• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 22.jūlijs

Psalmi /88:10-19/

Jaunā Derība /Romiešiem 7:7-25/

Vecā Derība /Hozejas 6:1-7:16/


PSALMI

/88:10-19/

10 Mana acs īgst no bēdām, Es Tevi piesaucu, ak, Kungs, ik dienas, es Tev izstiepju pretī savas rokas:

11 "Vai Tu darīsi brīnumus mirušo vidū, jeb vai aizgājušie celsies Tevi godāt? (Sela.)

12 Vai kapā sludinās Tavu žēlastību un Tavu uzticību nāves valstībā?

13 Vai Tavas rīcības brīnumus atzīs un paudīs tumsībā un Tavu taisnību aizmirstības zemē?"

14 Es turpretī skaļi kliedzu pēc Tevis, Kungs, un ik rītus mana lūgšana paceļas pie Tevis.

15 Kāpēc Tu, Kungs, atstum manu dvēseli un apslēp Savu vaigu no manis?

16 Es esmu nožēlojams un līdz nāvei novārdzis jau no pašas jaunības, man jānes Tavas bardzības briesmas, ka esmu gandrīz izmisis.

17 Pār mani iet Tavu dusmu uzliesmojumi, Tavas šausmu pilnās briesmas mani spiež nost.

18 Tās mani apņem kā ūdens plūdi cauru dienu, tās nepārtraukti ir ap mani.

19 Tu man atņem biedrus un draugus, tikai tumsa paliek man uzticīga!



JAUNĀ DERĪBA

/Rm. 7:7-25/

7 Kas nu no tā izriet? Vai pati bauslība ir grēks? Nekādā ziņā ne! Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot!

8 Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs.

9 Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru.

10 Tā izrādījās, ka bauslis, kam vajadzēja nest dzīvību, man atnesa nāvi.

11 Jo grēks, baušļa aizlieguma ierosināts, pievīla mani un ar to man atnesa nāvi.

12 Tātad bauslība kā tāda ir svēta un bauslis kā tāds - svēts, taisns un labs.

13 Vai tad labais man varēja atnest nāvi? Protams, ka ne! To ir darījis grēks. Tas, lai atklāti parādītos kā grēks, izlietodams labo par līdzekli, man ir nesis nāvi, lai, darbojoties bauslim, kļūtu pārpārim grēcīgs.

14 Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka varā.

15 Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru.

16 Bet, ja es to daru, ko negribu, es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba.

17 Bet tad jau vairs es tas neesmu, kas dara ļaunu, bet manī mītošais grēks.

18 Jo es zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu gribēt man ir dots, bet labu darīt ne.

19 Jo labo, ko gribu, es nedaru, bet ļauno, ko negribu, to es daru.

20 Bet, ja es to daru, ko negribu, tad darītājs neesmu vairs es, bet manī mītošais grēks.

21 Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais.

22 Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai.

23 Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.

24 Es, nožēlojamais cilvēks! Kas mani izraus no šīs nāvei lemtās miesas?

25 Pateicība Dievam mūsu Kungā Jēzū Kristū! Tā nu es ar savu prātu kalpoju Dieva bauslībai, bet ar savu miesu grēka bauslībai.



VECĀ DERĪBA

/Hoz. 6:1-11/

1 Nāciet, atgriezīsimis atkal pie Tā Kunga! Viņš mūs gan ir saplosījis, Viņš mūs arī dziedinās; Viņš mūs ir sasitis, un Viņš arī pārsies mūsu brūces.

2 Pēc divām dienām Viņš mūs darīs jauna dzīvības spēka pilnus; trešajā dienā Viņš liks mums piecelties, lai mēs dzīvotu Viņa vaiga priekšā.

3 Tad mēs veltīsim visu savu uzmanību un neatlaidīgi centīsimies, lai atzītu To Kungu. Jo Viņš atmirdzēs kā skaista rīta ausma cauri mākoņu plīvuram un nāks pie mums kā lietus, kas veldzē zemi.

4 Ko lai Es tev daru, Efraim, un tev, Jūda? Jo jūsu mīlestība ir kā rīta mākonis un kā rasa, kas ātri nozūd.

5 Tādēļ jau Es arī lieku šaust viņus ar praviešu runām un nogalinu viņus ar Manas mutes vārdiem, lai Mana taisnība atmirdzētu kā uzaustoša gaisma.

6 Jo Man ir prieks par mīlestību un ne par upuriem nokautiem lopiem, Man patīk Dieva atziņa un nebūt ne dedzināmie upuri.

