Bībeles lasījumi – 25.maijs

Psalmi /67:1-8/

Jaunā Derība /Jņ. 15:1-16:4/

Vecā Derība /1.Samuēla 16:1-17:37/

PSALMI

/67:1-8/

1 Dziesma dziedātāju vadonim ar cītarām. Psalms.

2 Lai Dievs par mums apžēlojas un svētī mūs, lai Viņš apgaismo Savu vaigu pār mums! (Sela.)

3 Lai virs zemes taptu zināms Tavs ceļš, visās tautās Tava palīdzība un svētība!

4 Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!

5 Lai priecājas un gavilē tautas, jo Tu taisnīgi tiesā tautas un vadi tautas virs zemes! (Sela.)

6 Lai Tevi, Dievs, slavē tautas, lai Tevi slavē visas tautas!

7 Zeme ir devusi savus augļus; mūs svētīdams ir svētījis Tas Kungs, mūsu Dievs.

8 Lai Dievs mūs svētī! Un lai Viņu bīstas visi zemes gali!

JAUNĀ DERĪBA

/Jņ. 15:1-27/

1 "ES ESMU īstais vīnakoks, un Mans Tēvs ir dārza kopējs.

2 Ikvienu zaru pie Manis, kas nenes augļus, Viņš noņem, un ikvienu, kas nes augļus, iztīra, lai tas jo vairāk augļu nestu.

3 Jūs jau esat tīri to vārdu dēļ, ko Es uz jums esmu runājis.

4 Palieciet Manī un Es - jūsos. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī jūs, ja nepaliekat Manī.

5 ES ESMU vīnakoks, jūs tie zari. Kas Manī paliek un Es viņā, tas nes daudz augļu, jo bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.

6 Ja kas nepaliek Manī, tas kā zars izmetams ārā un sakalst; tos savāc un iemet ugunī, un tie sadeg.

7 Ja jūs paliekat Manī un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.

8 Ar to Mans Tēvs ir godā celts, ka jūs nesat daudz augļu un topat par Maniem mācekļiem.

9 Kā Tēvs Mani ir mīlējis, tā Es jūs esmu mīlējis: palieciet Manā mīlestībā!

10 Ja jūs turēsit Manus baušļus, jūs paliksit Manā mīlestībā, itin kā Es esmu turējis Sava Tēva baušļus un palieku Viņa mīlestībā.

11 To Es uz jums esmu runājis, lai Mans prieks mājotu jūsos un jūsu prieks būtu pilnīgs.

12 Tas ir Mans bauslis, lai jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis.

13 Nevienam nav lielākas mīlestības kā šī, ja kāds savu dzīvību nodod par saviem draugiem.

14 Jūs esat Mani draugi, ja jūs darāt, ko Es jums pavēlu.

15 Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, jo kalps nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem, tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.

16 Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.

17 Tā ir Mana pavēle, lai jūs mīlētu cits citu.

18 Kad pasaule jūs ienīst, ziniet, viņa Mani papriekš ir ienīdusi.

19 Ja jūs būtu no pasaules, pasaule mīlētu tos, kas viņai pieder. Bet, tā kā jūs neesat no pasaules, bet Es jūs esmu izredzējis no pasaules, tad pasaule jūs ienīst.

20 Atcerieties Manus vārdus, ko Es jums sacīju: kalps nav lielāks par savu kungu. Ja viņi Mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Ja viņi Manus vārdus ir turējuši, viņi turēs arī jūsējos.

21 Bet to visu viņi jums darīs Mana Vārda dēļ, tāpēc ka viņi nepazīst To, kas Mani sūtījis.

22 Ja Es nebūtu nācis un viņiem to teicis, viņiem nebūtu grēka. Bet tagad viņiem nav ar ko aizbildināt savu grēku.

23 Kas Mani ienīst, ienīst arī Manu Tēvu.

24 Ja Es viņu starpā nebūtu darījis darbus, kādus neviens cits nav darījis, tiem nebūtu grēka; bet tagad viņi tos ir redzējuši un tomēr ienīst gan Mani, gan Manu Tēvu.

25 Bet jāpiepildās vārdiem, kas rakstīti viņu bauslībā: tie Mani velti ienīduši!

26 Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani.

27 Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis.

/Jņ. 16:1-4/

1 To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā.

2 Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis.

3 Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani.

4 Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums esmu teicis. To Es jums no sākuma neteicu, tāpēc ka biju pie jums.

