• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 24. augusts

Salamana Pamācības /20:25-21:4/

Vēstules /1. Kor. 15:50-16:4/

Vecā Derība /2.Lku. 21:4-23:21/


SALAMANA PAMĀCĪBAS

/20:25-30/

Cilvēks iekļūst kā valgā, ja viņš pārsteidzīgi apsola svētas lietas un tikai pēc solījuma apdomājas.

Gudrs ķēniņš izklīdina bezdievīgos un liek soda ratam pāriet pār viņiem.

Tā Kunga gaismeklis ir cilvēka gars, tas apgaismo pašus visslepenākos cilvēka miesas dziļumus.

Žēlastība un taisnīga rīcība no ķēniņa puses pasargā viņu, un viņa goda krēsls balstās uz viņa sirds šķīstuma žēlastības.

Jaunekļu gods ir viņu stiprums, un sirmi mati ir vecuma goda rota.

Ļaunumam jāpretojas ar bargu sodu un spēcīgiem sitieniem, no kuriem uz ādas paliek asiņainas sloksnes, - tā tie iztīrīs no ļaunuma sārņiem visu iekšējo cilvēku.


/21:1-4/

Ķēniņa sirds ir Tā Kunga rokā tāpat kā ūdens strauti, un Viņš liek tai noliekties turp, kurp Viņš grib.

Ikvienam cilvēkam savi ceļi šķiet taisni, bet Tas Kungs sver sirdis.

Tam Kungam labāk patīk, ja kāds dara ko labu un taisnīgu, nekā kad tas nes kaujamos upurus.

Augstprātīgas acis un lepna sirds - bezdievja spīdeklis - ir grēks.


VĒSTULES

/1. Kor. 15:50-58/

Bet to es saku, brāļi: miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību.

Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti,

piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.

Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā.

Un, kad šis iznīcīgais apvilks neiznīcību un šis mirstīgais apvilks nemirstību, tad piepildīsies tas vārds, kas rakstīts: nāve ir aprīta uzvarā!

Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? -

Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir bauslība.

Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.

Tad nu, mani mīļie brāļi, topiet pastāvīgi, nešaubīgi, pilnīgāki Tā Kunga darbā vienumēr, zinādami, ka jūsu darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs.


/1. Kor. 16:1-4/

Bet attiecībā uz vācamajām dāvanām svētajo labā - darait tā, kā es esmu noteicis Galatijas draudzēm.

Ikkatrā pirmajā nedēļas dienā lai ikviens, cik bijis iespējams atlicināt, tur gatavībā, ka dāvanas nav jālasa tikai tad, kad es nākšu.

Bet, kad es nākšu, tad sūtīšu jūsu izvēlētos ar vēstulēm nonest jūsu mīlestības dāvanas uz Jeruzālemi.

Bet, ja izrādītos par vēlamu, ka arī es turp eju, tad tie man var nākt līdzi.


VECĀ DERĪBA

/2.Lku. 21:4-20/

Kad Jorāms bija sava tēva ķēniņa valstī kļuvis par valdnieku un savu varu nostiprinājis, tad viņš lika nokaut ar zobenu visus savus brāļus un arī kādus no visaugstākajiem Jūdas vīriem.

Jorāms bija trīsdesmit divus gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja Jeruzālemē astoņus gadus.

Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, kā to Ahaba nams bija darījis, jo viņam bija Ahaba meita par sievu, un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs.

Bet Tas Kungs negribēja iznīcināt Dāvida namu tās derības dēļ, ko Viņš bija noslēdzis ar Dāvidu, un arī tādēļ, ka Viņš bija apsolījis viņam un viņa dēliem dot gaismu uz mūžīgiem laikiem.

Un viņa laikā edomieši atkrita no Jūdas virsvadības, un viņi iecēla paši sev ķēniņu.

Tādēļ Jorāms devās turp pāri ar saviem virsniekiem un ar visiem saviem kara ratiem; un notika, ka viņš piecēlās naktī un sakāva edomiešus, kas bija apmetušies viņam visapkārt un ielenkuši viņu un viņa pavēlniekus pār kara ratiem.

