Psalmi /103:13-22/
Vēstules /2. Kor. 1:12-22/
Vecā Derība /2.Lku. 29:1-31:1/
PSALMI
/103:13-22/
kā tēvs apžēlojas par bērniem, tā Tas Kungs apžēlojas par tiem, kas Viņu bīstas.
Jo Viņš zina, kādi radījumi mēs esam, Viņš piemin to, ka mēs esam pīšļi.
Cilvēks savā dzīvē ir kā zāle, viņš zied kā puķe laukā,
kad vējš to skar, tad tās vairs nav, un neatrod vairs pat tās vietu.
Bet Tā Kunga žēlastība paliek mūžīgi mūžam dzīva tajos, kas Viņu bīstas, un Viņa taisnība uz bērnu bērniem
tajos, kas Viņa derību sargā, neaizmirst Viņa baušļus un cenšas tos pildīt.
Tas Kungs ir debesīs uzcēlis Savu troni, un Viņa ķēniņa valstība valda pār visu.
Teiciet To Kungu, Viņa eņģeļi, jūs, Viņa stiprie sargi, kas Viņa pavēles pilda, klausīdami Viņa vārda balsi!
Teiciet To Kungu, visi Viņa karapulki, jūs, Viņa kalpi, kas pildāt Viņa prātu!
Teiciet To Kungu, visi Viņa darbi visās Viņa valstības malās! Teici To Kungu, mana dvēsele!
VĒSTULES
/2. Kor. 1:12-22/
Tas, ar ko mēs lepojamies, ir mūsu sirdsapziņas liecība, ka mēs esam turējušies dievišķā šķīstībā un skaidrībā, ne miesas gudrībā, bet Dieva žēlastībā kā pasaulē, tā sevišķi jūsu vidū.
Jo mēs jums cita nekā nerakstām kā vien, ko jūs lasāt un arī saprotat; un es ceru, ka jūs to pilnīgi sapratīsit,
tā kā jūs jau pa daļai mūs esat sapratuši, ka mēs esam jūsu gods, tāpat kā arī jūs esat mūsu gods mūsu Kunga Jēzus dienā.
Tādā pārliecībā es jau agrāk gribēju pie jums noiet, lai jūs atkal dabūtu žēlastību.
No jums es gribēju iet tālāk uz Maķedoniju un no Maķedonijas atkal atgriezties pie jums, un lai jūs mani izvadītu uz Jūdeju.
Vai tad, to nolemdams, es esmu vieglprātīgi rīkojies? Jeb vai mani lēmumi ir tik miesīgi, ka mans jā, jā varētu būt arī nē, nē?
Dievs mans liecinieks: mūsu jums dotais vārds nav bijis reizē jā un nē.
Jo Dieva Dēls Kristus Jēzus, ko es un Silvāns un Timotejs esam jūsu vidū sludinājuši, nav bijis jā un nē, bet Viņā ir bijis jā.
Jo, cik ir Dieva apsolīšanu, tās ir Viņā jā, tāpēc caur Viņu mūsu āmen Dievam par godu.
Bet tas, kas stiprina mūs un jūs Kristū un kas mūs ir svaidījis, ir Dievs;
Viņš mūs ir arī apzīmogojis un devis Gara ķīlu mūsu sirdīs.
VECĀ DERĪBA
/2.Lku. 29:1-36/
Hiskija kļuva ķēniņš divdesmit piecu gadu vecumā, un viņš valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus. Un viņa mātes vārds bija Abija, un viņa bija Zaharjas meita.
Un viņš darīja to, kas bija taisns Tā Kunga acīs, gluži tāpat kā to visu bija darījis viņa ciltstēvs Dāvids.
Savas valdīšanas pirmā gada pirmajā mēnesī viņš atkal atvēra Tā Kunga nama durvis un saveda tās kārtībā.
Un viņš lika nākt priesteriem un levītiem, un viņš viņus sapulcināja brīvajā laukumā, kas bija pret austrumiem,
un viņš tiem sacīja: "Uzklausiet mani, jūs, levīti! Tagad nu svētījieties paši un svētījiet Tā Kunga, jūsu tēvu Dieva, namu un izmetiet ārā nešķīstību no šīs svētās mjvietas!
Tiešām, mūsu tēvi ir sacēlušies un darījuši ļaunu Tā Kunga, mūsu Dieva, acīs, tie Viņu ir atmetuši un savu vaigu novērsuši no Tā Kunga mājokļa un tam pagriezuši muguru.
Viņi pat bija noslēguši priekštelpas durvis un izdzēsuši gaismu; viņi nebija upurējuši kvēpināmos upurus, nedz arī nesuši dedzināmos upurus svētnīcā Israēla Dievam.