VECĀ DERĪBA

/1Sam. 16:1-23/

1 Un Tas Kungs sacīja uz Samuēlu: "Cik ilgi tu būsi noskumis par Saulu, ka Es esmu to atmetis, lai viņš vairs ilgāk nebūtu ķēniņš pār Israēlu? Pildi savu ragu ar eļļu un sataisies ceļam. Es tevi sūtīšu pie Isaja, šī bētlemieša, jo no viņa dēliem Es esmu izraudzījis Sev ķēniņu."

2 Bet Samuēls sacīja: "Kā es varu iet? Tiklīdz Sauls to dzirdēs, tā viņš mani nogalinās!" Tad Tas Kungs sacīja: "Ņem sev līdzi jaunu teli no liellopiem un saki: es esmu nācis nest kaujamo upuri Tam Kungam.

3 Un ielūdz arī Isaju upura mielastā, tad Es tev darīšu zināmu, kas tev būs jādara, jo tev būs jāsvaida tas, kuru Es tev norādīšu."

4 Un Samuēls tā darīja, kā Tas Kungs bija viņam sacījis, un nogāja uz Bētlemi. Tad viņam pretī nāca pilsētas vecaji, aiz bailēm trīcēdami un jautādami: "Vai tu nāc miera nolūkā?"

5 Un viņš atbildēja: "Miera labad gan! Es esmu atnācis, lai Tam Kungam nestu kaujamo upuri; šķīstieties un piedalieties kopā ar mani kaujamā upura mielastā." Un viņš svētīja Isaju un viņa dēlus un ielūdza viņus upura mielastā.

6 Un notika, kad viņi bija atnākuši, tad viņš uzlūkoja Ēliābu un domāja: tiešām, šis gan būs tas, kas Tā Kunga priekšā ir Viņa svaidītais.

7 Bet Tas Kungs sacīja Samuēlam: "Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi."

8 Tad Isajs pieaicināja Abinadabu un lika tam iet Samuēla priekšā; bet viņš sacīja: "Arī viņu Tas Kungs nav izredzējis."

9 Tad Isajs lika Šamam nākt priekšā. Bet viņš sacīja: "Arī viņu Tas Kungs nav izredzējis."

10 Un tā Isajs izveda Samuēla priekšā savus septiņus dēlus, bet Samuēls sacīja: "No šiem Tas Kungs nevienu nav izredzējis."

11 Tad Samuēls jautāja Isajam: "Vai visi jaunekļi še bijuši?" Un viņš sacīja: "Vēl ir atlicis tikai pats jaunākais, bet tas ir avju gans." Tad Samuēls sacīja Isajam: "Nosūti un liec viņu atvest šurp; mēs neapsēdīsimies, iekāms viņš nebūs atnācis."

12 Tad viņš nosūtīja un lika to atvest. Un tas bija iesārtiem vaigiem, skaistām acīm un labu izskatu. Tad Tas Kungs sacīja: "Celies! Svaidi to, jo tas ir viņš!"

13 Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu, un viņš to svaidīja viņa brāļu vidū. Un, sākot no šīs dienas, Tā Kunga Gars nāca ar spēku pār Dāvidu un palika arī turpmāk viņā. Un Samuēls cēlās un aizgāja uz Rāmu.

14 Un Tā Kunga Gars atstāja Saulu, un pēkšņi viņam uzbruka ļauns gars, kas bija Tā Kunga sūtīts.

15 Tad Saula kalpi viņam sacīja: "Redzi nu, ļauns gars no Dieva tevi tagad tirda.

16 Pavēli tikai, kungs, kādam no saviem kalpiem, kas te tavā priekšā stāv, lai tie sameklē kādu vīru, kas prot spēlēt cītaru; un, kad Dieva sūtītais ļaunais gars tevi pārņems, tad lai viņš spēlē cītaru, un tev paliks labāk."

17 Tad Sauls sacīja saviem kalpiem: "Sameklējiet man tādu vīru, kas labi prot spēlēt, un tad atvediet to pie manis!"

18 Tad kāds no jauniem puišiem sacīja: "Redzi, es esmu ievērojis vienu Isaja dēlu Betlēmē, tas māk jo labi spēlēt, tas ir varonīgs jauneklis un karavīrs, gudrs vārdos un skaists augumā, un Tas Kungs ir ar viņu."

