Salamana Pamācības /20:15-24/
Vēstules /1. Kor. 14:1-19/
Vecā Derība /2.Lku. 10:1-12:16/
SALAMANA PAMĀCĪBAS
/20:15-24/
Ja arī zelta un pērļu ir daudz pasaulē, tad sapratīgas lūpas ir cildenākais dārgakmens.
Atņem drēbes tam, kas galvo par otru, un izķīlā viņu nepazīstama svešinieka dēļ!
Zagta maize cilvēkam gan labi garšo, bet pēc tam tās ēdējam mute ir pilna zvirgzdu.
Nodomi īstenojas, ja tos virza ar gudru ziņu; arī karš jāizkaro ar dziļu prātu un gudru padomu.
Mēlnesis, apkārt līzdams, izpļāpā noslēpumus; tāpēc tu netinies ar to, kas savu muti nesavalda.
Kas savu tēvu un savu māti lād, tā gaismeklis apdzisīs visdziļākā tumšuma vidū.
Mantojums, pēc kā sākumā cilvēks visai dzenas, beidzot izrādās tomēr ne visai svētīgs.
Nesaki:"Es atriebšu ļaunu!" Cerē uz To Kungu, Viņš tev palīdzēs.
Divējāds svars ir negantība Tā Kunga acīs, un viltīgi svaru kausi nav labi.
No Tā Kunga ir atkarīgi ikviena cilvēka soļi, bet kurš cilvēks gan zina un izprot savu ceļu?
VĒSTULES
/1. Kor. 14:1-19/
Dzenieties pēc mīlestības, tiecieties pēc garīgajām dāvanām, sevišķi lai jūs varētu pravietot.
Jo, kas runā mēlēs, tas nerunā cilvēkiem, bet Dievam; jo neviens to nesaprot, viņš garā runā noslēpumus.
Bet, kas pravieto, tas runā cilvēku celšanai, pamudināšanai un iepriecināšanai.
Kas runā mēlēs, tas ceļ pats sevi; bet, kas pravieto, tas ceļ draudzi.
Es gribētu, ka jūs visi varētu runāt mēlēs, bet vēl vairāk, ka jūs pravietotu. Jo tas, kas pravieto, ir lielāks nekā mēlēs runātājs, ja pēdējais nesniedz paskaidrojumu, lai draudze tiktu celta.
Ja es, brāļi, nāktu pie jums, mēlēs runādams, ko tas jums palīdzētu, ja es nesludinātu jums, nesdams vai atklāsmi, vai atziņu, vai pravietojumu, vai mācību?
Tas tāpat kā ar nedzīviem instrumentiem, vai tā būtu stabule vai cītara, kas izdod skaņas; ja to skaņas nevarētu izšķirt, kā lai saprastu stabules vai cītaras spēli?
Un, ja taure izdod neskaidru skaņu, kas tad gatavosies karam?
Tāpat arī, ja jūs ar savu mēli neteiksit skaidrus vārdus, kā lai saprot runāto? Jūs būsit vējā runājuši.
Pasaulē, kā zināms, ir daudz dažādu valodu, un nav nekā bez valodas.
Un, ja es kādu valodu nesaprotu, tad es būšu runātājam svešinieks, un runātājs būs man svešinieks.
Tā kā jums ir tieksmes pēc garīgajām dāvanām, tad rūpējieties, ka esat bagāti ar dāvanām, ar kurām varat celt draudzi.
Tādēļ, kas mēlēs runā, lai lūdz Dievu, ka viņš to var arī izskaidrot.
Jo, kad es, mēlēs runādams, lūdzu Dievu, tad mans gars gan lūdz, bet mans prāts paliek neauglīgs.
Kā tad tas patiesībā ir? Es taču gribu Dievu lūgt garā, bet gribu lūgt arī ar prātu; es gribu dziedāt garā, bet gribu dziedāt arī ar prātu.
Ja tu garā slavē Dievu, kā gan vienkāršais draudzes loceklis pēc tavas pateicības varēs sacīt savu āmen? Jo viņš nesaprot, ko tu runā.
Varbūt tava pateicība ir laba, bet tā citu neceļ.
Es pateicos savam Dievam, es vairāk nekā jūs visi runāju mēlēs.
