• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 27.jūnijs

Psalmi /78:17-31/

Jaunā Derība /Apustuļu darbi 17:22-18:8/

Vecā Derība /1. Ķēniņu 18:16-19:21/


PSALMI

/78:17-31/

17 Bet tie joprojām grēkoja pret Viņu un sacēlās pret Visuaugstāko tuksnesī.

18 Viņi kārdināja Dievu savās sirdīs, prasīdami barību pēc savas iekāres.

19 Un viņi runāja pretī Dievam, sacīdami: "Vai Dievs var klāt galdu tuksnesī?

20 Redzi, Viņš gan ir sitis klinti, ka iztecēja ūdens un plūda strauti, bet vai Viņš var Savai tautai dot arī maizi un gaļu?"

21 Tāpēc, kad Tas Kungs to dzirdēja, Viņš apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un dusmas pacēlās pret Israēlu,

22 jo tie neuzticējās Dievam un nepaļāvās uz Viņa palīdzību.

23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšā un atvēra debesu durvis,

24 lika mannai līt uz viņiem, ko ēst, un deva viņiem debesu labību.

25 Eņģeļu maizi ēda cilvēks, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.

26 Viņš lika austriņam celties debesu ārēs un atveda ar Savu spēku dienvidu vēju,

27 un birdināja uz viņiem gaļu kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis.

28 Viņš lika tiem krist viņu nometnes vidū, visapkārt viņu mājokļiem.

29 Viņi ēda un pieēdās, Viņš deva tiem to, ko viņi kāroja,

30 bet viņi vēl nebija tikuši no savas kārības vaļā, vēl ēdiens bija viņu mutē,

31 kad Dieva dusmība cēlās pret viņiem, un Viņš nožņaudza spēcīgos vīrus viņu starpā un nonāvēja Israēla jaunekļus.



JAUNĀ DERĪBA

/Apd. 17:22-34/

22 Pāvils, stāvēdams areiopaga vidū, sacīja: "Atēnieši, es redzu, ka jūs visās lietās esat ļoti dievbijīgi.

23 Jo, staigādams un aplūkodams jūsu svētumus, es atradu arī altāri ar uzrakstu: Nepazīstamam Dievam. Ko jūs nepazīdami godājat, to es jums sludinu.

24 Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes Kungs, nemājo rokām celtos tempļos.

25 Un Viņu neapkalpo cilvēku rokas, it kā Viņam kā vajadzētu: Viņš pats dod visiem dzīvību, elpu un visu;

26 Viņš licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot,

27 lai tie meklētu Dievu, vai tie Viņu varētu nojaust un atrast, jebšu Viņš nav tālu nevienam no mums.

28 Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam, kā arī daži jūsu dziesminieki sacījuši: mēs arī esam Viņa cilts.

29 Tāpēc mums, kas esam Dieva cilts, nav jādomā, ka dievība ir līdzīga zeltam, sudrabam vai akmenim, cilvēka mākslas darinājumam vai izdomājumam.

30 Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem.

31 Jo Viņš nolicis dienu, kurā Viņš pasauli taisnīgi tiesās caur kādu Vīru, ko Viņš izredzējis un par ko visiem liecību devis, uzmodinādams To no mirušiem."

32 Par mirušo augšāmcelšanos dzirdēdami, citi zobojās, bet citi sacīja: "Par to mēs tevi vēl kādu citu reizi dzirdēsim."

33 Tā Pāvils aizgāja no viņu vidus.

34 Bet daži viņam piebiedrojās un kļuva ticīgi. Starp tiem bija Dionisijs, areiopaga loceklis, kāda sieva, vārdā Damarida, un vēl citi līdz ar viņiem.


/Apd. 18:1-8/

1 Pēc tam Pāvils, aizgājis no Atēnām, nonāca Korintā.

2 Un viņš sastapa kādu jūdu, vārdā Akvila, kas cēlies no Ponta. Tas nesen ar savu sievu Priskillu bija šeit ieradies no Itālijas, jo Klaudijs bija pavēlējis visiem jūdiem atstāt Romu. Viņš iegāja pie tiem.

3 Un, tā kā viņi nodarbojās ar to pašu amatu, viņš pie tiem palika un strādāja: jo tie pēc amata bija telšu taisītāji.

4 Viņš katru sabatu mācīja sinagogā un centās pārliecināt jūdus un grieķus.

5 Kad Sīla un Timotejs bija atnākuši no Maķedonijas, Pāvils ar visu sirdi sludināja, apliecinādams jūdiem, ka Jēzus ir Kristus.

