmakusi, manas acis ir izdzisušas, gaidīdamas uz manu Dievu.

5 Vairāk nekā matu uz manas galvas ir to, kas mani bez vainas ienīst; stipri ir tie, kas mani grib iznīcināt un man netaisni uzbrūk; ko es nemaz neesmu nolaupījis, tas man jāatlīdzina.

6 Dievs, Tu gan zini manas aplamības, un mani pārkāpumi nav Tev apslēpti.

7 Lai manis dēļ nekrīt kaunā tie, kas uz Tevi cer, ak, Dievs, ak, Kungs Cebaot! Lai manis dēļ nesarkst aiz kauna tie, kas Tevi meklē, Israēla Dievs!

8 Jo Tevis dēļ es nesu negodu, Tevis dēļ manu vaigu klāj kauns.

9 Es esmu kļuvis svešs saviem brāļiem un svešinieks savas mātes bērniem.

10 Jo dedzība Tava nama labad mani ir ēdusi un Tavu zaimotāju zaimi ir krituši uz mani.

11 Ja es raudāju un gavēdams šķīstīju savu dvēseli, tad tas kļuva man par apsmieklu.

12 Es uzvilku sev par sēru apģērbu maisu, bet es kļuvu viņiem par zobgalīgu sakāmvārdu.



JAUNĀ DERĪBA

/Jņ. 21:1-25/

1 Pēc tam Jēzus vēlreiz parādījās mācekļiem pie Tiberijas jūras. Tas notika tā:

2 tur bija kopā Sīmanis Pēteris, Toms, saukts dvīnis, Nātānaēls no Kānas Galilejā, Cebedeja dēli un vēl divi citi Viņa mācekļi.

3 Sīmanis Pēteris viņiem saka: "Es iešu zvejot." Tie saka Viņam: "Mēs iesim Tev līdzi!" Tad tie aizgāja un iekāpa laivā, bet tanī naktī nekā nedabūja.

4 Rītam austot, Jēzus stāvēja krastā, bet mācekļi nezināja, ka tas ir Jēzus.

5 Tad Jēzus viņiem saka: "Bērni, vai jums ir kas ko ēst?" Tie Viņam atbildēja: "Nav!"

6 Viņš tiem sacīja: "Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, tad jūs dabūsit!" Tad tie izmeta tīklu un vairs nevarēja viņu izvilkt aiz zivju daudzuma.

7 Tad māceklis, ko Jēzus mīlēja, saka Pēterim: "Tas ir Kungs!" Sīmanis Pēteris, dzirdēdams, ka Tas ir Kungs, apjoza virsdrēbes, jo viņš bija izģērbies, un metās jūrā.

8 Bet pārējie mācekļi nāca ar laivu, vilkdami tīklu ar zivīm, jo tie nebija tālu no krasta, bet tikai apmēram divi simti olekšu.

9 Izkāpuši malā, viņi tur redz ugunskuru no oglēm un uz tā zivis noliktas un maizi.

10 Jēzus viņiem saka: "Atnesiet no zivīm, ko jūs esat dabūjuši."

11 Tad Sīmanis Pēteris izkāpa malā un izvilka uz krasta tīklu, pilnu lielām zivīm, kopā simts piecdesmit trīs. Un, lai gan to bija tik daudz, tīkls nesaplīsa.

12 Jēzus viņiem saka: "Nāciet un turiet azaidu!" Bet neviens no mācekļiem nedrīkstēja Viņam jautāt: kas Tu esi? Jo tie gan zināja, ka Tas ir pats Kungs.

13 Tad Jēzus nāk, ņem maizi un dod to viņiem, tāpat arī zivis.

14 Šī bija trešā reize, kad Jēzus parādījās Saviem mācekļiem pēc Savas augšāmcelšanās no miroņiem.

15 Kad viņi azaidu bija turējuši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie?" Tas Viņam saka: "Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!" Viņš saka tam: "Gani Manus jērus!"