Bet draudzē es gribu labāk piecus sapratīgus vārdus runāt, lai citus pamācītu, nekā desmit tūkstošu vārdu mēlēs.
VECĀ DERĪBA
/2.Lku. 10:1-19/
Un Rehabeāms gāja uz Sihemu, jo Sihemā bija sanācis viss Israēls, lai viņu celtu par ķēniņu.
Un notika, kad Jerobeāms, Nebata dēls, to dzirdēja, - jo viņš bija vēl Ēģiptē, kur viņš bija aizbēdzis no ķēniņa Salamana, - tad Jerobeāms griezās atpakaļ no Ēģiptes,
jo ļaudis bija nosūtījuši vēsti un viņu aicinājuši. Un Jerobeāms nāca un viss Israēls kopā ar viņu; viņi runāja ar Rehabeāmu, sacīdami:
"Tavs tēvs mums ir uzlicis smagu jūgu; tad nu atvieglini tu grūto kalpošanu un smago jūgu, ko viņš mums uzlicis, un tad mēs tev kalposim!"
Un viņš tiem atbildēja: "Pacietieties vēl trīs dienas, eita un tad griezieties atpakaļ pie manis!" Un tauta aizgāja.
Un ķēniņš Rehabeāms prasīja padomu vecajiem, kas bija stāvējuši viņa tēva Salamana vaiga priekšā, kamēr tas vēl dzīvoja, un viņš viņiem jautāja: "Kādu padomu jūs dodat, un kā man būs atbildēt šai tautai?"
Tad tie viņam atbildēja, sacīdami: "Ja tu būsi laipnīgs pret šo tautu un rādīsi tai labu prātu, un runāsi uz to laipnus vārdus, tad šie ļaudis tev būs kalpi visu mūžu."
Bet viņš noraidīja vecaju padomu, ko tie viņam deva, un viņš prasīja padomu jaunajiem, kas ar viņu bija kopā auguši un kas tagad stāvēja viņa vaiga priekšā.
Un viņš viņiem jautāja: "Kādu padomu jūs dodat, un kā lai atbildam šai tautai, kas ar mani runājusi, sacīdama: dari vieglāku to jūgu, ko tavs tēvs mums ir uzlicis."
Un tad viņam atbildēja jaunie, kas kopā ar viņu bija uzauguši, sacīdami: "Tā saki tiem ļaudīm, kuri ir ar tevi runājuši un tev sacījuši: tavs tēvs ir mūsu jūgu darījis smagu, bet tu to atvieglini, noveldams to no mūsu pleciem, - tā tev tiešām viņiem jāsaka: mans mazais pirkstiņš ir resnāks nekā mana tēva gurni!
Un tagad - ja nu mans tēvs jums bija uzkrāvis smagu jūgu, tad es jums to jūgu padarīšu vēl smagāku; mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar dzeloņainām pātagām!"
Kad Jerobeāms un visa tauta nāca pie Rehabeāma trešajā dienā, kā ķēniņš bija pavēlējis, sacīdams: griezieties atkal pie manis atpakaļ trešajā dienā, -
tad ķēniņš tautai atbildēja bargi, jo ķēniņš Rehabeāms nebija klausījis vecaju padomu,
un viņš runāja ar tiem pēc jauno padoma, sacīdams: "Es padarīšu smagu jūsu jūgu, un es tam vēl ko pielikšu klāt; mans tēvs jūs pārmācīja ar pātagām, bet es jūs pārmācīšu ar dzeloņainām pātagām!"
Tā ķēniņš neuzklausīja tautu, jo tā tas bija nolikts arī no Dieva puses, lai Tas Kungs liktu piepildīties tiem vārdiem, kurus Viņš bija caur silonieti Ahiju sacījis Jerobeāmam, Nebata dēlam.
Kad viss Israēls redzēja, ka ķēniņš neklausīja viņus, tad tauta to izteica atbildē ķēniņam, sacīdama: "Kāda tad mums daļa gar Dāvidu? Mums nenākas arī nekāds mantojums no Īsaja dēla. Ikviens lai griežas atpakaļ savās teltīs, Israēl! Un tagad uzraugi pats savu namu, Dāvid!" Un tā viss Israēls atgriezās savās teltīs.