Tādēļ Tā Kunga bargās dusmas nāca pār Jūdu un Jeruzālemi, un Viņš tos ir padarījis par baiļu rēgu, par biedēkli un par izsmieklu, kā jūs paši savām acīm redzat.
Jūs jau zināt - tādēļ mūsu tēvi ir krituši no zobena, bet mūsu dēli, mūsu meitas un mūsu sievas ir aizvestas gūstā.
Bet tagad - tas ir manas sirds nodoms - mums jānoslēdz derība ar To Kungu, Israēla Dievu, lai Viņa bargās dusmas novēršas no mums.
Tad nu, mani dēli, neesiet kūtri! Tas Kungs pats jūs ir izredzējis, ka jūs stāvētu Viņa priekšā un Viņam kalpotu un ka jūs būtu Viņa kalpi un nestu kvēpināmos upurus."
Tad cēlās levīti: Mahats, Amasaja dēls, un Joēls, Azarjas dēls, no Kehata dēliem; no Merārija dēliem: Kīšs, Abdija dēls, un Azarja, Jehallelēla dēls; no Geršona dēliem: Joahs, Zimmas dēls, un Ēdens, Joaha dēls;
no Ēlicafana dēliem: Šimrijs un Jehiēls; no Asafa dēliem: Zaharja un Matanja;
no Heimana dēliem: Jehiēls un Šimejs; un no Jedutuna dēliem: Šemaja un Usiēls.
Viņi sapulcināja savus brāļus un svētījās, un atnāca, paklausīdami ķēniņa pavēlei, lai pēc Tā Kunga norādījumiem šķīstītu Tā Kunga namu.
Tad priesteri iegāja Tā Kunga namā, lai to šķīstītu, un viņi izmeta ārā visu, kas bija nešķīsts, Tā Kunga nama pagalmā, ko vien tie nešķīstu atrada Tā Kunga namā; tur levīti visu to saņēma, lai aiznestu projām Kidronas ielejā.
Un viņi iesāka tīrīšanu pirmā mēneša pirmajā dienā un nonāca līdz Tā Kunga nama priekštelpai pirmā mēneša astotajā dienā; viņi svētīja Tā Kunga namu nākamajās astoņās dienās un pabeidza pirmā mēneša sešpadsmitajā dienā.
Pēc tam viņi devās pie ķēniņa Hiskijas viņa pils iekštelpās un sacīja: "Mēs esam šķīstījuši visu Tā Kunga namu, arī dedzināmo upuru altāri un visus tā priekšmetus, arī skatāmo maižu galdu ar visiem tā rīkiem,
tāpat arī visus tos priekšmetus, ko vien ķēniņš Ahass savā valdīšanas laikā bija padarījis nešķīstus ar savu atkrišanu, mēs tos esam atkal saveduši kārtībā un esam iesvētījuši, un redzi, tie atrodas Tā Kunga altāra priekšā!"
Tad ķēniņš Hiskija cēlās agri no rīta un sapulcināja pilsētas vecākos, un devās augšup Tā Kunga namā.
Un viņi atveda septiņus vēršus, septiņus aunus, septiņas avis un septiņus āžus par grēku izpirkšanas upuri gan ķēniņa valsts varai, gan svētnīcai un visai Jūdas zemei, un ķēniņš pavēlēja Ārona pēcnācējiem priesteriem upurēt tos kā dedzināmo upuri uz Tā Kunga altāra.
Un viņi nokāva vēršus, un priesteri saņēma to asinis un apslacīja altāri; tad viņi nokāva aunus un slacīja asinis uz altāra; pēc tam viņi nokāva avis un slacīja asinis uz altāra.
Pēc tam viņi atveda grēka izpirkšanas upura āžus ķēniņa un visas sapulces priekšā, un viņi uzlika savas rokas uz tiem.
Tad priesteri tos nokāva, un, grēka izpirkšanas upuri nesdami, viņi ar to asinīm apslacīja altāri, lai visu Israēlu salīdzinātu, jo ķēniņš bija noteicis nest dedzināmo un grēku salīdzināšanas upuri visa Israēla labā.
Un viņš novietoja levītus Tā Kunga namā ar cimbālēm, arfām un cītarām pēc Dāvida un Gada, ķēniņa redzētāja, un pravieša Nātāna pavēles, jo tāda bija Tā Kunga pavēle, izteikta caur Viņa praviešiem.
Un tā nu levīti nostājās ar Dāvida mūzikas instrumentiem un priesteri ar taurēm.
