Psalmi /13:1-7/
Jaunā Derība /Mt. 15:10-39/
Vecā Derība /1.Mozus 43:1-44:34/
PSALMI
/13:1-7/
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma.
2 Cik ilgi, ak, Kungs, Tu neliksies zinis par mani, cik ilgi Tu apslēpsi Savu vaigu no manis?
3 Cik ilgi man būs glabāt rūpes savā dvēselē, diendienā bēdāties savā sirdī? Cik ilgi mans ienaidnieks pacelsies pār mani?
4 Raugies šurp, paklausi mani, Kungs, mans Dievs, dari manas acis spodras, ka es neaizmiegu nāvē!
5 Lai mans ienaidnieks nesaka:"Es esmu uzvarējis!" Un lai mans pretinieks nelīksmo, kad es krītu.
6 Es ceru uz Tavu žēlastību, mana sirds ir līksma par Tavu palīdzību!
7 Es dziedāšu Tam Kungam, ka Viņš man tik daudz laba dara!
JAUNĀ DERĪBA
/Mt. 15:10-39/
10 Un Viņš pieaicināja ļaudis pie Sevis un sacīja tiem: "Klausaities un saprotiet!
11 Ne, kas mutē ieiet, sagāna cilvēku, bet, kas no mutes iziet, tas sagāna cilvēku."
12 Tad mācekļi pienāca pie Viņa un Tam sacīja: "Vai Tu zini, ka farizeji, Tavus vārdus dzirdēdami, ņēma apgrēcību?"
13 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm.
14 Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji; bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē."
15 Bet Pēteris atbildēja un Viņam sacīja: "Izstāsti mums šo līdzību."
16 Un Jēzus sacīja: "Vai tad arī jūs vēl esat nesaprašas?
17 Vai tad jūs nesaprotat, ka viss, kas ieiet mutē, noiet vēderā un tiek izmests laukā.
18 Bet, kas no mutes iziet, tas nāk no sirds, un tas sagāna cilvēku.
19 Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi.
20 Tas viss sagāna cilvēku, bet ēšana ar nemazgātām rokām cilvēku nesagāna."
21 Un no turienes Jēzus aizgāja un atkāpās Tiras un Sidonas robežās.
22 Un redzi, viena kānaāniešu sieva, kas nāca no tām pašām robežām, brēca un sacīja: "Ak, Kungs, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Manu meitu ļauns gars nežēlīgi moka."
23 Bet Viņš tai neatbildēja neviena vārda. Tad Viņa mācekļi pienāca, lūdza Viņu un sacīja: "Atlaid to, jo tā brēc mums pakaļ."
24 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Es esmu sūtīts vienīgi pie Israēla cilts pazudušajām avīm."
25 Bet tā nāca, metās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, palīdzi man!"
26 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā."
27 Bet viņa sacīja: "Tā gan, Kungs! Bet tomēr sunīši ēd no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda."
28 Tad Jēzus atbildēja un tai sacīja: "Ak, sieva, tava ticība ir liela, lai tev notiek, kā tu gribi." Un viņas meita kļuva vesela tai pašā stundā.
29 Un Jēzus aizgāja no turienes; Viņš nāca pie Galilejas jūras, uzkāpa kalnā un tur apsēdās.
30 Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda sev līdzi tizlus, kroplus, aklus, mēmus un daudz citu un nolika tos pie Jēzus kājām, un Viņš dziedināja tos,
31 tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmus runājam, kroplus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un viņi slavēja Israēla Dievu.
32 Un Jēzus, pieaicinājis Savus mācekļus, sacīja tiem: "Mana sirds iežēlojas par šiem ļaudīm; jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši, un tiem nav ko ēst. Es negribu tos neēdušus atlaist, ka tie ceļā nenonīkst."
33 Un mācekļi Viņam sacīja: "Kur lai ņemam šeitan tuksnesī tik daudz maizes, lai paēdinātu tādu pulku ļaužu?"
34 Un Jēzus tiem sacīja: "Cik jums ir maizes?" Tie atbildēja: "Septiņas un kāds mazums zivtiņu."
35 Un Viņš lika ļaudīm apsēsties zemē,
36 ņēma tās septiņas maizes un tās zivis, pateicās, pārlauza un deva tās mācekļiem un mācekļi ļaudīm.