Tomēr edomieši atkrita no Jūdas virsvadības līdz pat šai dienai. Tai pašā laikā sacēlās arī Libna pret viņa virsvadību, jo viņš bija atmetis To Kungu, savu tēvu Dievu.

Viņš uzcēla arī augstieņu svētnīcas Jūdas kalnos, pavedināja Jeruzālemes iedzīvotājus piekopt elku kalpību un noveda Jūdu neceļos.

Tad viņa rokās nonāca pravieša Ēlijas vēstule, kurā bija rakstīts: "Tā saka Tas Kungs, tava tēva Dāvida Dievs: tāpēc ka tu nestaigā sava tēva Jošafāta un Asas, Jūdas ķēniņa, ceļus,

bet esi sācis staigāt Israēla ķēniņu ceļus un esi darījis, ka Jūda un Jeruzālemes iedzīvotāji ir nodevušies elku kalpībai, kāda bija Ahaba nama elku kalpība, un tu esi arī nokāvis savus brāļus, visu savu dzimtu - viņus, kuri bija labāki nekā tu, esi tu nokāvis, -

tad redzi, Tas Kungs tevi sitīs ar smagām sērgām, kas skars tavu tautu, tavus dēlus, nāks pār tavām sievām un skars arī visu tavu namu.

Un tev pašam uzies moku pilna slimība, ka tev sasirgs tavas iekšas un, dienu no dienas pamazām nīkstot, iznāks laukā."

Un Tas Kungs modināja naidu pret Jorāmu filistiešos un arābos, kuri mīt kaimiņos kušītiem.

Un viņi devās pret Jūdu sirojumā, ielauzās zemē un aizveda līdzi visu mantu, ko vien varēja atrast ķēniņa namā, un aizveda gūstā arī viņa dēlus un viņa sievas, tā ka viņam neatlika neviena dēla kā vienīgi Joahass (Ahasja), jaunākais no viņa dēliem.

Un pēc visa tā Tas Kungs viņu piemeklēja mjar slimību viņa iekšās, kura nebija dziedināma.

Tā vilkās nepārtraukti, diendienā pieņemdamās, un, kad pienāca otra gada beigas, tad notika, ka slimības dēļ viņa iekšas iznāca laukā, un viņš lielās mokās nomira. Bet viņa tauta nesarīkoja viņam tādu viņa miesas sadedzināšanu, kādu viņi bija rīkojuši viņa tēviem.

Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē; tā viņš aizgāja, un nevienam nebija viņa žēl, un to gan apglabāja Dāvida pilsētā, bet ne ķēniņu kapos.


/2.Lku. 22:1-12/

Un Jeruzālemes iedzīvotāji cēla par ķēniņu viņa vietā Ahasju, viņa jaunāko dēlu, jo visus vecākos dēlus bija nogalinājuši sirotāji, kuri kopā ar arābiem bija ielauzušies nometnē; tā Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, kļuva ķēniņš Jūdā.

Un Ahasjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja vienu gadu Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Atalja, Omrija meita.

Arī viņš staigāja Ahaba nama ceļus, jo viņa māte bija viņa padoma devēja darīt ļaunu.

Un viņš darīja to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs, kā Ahaba nams, jo tie bija viņa padoma devēji pēc tam, kad viņa tēvs bija nomiris, - viņam par postu.

Un pēc viņu padoma viņš arī cēlās un sabiedrojās ar Israēla ķēniņu Jorāmu, Ahaba dēlu, un devās karā pret Aramas ķēniņu Hazaēlu uz Ramotu Gileādā. Bet, kad aramieši ievainoja Jorāmu,

viņš griezās atpakaļ, lai liktos dziedināties Jezreēlā no ievainojumiem, ko tie viņam bija Ramā situši, kad tas karā cīnījās pret Hazaēlu, Aramas ķēniņu. Bet Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, nogāja, lai apraudzītu Jezreēlā Jorāmu, Ahaba dēlu, jo viņš tur gulēja slims.