Un Hiskija pavēlēja nest dedzināmo upuri uz altāra; un, līdzko iesākās dedzināmais upuris, tanī pašā brīdī atskanēja dziesmas Tam Kungam un taures Israēla ķēniņa Dāvida mūzikas instrumentu pavadībā.
Un visa sapulce pielūdza, un dziedātāji dziedāja, un tauru pūtēji pūta; tas viss norisinājās, līdz kamēr dedzināmais upuris bija pabeigts.
Kad dedzināmais upuris bija pabeigts, tad ķēniņš un visi, kas atradās ar viņu, nometās ceļos un pielūdza.
Un ķēniņš Hiskija un vadoņi uzaicināja levītus izteikt Tam Kungam slavu ar Dāvida un redzētāja Asafa vārdiem, un viņi ar prieku dziedāja slavas dziesmas un metās ceļos un pielūdza.
Tad runāja Hiskija un sacīja: "Tagad jūs esat sevi veltījuši Tam Kungam; nāciet šurp un nesiet kaujamos un pateicības upurus Tā Kunga namā!" Un sapulcētie nesa kaujamos upurus un pateicības upurus, un ikviens, kas jutās uz to pamudināts, arī dedzināmos upurus.
Un dedzināmo upuru skaits, ko sapulcētie ziedoja, bija septiņdesmit vērši, simts auni, divi simti avju: tie visi bija Tam Kungam dedzināmais upuris.
Un glābšanas upurim tika veltīti seši simti vēršu un trīs tūkstoši sīklopu.
Bet priesteru bija maz, un viņi nespēja visus dedzināmos upurus nodīrāt; tāpēc viņiem palīdzēja levīti, viņu brāļi, tiekāms darbs tika pabeigts un priesteri bija paspējuši atkal sevi svētīt, - levīti bija bijuši dedzīgāki savā sirdī un čaklāki svētīties nekā priesteri.
Arī dedzināmo upuru tur bija liels skaits līdz ar brīvprātīgo pateicības upuru taukiem un līdz ar slakāmiem upuriem klāt pie dedzināmiem upuriem. Tā viņi pabeidza savu darbu, un līdz ar to bija atjaunota kalpošana Tā Kunga namā.
Bet Hiskija un visa tauta priecājās par to, ko Dievs bija tautas labā darījis, jo šī lieta bija notikusi ātri.
/2.Lku. 30:1-27/
Un Hiskija sūtīja sūtņus pie visa Israēla un Jūdas un rakstīja arī vēstules Efraimam un Manasem, lai nāk Tā Kunga namā uz Jeruzālemi sarīkot Pashā svētkus Tam Kungam, Israēla Dievam,
jo ķēniņš ar saviem vadoņiem un ar visu sapulci Jeruzālemē bija nolēmuši svētīt Pashā svētkus otrajā mēnesī.
Proti, tie nebija paspējuši svētīt Pashā svētkus īstajā laikā, tāpēc ka priesteri vēl nebija svētījušies pietiekamā skaitā, un arī tauta nebija Jeruzālemē sapulcējusies.
Un šī doma likās esam pareiza ķēniņa un visas sapulces acīs.
Un viņi nosprieda likt ziņai izplatīties pa visu Israēlu no Bēršebas līdz Danam, lai sanāk un svētī Tam Kungam, Israēla Dievam, Pashā svētkus Jeruzālemē, jo ilgu laiku tie nebija lielā pulkā svētīti, kā tas bija rakstīts.
Tā nu skrējēji ar vēstulēm no ķēniņa un viņa vadoņu rokas devās pa visu Israēlu un Jūdu visapkārt, aicinādami pēc ķēniņa pavēles: "Ak, Israēla tauta! Atgriezies pie Tā Kunga, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dieva, tad arī Viņš atgriezīsies pie jums, kas vēl pāri palikuši un izglābušies no Asīrijas ķēniņa rokas.
Un lai ar jums vairs nenotiek tā, kā notika ar jūsu tēviem un jūsu brāļiem, kas stūrgalvīgi sacēlās pret To Kungu, savu tēvu Dievu, kādēļ Viņš tos nodeva postam, kā jūs paši to redzat.
Nu tad neesiet tagad stūrgalvīgi kā jūsu tēvi, bet sniedziet Tam Kungam savu roku un nāciet Viņa svētā vietā, ko Viņš ir licis svētīt mūžīgi, un kalpojiet Tam Kungam, savam Dievam, lai Viņa bargo dusmu kvēle no jums novērstos!
