Psalmi /101:1-8/
Vēstules /1. Kor. 14:20-40/
Vecā Derība /2.Lku. 13:1-15:19/
PSALMI
/101:1-8/
Dāvida psalms. Es dziedāšu par žēlastību un tiesisku taisnību; Tev, Kungs, es dziedāšu slavu!
Es centīšos palikt uz nenoziedzības ceļa. Kad nāksi Tu pie manis? Es staigāšu ar skaidru sirdi tavā namā.
Es neraudzīšos uz ļaunām un kauna pilnām lietām. Es ienīstu pārkāpējus un atkritējus, un lai viņiem nebūtu vietas pie manis.
Netaisna sirds lai ir tālu nost no manis, ļaunu cilvēku es negribu pazīt.
Kas savu tuvāko slepeni aprunā, to es piespiedīšu klusēt un izdeldēšu; kam lepnas acis un uzpūtīga sirds, to es necietīšu.
Manas acis lai raugās uz uzticīgajiem zemē, ka tie paliek pie manis. Kas taisnus ceļus staigā, tie man kalpo.
Viltus ļaudis nepaliks manā namā; kas melus runā, nepastāvēs manu acu priekšā.
Ik rītus es iznīcināšu visus bezdievjus zemē, lai izdeldētu no Tā Kunga pilsētas visus ļauna darītājus.
VĒSTULES
/1. Kor. 14:20-40/
Brāļi, netopiet bērni saprašanā, bet esiet mazi bērni ļaunumā, bet saprašanā topiet pieauguši.
Bauslībā rakstīts: svešās mēlēs un ar svešu cilvēku lūpām Es runāšu uz šo tautu, un tomēr tā Man neklausīs, saka Tas Kungs.
Tā mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem, bet pravietošana nav neticīgajiem, bet ticīgajiem.
Ja visa draudze sanāktu kopā un visi runātu mēlēs, un ienāktu svešinieki vai neticīgi, vai tie neteiks, ka esat prātu zaudējuši?
Bet, ja visi pravieto un ienāk iekšā neticīgs vai svešinieks, visi viņu ved pie atzīšanas, visi spriež pār viņu.
Un viņa apslēptās sirds domas nāk zināmas, un tā viņš kritīs uz sava vaiga un apliecinās, ka tiešām Dievs ir jūsu vidū.
Kā tad nu būs, brāļi? Kad jūs sanākat kopā, katram ir kaut kas, vai psalms, vai mācība, vai atklāsme, vai mēles, vai mēļu izskaidrošana, viss lai notiek celšanai.
Un, ja mēlēs runā, tad lai uzstājas divi, ja daudz, trīs, un cits pēc cita un viens lai tulko.
Un, ja nav tulkotāja, tad lai tie cieš klusu draudzē un lai runā tik sev un Dievam.
Bet pravieši lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež.
Bet, ja kādam citam, kas tur sēd, nāk atklāsme, tad pirmais lai cieš klusu.
Jo jūs pēc kārtas varat visi pravietot, lai visiem būtu pamācība un pamudinājums.
Praviešu gari praviešiem klausa.
Jo Dievs nav nekārtības, bet miera Dievs.
Sievas lai draudzes sapulcēs cieš klusu, kā tas parasts visās ticīgo draudzēs; jo tām nav atļauts runāt, bet jābūt paklausīgām, kā arī bauslība nosaka.
Bet, ja tās grib ko zināt, lai prasa mājās saviem vīriem; jo sievai ir par kaunu runāt draudzes sapulcē.
Vai tad Dieva vārds ir no jums izgājis? Jeb vai tas pie jums vien ir nācis?
Kas sevi tur par pravieti vai gara cilvēku, tam jāatzīst, ka tas, ko es jums rakstu, ir Tā Kunga pavēle.
Bet, ja kāds to neatzīst, tas paliek neatzīts.
Tātad, brāļi, tiecieties pravietot, neliedziet arī runāšanu mēlēs.
Bet viss lai notiek pieklājīgi un kārtīgi.