37 Un viņi ēda un paēda, un no atlikušām druskām salasīja septiņus grozus pilnus.
38 Bet to, kas ēduši, bija četri tūkstoši vīru, neskaitot sievas un bērnus.
39 Un Viņš atlaida ļaudis, kāpa laivā un nonāca Magadanas robežās.
VECĀ DERĪBA
/1.Mozus 43:1-34/
1 Bet bads bija smags tanī zemē.
2 Un notika, kad tie jau bija patērējuši labību, kuru tie bija atveduši no Ēģiptes, tad viņu tēvs tiem sacīja: "Ejiet atkal un pērciet mums mazliet labības."
3 Un Jūda tam sacīja: "Tas vīrs mums stingri piekodināja, teikdams: jums neredzēt manu vaigu, iekāms jūs neatvedīsit savu brāli.
4 Ja tu esi ar mieru atlaist mūsu brāli līdz ar mums, tad mēs gribam iet un gribam tev pirkt maizes labību.
5 Bet, ja tu neesi ar mieru sūtīt, mēs neiesim. Jo tas vīrs teica: jums neredzēt manu vaigu, iekāms jūsu brālis nav ar jums."
6 Un Israēls sacīja: "Kādēļ jūs man esat tādas bēdas darījuši, izpauzdami tam vīram, ka jums vēl ir kāds brālis?"
7 Bet tie atbildēja: "Šis vīrs jautādams jautāja par mums un mūsu dzimtu, sacīdams: vai jūsu tēvs vēl ir dzīvs? Vai jums vēl ir kāds brālis? Tad mēs viņam skaidri pateicām, kāda tā lieta ir. Vai mēs varējām iedomāties, ka viņš mums sacīs: atvediet savu brāli."
8 Tad Jūda sacīja Israēlam, savam tēvam: "Atlaid zēnu kopā ar mums, tad mēs celsimies un iesim, lai varam palikt dzīvi un lai mums nebūtu jāmirst, mums, tev un mūsu bērniem.
9 Es par viņu galvoju, no manas rokas tu viņu varēsi atprasīt. Ja es to pie tevis neatvedīšu un nenolikšu viņu tavu acu priekšā, tad es visu savu mūžu gribu būt vainīgs tavā priekšā.
10 Ja mēs tā nebūtu vilcinājušies, mēs tagad jau otru reizi būtu atgriezušies."
11 Tad viņu tēvs Israēls tiem sacīja: "Ja tam tā jābūt, tad dariet arī tā. Ņemiet savos saiņos no šīs zemes augļiem un nonesiet to tam vīram kā dāvanu: mazliet balzama, mazliet medus, nardi, dārgas zāles, riekstus un mandeles.
12 Ņemiet arī divtik naudas sev līdzi; arī to naudu, kas atradās jūsu barības maisu virsgalā, paņemiet sev līdzi; var būt, ka notikusi pārskatīšanās.
13 Ņemiet arī savu brāli un celieties un ejiet pie tā vīra.
14 Un tas visuvarenais Dievs lai parāda jums žēlastību tā vīra priekšā, ka viņš atlaiž jums līdzi gan to jūsu brāli, gan Benjamīnu. Bet es esmu, kam bērni ir rautin atrauti."
15 Tad brāļi paņēma dāvanas un divtik naudas un satvēra pie rokas Benjamīnu, cēlās un nogāja uz Ēģipti un nostājās Jāzepa priekšā.
16 Un Jāzeps, ieraudzījis viņus un Benjamīnu, sacīja sava nama pārraugam: "Ieved šos vīrus namā, liec barokli nokaut un sagatavot, jo šie vīri ar mani ēdīs pusdienu."
17 Un tas vīrs darīja, kā viņam Jāzeps bija sacījis, un ieveda vīrus Jāzepa namā.
18 Un tie izbijās, ka tie tika Jāzepa namā ievesti, un sacīja: "Tas ir tās naudas dēļ, kas toreiz bija atlikta mūsu barības maisos, ka mēs tagad tiekam ievesti; viņi metīsies uz mums un ņems mūs ar mūsu ēzeļiem sev par vergiem."
19 Un viņi aizgāja pie Jāzepa nama pārrauga un sarunājās ar to nama durvīs,
20 sacīdami: "Piedod, mūsu kungs, mēs jau reiz bijām šeit, lai pirktu labību.
