Psalmi /66:13-20/
Jaunā Derība /Jņ. 13:18-38/
Vecā Derība /1.Samuēla 13:1-14:23/
PSALMI
/66:13-20/
13 Es iešu Tavā namā ar dedzināmiem upuriem, es Tev pildīšu savus solījumus,
14 kam manas lūpas ir atdarījušās, ko mana mute ir runājusi grūtā brīdī.
15 Es Tev nesīšu treknus dedzināmos upurus kopā ar aunu upuru smaržu, es Tev sagatavošu vēršus un āžus. (Sela.)
16 Nāciet, klausaities visi, kas Dievu bīstaties, es jums stāstīšu, ko Viņš ir darījis manai dvēselei!
17 Es Viņu piesaucu ar savu muti, un Viņa slava bija uz manas mēles.
18 Ja es netaisnību turētu savā sirdī, tad Tas Kungs, Visuvarenais, mani nebūtu uzklausījis.
19 Bet Dievs mani patiesi ir klausījis, ir ņēmis vērā manas lūgšanas.
20 Lai slavēts Dievs, kas nav atsacījies paklausīt manu lūgšanu, nedz novērsis Savu žēlastību no manis!
JAUNĀ DERĪBA
/Jņ. 13:18-38/
18 Es nerunāju par jums visiem. Es zinu, kurus esmu izredzējis. Bet jāpiepildās rakstiem: kas Manu maizi ēd, pret Mani pacēlis savu kāju.
19 Jau tagad Es jums to saku, pirms tas ir noticis, lai jūs, kad tas notiek, ticētu, ka Es tas esmu.
20 Patiesi, patiesi Es jums saku: kas uzņem, ko Es sūtu, tas uzņem Mani, bet, kas Mani uzņem, uzņem To, kas Mani sūtījis."
21 To sacījis, Jēzus, garā satriekts, liecināja un sacīja: "Patiesi, patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos!"
22 Mācekļi paskatījās cits uz citu neziņā, par kuru Viņš runā.
23 Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.
24 Tam Sīmanis Pēteris pamāj un saka viņam: "Vaicā, kurš tas ir, par ko Viņš runā!"
25 Tas, noliecies pie pašas Jēzus krūts, saka Viņam: "Kungs, kurš tas ir?"
26 Jēzus atbild: "Tas ir tas, kam Es, kumosu iemērcis, to došu." Un, kumosu iemērcis, Viņš to ņem un dod Jūdam, Sīmaņa dēlam Iskariotam.
27 Un pēc šī kumosa tanī iegāja sātans. Bet Jēzus viņam saka: "Ko tu dari, to dari drīz!"
28 Bet no tiem, kas pie galda sēdēja, neviens nekā nesaprata, kādā nolūkā Viņš tam to sacīja.
29 Jo dažiem šķita, ka Jēzus tāpēc, ka Jūdam bija maks, tam būtu sacījis: iepērc uz svētkiem, kā mums vajag, - vai: dod kaut ko nabagiem!
30 Saņēmis kumosu, Jūda steigšus izgāja ārā; un bija nakts.
31 Kad viņš bija izgājis, Jēzus saka: "Tagad Cilvēka Dēls ir paaugstināts un Dievs paaugstināts Viņā.
32 Bet, ja Dievs paaugstināts Viņā, tad arī Dievs Viņu paaugstinās Sevī un Viņu drīz vien paaugstinās.
33 Bērniņi, Es vēl mazu brīdi esmu pie jums. Jūs Mani meklēsit, bet, kā Es jūdiem esmu sacījis, tā arī jums tagad saku: kurp Es eimu, jūs Man nevarat sekot.
34 Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.
35 No tam visi pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ja jums būs mīlestība savā starpā."
36 Sīmanis Pēteris Viņam saka: "Kungs, kurp Tu ej?" Jēzus viņam atbild: "Kurp Es eimu, turp tu tagad Man nevari sekot, bet vēlāk sekosi."
37 Pēteris saka: "Kungs, kāpēc es Tev tagad nevaru sekot? Savu dzīvību es par Tevi atdošu!"
38 Jēzus atbild: "Savu dzīvību tu par Mani atdosi? Patiesi, patiesi Es tev saku: vēl gailis nebūs dziedājis, kad tu Mani jau trīskārt būsi aizliedzis."
VECĀ DERĪBA
/1Sam. 13:1-23/
1 Sauls bija gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divus gadus pār Israēlu.
2 Un Sauls sev izmeklēja no Israēla trīs tūkstošus vīru, un divi tūkstoši bija pie viņa Mikmašas un Bēteles kalnos, bet tūkstoš vīru bija pie Jonatāna Gibeā Benjamīna ciltī; visus pārējos vīrus viņš atlaida, ikvienu uz savu telti.