VECĀ DERĪBA
/2.Lku. 13:1-23/
Ķēniņa Jerobeāma astoņpadsmitajā valdīšanas gadā Abija kļuva ķēniņš pār Jūdu.
Trīs gadus viņš valdīja Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Mihaja, Ūriēla meita no Gibeas. Un Abijas un Jerobeāma starpā cēlās karš.
Un Abija devās uzbrukumā ar drosmīgu vīru pulku - četri simti tūkstošiem izlasītu vīru, bet Jerobeāms pret viņu virzīja kaujai astoņi simti tūkstošus izlasītu vīru, drosmīgus varoņus.
Un Abija uzkāpa Cemaraima kalna galotnē, kas atrodas Efraima kalnājā, un sacīja: "Jerobeām un viss Israēl, uzklausiet mani!
Vai jums nav zināms, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, ir nodevis ķēniņa valsts varu pār Israēlu Dāvidam uz mūžīgiem laikiem - gan viņam, gan viņa dēliem - ar sāls derību?
Bet Jerobeāms, Nebata dēls, Salamana, Dāvida dēla, kalps, ir sacēlies pret savu kungu.
Un pie viņa ir sapulcējušies nevērtīgi klaidoņi, ļaundari, un tagad tie ir nostiprinājušies spēkā pret Rehabeāmu, Salamana dēlu, jo Rehabeāms kādreiz bija jauneklis ar maigu sirdi un nebija pats pret viņiem stingri nostājies.
Un tagad jūs domājat stipri turēties pret Tā Kunga ķēniņa valsts varu, kas atrodas Dāvida dēlu rokā, tādēļ ka jūsu ir liels pulks un ka jums ir zelta teļu tēli, ko Jerobeāms ir jums licis izveidot par elka dieviem.
Vai jūs neesat Tā Kunga priesterus, Ārona dēlus, un levītus izdzinuši, un vai jūs neesat paši sev cēluši priesterus kā citas tautas? Ikviens, kas nāca, lai pats ar savu roku iesvētītos, nesdams upurim jaunu vērsi un septiņus aunus, - tāds kļuva priesteris tādiem, kas nav dievi.
Turpretī mums Tas Kungs ir mūsu Dievs, un mēs Viņu neatmetam; un priesteri Tam Kungam - Ārona dēli un levīti atrodas savā amatā.
Un tie Tam Kungam iededzina dedzināmos upurus ik rītus un ik vakarus, kvēpina saldos kvēpināmos upurus un liek skatāmo maizi uz galda no tīra zelta; viņi arī gādā par zelta lukturi un tā eļļas lukturīšiem, ka tie degtu ik vakarus; jo mēs turam Tā Kunga, mūsu Dieva, pavēles, bet jūs esat Viņu atmetuši.
Un, redziet, mūsu vadonis ir Dievs, Viņš ir ar mums un Viņa priesteri, kas pūš trauksmes taures, lai tās skanētu pret jums! Ak, jūs, Israēla bērni! Nekarojiet pret To Kungu, savu tēvu Dievu, jo tas jums neizdosies."
Bet Jerobeāms sūtīja karavīrus ielenkt viņus no aizmugures; tā nu viņi stāvēja Jūdas priekšā, bet ielencēji - Jūdas aizmugurē.
Kad Jūda apgriezās apkārt, tad redzi, kauja bija viņu priekšā un aizmugurē. Un tie skaļi piesauca To Kungu, un priesteri nepārtraukti pūta taures.
Un Jūdas vīri uzsāka kara saucienu, un, Jūdas kara saucienam skaļi atskanot, arī Dievs sita Jerobeāmu un visu Israēlu Abijas un Jūdas priekšā.
Un Israēla bērni metās Jūdas priekšā bēgt, un Dievs tos nodeva viņu rokā.
Un Abija ar saviem karavīriem tos sakāva lielā kaujā, un no Israēla krita pieci simti tūkstoši izlases vīru.
Tā nu Israēla bērni tika pazemoti, bet Jūdas bērni kļuva stipri, tāpēc ka viņi bija paļāvušies uz To Kungu, savu tēvu Dievu.