21 Un, kad mēs bijām nonākuši savā mājvietā un bijām atraisījuši savus barības maisus, redzi, ikviens savā maisā, barības maisa virsgalā, atrada savu naudu, mūsu naudu pēc tās pilnā svara; mēs to esam līdzi atnesuši.
22 Arī citu naudu mēs vēl esam sev līdzi paņēmuši, lai pirktu barību. Mēs nezinām, kas naudu ir atlicis mūsu barības maisos."
23 Viņš sacīja: "Miers ar jums. Nebīstieties! Jūsu un jūsu tēvu Dievs ir jums kādu mantu ielicis jūsu barības maisos. Jūsu naudu es esmu dabūjis." Un viņš lika izvest pie viņiem Simeonu.
24 Tad tas vīrs ieveda viņus Jāzepa namā un deva tiem ūdeni, ka tie varēja mazgāt savas kājas, un barību viņu ēzeļiem.
25 Un tie nolika dāvanu, pirms Jāzeps atnāca uz pusdienām, jo tie bija dzirdējuši, ka tie tur ēdīšot.
26 Kad Jāzeps ienāca namā, tad viņi tam pienesa dāvanu, kas atradās viņu rokās, un tie klanījās viņa priekšā līdz zemei.
27 Un viņš tiem jautāja: "Kā jums klājas, un kā klājas jūsu sirmajam tēvam, par kuru jūs stāstījāt? Vai viņš vēl ir dzīvs?"
28 Un tie sacīja: "Tavam kalpam, mūsu tēvam, klājas labi, un viņš vēl ir dzīvs." Un tie noliecās un klanījās.
29 Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja savu brāli Benjamīnu, savas mātes dēlu, un viņš sacīja: "Vai tas ir jūsu jaunākais brālis, par kuru jūs man stāstījāt?" Un viņš sacīja: "Lai Dievs tev parāda žēlastību, mans dēls!"
30 Un Jāzeps steidzās, jo viņš bija pārāk aizkustināts, redzēdams savu brāli, un viņš meklēja, kur izraudāties; un, iegājis savā istabā, viņš tur raudāja.
31 Un, nomazgājis savu vaigu, viņš iznāca ārā un savaldīdamies teica: "Celiet priekšā ēdienu!"
32 Un tie nesa viņam atsevišķi un viņiem atsevišķi, un ēģiptiešiem, kas pie viņa ēda, atsevišķi, jo ēģiptieši nevar ēst ar ebrejiem kopā maizi. Jo tas ir apkaunojums ēģiptiešiem.
33 Un viņi sēdēja viņa priekšā pēc sava vecuma, no pirmdzimtā pēc viņa dzimšanas līdz jaunākajam pēc viņa dzimšanas; par to tie cits par citu brīnījās.
34 Un viņš deva tiem no sava galda goda daļu, bet Benjamīnam goda daļa bija piecas reizes lielāka par to, ko citi dabūja. Un tie dzēra un kļuva priecīgi.
/1.Mozus 44:1-34/
1 Un viņš pavēlēja sava nama pārraugam, sacīdams: "Pildi šo vīru barības maisus ar labību, cik viņi var pacelt, un liec ikviena naudu viņa barības maisa virsgalā.
2 Bet manu kausu, to sudraba kausu, liec jaunākā vīra maisā kopā ar naudu labībai virsū." Un viņš darīja, kā Jāzeps bija sacījis.
3 No rīta, tiklīdz gaisma ausa, viņi tika atlaisti - viņi paši un viņu ēzeļi.
4 Viņi bija iznākuši no pilsētas, bet vēl nebija tālu aizgājuši, kad Jāzeps sava nama pārraugam sacīja: "Celies un dzenies vīriem pakaļ un panāc tos, un tad saki: kādēļ jūs esat atmaksājuši labu ar ļaunu un paņēmuši manu sudraba kausu?
5 Tas taču ir tas, no kura mans kungs dzer un no kā viņš mēdz nākotni pareģot. Jūs gan esat ļaunu darījuši, tā darīdami."
6 Un viņš tos panāca un tiem sacīja šos vārdus.
7 Bet tie tam sacīja: "Kāpēc mans kungs runā tādus vārdus? Lai neviens nedomā, ka tavi kalpi darītu tādu lietu.
8 Lūk, to naudu, ko mēs bijām atraduši savu barības maisu virsgalā, mēs atkal atnesām atpakaļ no Kānaāna zemes. Un kā gan mēs varētu zagt no mūsu kunga nama sudrabu vai zeltu?