16 Vēl otru reizi Viņš tam saka: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?" Tas Viņam saka: "Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!" Viņš saka tam: "Gani Manas avis!"

17 Trešo reizi Viņš tam saka: "Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli?" Pēteris noskuma, ka Viņš trešo reizi viņam sacīja: vai tu Mani mīli? - un sacīja Viņam: "Kungs, Tu zini visas lietas, Tu zini, ka es Tevi mīlu." Jēzus saka: "Gani Manas avis!

18 Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi."

19 Bet to Viņš sacīja, norādīdams, kādā nāvē tas Dievu godinās. Un, to teicis, Viņš tam saka: "Seko Man!"

20 Apgriezies Pēteris ierauga līdzi nākam mācekli, ko Jēzus mīlēja, kas pie vakariņām bija noliecies pie Jēzus krūts un sacījis: Kungs, kurš ir tas, kas Tevi nodos?

21 To ieraudzījis, Pēteris saka Jēzum: "Bet kas būs ar šo, Kungs?"

22 Jēzus viņam saka: "Ja Es gribu, lai šis paliek, tiekāms Es nāku, kāda tev daļa? Tu seko Man!"

23 Tā izgāja šī valoda brāļu starpā: "Šis māceklis nemirs." Bet Jēzus viņam nebija sacījis: viņš nemirs, - bet: ja Es gribu, ka viņš paliek, tiekāms Es nāku, kāda tev daļa?

24 Tas ir tas māceklis, kas liecību dod par šīm lietām un kas šo visu ir uzrakstījis; un mēs zinām, ka viņa liecība ir patiesa.

25 Bet ir vēl daudz citu lietu, ko Jēzus ir darījis. Ja visas tās pēc kārtas aprakstītu, tad, man šķiet, visa pasaule nevarētu uzņemt sarakstītās grāmatas.



VECĀ DERĪBA

/2Sam. 2:8-32/

8 Bet Abners, Nera dēls, Saula karaspēka virspavēlnieks, ņēma Išbošetu, Saula dēlu, un aizveda viņu uz Mahanajimu.

9 Un viņš to iecēla par ķēniņu pār Gileādu un pār ašūriešiem, pār Jezreēlu, pār Efraimu un pār Benjamīnu, un pār visu Israēlu.

10 Un Išbošets, Saula dēls, bija četrdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš Israēlā, un viņš valdīja divus gadus; tikai Jūdas nams turējās pie Dāvida.

11 Bet laiks, kamēr Dāvids kā ķēniņš Hebronā valdīja pār Jūdas namu, bija septiņi gadi un seši mēneši.

12 Un Abners, Nera dēls, izgāja ar Išbošeta, Saula dēla, kalpiem no Mahanajimas un gāja uz Gibeonu.

13 Un Joābs, Cerujas dēls, arī izgāja ar Dāvida kalpiem. Abi pulki sastapās pie Gibeona dīķa un apmetās nometnē: vieni palika dīķa vienā krastā, bet otri dīķa otrā krastā.

14 Tad Abners sacīja Joābam: "Lai taču jaunekļi ceļas un lai cīkstās mūsu priekšā!" Tad Joābs sacīja: "Labi, lai notiek!"

15 Tad tie cēlās un nosoļoja garām pa pāriem, Išbošeta, Saula dēla, priekšā pēc skaita divpadsmit no Benjamīna un divpadsmit no Dāvida kalpiem.

16 Tad ikviens sagrāba savu pretinieku stingri pie galvas un iedūra savu zobena asmeni pretinieka sānos, un tie visi krita reizē; tāpēc šo vietu nosauca par Helkat-Curīmu, un tā atrodas pie Gibeonas.

