Psalmi /68:1-6/
Jaunā Derība /Jņ. 16:5-17:5/
Vecā Derība /1.Samuēla 17:38-18:30/
PSALMI
/68:1-6/
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma. Psalms.
2 Dievs ceļas, Viņa ienaidnieki tiek izklīdināti, Viņa nīdēji un nicinātāji bēg no Viņa vaiga.
3 Kā izklīst dūmi, tā Tu viņus izklīdini, un, kā ugunī izkūst vasks, tā bezdievji ies bojā Dieva priekšā.
4 Bet taisnie priecājas, viņi līksmojas Dieva priekšā un gavilē priekā.
5 Dziediet Dievam, muzicējiet Viņa Vārdam, sataisiet ceļu Viņam, kas pa tuksnešiem brauc,- Kungs ir Viņa vārds. Priecājieties Dieva žēlastībā un gavilējiet Viņa priekšā!
6 Bāriņu tēvs un atraitņu aizstāvis ir Dievs Savā svētajā mājoklī.
JAUNĀ DERĪBA
/Jņ. 16:5-33/
5 Bet tagad Es aizeimu pie Tā, kas Mani sūtījis, un neviens jūsu starpā Man nejautā: kurp Tu ej?
6 Bet, klausoties Manos vārdos, jūsu sirds ir pilna skumju.
7 Tomēr Es jums saku patiesību: tas jums par labu, ka Es aizeimu. Jo, ja Es neaizietu, Aizstāvis nenāktu pie jums. Bet aizgājis Es to sūtīšu pie jums.
8 Un Viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu.
9 Grēku - jo tie netic Man.
10 Taisnību - jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit.
11 Tiesu - jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.
12 Vēl daudz kas Man jums sakāms, bet jūs to tagad vēl nespējat nest.
13 Bet, kad nāks Viņš, Patiesības Gars, Tas jūs vadīs visā patiesībā; jo Viņš nerunās no Sevis paša, bet runās to, ko dzirdēs, un darīs jums zināmas nākamās lietas.
14 Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.
15 Viss, kas Tēvam pieder, pieder Man; tāpēc Es jums sacīju, ka Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.
16 Vēl mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani atkal redzēsit."
17 Tad daži no Viņa mācekļiem runāja savā starpā: "Ko Viņš grib teikt ar šiem vārdiem: mazu brīdi, un jūs Manis vairs neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit, un: Es aizeju pie Tēva?"
18 Tie sacīja: "Ko Viņš ar to grib teikt: mazu brīdi? - Mēs nesaprotam, ko Viņš runā!"
19 Jēzus noprata, ka tie gribēja Viņam jautāt, un sacīja viņiem: "Vai par to jūs spriežat savā starpā, ka Es sacīju: mazu brīdi, un jūs Manis neredzēsit, un atkal mazu brīdi, un jūs Mani redzēsit?
20 Patiesi, patiesi Es jums saku: jūs raudāsit un sērosit, bet pasaule priecāsies; jūs skumsit, bet jūsu skumjas tiks vērstas priekā.
21 Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē.
22 Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.
23 Tanī dienā jūs Mani vairs nejautāsit. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā.
24 Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs.
25 To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu.
26 Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums.
27 Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva.
28 Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva."
29 Mācekļi Viņam saka: "Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā.
30 Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis."
31 Jēzus tiem atbildēja: "Tagad jūs ticat?
32 Redziet, nāk stunda un ir jau klāt, kad jūs izklīdīsit katrs savā vietā un Mani atstāsit vienu. Bet Es neesmu viens, jo Tēvs ir pie Manis.
33 To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!"
/Jņ. 17:1-5/
1 Tā Jēzus runāja un, Savas acis uz debesīm pacēlis, sacīja: "Tēvs, Mana stunda ir nākusi: apskaidro Savu Dēlu, lai Dēls apskaidro Tevi.
2 Itin kā Tu Viņam esi devis varu pār visu miesu, lai Viņš visiem, ko Tu Viņam esi devis, dotu mūžīgo dzīvību.
3 Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso Dievu, un to, ko Tu esi sūtījis, Jēzu Kristu.
4 Es Tevi esmu paaugstinājis virs zemes, pabeigdams to darbu, ko darīt Tu Man esi uzdevis.
5 Un tagad apskaidro Tu Mani, Tēvs, ar to skaidrību, kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.
VECĀ DERĪBA
/1Sam. 17:38-58/
38 Un Sauls pats uzvilka Dāvidam savas karavīra drēbes, lika vara bruņucepuri viņam galvā un aplika tam krūšu bruņas.
39 Un Dāvids apjoza Saula zobenu virs sava tērpa un mēģināja staigāt, jo viņš nebija tam radinājies. Tomēr Dāvids sacīja Saulam: "Tā es nevaru iet, jo es neesmu tā radis." Un Dāvids atkal novilka visu no sevis nost.
40 Tad viņš ņēma rokā savu kūju, izmeklēja sev no upes piecus gludus oļus un ielika tos savā gana tarbā, kura viņam bija arī priekš lingu akmeņiem, bet viņa linga bija tam rokā. Un tā tas devās pretī filistietim.