19 Tad Sauls sūtīja vēstnešus pie Isaja un lika viņam sacīt: "Atsūti pie manis savu dēlu Dāvidu, kas ir pie sīklopiem."

20 Tad Isajs sakārtoja ēzeli, ņēma maizi un trauku vīna, arī vienu kazlēnu un nosūtīja tos ar savu dēlu Dāvidu Saulam.

21 Tā Dāvids atnāca pie Saula un nostājās tā priekšā; un tas viņu ļoti iemīlēja, tā ka viņš kļuva tam par ieroču nesēju.

22 Un Sauls sūtīja pie Isaja un lika sacīt: "Lai Dāvids paliek pie manis, jo viņš ir labvēlību atradis manās acīs."

23 Un notika, tiklīdz ļaunais gars no Dieva nāca pār Saulu, tad Dāvids ņēma cītaru un spēlēja - un Sauls atspirga, viņam palika labāk, un ļaunais gars no viņa atstājās.

/1Sam. 17:1-37/

1 Tad filistieši sapulcināja savu karaspēku, lai dotos karā, un viņu sapulcēšanās notika Šoho, kura atrodas Jūdā, un viņi apmetās nometnē starp Šoho un Aseku pie Efas-Damimas.

2 Bet Sauls un Israēla vīri sapulcējās un apmetās nometnē Terebinšu ielejā, kur tie izvērsās kaujai pret filistiešiem.

3 Un filistieši nostājās uz kalna - vienā pusē, bet israēlieši novietojās uz otra kalna - otrā pusē, un ieleja bija viņu starpā.

4 Un tad no filistiešu nometnes iznāca stiprinieks, vārdā Goliāts, no Gātas, un viņa garums bija sešas olektis un viens sprīdis.

5 Un tam galvā bija vara bruņucepure, un viņam bija zvīņainas krūšu bruņas, bet šo krūšu bruņu svars bija pieci tūkstoši seķeļu vara.

6 Un ap viņa lieliem bija lielu bruņas, un uz pleciem tam bija vara šķēps.

7 Un viņa šķēpa kāts bija kā riestava, bet šķēpa uzgalis svēra seši simti seķeļu dzelzs; un viņa vairoga nesējs soļoja viņa priekšā.

8 Tad viņš nostājās un kliedza uz Israēla karapulku, un sacīja tiem: "Kāpēc jūs esat nostājušies kaujas ierindā? Vai es neesmu filistietis, bet jūs - Saula kalpi? Izraugiet sev vienu vīru, un tas lai nāk lejā pie manis!

9 Ja tas mani spēs cīņā pieveikt un mani nositīs, tad mēs esam ar mieru būt jums par kalpiem, bet, ja es viņu pieveicu un to nositīšu, tad jūs būsit mūsu kalpi un mums kalposit!"

10 Un filistietis vēl piebilda: "Es šodien izaicinu Israēla karapulkus; dodiet man vienu vīru, lai mēs cīnāmies viens ar otru!"

11 Kad Sauls un viss Israēls šos filistieša vārdus dzirdēja, tad tie zaudēja drosmi un ļoti izbijās.

12 Bet Dāvids bija dēls tam efratietim no Bētlemes Jūdā, kura vārds bija Isajs; tam bija astoņi dēli, un Saula laikā tas jau bija vecs vīrs, labi gados.

13 Trīs vecākie Isaja dēli bija gājuši Saulam līdzi karā, un šo triju dēlu vārdi, kas bija gājuši karā, bija: Ēliābs - pirmdzimtais, Abinadabs - otrs un Šama - trešais.

14 Bet Dāvids bija visjaunākais. Un trīs vecākie bija sekojuši Saulam karā,

15 bet Dāvids gāja uz Saula sētu un atkal nāca no turienes, lai ganītu sava tēva sīklopus Bētlemē.

16 Bet šis filistietis tur izgāja Israēla karavīru rindu priekšā rītos un vakaros - četrdesmit dienas.

17 Reiz Isajs sacīja savam dēlam Dāvidam: "Ņem ēfu grauzdētu vārpu un šīs desmit maizes un steidzīgi nones tās brāļiem nometnē.

18 Bet šīs desmit svaigā siera šķēles nones tam virsniekam, kas pār tūkstoti; apmeklē savus brāļus un apjautājies, kā tiem klājas, un paņem arī kādas piemiņas zīmes no viņiem."

19 Bet Sauls un arī Dāvida brāļi, tāpat kā visi Israēla vīri, patlaban atradās Terebinšu ielejā, jo viņi karoja pret filistiešiem.