Un Abija vajāja Jerobeāmu un iekaroja vairākas viņa pilsētas: Bēteli ar tās mazajām pilsētām, Ješanu ar tās mazajām pilsētām un Ēfronu ar tās mazajām pilsētām.
Un Jerobeāms vairs neatguva savu spēku Abijas dienās, bet Tas Kungs viņu sita un lika viņam nomirt pēkšņā nāvē.
Bet Abija nostiprinājās; viņš sev apņēma četrpadsmit sievas un dzemdināja divdesmit divus dēlus un sešpadsmit meitas.
Un, kas vēl stāstāms par Abiju, tiklab viņa gaitas, kā arī viņa vārdi, ir uzrakstīts pravieša Ido stāstos.
Un, kad Abija gūlās pie saviem tēviem, tad Jūdas ļaudis viņu apglabāja Dāvida pilsētā, un viņa dēls Asa kļuva ķēniņš viņa vietā. Viņa laikā zemei bija miers desmit gadus.
/2.Lku. 14:1-14/
Un Asa darīja to, kas ir labs un kas ir taisnīgs Tā Kunga, viņa Dieva, acīs.
Un viņš izdeldēja svešo dievu altārus un elku augstienes, un viņš nolauza elku stabus un nocirta elku kokus.
Un viņš skubināja Jūdu meklēt To Kungu, viņu tēvu Dievu, un pildīt bauslību un pavēles.
Un viņš iznīdēja visās Jūdas pilsētās elku augstienes un saules stabus, un ķēniņa valstij zem viņa bija miers.
Un viņš Jūdā uzcēla stipri nocietinātas pilsētas, jo zeme baudīja mieru, un tajos gados pret viņu nebija nekāda kara, jo Tas Kungs bija viņam piešķīris mieru.
Un viņš sacīja Jūdam: "Uzcelsim šīs pilsētas un uzmūrēsim tām apkārt mūrus un torņus un darināsim vārtus un aizšaujamās bultas! Vēl taču zeme ir mūsu, jo mēs esam To Kungu, mūsu Dievu, meklējuši; mēs esam Viņu meklējuši, un Viņš mums visapkārt ir devis mieru." Un tā viņi cēla un zēla.
Un Asam bija karaspēks no Jūdas, tādu, kas nesa lielos vairogus un šķēpus, trīs simti tūkstošu, un no Benjamīna apgabala, kas nesa vieglo vairogu un šāva ar lokiem, - divi simti astoņdesmit tūkstošu, un šie visi bija varonīgi karotāji.
Un kušietis Zerahs devās pret viņiem uzbrukumā ar tūkstošu tūkstošiem karavīru un ar trīs simti kara ratiem un atnāca līdz Marešai.
Bet Asa devās viņiem pretī, un tie sakārtojās kaujai Cefatas ielejā pie Marešas.
Un Asa piesauca To Kungu, savu Dievu, un sacīja: "Ak, Kungs! Neviena nav kā vienīgi Tu cīņā starp to, kam ir daudz spēka un kuram nav nekāda spēka. Palīdzi mums, ak, Kungs, mūsu Dievs, jo mēs paļaujamies uz Tevi un mēs esam Tavā Vārdā devušies cīņā pret šo lielo pulku! Ak, Kungs! Tu esi mūsu Dievs, lai neviens cilvēks Tev līdzās nepastāv!"
Un Tas Kungs tā sita kušītus - gan Asas paša, gan Jūdas priekšā, ka kušīti metās bēgt.
Bet Asa ar to karotāju saimi, kas bija pie viņa, dzinās tiem pakaļ līdz pat Gerārai, un kušīti krita, tā ka neviens no tiem nepalika dzīvs, jo tie tika Tā Kunga un Viņa karapulka salauzti. Un Jūda ieguva ļoti lielu kara laupījumu,
un viņi iznīcināja visas pilsētas visapkārt Gerārai, jo tās bija pārņēmušas bailes Tā Kunga priekšā; viņi izlaupīja arī visas pilsētas, jo tanīs atradās daudz laupījuma.
