• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 26. augusts

Psalmi /103:1-12/

Vēstules /2. Kor. 1:1-11/

Vecā Derība /2.Lku. 26:1-28:27/


PSALMI

/103:1-12/

Dāvida psalms. Teici To Kungu, mana dvēsele, un viss, kas manī, Viņa svēto Vārdu!

Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis!

Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas;

Viņš izglābj tavu dzīvību no pazudināšanas un vainago tevi ar mīlestību un žēlastību.

Viņš bagātīgi iepriecina tevi vecumā ar svētīgām dāvanām, tā ka tava jaunība atjaunojas kā ērglis.

Tas Kungs piešķir taisnību un tiesu visiem apbēdinātiem.

Viņš Mozum atklāja Savus ceļus un rādīja Israēla bērniem Savus darbus.

Žēlīgs un lēnīgs ir Tas Kungs, pacietīgs un bagāts žēlastībā.

Viņš nesaskaņas nepaturēs mūžam un nedusmosies mūžīgi.

Viņš nedara mums pēc mūsu grēkiem un neatmaksā mums pēc mūsu noziegumiem,

jo, cik augstu ir debesis pār zemi, tik liela ir Viņa žēlastība pret tiem, kas Viņu bīstas.

Cik tālu ir rīti no vakariem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums;


VĒSTULES

/2. Kor. 1:1-11/

Pāvils, pēc Dieva prāta Kristus Jēzus apustulis, un brālis Timotejs Dieva draudzei, kas ir Korintā, un visiem svētajiem pa visu Ahaju:

žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un no Kunga Jēzus Kristus.

Slavēts lai ir mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un Tēvs, žēlastības Tēvs un iepriecināšanas Dievs, kas mūs iepriecina visās mūsu bēdās,

ka mēs tos, kam ir kādas bēdas, varam iepriecināt ar to iepriecu, ko paši no Dieva esam saņēmuši.

Jo, kā Kristus ciešanas spēcīgi nāk pār mums, tāpat spēcīgi darbojas mūsu ieprieca caur Kristu.

Kad mums ir bēdas, tad tās jums par iepriecināšanu un pestīšanu; kad mums ir ieprieca, tad tā jums par iepriecināšanu, kas parādās spēcīga to pašu ciešanu panešanā, ko arī mēs nesam.

Un mūsu cerība par jums ir stipra, jo mēs zinām, ka jums ir dalība kā ciešanās, tā arī iepriecā.

Mēs negribam jūs, brāļi, atstāt bez ziņām par mūsu bēdām, kas mums bija Āzijā; tās bija pārāk smagas un gāja pāri mūsu spēkiem, tā ka jau gandrīz vairs necerējām palikt dzīvi.

Pēc mūsu pašu domām, bijām jau nāvei lemti, tā ka vairs nepaļāvāmies paši uz sevi, bet uz Dievu, kas uzmodina mirušos.

No tādām nāves briesmām Viņš mūs ir izglābis un arī turpmāk izglābs. Uz Viņu mēs liekam savu cerību, ka Viņš mūs joprojām glābs.

Arī jūs mums palīdzēsit ar savām aizlūgšanām, lai par mums parādīto žēlastību, ko daudzi izlūguši, daudzi izteiktu pateicību par mums.

VECĀ DERĪBA

/2.Lku. 26:1-23/

Tad visa Jūdas tauta izraudzīja Usiju, lai gan viņam tolaik bija tikai sešpadsmit gadi, un viņi to cēla par ķēniņu viņa tēva Amacjas vietā.

Viņš uzcēla Ēlatu jeb Ēlotu un pievienoja to atkal pie Jūdas pēc tam, kad ķēniņš bija gūlies pie saviem tēviem.

Kļūstot par ķēniņu, Usijam bija sešpadsmit gadi, un viņš valdīja divdesmit piecus gadus Jeruzālemē; viņa mātes vārds bija Jeholja, un viņa bija no Jeruzālemes.

Un viņš darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, gluži tāpat kā to viņa tēvs Amacja bija darījis.

Viņš turējās pie Dieva, kamēr dzīvs bija Zaharja, kas viņam skaidroja Dieva prātu, un, kamēr viņš meklēja To Kungu, Dievs lika viņam zelt.

Un viņš devās uzbrukumā un karoja pret filistiešiem un nopostīja Gātas mūri un Jabnes mūri, tāpat arī Ašdodas mūri. Un viņš uzcēla ap Ašdodu un filistiešu zemē stipras pilsētas.