7 Bet viņi kā Ādams ir pārkāpuši derību un kļuvuši Man neuzticīgi.

8 Jo Gileāda ir pilsēta, kas pilna elku dievību un asiņainu noziegumu.

9 Un priesteri ar savu atbalstītāju baru ir kā slepkavas, kas uzglūn ceļiniekiem un žņaugdami nogalina viņus uz Sihemas ceļa; tik tiešām, viņi dara visnegantākos darbus, kas vien viņiem patīk!

10 Israēla namā Es redzu notiekam lietas, kuras skatot Mani pārņem šausmas, jo tur Efraims nododas netiklībai un Israēls aptraipa sevi ar nešķīstību.

11 Tomēr arī Jūdam vēl paredzēta svētīga pļauja, kad Es pārvedīšu atpakaļ Savu tautu no trimdas!


/Hoz. 7:1-16/

1 Kad vien Es taisos dziedināt Israēla vainu, redzams kļūst Efraima noziegums un Samarijas ļaunprātība, ka viņi rīkojas viltīgi un kā zagļi ielien namos un kā plēsoņas aplaupa cilvēkus ārpus viņu mājokļiem.

2 Un tomēr viņi negrib savā garā sajust, ka Es nojaušu visu viņu ļaunumu. Viņu ļaunie darbi nostājas kā liecinieki viņiem visapkārt: tie tagad visi Man skaidri saskatāmi Mana vaiga priekšā.

3 Ar savu ļaunumu viņi iepriecina ķēniņu un ar saviem meliem augstākos pārvaldniekus.

4 Viņi visi ir laulības pārkāpēji, kas līdzīgi aizkurtam ceplim, ko maizes cepējs, iejaucis un samīcījis mīklu, pārtraucis bikstīt un kurināt, kamēr mīkla pilnīgi izrūgst savā pareizā skābumā.

5 Šodien, mūsu ķēniņa svētku dienā, mūsu lielkungi slīgst kā neprātā vīna skurbumā, un pats ķēniņš sniedz roku bezkauņām un viņa smējējiem.

6 Viņu sirds kā maizes krāsns deg viltotā padevībā, kad viņi nes ziedojumus un krāpj ļaudis; gan visu nakti liekas guļam šīs maizes krāsns kurinātājs, un līdz ar to šķiet atlaidies arī viņu dusmu niknums, bet no rīta tās atkal iedegas visgaišākās liesmās.

7 Viņi visi ir sakarsuši kā krāsns, tā ka viņi it kā rīdami aprij savus tiesnešus, un visi viņu ķēniņi krīt, un neviens nav starp viņiem, kas Mani piesauktu.

8 Efraims maisās starp citām tautām, viņš ir kā rausis, ko neviens neapgriež uz otru pusi.

9 Svešinieki aprij viņa spēkus, bet viņš pats to neliekas manām; jau metas sirmi viņa galvas mati, bet viņš pats to neredz.

10 Israēla augstprātība nodod nepārprotamu liecību pret viņu pašu; viņi tomēr neatgriežas pie Tā Kunga, sava Dieva, un nemeklē Viņu.

11 Efraims ir kā ievilināts balodis, kas neko neizprot: reizēm viņi aicina palīgā ēģiptiešus, tad atkal griežas pēc palīdzības pie asīriešiem.

12 Kamēr viņi tā šurpu turpu skraida, Es uzmetīšu viņiem Savu tīklu un noķeršu viņus kā putnus gaisā, un pārmācīšu viņus, kā tas jau tiek sludināts viņu draudzei.

13 Bēdas viņiem, ka tie vairās no Manis. Viņiem jātop iznīcinātiem, jo viņi atstājušies no Manis. Un Es tomēr būtu gribējis viņus atpestīt, ja viņi nepaustu melu mācības pret Mani.

14 Viņi arī nepiesauc Mani no sirds, bet vaimanā un kauc, izstiepušies savās guļasvietās. Viņi pulcējas labības un vīnogu sulas dēļ un noiet šo lietu dēļ savā starpā līdz asām nesaskaņām un asiņainām sadursmēm, bet pret Mani viņi ir nepaklausīgi un atstāj Mani, būdami pilni neuzticības.

15 Es pamācu viņus un stiprinu viņu spēkus, bet viņi domā ļaunu par Mani.

16 Viņi neatgriežas pie Visuaugstākā, viņi ir kā nelietojams stops. Viņu lielkungi kritīs no zobena savas nekaunīgās valodas dēļ. Viņu draudi radīs tikai nicinājuma pilnus smieklus par viņiem Ēģiptes zemē!