17 Kad šinī dienā iedegās sīva kauja, tad Abners un Israēla karavīri tika sakauti un bēga no Dāvida kalpiem.

18 Un tur bija arī trīs Cerujas dēli - Joābs, Abišajs un Asahēls, bet Asahēls bija tik ātrs kā stirna laukā.

19 Un Asahēls dzinās pakaļ Abneram un nenovērsās savā gaitā nedz pa labi, nedz pa kreisi, vajādams Abneru.

20 Bet Abners atgriezās atpakaļ un sauca: "Vai tu neesi Asahēls?" Tas atbildēja: "Es tas esmu."

21 Tad Abners tam sacīja: "Nogriezies no manis vai pa labi, vai pa kreisi un satver sev kā gūstekni vienu no šiem jaunekļiem, un paņem viņa ieročus!" Bet Asahēls negribēja atstāties no viņa.

22 Tad vēlreiz Abners viņam uzsauca: "Atstājies no manis! Kādēļ lai es tevi nogāžu pie zemes? Kā tad es varēšu pacelt savu vaigu tava brāļa Joāba priekšā?"

23 Bet, kad viņš negribēja atstāties, tad Abners ar šķēpa otru galu iedūra viņam vēderā, šķēps tam izgāja cauri, un viņš tur krita un turpat nomira, kur viņš apstājās. Bet visi, kas vien pie šīs vietas nāca, kur Asahēls bija kritis un nomiris, tie tur apstājās.

24 Bet Joābs un Abišajs joprojām vajāja Abneru, un saule jau rietēja, kad tie nonāca pie Ammas pakalna, kas ir šaipus Giāhas pie ceļa uz Gibeona tuksnesi.

25 Un Benjamīna dēli sapulcējās ap Abneru, saliedējās vienā pulkā un ieņēma vietu uz viena no pakalniem.

26 Tad Abners uzsauca Joābam, sacīdams: "Vai lai zobens rij bez apstājas? Vai tu nezini, ka beigu cīņa būs līdz pēdējam vīram? Cik tad ilgi būs vēl jāgaida, līdz kamēr tu pavēlēsi saviem karotājiem, lai tie pārtrauc savu brāļu vajāšanu?"

27 Un Joābs atbildēja: "Tik tiešām, ka Dievs dzīvo! Ja tu to nebūtu sacījis, tad varbūt tikai uz rīta pusi karotāji būtu mitējušies dzīties cits citam pakaļ!"

28 Tad Joābs pūta tauri, un visi viņa ļaudis apstājās un vairs nevajāja Israēlu un pārtrauca cīņu.

29 Bet Abners ar saviem vīriem gāja visu nākamo nakti un pārstaigāja Arābu tuksnesi; tie pārcēlās pāri Jordānai, izgāja caur visu Bitronas ieleju, un, visu priekšpusdienu gājuši, tie nonāca Mahanajimā.

30 Arī Joābs atgriezās no Abnera vajāšanas un sapulcināja visu karaspēku, un jundas pārbaudē no Dāvida vīriem iztrūka deviņpadsmit vīru un Asahēls.

31 Bet Dāvida vīri bija nonāvējuši no Benjamīna, no Abnera vīriem, trīs simti sešdesmit vīru; tie arī visi bija pagalam.

32 Tad Jūdas ļaudis ņēma Asahēlu un apglabāja viņa tēva kapā, kas atradās Bētlemē. Bet Joābs un viņa vīri gāja visu nakti, un rīta ausmā tie sasniedza Hebronu.


/2Sam. 3:1-21/

1 Karš starp Saula namu un Dāvida namu ievilkās garumā; bet Dāvida nams kļuva jo dienas jo stiprāks, bet Saula nams ar katru dienu jo vājāks.

2 Dāvidam Hebronā tika dzemdēti šādi dēli: viņa pirmdzimtais bija Amnons no jezreēlietes Ahinoāmas;

3 viņa otrais dēls bija Kileābs no Abigailas, Karmela iemītnieka Nābala atraitnes; bet trešais dēls bija Absaloms no Maāhas, Gešūras ķēniņa Talmaja meitas;

4 viņa ceturtais bija Adonijs, Hagitas dēls, un piektais bija Šefatja, Abitalas dēls;

5 bet sestais bija Itreāms no Dāvida sievas Eglas. Tie visi tika Dāvidam dzemdēti Hebronā.