Un Dievs viņam palīdzēja cīņā pret filistiešiem un pret arābiem, kuri dzīvoja Gur-Baalā, un pret mehuniešiem.

Un arī amonieši deva Usijam meslus, un viņa slava izplatījās līdz Ēģiptes robežām, jo viņš bija kļuvis ļoti varens.

Un Usija uzcēla Jeruzālemē torņus pie Stūra vārtiem, pie Ielejas vārtiem un mūru stūros un nostiprināja tos.

Viņš uzcēla torņus arī līdzenumā un ierīkoja daudz ūdens tvertņu, jo viņam piederēja lieli ganāmpulki kā ielejā, tā arī līdzenumā, un viņam bija arāji un vīna dārznieki dārzos un auglīgos laukos, tāpēc ka viņš mīlēja zemes darbu.

Un Usijam bija apmācīts un karam sagatavots karaspēks, kas kaujā gāja pa nodaļām, kā tas bija rakstveža Jehiēla un pārvaldnieka Maāseja iesaukts un apmācīts ķēniņa virspavēlnieka Hananjas vadībā.

Un viss tēvu namu galveno, varonīgo karotāju, skaits bija divi tūkstoši seši simti.

Un zem viņu pavēles atradās karaspēks ar trīs simti septiņi tūkstoši pieciem simtiem karotāju, pilni izcila spēka, kaujām sagatavotu vīru, lai sniegtu ķēniņam palīdzību pret ienaidniekiem.

Un Usija lika sagādāt visam karaspēkam vairogus, šķēpus, bruņucepures, bruņukreklus, lokus un metamos lingu akmeņus.

Viņš uzstatīja Jeruzālemē arī gudru lietpratēju izdomātas šaujamās ierīces, kuras varēja novietot uz torņiem un stūros, lai varētu šaut kā ar bultām, tā arī ar lieliem akmeņiem. Tā viņa slava izplatījās visai tālu, jo viņam tika sniegta brīnišķa palīdzība, kamēr viņš kļuva varens.

Bet, kad viņš bija kļuvis varens, tad viņš sirdsprātā kļuva augstprātīgs, lai tiktu iznīcināts, jo viņš sacēlās pret To Kungu, savu Dievu, ar to, ka viņš iegāja Tā Kunga namā, lai uz kvēpināmo upuru altāra nestu kvēpināmo upuri.

Bet viņam sekoja priesteris Azarja, kuru pavadīja astoņdesmit Tā Kunga priesteri, kas visi bija izcili vīri.

Un tie nostājās pret ķēniņu Usiju un sacīja viņam: "Tas tev, Usija, neklājas - nest Tam Kungam kvēpināmo upuri, bet gan tikai priesteriem, Ārona dēliem, kas ir iesvētīti, - viņiem pienākas nest kvēpināmo upuri. Atstāj svēto vietu, jo tu esi izdarījis pārkāpumu un ar to tu neesi sev ieguvis pagodinājumu Dieva, Tā Kunga, priekšā!"

Tad Usija apskaitās, un kvēpināmais trauks bija viņa rokā, ar ko kvēpināt; bet, kad nu viņš savas dusmas izgāza pret priesteriem, tad viņa pierē izsitās spitālība visu priesteru klātbūtnē Tā Kunga namā, stāvot kvēpināmā altāra priekšā.

Kad augstais priesteris Azarja un visi priesteri pagriezās ar vaigu pret viņu un viņu uzlūkoja, tad redzi, spitālība bija saskatāma viņa pierē, un tie viņu ar skubu izveda no turienes ārā. Arī viņš pats steidzās iziet, jo Tas Kungs bija viņu sitis.

Tā ķēniņš Usija bija spitālīgs līdz savai nāves dienai, un, spitālīgs būdams, viņš dzīvoja atšķirtā namā, jo viņš bija izslēgts no Tā Kunga nama. Un viņa dēls Jotāms pārvaldīja ķēniņa namu un bija soģis zemes iedzīvotājiem.

Un, kas vēl par Usiju ir stāstāms, no sākuma līdz beigām, to ir uzrakstījis pravietis Jesaja, Amoca dēls.

Un, kad Usija gūlās pie saviem tēviem, tad viņu apglabāja pie viņa tēviem klajā laukā, pie ķēniņa kapenēm, jo tie sacīja: "Viņš ir spitālīgs." Un viņa dēls Jotāms kļuva ķēniņš viņa vietā.


/2.Lku. 27:1-9/

Jotāmam, kad viņš kļuva ķēniņš, bija divdesmit pieci gadi, un viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus; viņa mātes vārds bija Jeruša, un viņa bija Cadoka meita.