41 Un filistietis nāca kā pastaigādamies arvien tuvāk Dāvidam, bet viņa vairoga nesējs gāja viņam pa priekšu.
42 Kad filistietis pacēla savas acis, tad tas ieraudzīja Dāvidu, un viņš to nonievāja, jo tas bija vēl jauns zēns iesārtiem vaigiem un patīkamu izskatu.
43 Un filistietis teica Dāvidam: "Vai es esmu suns, ka tu nāc pie manis ar koku?" Un filistietis nolādēja Dāvidu sava dieva vārdā.
44 Tad filistietis uzsauca Dāvidam: "Nāc tik šurp pie manis, es tavu miesu došu debesu putniem un lauku zvēriem!"
45 Bet Dāvids sacīja filistietim: "Tu nāc pie manis ar zobenu un šķēpu, un kaujas vāli, bet es eju tev pretī Tā Kunga Cebaota Vārdā, kas ir Israēla karapulku Dievs, kuru tu esi izaicinājis.
46 Šodien Tas Kungs tevi nodos manā rokā, un es tevi nositīšu, un tavu galvu es tev nocirtīšu, un tavu līķi līdz ar filistiešu karapulku līķiem vēl šodien es nodošu putniem zem debess un zvēriem virs zemes, lai visa pasaule zina, ka Israēlam ir Dievs!
47 Un lai atzīst visa šī kara saime, ka Tas Kungs neizglābj nedz ar zobenu, nedz ar šķēpu, jo karš pieder Tam Kungam, un Viņš jūs nodod mūsu rokā!"
48 Kad filistietis cēlās un tuvojās Dāvidam, lai ar to satiktos, tad Dāvids pasteidzās un izskrēja laukā no karapulku rindām filistietim pretī.
49 Un Dāvids iebāza roku tarbā un izņēma no tās akmeni, un viņš to laida ar lingu, un tas ķēra filistieti pašā pierē, tā ka akmens iesitās viņa pierē, un tas nokrita uz muti pie zemes.
50 Tā Dāvids ar lingu un akmeni pārspēja filistieti, viņš uzvarēja filistieti un nogāza to, bet zobena nebija Dāvidam rokā.
51 Tad Dāvids pieskrēja pie filistieša, satvēra viņa zobenu, izvilka to no maksts un nogalināja viņu ar to, nocirzdams viņam galvu. Kad nu filistieši redzēja, ka viņu stiprais cīkstonis bija kritis, tad tie metās bēgt.
52 Tad cēlās un gavilēja Israēla un Jūdas vīri, un, kliegdami kara saucienus, viņi vajāja filistiešus līdz ielejai un līdz pat Ekronas pievārtei; bet nokautie filistieši, kuri bija cīņā krituši, noklāja ceļu no Šaaraimas līdz Gātai un Ekronai.
53 Un, kad Israēla bērni griezās atpakaļ no dedzīgās filistiešu vajāšanas, tad tie devās izlaupīt viņu nometni.
54 Bet Dāvids ņēma filistieša galvu un nesa to uz Jeruzālemi, bet tā apbruņojumu viņš noglabāja savā teltī.
55 Kad Sauls redzēja Dāvidu, ka tas izgāja pretī filistietim, tad viņš jautāja Abneram, sava karaspēka virspavēlniekam: "Kā dēls ir šis zēns, Abner?" Tad Abners viņam atbildēja: "Tik tiešām, ka tava dvēsele ir dzīva, ak, ķēniņ, to es nezinu!"
56 Tad ķēniņš Sauls sacīja: "Pajautā, kā dēls ir šis zēns!"
57 Kad Dāvids griezās atpakaļ no uzvaras pār filistieti, tad Abners viņu ņēma un noveda Saula priekšā, bet filistieša galva bija viņa rokā.
58 Tad Sauls viņam jautāja: "Kā dēls tu esi, jaunekli?" Un Dāvids atbildēja: "Tava kalpa, bētlemieša Isaja, dēls."
/1Sam. 18:1-30/
1 Un, kad viņš bija beidzis runāt ar Saulu, tad Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi un tie viens otru iemīlēja; un Jonatānam viņš bija tikpat kā viņa paša dzīvība.
2 Un Sauls tanī pašā dienā ņēma Dāvidu pie sevis un neļāva tam atgriezties viņa tēva namā.
3 Un Jonatāns noslēdza ar Dāvidu derību, tādēļ ka tie viens otru mīlēja kā savu paša sirdi.
4 Un Jonatāns noņēma savu apmetni, kas viņam bija, un viņš to deva Dāvidam, kā arī savas bruņas, savu zobenu, savu loku un savu jostu.
5 Un Dāvids gāja visur, kur vien Sauls viņu sūtīja. Viņš arī visu sapratīgi izpildīja, un Sauls viņu iecēla par virsnieku karavīriem. Viņš jo labi patika visai tautai un tāpat arī Saula galma ļaudīm.
6 Tad nu, Saulam un karaspēkam atgriežoties un arī Dāvidam mājup ejot no filistiešu sakāves, notika, ka sievas bija iznākušas no visām Israēla pilsētām dziedādamas un dejodamas, lai sagaidītu ķēniņu Saulu ar bungām, prieka saucieniem un dejas solī.