Un, kad jūs atgriezīsities atpakaļ pie Tā Kunga, tad jūsu brāļi un jūsu dēli atradīs žēlsirdību tajos, kas tos aizveduši gūstā, un viņi atkal varēs atgriezties šinī zemē, jo Tas Kungs, jūsu Dievs, ir pilns žēlastības un žēlsirdīgs, un Viņš Savu vaigu nenovērsīs no jums, ja tikai jūs atgriezīsities pie Viņa!"
Tā šie skrējēji devās no pilsētas uz pilsētu Efraima un Manases zemē līdz Zebulonam, bet viņi tika izsmieti un izzoboti.
Tikai daži vīri no Ašera un no Manases, un no Zebulona paklausīja un nāca uz Jeruzālemi.
Arī pār Jūdu bija Dieva roka, kas lika viņiem vienprātīgi izpildīt ķēniņa un viņa vadoņu pavēli, kā Tas Kungs pats to bija norādījis.
Un daudz ļaužu sapulcējās Jeruzālemē, lai otrajā mēnesī svētītu Neraudzētās maizes svētkus, varen liels ļaužu pulks.
Un viņi cēlās un noārdīja altārus, kas atradās Jeruzālemē; tāpat arī viņi iznīcināja visas kvēpināmās vietas un iemeta tās Kidronas ielejā.
Un tad viņi nokāva Pashā jēru otrā mēneša četrpadsmitajā dienā, un priesteri un levīti jutās apkaunoti, un viņi šķīstījās un nesa dedzināmos upurus Tā Kunga namā.
Un viņi ieņēma savas vietas pēc noteiktas kārtības, pēc Dieva vīra Mozus bauslības, un priesteri slacīja asinis, tās ņemdami no levītu rokas.
Jo sapulcē bija daudzi, kuri nebija svētījušies; tādēļ levīti nokāva daudz Pashā jēru visu to labā, kas nebija šķīsti, lai tos svētītu Tam Kungam,
jo liels ļaužu pulks, liela daļa no Efraima un Manases, Isašara un Zebulona nebija šķīstījušies, un tomēr viņi baudīja Pashā mielastu, kaut arī ne tā, kā ir rakstīts. Bet Hiskija aizlūdza par viņiem, sacīdams: "Tas Kungs, kas ir labs, lai katram to piedod, it īpaši
visiem tiem, kas savā sirdsprātā stipri ir apņēmušies meklēt Dievu To Kungu, savu tēvu Dievu, kaut arī ne pēc svētā šķīstīšanās nolikuma!"
Un Tas Kungs paklausīja Hiskiju, Viņš dziedināja tautu.
Tā Israēla bērni, kas bija ieradušies Jeruzālemē, noturēja Neraudzētās maizes svētkus septiņas dienas lielā priekā, un levīti un priesteri pauda Tā Kunga slavu dienu no dienas ar spēku mūzikas instrumentu pavadībā.
Un Hiskija uzrunāja ar laipniem vārdiem visus tos levītus, kas parādīja labu izpratni kalpošanā Tam Kungam; un viņi baudīja svētku mielastu septiņas dienas, arvien nesa pateicības kaujamos upurus un allaž pateicās Tam Kungam, savam tēvu Dievam.
Un visa sapulce nosprieda svētīt vēl otras septiņas dienas, un viņi ar prieku svētīja svētkus vēl septiņas dienas,
jo Jūdas ķēniņš Hiskija ziedoja sapulcētajiem tūkstoš vēršu un desmit tūkstošus sīklopu, un priesteri svētījās lielā skaitā.
Un visi sapulcētie no Jūdas priecājās līdz ar priesteriem un levītiem un arī visi sapulcētie, kas bija nākuši šurp no Israēla, kā arī svešinieki, kas bija nākuši no Israēla zemes, un tie, kas bija apmetušies Jūdā.
Un tā Jeruzālemē valdīja liels prieks, jo no Israēla ķēniņa Salamana, Dāvida dēla, laikiem, tāda nebija bijis Jeruzālemē.
Un priesteri un levīti cēlās un svētīja tautu, un Viņš paklausīja viņu balsis, un viņu lūgšana nonāca Viņa svētajā mājoklī - Debesīs.
/2.Lku. 31:1/
Kad tas viss bija pabeigts, tad viss Israēls, kas bija ieradies, devās Jūdas pilsētās un nolauza elku stabus, un nocirta elku kokus, un izpostīja augstieņu svētnīcas un altārus pa visu Jūdu un Benjamīnu, kā arī Efraimu un Manasi, kamēr tādu vairs nebija. Un tad visi Israēla bērni atgriezās atpakaļ, ikviens savā īpašumā, savās pilsētās.
Comentarios