9 Pie kura no taviem kalpiem tas tiks atrasts, tam būs mirt, un mēs būsim mūsu kungam par vergiem."
10 Un viņš sacīja: "Lai tagad arī notiek tā, kā jūs sakāt; pie kā tas tiks atrasts, tas lai ir man par vergu, bet jūs būsit brīvi."
11 Un viņi steidzīgi nolaida ikviens savu barības maisu zemē un atvēra ikviens savu maisu.
12 Un viņš iesāka pārmeklēt; pie vecākā tas sāka un pie jaunākā tas beidza. Un kauss atradās Benjamīna barības maisā.
13 Un tie saplēsa savas drēbes, uzkrāva maisus katrs savam ēzelim un atgriezās pilsētā.
14 Un Jūda un viņa brāļi gāja Jāzepa namā, jo tas vēl tur bija, un tie krita viņa priekšā pie zemes.
15 Un Jāzeps sacīja tiem: "Kas tā par lietu, ko jūs esat darījuši? Vai jūs nevarējāt iedomāties, ka tāds vīrs kā es to paredzēdams paredzēšu?"
16 Tad Jūda sacīja: "Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam vergi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts."
17 Tad viņš sacīja: "Lai nedomā neviens, ka es tā darīšu; tikai tas, pie kura atrasts kauss, būs man par vergu, bet jūs ejiet ar mieru pie sava tēva."
18 Tad Jūda piegāja pie viņa un sacīja: "Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu un mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam.
19 Mans kungs vaicāja saviem kalpiem: vai jums vēl ir tēvs vai brālis?
20 Tad mēs teicām savam kungam: mums ir tēvs sirmgalvis un jaunākais brālis, kas tam ir dzimis vecumā, bet viņa brālis ir miris; tas vienīgais ir atlicies no viņa mātes, un viņa tēvs to mīl.
21 Tad tu sacīji uz saviem kalpiem: atvediet to pie manis, un es gribu savām acīm to redzēt.
22 Tad mēs sacījām savam kungam: zēns nevar atstāt savu tēvu; un, ja tas atstāj savu tēvu, tad tas mirs.
23 Un tu sacīji saviem kalpiem: ja jaunākais neatnāks kopā ar jums, tad jūs turpmāk vairs neredzēsit manu vaigu.
24 Un notika, kad mēs bijām nonākuši pie tava kalpa, mūsu tēva, un bijām izstāstījuši mūsu kunga vārdus,
25 mūsu tēvs sacīja: ejiet un pērciet mums labību, mazliet, lai būtu ko ēst.
26 Tad mēs sacījām: mēs nevaram noiet, ja mūsu jaunākais brālis nav ar mums. Tikai ar viņu mēs iesim. Jo, kamēr mūsu jaunākā brāļa nav ar mums, tikmēr mēs nevaram rādīties tā vīra acīs.
27 Tad tavs kalps, mans tēvs, sacīja mums: jūs zināt, ka mana sieva man divus dēlus dzemdējusi.
28 Un tas pirmais man zudis; un es domāju: tas droši ir ticis saplosīts. Un es to neesmu redzējis līdz šai dienai.
29 Un, ja tad jūs arī šo vēl paņemsit projām no manis un viņam kaut kas notiktu, tad jūs manu sirmo galvu ar sāpēm novestu kapā.
30 Bet tagad, ja es atgriezīšos pie tava kalpa, sava tēva, un tas zēns nebūs kopā ar mums, jo tēva dvēsele ir sietin piesieta pie tā,
31 tad notiks gan, kad tas redzēs, ka zēna nav, ka viņš nomirs, un tavi kalpi būs tie, kas viņa sirmo galvu ar sāpēm noveduši kapā.
32 Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā.
33 Tad nu lai tavs kalps paliek zēna vietā tev par vergu pie tevis, mana kunga. Bet zēns lai dodas ar saviem brāļiem mājup.
34 Jo kā gan es varētu aiziet pie sava tēva, zēnam līdzi neesot? Es nevarētu noskatīties bēdās, kādas uzietu manam tēvam."
Comments