6 Tik ilgi, kamēr starp Saula namu un Dāvida namu bija karš, Abners uzticīgi turējās Saula nama pusē un to stiprināja.

7 Bet Saulam bija bijusi blakussieva, vārdā Ricpa, Ajas meita. Un Išbošets jautāja Abneram: "Kāpēc tu guli pie mana tēva blakussievas?"

8 Tad Abners ļoti apskaitās par Išbošeta vārdiem un viņš sacīja: "Vai tad es esmu suņa galva Jūdā? Līdz šai dienai es esmu tava tēva Saula namam, gan viņa radiem, gan viņa draugiem, uzticīgi kalpojis un neesmu tevi nodevis Dāvida rokā, bet tu man šodien pārmet pārkāpumu ar šo sievu!

9 Lai Dievs dara Abneram tā un vēl vairāk, ja es tagad to, ko Tas Kungs Dāvidam ar zvērestu ir solījis, viņam neizdaru,

10 proti, ja es neatņemu ķēniņa varu Saula namam un neuzceļu Dāvida troni pār Israēlu un pār Jūdu no Danas līdz Bēršebai!"

11 Un Išbošets nespēja atbildēt Abneram ne vārda, tādēļ ka tas viņu ļoti bijās.

12 Un Abners sūtīja savā vietā vēstnešus pie Dāvida un lika viņam sacīt: "Kam šī zeme pieder? Noslēdz ar mani derību, redzi, tad mana roka būs ar tevi, lai visu Israēlu atgrieztu pie tevis."

13 Un Dāvids deva atbildi: "Labi! Es ar tevi noslēgšu derību, bet vienu lietu es prasu no tevis, un proti, tu manu vaigu neredzēsi, pirms tu nebūsi atvedis pie manis Mihalu, Saula meitu, kad nāksi mani satikt."

14 Tai pašā laikā Dāvids sūtīja vēstnešus pie Išbošeta, Saula dēla, ar prasību: "Atdod man Mihalu, manu sievu, ko es sev ieguvu par simts filistiešu priekšādām!"

15 Tad Išbošets lika to atņemt viņas vīram Paltiēlam, Laiša dēlam.

16 Bet viņas vīrs gāja viņai līdzi un pavadīja viņu raudādams visu ceļu līdz Bahurimai; tad Abners viņam sacīja: ej, griezies atpakaļ,- un viņš arī atgriezās.

17 Un Abners bija runājis ar Israēla vecajiem un viņiem sacījis: "Jau ilgs laiks pagājis, kopš jūs esat vēlējušies Dāvidu sev par ķēniņu.

18 Tad nu dariet to! Atminieties, ka Tas Kungs ir apsolījis Dāvidam, sacīdams: ar Sava kalpa Dāvida roku Es izglābšu Savu tautu, Israēlu, no filistiešu un no visu viņu ienaidnieku rokas."

19 Tāpat Abners bija teicis arī Benjamīnam; un Abners gāja uz Hebronu to pateikt arī Dāvidam, un tas ļoti patika Israēlam un visam Benjamīna namam.

20 Kad Abners divdesmit vīru pavadībā ieradās pie Dāvida Hebronā un Dāvids sarīkoja Abneram un viņa vīriem, kas bija viņam līdzi, dzīres,

21 tad Abners sacīja Dāvidam: "Es tagad celšos, iešu un sapulcināšu visu Israēlu še pie sava kunga un ķēniņa, lai tie ar tevi noslēdz derību; tu būsi ķēniņš pār itin visu, ko vien tava dvēsele vēlēsies!" Ar to Dāvids atlaida Abneru, un tas aizgāja mierā.