6 Bet, kad tie pretojās un zaimoja, viņš, drēbes izkratījis, tiem sacīja: "Jūsu asinis lai nāk pār jums, es esmu bez vainas; no šī brīža es iešu pie pagāniem."

7 Un, no turienes aizgājis, viņš nonāca kāda dievbijīga vīra namā, kam vārds bija Titijs Justs; viņa nams atradās līdzās sinagogai.

8 Bet Krisps, sinagogas priekšnieks, ticēja Tam Kungam ar visu savu namu; un daudz korintiešu, viņu dzirdēdami, ticēja un tika kristīti.


VECĀ DERĪBA

/1Ķēn. 18:16-46/

16 Un Obadja aizgāja, lai satiktu Ahabu. Un viņš tam pateica to. Bet Ahabs devās Elijam pretī.

17 Un, kad Ahabs ieraudzīja Eliju, viņš tam sacīja: "Vai tu esi tas, kas Israēlu ieved nelaimē?"

18 Bet tas atbildēja: "Es gan neievedu Israēlu nelaimē, bet tas esi tu pats un tava tēva nams, jo jūs esat atmetuši Tā Kunga baušļus un jūs esat sekojuši baaliem.

19 Bet tagad liec sapulcināt man visu Israēlu Karmela kalnā un tos četri simti piecdesmit Baala priesterus, kas ēd pie Izebeles galda."

20 Un Ahabs deva ziņu visiem Israēla bērniem un sapulcināja arī praviešus Karmela kalnā.

21 Tad Elija pienāca visai tautai klāt un sacīja: "Cik ilgi jūs klibosit uz abām pusēm? Ja Tas Kungs ir Dievs, tad sekojiet Viņam! Bet, ja Baals ir dievs, tad sekojiet tam!" Bet tauta viņam neatbildēja ne vārda.

22 Un Elija sacīja tautai: "Es esmu vienīgais Tā Kunga pravietis atlicies. Bet Baala praviešu ir četri simti piecdesmit vīru.

23 Lai mums tagad nodod divi vēršus. Un viņi lai izvēlas sev vienu vērsi, lai sacērt to gabalos un lai sakārto to uz malkas, bet uguni lai nepieliek. Tad es arī sagatavošu otru vērsi - es to uzlikšu uz malkas, bet uguni es nepielikšu.

24 Pēc tam piesauciet jūs sava dieva vārdu. Un arī es piesaukšu Tā Kunga Vārdu. Un tad lai notiek tā: kura dievs atbildēs ar uguni, tas lai ir Dievs!" Un tauta teica: "Tā ir labi."

25 Tad Elija sacīja Baala priesteriem: "Izraugaities vienu vērsi un rīkojieties pirmie, jo jūsu ir daudz, un piesauciet sava dieva vārdu, bet uguni nepielieciet."

26 Tad viņi paņēma vērsi, kuru viņš viņiem bija devis, un tie to sagatavoja. Un viņi piesauca Baala vārdu no rīta līdz dienvidum, sacīdami: "Ak, Baal, atbildi mums!" Bet tur nebija nevienas balss, nedz arī kāda, kas atbild. Un tie kliboja apkārt altārim, kas bija uzcelts.

27 Un ap dienas vidu Elija tos apsmēja un sacīja: "Sauciet stiprā balsī, jo viņš taču ir dievs; varbūt viņš iegrimis domās vai aizņemts darīšanās, vai atrodas ceļā, varbūt viņš guļ, un viņam būtu jāmostas!"

28 Un tie sauca stiprā balsī un ievainoja sevi pēc sava ieraduma ar nažiem un īleniem, tiekāms tiem asinis tecēja.

29 Bet, kad pusdienlaiks bija pagājis, tad tie pravietoja līdz pat dāvinājuma upura stundai, taču tur nebija nedz balss, nedz atbildes, nedz uzklausīšanas.

30 Tad Elija sacīja visai tautai: "Pienāciet klāt pie manis!" Un visa tauta pienāca klāt. Un viņš izlaboja altāri, kas bija salauzts.

31 Un Elija paņēma divpadsmit akmeņus pēc Jēkaba bērnu cilšu skaita, kurām kādreiz Tā Kunga vārds bija noteicis: Israēls lai ir tavs vārds!