Un viņš darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, gluži tāpat kā to visu bija darījis viņa tēvs Usija; tikai viņš necentās jaukties Tā Kunga svētnīcas lietās, bet tauta joprojām turpināja grēkot.

Viņš uzcēla Tā Kunga nama Augšējos vārtus, arī Ofēla mūrim viņš veltīja daudz darba.

Un viņš uzcēla arī Jūdas kalnājos pilsētas, un arī mežos viņš uzcēla nocietinātas pilis un sargu torņus.

Un viņš karoja arī pret Amona bērnu ķēniņu un pieveica viņus, un Amona bērniem bija tanī gadā viņam jādod simts talentu sudraba un desmit tūkstošus mēru - koru - kviešu un arī desmit tūkstošus mēru miežu; to viņam Amona bērni nodeva arī vēl otrajā un trešajā gadā.

Un viņš kļuva arvien varenāks, tādēļ ka Jotāms darīja taisnu savu ceļu Tā Kunga, sava Dieva, priekšā.

Bet, kas vēl ir par Jotāmu stāstāms, gan viņa kari, gan viņa ceļi, redzi, tie visi ir aprakstīti Israēla un Jūdas ķēniņu grāmatā.

Divdesmit piecu gadu vecumā viņš kļuva ķēniņš un valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus.

Un Jotāms gūlās pie saviem tēviem, un viņu apglabāja Dāvida pilsētā, un viņa dēls Ahass kļuva ķēniņš viņa vietā.


/2.Lku. 28:1-27/

Un Ahasam bija divdesmit gadu, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja Jeruzālemē sešpadsmit gadus. Bet viņš nedarīja, kas bija taisns Tā Kunga, viņa Dieva, acīs, kā to darīja viņa ciltstēvs Dāvids.

Bet viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus un pat darināja baaliem tēlus.

Un viņš nesa Ben-Hinomas ielejā kvēpināmos upurus un sadedzināja savus dēlus ugunī, kas ir negants paradums tām tautām, kuras Tas Kungs bija licis izdzīt, Israēla bērniem ienākot.

Viņš upurēja arī kaujamos upurus un kvēpināmos upurus kalnu augstienēs un pakalnos, un zem katra zaļojoša koka.

Tādēļ Tas Kungs, viņa Dievs, to nodeva Aramas ķēniņa rokā, un aramieši viņu uzvarēja un aizveda no viņa valsts lielu gūstekņu pulku uz Damasku. Arī viņš pats tika nodots Israēla ķēniņa rokā, un tas viņu bija sakāvis lielā kaujā,

jo Pekahs, Remaljas dēls, nogalināja Jūdā vienā dienā simts divdesmit tūkstošus vīru, kuri visi bija spēcīgi karotāji, tāpēc vien, ka tie bija atmetuši To Kungu, savu tēvu Dievu.

Bez tam vēl Sihrijs, drošsirdīgs Efraima karavīrs, nogalināja Maāseju, paša ķēniņa dēlu, un ķēniņa pils pārzini Asrikāmu un Ēlkanu, otro vīru tūdaļ pēc ķēniņa.

Un no savu brāļu vidus Israēla bērni aizveda gūstā divi simti tūkstošus - sievas, dēlus un meitas - un ieguva no viņiem jo lielu kara laupījumu; karā salaupīto viņi noveda Samarijā.

Bet tur dzīvoja Tā Kunga pravietis, vārdā Odeds, un viņš izgāja pretī karaspēkam, kas atgriezās Samarijā, un sacīja: "Redzi, tikai tāpēc, ka Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir bijis iededzies dusmu karstumā pār Jūdu, Viņš tos nodeva jūsu rokā, bet jūs viņus nogalinājāt tādā ienaidā, kas sniedzas līdz debesīm!

Un tagad jūs domājat Jūdas un Jeruzālemes iedzīvotājus pārvērst sev par vergiem un par verdzenēm! Bet vai tas nebūs jums smags pārkāpums pret To Kungu, jūsu Dievu?

Un nu tagad - paklausiet mani, vediet atpakaļ tos gūstekņus, kurus jūs esat saviem brāļiem nolaupījuši, jo Tā Kunga dusmu kvēle ir iedegusies pār jums!"