3 Bet Jonatāns sagrāva filistiešu sardžu nometni, kura atradās Gibeā, un filistieši to dzirdēja; bet Sauls lika pūst taures visā zemē, paziņodams: "Lai ebreji to dzird."
4 Kad viss Israēls dzirdēja sakām, ka Sauls ir sagrāvis filistiešu sardžu nometni un Israēls kļuvis filistiešiem nepanesams, tad tika sasaukta visa tauta uz Gilgalu, lai sekotu Saulam.
5 Arī filistieši sapulcējās, lai uzbruktu Israēlam, pavisam kopā trīsdesmit tūkstoši ratu un seši tūkstoši jātnieku, bet kājnieku tik daudz kā smiltis jūrmalā; tie devās karagājienā un uzcēla savu telšu nometni austrumos no Bet-Avenas pie Mikmašas.
6 Un, kad nu Israēla vīri redzēja, ka viņi ir briesmās, jo ļaudis bija apspiesti, tad ļaudis paslēpās gan alās, gan aizās un klintīs, gan klintīs iekaltās kapenēs, gan ūdens tvertnēs.
7 Daži devās pat pāri Jordānai uz Gada un Gileāda zemi, bet Sauls vēl kavējās Gilgalā, un visi aiz viņa stāvošie ļaudis bija lielās izbailēs.
8 Tā viņš gaidīja septiņas dienas līdz Samuēla noliktajam laikam, bet, kad Samuēls nenāca uz Gilgalu un ļaudis, kas bija pie viņa, sāka jau izklīst,
9 tad Sauls sacīja: "Atnesiet šurp pie manis dedzināmo upuri un kaujamo pateicības mjupuri!" Un viņš upurēja dedzināmo upuri.
10 Un notika, tikko kā viņš bija pabeidzis upurēt dedzināmo upuri, redzi, tad atnāca Samuēls. Un Sauls izgāja viņam pretī, lai viņu apsveiktu.
11 Tad Samuēls sacīja: "Ko tu esi darījis?" Un Sauls atbildēja: "Kad es redzēju, ka ļaudis klīst projām no manis un tu noliktā laikā nenāci, un filistieši ir sapulcējušies Mikmašā,
12 tad es domāju: tagad filistieši dosies pret mani uz Gilgalu uzbrukumā, bet es vēl neesmu paspējis Tā Kunga priekšā izlūgties žēlastību, - tā es iedrošinājos un nesu dedzināmo upuri."
13 Tad Samuēls atbildēja Saulam: "Tu esi aplam darījis; tu neesi izpildījis Tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko Viņš tev bija pavēlējis; patlaban Tas Kungs būtu tavu ķēniņa varu pār Israēlu apstiprinājis uz mūžīgiem laikiem,
14 bet nu tava ķēniņa valsts nepastāvēs. Tas Kungs jau ir izmeklējis Sev vīru, kas ir pēc Viņa sirdsprāta, un Tas Kungs tam ir nolicis būt Savai tautai par valdnieku, jo tu neesi izpildījis, ko Tas Kungs bija tev pavēlējis."
15 Tad Samuēls cēlās, devās projām no Gilgalas uz Gibeu Benjamīna ciltī; bet Sauls pārskaitīja savu karapulku, kas bija vēl pie viņa palicis, - ap seši simti vīru.
16 Un Sauls līdz ar savu dēlu Jonatānu un tiem ļaudīm, kas bija pie viņa palikuši, apmetās Gibeā Benjamīna ciltī, bet filistieši bija uzcēluši savas teltis Mikmašā.
17 Tad no filistiešu nometnes izgāja trīs sirotāju pulki - viens pulks nogriezās pa ceļu uz Ofru, uz Šuala zemi,
18 bet otrs pulks nogriezās uz Bet-Horonas pusi, un trešais pulks pagriezās uz ceļu, kas sniedzas līdz Ceboima ielejai uz tuksneša pusi.
19 Tolaik neviena kalēja nevarēja atrast pa visu Israēla zemi, jo filistieši bija teikuši: "Lai tikai ebreji sev neizgatavo zobenu vai šķēpu."
20 Tādēļ ikvienam israēlietim bija jānoiet lejā pie filistiešiem, lai asinātu sava arkla lemesi, kapli, cirvi, sirpi,
21 arī zobus izkaptīm, kapļiem un cirvjiem, zarus trijžuburu dakšām vai lai sametinātu vēršu dzenamos.
22 Tā notika, ka kaujas dienā to karotāju rokās, kuri atradās pie Saula un Jonatāna, nebija neviena zobena un neviena šķēpa; vienīgi Saulam un viņa dēlam Jonatānam bija ieroči.
23 Bet viena filistiešu sardze bija izvirzījusies uz kalnu pāreju pie Mikmašas.
/1Sam. 14:1-23/
1 Kādā dienā Jonatāns, Saula dēls, sacīja savam puisim, kas nesa viņa ieročus: "Nāc, mēģināsim tuvoties filistiešu sardzei, kas atrodas tur pretējā pusē." Bet savam tēvam viņš nekā neteica.