7 Un šīs sievas, dejas solī iedamas, dziedāja: "Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu."
8 Tad Sauls ļoti sadusmojās, jo viņam šis teiciens nepatika, un viņš sacīja: "Viņi Dāvidam piedēvējuši desmitiem tūkstošu, bet man tie devuši tikai tūkstošus; nu vēl tikai tam trūkst ķēniņa varas!"
9 Un, sākot ar šo dienu, Sauls apskauda Dāvidu - un tā arī joprojām.
10 Un notika, ka nākamajā dienā Saulu pārņēma ļauns gars no Dieva un viņš nonāca savā namā neprāta stāvoklī; bet Dāvids ar savu roku spēlēja cītaru kā ik dienas, un Saulam bija rokā šķēps.
11 Un Sauls meta šķēpu un domāja: es pieduršu Dāvidu pie sienas. Bet Dāvids izlocījās no viņa divas reizes.
12 Tad Sauls baidījās Dāvida, tādēļ ka Tas Kungs bija ar viņu, bet Saulu Viņš bija atstājis.
13 Tādēļ Sauls viņu atbrīvoja no kalpošanas sev, attālināja viņu no sevis un iecēla par virsnieku pār tūkstoš vīriem. Viņš izgāja kara gājienos un atgriezās no tiem sava karapulka priekšgalā.
14 Un Dāvids bija gudrs visos savos ceļos, un Tas Kungs bija ar viņu.
15 Kad Sauls redzēja, ka viņš bija ļoti sapratīgs, tad tas no viņa bijās.
16 Bet viss Israēls un Jūda mīlēja Dāvidu, jo tas izgāja un atgriezās viņu karapulka priekšgalā.
17 Un Sauls sacīja Dāvidam: "Redzi, es tev došu savu vecāko meitu Merabu par sievu, bet esi tikai man allaž varonīgs karotājs un izcīni tu manā labā Tā Kunga karus." Pie tam Sauls domāja: mana roka nebūs tieši pret viņu, bet lai filistieši ceļ savu roku pret viņu.
18 Bet Dāvids atbildēja Saulam: "Kas es esmu, un kas ir mana ģimene, mana tēva dzimta Israēlā, lai es kļūtu ķēniņa znots?"
19 Bet, kad pienāca laiks, kad Saula meitu Merabu vajadzēja izprecināt Dāvidam, tad tā tika dota par sievu Adriēlam no Meholas.
20 Bet Saula meita Mihala iemīlēja Dāvidu, un, kad tas tika pateikts Saulam, tad tas viņam patika.
21 Un Sauls nodomāja: to es viņam došu par sievu, lai tā kļūst viņam par slazda valgu un lai viņš krīt filistiešu rokā. Tāpēc Sauls sacīja Dāvidam: "Ar šo otru tu man šodien kļūsi par znotu."
22 Un Sauls pavēlēja saviem kalpiem: "Runājiet slepeni ar Dāvidu, sacīdami: redzi, tu patīc ķēniņam, un visi viņa kalpotāji tevi mīl; tad nu kļūsti tagad ķēniņam par znotu!"
23 Saula kalpi tad arī atkārtoja šos vārdus, Dāvidam pašam tos dzirdot, bet Dāvids sacīja: "Vai tā ir maza lieta jūsu acīs - kļūt par ķēniņa znotu? Un es taču esmu nabags un maznozīmīgs vīrs."
24 Kad Saula kalpi viņam paziņoja šos vārdus, sacīdami: "Šādus vārdus Dāvids ir runājis," -
25 tad Sauls sacīja: "Sakiet Dāvidam tā: ķēniņš neprasa nekādas līgavas izpirkšanas maksas kā tikai vienu simtu filistiešu priekšādu, lai tā būtu atriebība ķēniņa ienaidniekiem." Jo Saula nodoms bija likt Dāvidam krist cīņā ar filistiešiem.
26 Kad šos viņa vārdus paziņoja Dāvidam, tad Dāvids bija ar mieru kļūt par ķēniņa znotu. Un, iekāms laiks bija piepildījies,
27 Dāvids jau cēlās, un viņa karavīri līdz ar viņu, devās ceļā un nokāva no filistiešiem divi simti vīru. Un Dāvids atnesa viņu priekšādas, un tās pilnā skaitā tika nodotas ķēniņam, lai viņš kļūtu par ķēniņa znotu. Tad Sauls viņam deva savu meitu Mihalu par sievu.
28 Un Sauls redzēja un atzina, ka Tas Kungs bija ar Dāvidu un ka Mihala, Saula meita, viņu mīlēja.
29 Tad Sauls vēl daudz vairāk bijās Dāvida, un Sauls bija Dāvidam ienaidnieks visu laiku, kamēr viņš dzīvoja.
30 Un, kad filistiešu lielkungi izgāja karot, tad, lai arī cik reizes tie būtu devušies uzbrukumā, Dāvids aizvien bija gudrāks nekā visi citi Saula vadoņi; un tā viņa vārds kļuva augsti cienīts.
コメント