20 Tad Dāvids cēlās agri no rīta un atstāja avis sargam, ņēma savu nesamo, uzcēla to uz pleciem un aizgāja, kā Isajs viņam bija pavēlējis. Un viņš nonāca līdz ratu nocietinājumam, kad karaspēks izgāja cīņā un sacēla lielu kaujas troksni.

21 Israēls un filistieši nostājās gatavi kaujai - viens pret otru.

22 Tad Dāvids atstāja savu nesamo mantu uzrauga ziņā, skrēja pie karapulkiem un, tur nonācis, apsveicinājās ar saviem brāļiem.

23 Kamēr viņš vēl ar tiem sarunājās, redzi, tanī brīdī nāca filistiešu stiprinieks, kura vārds bija Goliāts, filistietis no Gātas, ārā no rindas, un viņš runāja savus parastos vārdus, tā ka Dāvids tos dzirdēja.

24 Bet visi Israēla vīri, kad tie šo vīru ieraudzīja, metās bēgt, un tie ļoti bijās.

25 Kāds Israēla vīrs sacīja: "Vai jūs arī esat redzējuši to vīru, kas še nāk? Viņš nāk izaicināt Israēlu, lai tas sāktu cīņu. Un notiks, ka to kareivi, kas viņu pieveiks, ķēniņš apveltīs ar jo lielām bagātībām un viņš tam dos savu meitu par sievu, bet viņa tēva namu tas darīs brīvu no nodevām Israēlā!"

26 Tad Dāvids jautāja tiem vīriem, kas bija viņa tuvumā, teikdams: "Ko dabūs tas vīrs, kas šo filistieti nogalinās un novērsīs apkaunojumu no Israēla? Kas tad šis filistietis tāds ir, ka viņš, kurš ir neapgraizīts, uzdrošinās izaicināt dzīvā Dieva kara pulkus?"

27 Tad ļaudis viņam atkārtoja tos pašus vārdus un sacīja: "Tā un tā darīs tam, kas viņu nokaus."

28 Kad Ēliābs, viņa vecākais brālis, dzirdēja viņu sarunājamies ar šiem vīriem, tad viņš iekaisa dusmās pret Dāvidu un sacīja: "Kādēļ tu esi nācis šurp? Un kā ziņā tu esi tuksnesī pametis savu mazo avju pulciņu? Es gan labi pazīstu tavu pārgalvību un tavu nodomu viltīgumu, jo tu esi atnācis, lai noraudzītos kara darbībā."

29 Tad Dāvids sacīja: "Ko tad es tagad esmu izdarījis? Tas jau tikai bija jautājums."

30 Un viņš griezās no tā pie cita un teica tam gluži tos pašus vārdus, bet šis cilvēks atbildēja tādiem pašiem vārdiem kā iepriekšējais.

31 Kad šie vārdi kļuva zināmi, ko Dāvids bija runājis, tad tos pateica arī Saulam, un viņš lika to atvest pie sevis.

32 Un Dāvids sacīja Saulam: "Lai neviena vīra drosme nesaplok viņa dēļ! Tavs kalps noies un cīnīsies ar šo filistieti!"

33 Bet Sauls sacīja Dāvidam: "Tu nevari stāties pretim šim filistietim, lai ar viņu cīnītos, jo tu vēl esi zēns, bet viņš ir karavīrs no savām jaunības dienām."

34 Tad Dāvids sacīja Saulam: "Tavs kalps ir bijis pie sava tēva avju gans; un, kad nāca lauva vai arī lācis un tie nesa projām kādu avi no ganāmā pulka,

35 tad es devos tos vajāt un es tos nogalināju, bet laupījumu es izglābu no viņu rīkles; kad nu lauva pret mani cēlās, tad es viņu it spēcīgi sagrābu aiz krēpēm, to situ un nositu.

36 Tiklab lauvu, kā arī lāci tavs kalps ir nositis, un šis neapgraizītais filistietis būs kā viens no tiem, jo viņš ir tā dzīvā Dieva karapulkus izaicinājis!"

37 Un Dāvids turpināja un sacīja: "Tas Kungs, kas mani ir izglābis no lauvas un no lāča ķetnām - tas mani izglābs arī no šī filistieša rokas." Tad Sauls sacīja: "Ej tad arī! Tas Kungs lai ir ar tevi!"