Un tad kādi vīri no Efraima dēlu galvenajiem izgāja tiem pretī, kas atgriezās no kara,- šie vīri bija: Azarja, Johanana dēls, Berehja, Mešillemota dēls, Jehizkija, Šaluma dēls, un Amasa, Hadlaja dēls, -

un tiem sacīja: "Nevediet šurp tos gūstekņus: ar to jūs tikai uzkrautu mums pārkāpumu pret To Kungu. Ar tādu rīcību jūs mūsu grēkiem un pārkāpumiem pievienosit vēl tikai jaunus, jo mūsu pārkāpumi jau tā ir lieli Tā Kunga priekšā, un Viņa dusmu karstums ir pār Israēlu!"

Tad apbruņotie vīri pameta gūstekņus un arī laupījumu šo virsnieku un visas sapulces priekšā.

Un vārdos nosauktie vīri cēlās, ņēma gūstekņus un apģērba no laupījuma visus kailos viņu vidū; un viņi tos ar drēbēm apģērba, ar kurpēm apāva, viņi deva tiem ēst un dzert un tos svaidīja ar eļļu, un cēla uz ēzeļiem visus, kas bija noguruši, un pavadīja tos līdz Jērikai, šai palmu pilsētai, tuvu klāt pie viņu brāļiem, un atgriezās atpakaļ Samarijā.

Tanī laikā ķēniņš Ahass sūtīja sūtņus pie Asīrijas ķēniņa pēc palīdzības,

jo edomieši atkal nāca un uzbruka Jūdam un aizveda gūstekņus.

Arī filistieši iebruka ielejas pilsētās un Jūdam piederošā Negebā un ieņēma Bet-Šemešu un Ajalonu, un Gederotu un Šoho ar tās mazajām pilsētām, un Timnu ar tās mazajām pilsētām un Gimzu ar tās mazajām pilsētām; un tur viņi apmetās uz dzīvi.

Jo Tas Kungs pazemoja Jūdu Ahasa, Jūdas ķēniņa, dēļ, tāpēc ka viņš bija bezdievīgi dzīvojis Jūdā un smagi noziedzies pret To Kungu.

Tad pret viņu cēlās Tilgat-Pilmesers, Asīrijas ķēniņš, un tas viņu nomāca un nepalīdzēja viņam.

Kaut gan Ahass ņēma no Tā Kunga nama un ķēniņa pils, un no lielkungiem un deva Asīrijas ķēniņam, bet tas viņam neko nelīdzēja.

Un pat tanī laikā, kad viņš bija stipri spaidīts, viņš, ķēniņš Ahass, vēl vairāk noziedzās pret To Kungu,

jo viņš upurēja kaujamos upurus Damaskas dieviem, kuri bija viņu sakāvuši, un sacīja: "Tāpēc ka Aramas ķēniņu dievi ir viņiem palīdzējuši, es gribu tiem nest kaujamos upurus, lai tie sniegtu palīdzību arī man." Bet tie kļuva viņam par krišanu un visam Israēlam.

Un Ahass savāca kopā Dieva nama svētos traukus, sasita tos un izkausēja no tiem zeltu. Viņš aizslēdza Tā Kunga nama durvis un uzcēla pats sev altārus uz katra stūra Jeruzālemē.

Un viņš ierīkoja arī ikvienā Jūdas pilsētā augstieņu svētnīcas, lai varētu nest kvēpināmos upurus svešiem dieviem, tā izaicinādams Tā Kunga, savu tēvu Dieva, dusmas.

Un, kas vēl par viņu ir stāstāms un viņa ceļi, kā pirmie, tā pēdējie, redzi, tie ir ierakstīti Jūdas un Israēla ķēniņu grāmatā.

Kad Ahass gūlās pie saviem tēviem, tad viņu apglabāja šinī pilsētā Jeruzālemē, tomēr viņu nenonesa Israēla ķēniņu kapos. Un viņa dēls Hiskija kļuva ķēniņš viņa vietā.

“Katrs lai dod tā, kā iesaka sirds, nevis ar sarūgtinājumu vai piespiedu kārtā: priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs spēj jums dot pārpilnībā visādu žēlastību, lai jums visa būtu diezgan vienmēr un visur un jūs būtu pārplūstoši dedzībā uz katru labu darbu.” / II Kor 9:7-8/

Ar savu ziedošanu mēs paklausām Dieva aicinājumam un paveram durvis sev un citiem uz

dzīvām un tuvām attiecībām ar Dievu.

Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes

evaņģēliski luteriskā draudze

Ģertrūdes iela 8, Rīga, LV-1010
tālr. nr.: 22002211
e-pasts: kanceleja@gertrude.lv

Reliģiskās organizācijas
reģ. Nr.: 90000293463

Bankas rekvizīti:
AS Swedbank,
LV40HABA0551005116532

© 2020 Gertrude.lv. All Rights Reserved.