Bet paša Dieva nolikta bija Ahasjas bojāeja, ka tas gāja pie Jorāma, un, kad viņš bija tur nonācis, viņš izgāja kopā ar Jorāmu pret Jehu, Nimšija dēlu, kuru Tas Kungs bija svaidījis Ahaba namu izdeldēt.

Un tad notika, ka tanī laikā, kad Jehus rīkojās kā soģis pār Ahaba namu, viņš sastapa arī Jūdas vadoņus un Ahasjas brāļa dēlus, kuri kalpoja Ahasjam, un viņš lika tos nokaut.

Tad viņš meklēja Ahasju un to arī sagūstīja, kad viņš bija paslēpies Samarijā; un to atveda pie Jehus, un Jehus lika viņu nogalināt. Tomēr viņu apglabāja, jo sacīja: "Viņš ir Jošafāta mazdēls, un tas bija, kas ar visu savu sirdi meklēja To Kungu." Bet Ahasjas namam nebija neviena, kuram būtu pieticis spēka, lai saglabātu ķēniņa valsts varu.

Bet, kad Atalja, Ahasjas māte, redzēja, ka viņas dēls bija miris, tad tā cēlās un nogalināja visus, kas piederēja pie Jūdas ķēniņa nama.

Bet Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, ņēma Joasu, Ahasjas dēlu, un izzaga viņu no ķēniņa dēlu vidus, kuri bija nogalināmi, un viņu ar visu aukli novietoja guļamistabā. Tā Jehošeba, ķēniņa Jorāma meita, priestera Jojadas sieva, kas bija Ahasjas māsa, viņu paslēpa no Ataljas rokas, ka tā viņu nevarēja nomaitāt.

Un viņš bija apslēpts kopā ar tiem Dieva namā sešus gadus, bet Atalja valdīja pār zemi.


/2.Lku. 23:1-21/

Bet septītajā gadā Jojada ņēmās drošu prātu un saistījās savienībā ar virsniekiem pār simtiem, Azarju, Jerohāma dēlu, Jišmaēlu, Johanāna dēlu, Azarju, Obeda dēlu, Maāseju, Adaja dēlu, un Ēlišafātu, Sihrija dēlu.

Un tie gāja apkārt pa Jūdu un sapulcināja levītus no visām Jūdas pilsētām, kā arī Israēla tēvu namu galvenos, un tie sanāca Jeruzālemē.

Un visi sapulcētie noslēdza Dieva namā derību ar jauno ķēniņu, un Jojada tiem sacīja: "Redziet, te ir ķēniņa dēls, un viņš valdīs, kā Tas Kungs to ir vēstījis par Dāvida dēliem!

Tā nu jums būs rīkoties: trešdaļa no jums, kuriem iekrīt sabatā kārta, kā no priesteriem, tā no levītiem, lai kalpo kā vārtu sargi pie sliekšņiem.

Un otra trešdaļa lai stāv ķēniņa namā, un pēdējā trešdaļa - pie Pamata vārtiem, bet viss karaspēks lai atrodas Tā Kunga nama pagalmos.

Bet nevienam nebūs ieiet Tā Kunga namā kā vienīgi priesteriem un levītiem, kas kalpo; tie var ieiet, jo viņi ir svēti, bet visa pārējā tauta lai ir nomodā - Tā Kunga sardzē.

Bet levīti lai veido apli apkārt ap ķēniņu, ikviens ar savu ieroci rokā, un, kas ielaužas namā, tas ir jānogalina; un esiet ar ķēniņu, viņam ienākot un viņam izejot!"

Un levīti un visa Jūdas tauta darīja tā, kā priesteris Jojada bija pavēlējis, un tie ikviens ņēma savus vīrus, kas vai nu nāca uz sabatu, vai arī atgriezās no sabata, jo priesteris Jojada neatļāva iepriekšējai maiņai aiziet.

Un priesteris Jojada iedeva virsniekiem pār simtiem gan šķēpus, gan mazos vairogus un lielos vairogus, kas bija bijuši ķēniņam Dāvidam un kas bija novietoti Dieva namā.