Viņi ielauzās arī lopu turētāju teltīs un aizveda lielu skaitu sīklopu un kamieļu kā laupījumu, un tad viņi atgriezās atpakaļ Jeruzālemē.
/2.Lku. 15:1-19/
Tad Dieva Gars nāca pār Azarju, Odeda dēlu.
Un viņš izgāja Asam pretī, sastapa to un sacīja: "Uzklausiet mani, Asa, un viss Israēls un Benjamīns! - Tas Kungs ir ar jums, kamēr jūs esat ar Viņu, un, ja vien jūs Viņu meklēsit, jūs Viņu arī atradīsit, bet, ja jūs Viņu atmetīsit, tad Viņš jūs arī atmetīs.
Un ilgu laiku Israēlam nebūs nedz patiesa Dieva, nedz priesteru, kas varētu pamācīt, nedz bauslības.
Taču, kad tam klāsies grūti un tas atgriezīsies pie Tā Kunga, Israēla Dieva, un Viņu meklēs, tad Viņš būs tiem atrodams.
Un tanīs laikos nebūs miera nedz tam, kas izies, nedz tam, kas pārnāks, jo lielas bailes pārņems visu zemju iedzīvotājus,
tā ka tauta celsies pret tautu un pilsēta sagraus pilsētu, jo Dievs viņus iztrūcinās ar visādām bēdām.
Bet jūs esiet stipri, neļaujiet pagurt savām rokām, jo jūsu pūliņiem būs sava alga!"
Kad Asa dzirdēja šos vārdus un pravieša Azarjas, Odeda dēla, pravietojumus, tad viņš atguva drosmi un iznīcināja riebekļus visās Jūdas un Benjamīna zemēs un visās pilsētās, kuras viņš bija iekarojis Efraima kalnājā; un viņš no jauna uzcēla Tā Kunga altāri, kas atradās Tā Kunga nama priekštelpas priekšā.
Un viņš sapulcināja visu Jūdu un Benjamīnu un tos svešiniekus, kas pie viņiem piemājoja un kas bija no Efraima un Manases, un no Simeona; arī no Israēla viņam daudzi pievienojās, kad tie redzēja, ka Tas Kungs, viņu Dievs, bija ar viņu.
Un viņi sapulcējās Jeruzālemē trešajā mēnesī ķēniņa Asas valdīšanas piecpadsmitajā gadā.
Un viņi upurēja šinī dienā Tam Kungam no laupījuma, ko viņi bija pārveduši, septiņus simtus vēršu un septiņus tūkstošus sīklopu.
Un viņi atjaunoja derību ar solījumu meklēt To Kungu, savu tēvu Dievu, ar visu savu sirdi un ar visu savu dvēseli.
Bet visi, kas nemeklē To Kungu, Israēla Dievu, lai būtu sodāmi ar nāvi, no mazā līdz lielam, kā vīri, tā sievas.
Un viņi zvērēja Tam Kungam skaļā balsī un ar gavilēšanu - ar taurēm un bazūnēm.
Un viss Jūda priecājās zvēresta dēļ, jo viņi bija zvērējuši no visas sirds; un, tāpēc ka viņi meklēja To Kungu ar visu savu pielūgsmi, pārliecību un gribu, tad arī Viņš bija viņiem atrodams, un Tas Kungs deva viņiem visapkārt mieru.
Un ķēniņš lika atteikties savai mātei Maāhai no ķēniņienes goda, tāpēc ka viņa bija likusi izveidot riebīgu elka tēlu Ašērai; Asa lika nocirst šo elka tēlu, to sasmalcināja un sadedzināja Kidronas ielejā.
Bet netika izskausti Israēla augstieņu altāri, tikai Asas sirds bija skaidra visu viņa mūža dienu.
Un viņš lika ienest Dieva namā visas sava tēva veltītās dāvanas un arī to, ko viņš pats bija veltījis - kā sudrabu, tā zeltu un arī traukus.
Un kara nebija līdz Asas trīsdesmit piektajam valdīšanas gadam.
Comments