Bet pār tiem Israēla bērniem, kas dzīvoja Jūdas pilsētās,- pār tiem valdīja Rehabeāms.
Kad ķēniņš Rehabeāms sūtīja Hadorāmu, kas bija pār klausības darbiem, tad Israēla bērni viņu nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira. Un ķēniņš Rehabeāms steigšus iekāpa savos ratos, lai bēgtu uz Jeruzālemi.
Tā Israēls atkrita no Dāvida nama, līdz pat šai dienai.
/2.Lku. 11:1-23/
Un, nonācis Jeruzālemē, Rehabeāms sapulcināja visu Jūdas un Benjamīna namu - simts astoņdesmit tūkstošus izlasītu karotāju, lai dotos karot ar Israēlu un atgrieztu atpakaļ ķēniņa valsti sev - Rehabeāmam.
Bet Tā Kunga vārds nāca pār Šemaju, Dieva vīru, sacīdams:
"Saki Jūdas ķēniņam Rehabeāmam, Salamana dēlam, un visam Israēlam Jūdā un Benjamīnā, teikdams:
tā saka Tas Kungs: necelieties un nekarojiet ar saviem brāļiem; griezieties ikviens atpakaļ savās mājās, jo šis notikums ir Manis nolikts." Un viņi paklausīja Tā Kunga vārdiem un atteicās doties pret Jerobeāmu.
Un Rehabeāms dzīvoja Jeruzālemē, viņš izveidoja pilsētas Jūdā par stipriem cietokšņiem.
Un viņš nocietināja Bētlemi, Ētāmu un Tekoju,
un Bet-Cūru, Soho un Adullāmu,
un Gātu, Marešu un Zifu,
un Adoraimu, Lahišu un Azeku,
un Coru, Ajalonu un Hebronu, kas Jūdā un Benjamīnā jau bija stipri nocietinātas.
Un viņš nostiprināja vēl vairāk šos nocietinātos cietokšņus un novietoja tajos pārvaldniekus, sakrāja tur pārtiku, eļļu un vīnu.
Un ikkatrā pilsētā bija lielie vairogi, kā arī šķēpi, tā ka viņš tās padarīja ļoti stipras, un tā viņam piederēja Jūda un Benjamīns.
Bet priesteri un levīti, kas bija no itin visa Israēla, atnāca un nostājās viņa priekšā, kalpodami viņam no visām Israēla zemes malām,
jo levīti atstāja savas apmešanās vietas un savus īpašumus un devās uz Jūdu un uz Jeruzālemi, tādēļ ka Jerobeāms ar saviem dēliem lika tiem staigāt nepareizus ceļus, neļaujot viņiem palikt par Tā Kunga priesteriem.
Un viņš pats sev iecēla priesterus kalnu augstienēs vietējiem dēmoniem un teļu tēliem, ko viņš bija licis darināt.
Un levītiem sekoja no visām Israēla ciltīm tie, kas bija savās sirdīs nolēmuši meklēt To Kungu, kas ir Israēla Dievs; tie devās uz Jeruzālemi, lai nestu kaujamos upurus Tam Kungam, savu tēvu Dievam.
Tā šie pienācēji nostiprināja Jūdas ķēniņa valsti un deva spēku Rehabeāmam, Salamana dēlam, trīs gadus, jo trīs gadus tie staigāja Dāvida un Salamana ceļus.
Un Rehabeāms ņēma sev par sievu Mahalatu, Dāvida dēla Jerimota un Ēliāba, Īsaja dēla, meitas Abihailas meitu.
Un viņa dzemdēja viņam dēlus: Jehušu, Šemarju un Sahāmu.
Un pēc viņas viņš ņēma Maāhu, Absaloma meitu; viņa dzemdēja viņam Abiju, Ataju, Zizu un Šelomītu.
Un Rehabeāms mīlēja Maāhu, Absaloma meitu, vairāk nekā visas savas sievas un blakussievas. Viņš bija apņēmis astoņpadsmit sievas un sešdesmit blakussievas, un viņš dzemdināja divdesmit astoņus dēlus un sešas meitas.