2 Sauls bija apmeties Gibeas ārmalā zem granātkoka, kas atrodas Migronā; un karotāju, kas bija pie viņa, varēja būt ap seši simti.
3 Tur bija arī Ahija, Ahituba dēls, kas bija Šīlo svētnīcas, Tā Kunga priestera, Ēļa dēla Pinehasa dēla Ihaboda brālis, un nēsāja efodu; bet ļaudis nezināja, ka Jonatāns bija aizgājis.
4 Bet pie šaurās pārejas, kurai Jonatāns lūkoja tikt pāri, lai nokļūtu filistiešu sardzei tuvāk, atradās divas smailas klints radzes - viena šai pusē, otra viņā pusē; vienas smailes vārds bija Bocecs, bet otrai vārds bija Sene.
5 Viena stāvi slējās uz ziemeļiem pret Mikmašu, otra uz dienvidiem pret Gibeu.
6 Tad Jonatāns sacīja savam puisim, ieroču nesējam: "Nāc, dosimies tur pāri pret šo neapgraizītās tautas sardzi; varbūt Tas Kungs dos mums veiksmi, jo Tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm."
7 Tad viņa ieroču nesējs tam sacīja: "Dari itin visu, kas tavā sirdī; ej droši, redzi, es iešu tev līdzi, jo es esmu vienis prātis ar tevi."
8 Tad Jonatāns sacīja: "Redzi, mēs dosimies tur pāri pie tiem vīriem, un mēs viņiem parādīsimies negaidot.
9 Un, ja tie mums uzsauc: stāviet mierā, kamēr mēs pie jums nonāksim, - tad paliksim stāvam savās vietās un nekāpsim augšā pie viņiem.
10 Bet, ja gadītos, ka tie mums saka: nāciet augšā pie mums, - tad kāpsim augšā, jo tad Tas Kungs tos ir nodevis mūsu rokā, un tā ir mums zīme."
11 Kad nu tie abi pēkšņi parādījās filistiešu sardzei, tad filistieši sacīja: "Redzi, ebreji nāk ārā no alām, kur tie bija paslēpušies."
12 Un sardzes vīri sauca Jonatānam un viņa ieroču nesējam, sacīdami: "Nāciet pie mums augšā! Mēs jums iedosim labu mācību." Tad Jonatāns sacīja savam ieroču nesējam: "Kāp man pakaļ, jo Tas Kungs ir tos devis Israēla rokā!"
13 Tad Jonatāns rāpās ar rokām un kājām augšā un viņa ieroču nesējs aiz viņa. Un tie krita Jonatāna priekšā, un viņa ieroču nesējs pēc tam tos nonāvēja pavisam.
14 Un šajā pirmajā kaujā, ko izcīnīja Jonatāns un viņa ieroču nesējs, krita divdesmit vīru uz tik liela lauka gabala, ko vēršu jūgs apar pus dienā.
15 Tad nometnē izcēlās izbailes gan ļaudīs, gan kareivjos, pat sardzes vīri un izsūtītie sirotāju pulki drebēja bailēs; un zeme trīcēja un radīja izbailes, it kā tās būtu paša Dieva uzsūtītas.
16 Kad Saula izlūki Gibeā Benjamīna ciltī redzēja, ka tas pulks tur šķīda un klīda šurpu turpu,
17 tad Sauls sacīja kareivjiem, kas bija pie viņa: "Pārskaitiet ļaudis, lai mēs redzam, kas no mums ir aizgājis!" Un tie nostājās rindās, un redzi, tur nebija Jonatāna un viņa ieroču nesēja.
18 Tad Sauls pavēlēja Ahijam: "Atnes šurp Dieva šķirstu," - jo Dieva šķirsts tolaik bija pie Israēla bērniem.
19 Un, kamēr Sauls vēl sarunājās ar priesteri, tikmēr troksnis filistiešu nometnē pieauga un vērsās plašumā. Un Sauls sacīja priesterim: "Apturi savu roku!"
20 Tad Sauls un visa tauta, kas bija pie viņa, sasaucās un devās uzbrukumā, un redzi, tur jau bija zobens pret zobenu un visai liels apjukums.
21 Un arī ebreji, kuri ilgāku laiku bija bijuši pie filistiešiem nometnē un bija līdz ar tiem kopā devušies no visas apkārtnes uz kaujas lauku, tagad arīdzan pārgāja pie Israēla, kas bija Saula un Jonatāna pusē.
22 Tāpat arī visi Israēla vīri, kas bija savrup paslēpušies Efraima kalnos, kad tie dzirdēja, ka filistieši metušies bēgt, sāka vajāt viņus, tiem uzbrukdami.
23 Tā Tas Kungs tanī dienā izglāba Israēlu, bet pati kauja sniedzās līdz Bet-Avenai.
Comments