Un viņš nostatīja visu kara tautu, ikvienu ar savu ieroci rokā, no nama dienvidu spārna līdz nama ziemeļu spārnam - gan altārim, gan namam un ķēniņam visapkārt.

Un viņi izveda ārā ķēniņa dēlu, uzlika viņam ķēniņa kroni, deva viņa rokā liecības grāmatu un cēla viņu par ķēniņu; tad Jojada ar saviem dēliem to svaidīja un sacīja: "Lai dzīvo ķēniņš!"

Kad Atalja dzirdēja tautas saucienus, kas bija saskrējusi un slavināja ķēniņu, tad viņa devās pie tautas Tā Kunga namā.

Un tā skatījās - un redzi, ķēniņš stāvēja uz sava paaugstinājuma pie ieejas, un vadoņi un taurētāji bija pie ķēniņa, bet visi tās zemes ļaudis bija līksmi un pūta taures, un dziedātāji ar saviem mūzikas instrumentiem pavadīja slavas dziesmas. Tad Atalja saplēsa savas drēbes un sauca: "Sazvērestība, sazvērestība!"

Bet priesteris Jojada lika iziet laukā virsniekiem pār simtiem, kas bija karapulku pavēlnieki, un viņš tiem pavēlēja: "Izvediet viņu ārā no nama cauri rindām, un, kas viņai sekos, tam jātop nogalinātam ar zobenu!" Jo priesteris bija piekodinājis: "Nenokaujiet viņu Tā Kunga namā!"

Un viņi deva tai ceļu, pašķirdamies uz abām pusēm, un, kad viņa, iedama pa Zirgu vārtiem, ienāca ķēniņa namā, tad tie viņu tur nogalināja.

Un Jojada noslēdza derību starp To Kungu, no vienas, un sevi pašu un visu tautu un ķēniņu, no otras puses, ka viņi centīsies būt īsta Tā Kunga tauta.

Tad visa tauta devās uz Baala svētnīcu un to nopostīja, tā altārus un tēlus viņi sadauzīja gabalos, bet Matanu, Baala priesteri, viņi nokāva altāra priekšā.

Un Jojada sadalīja amatus Tā Kunga namā starp priesteriem un levītiem, kurus Dāvids bija piesaistījis Tā Kunga namam nest Tam Kungam dedzināmos upurus, kā tas rakstīts Mozus bauslībā, nest tos ar prieka saucieniem un dziedot dziesmas, kādas Dāvids norādījis un pats sacerējis.

Un viņš novietoja vārtu sargus pie Tā Kunga nama vārtiem, lai neviens tur neieietu, kas kaut kādā veidā ir nešķīsts kļuvis.

Tad viņš ņēma virsniekus pār simtiem un lielkungus un tautas vadoņus, un visus tās zemes ļaudis sev līdzi un izveda ķēniņu no Tā Kunga nama, un, kad viņi pa Augšējiem vārtiem bija iegājuši ķēniņa pilī, tad viņi sēdināja ķēniņu ķēniņa valsts tronī.

Un visi tās zemes ļaudis priecājās, un pilsēta pēc tam norima, kopš Atalja bija nonāvēta ar zobenu.

“Katrs lai dod tā, kā iesaka sirds, nevis ar sarūgtinājumu vai piespiedu kārtā: priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs spēj jums dot pārpilnībā visādu žēlastību, lai jums visa būtu diezgan vienmēr un visur un jūs būtu pārplūstoši dedzībā uz katru labu darbu.” / II Kor 9:7-8/

Ar savu ziedošanu mēs paklausām Dieva aicinājumam un paveram durvis sev un citiem uz

dzīvām un tuvām attiecībām ar Dievu.

Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes

evaņģēliski luteriskā draudze

Ģertrūdes iela 8, Rīga, LV-1010
tālr. nr.: 22002211
e-pasts: kanceleja@gertrude.lv

Reliģiskās organizācijas
reģ. Nr.: 90000293463

Bankas rekvizīti:
AS Swedbank,
LV40HABA0551005116532

© 2020 Gertrude.lv. All Rights Reserved.