Un Rehabeāms iecēla Abiju, Maāhas dēlu, par galveno un vadoni pārējiem brāļiem, jo viņam bija nodoms to celt par ķēniņu.
Viņš bija gudrs savā rīcībā un sadalīja savu dēlu pulku pa visiem Jūdas un Benjamīna novadiem un nocietinātām pilsētām, piešķirdams viņiem lielā daudzumā pārtikas krājumus un sameklēdams viņiem daudz sievu.
/2.Lku. 12:1-16/
Kad Rehabeāma ķēniņa valsts bija nostiprinājusies un viņa vara nodrošināta, tad viņš atmeta Tā Kunga bauslību un viss Israēls līdz ar viņu.
Bet ķēniņa Rehabeāma piektajā valdīšanas gadā Ēģiptes ķēniņš Šīšaks devās pret Jeruzālemi, jo jūdi bija lauzuši uzticību Tam Kungam.
Viņš nāca ar tūkstoš divi simti kara ratiem un ar sešdesmit tūkstoš jātniekiem, un neskaitāms bija ļaužu pulks, kas nāca no Ēģiptes kopā ar viņu: lībieši, sukieši un kušīti (etiopieši).
Un viņš iekaroja stipri nocietinātās pilsētas, kas bija Jūdā, un nonāca pie Jeruzālemes.
Tad pravietis Šemaja ieradās pie Rehabeāma un pie Jūdas vadoņiem, kuri, baidīdamies no Šīšaka, bija sapulcējušies Jeruzālemē, un viņš tiem sacīja: "Tā saka Tas Kungs: jūs esat Mani atstājuši, tāpēc Es arī jūs tagad esmu atstājis Šīšaka rokā."
Tad Israēla vadoņi un pats ķēniņš pazemojās un sacīja: "Tas Kungs ir taisns!"
Kad Tas Kungs redzēja, ka viņi bija pazemojušies, tad pravietis Šemaja izdzirdēja Tā Kunga vārdus, kas viņam teica: "Viņi ir pazemojušies, tāpēc Es tos neizdeldēšu, bet Es tos jo drīz izglābšu, un Es neizliešu Savu bardzību pār Jeruzālemi ar Šīšaka roku!
Un tomēr lai viņi kļūst viņam par kalpiem un lai atzīst, kas tas ir - kalpot Man un kas tas ir - kalpot pasaules ķēniņam."
Un tad Ēģiptes ķēniņš Šīšaks devās uzbrukumā pret Jeruzālemi un nolaupīja Tā Kunga nama dārgumus - un viņš paņēma visu; viņš paņēma arī tos zelta vairogus, ko Salamans bija licis darināt.
Tad ķēniņš Rehabeāms lika taisīt to vietā vara vairogus un piešķīra tos pils sardzes virsniekiem, kas apsargāja ķēniņa nama ieeju.
Kad vien ķēniņš gāja Tā Kunga namā, tad pils sardze nāca un nesa tos, un pēc tam viņi tos atkal novietoja atpakaļ pils sardzes istabā.
Un tāpēc, ka viņš pats pazemojās, Tā Kunga dusmu karstums no viņa atkāpās, tā ka Viņš to pilnīgi neiznīcināja, jo arī vēl Jūdā varēja atrast labus darbus.
Tādējādi Rehabeāms atkal nostiprinājās un valdīja Jeruzālemē. Rehabeāms bija četrdesmit vienu gadu vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un septiņpadsmit gadus viņš valdīja Jeruzālemē, pilsētā, ko Tas Kungs bija izraudzījis kā vienīgo no visām Israēla pilsētām, lai tanī liktu mājot Savam Vārdam. Un viņa mātes vārds bija Naāma; viņa bija amoniete.
Un viņš darīja ļaunu, jo viņa sirds nebija pastāvīga To Kungu meklēt.
Bet stāsti par Rehabeāmu, kā pirmie, tā pēdējie, ir uzrakstīti pravieša Šemajas un redzētāja Ido darbos. Un karš starp Rehabeāmu un Jerobeāmu nemitējās visu viņu mūža dienu.
Kad Rehabeāms gūlās pie saviem tēviem, tad viņš tika apglabāts Dāvida pilsētā, un viņa dēls Abija kļuva ķēniņš viņa vietā.
Comments