32 Un viņš Tā Kunga Vārdā uzcēla no akmeņiem altāri un izraka visapkārt altārim grāvi, kas aptvēra ar diviem mēriem labības apsējamu laukumu.

33 Tad viņš sakārtoja malku, sadalīja vērsi un uzlika to uz malkas.

34 Un viņš sacīja: "Piepildiet četrus traukus ar ūdeni un slakiet to pāri dedzināmam upurim un arī pāri malkai!" Un viņš sacīja: "Vēl otru reizi dariet tā!" Un tie darīja tā vēl otru reizi. Un viņš sacīja: "Atkārtojiet to trešo reizi!" Un tie darīja tā trešo reizi.

35 Un ūdens tecēja altārim visapkārt, un arī grāvis piepildījās ar ūdeni.

36 Un tanī brīdī, kad dāvinājuma upuri mēdz nest, pravietis Elija piegāja un sacīja: "Kungs, Ābrahāma, Īzāka un Israēla Dievs, šodien dari Sevi zināmu, ka Tu esi Dievs Israēlā un ka es esmu Tavs kalps, un ka es pēc Tava vārda visu šo esmu darījis.

37 Atbildi man, Kungs, atbildi man, lai šī tauta zina, ka Tu, Kungs, esi Dievs un ka Tu pats viņu sirdīm esi licis atgriezties!"

38 Tad Tā Kunga uguns nokrita, un tā aprija gan dedzināmo upuri, gan malku, gan akmeņus, gan pelnus, gan ūdeni tā uzsūca, kas bija grāvī.

39 Un visa tauta to redzēja, un tie krita uz sava vaiga un sacīja: "Tas Kungs ir Dievs, Tas Kungs ir Dievs!"

40 Bet Elija sacīja: "Satveriet Baala praviešus, lai neviens pats no to pulka neizbēg!" Un tie tos sagrāba ciet, un Elija viņus noveda Kisona upes līcī, un viņš tos tur nokāva.

41 Bet Elija sacīja Ahabam: "Ej, ēd un dzer, jo lielas lietusgāzes švīkoņa ir dzirdama."

42 Un Ahabs devās kalnup, lai ēstu un dzertu, bet Elija devās uz Karmela virsotni. Viņš noliecās līdz pat zemei un lika savu vaigu starp saviem ceļiem,

43 un sacīja savam puisim: "Ej, lūdzu, un skaties uz jūras pusi." Un tas nogāja kalnup un raudzījās, un sacīja: "Tur nav nekā." Bet viņš sacīja: "Griezies turp atpakaļ septiņas reizes!"

44 Un notika, ka septītajā reizē tas sacīja: "Tur ir mākonītis, tik niecīgs kā cilvēka delna, tas paceļas no jūras puses!" Un viņš sacīja tam: "Ej paziņo Ahabam: liec aizjūgt un dodies lejup, ka lietus tevi nepārsteidz!"

45 Un notika, tanī laikā debesis aptumšojās ar mākoņiem un sacēlās vētra, un sāka lietus gāzt, bet Ahabs sēdās ratos un brauca uz Jezreēlu.

46 Un Tā Kunga roka nāca pār Eliju: viņš apjoza savus gurnus un skrēja Ahabam pa priekšu līdz Jezreēlas pievārtei.


/1Ķēn. 19:1-21/

1 Un Ahabs izstāstīja Izebelei itin visu, ko Elija bija darījis, kā arī to, kā viņš Baala praviešus bija ar zobenu nogalinājis.

2 Un Izebele deva Elijam ziņu, sacīdama: "Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet rītdien ap šo pašu laiku es atdarīšu tev tāpat, kā tu ikvienai no viņu dvēselēm esi darījis!"

3 Un, kad viņš to redzēja, tad viņš cēlās, lai glābtu pats savu dzīvību, un nonāca Bēršebā, kas atrodas Jūdā. Un viņš tur atstāja savu puisi.

4 Bet pats viņš vienas dienas gājumu devās uz tuksnesi un apsēdās zem paegļa krūma, un viņš savā dvēselē vēlējās mirt. Un viņš sacīja: "Nu ir gana, Kungs, ņem manu dvēseli, jo es neesmu labāks kā mani tēvi."

5 Un viņš apgūlās un aizmiga zem kāda tuksneša krūma, bet te, redzi, eņģelis stāvēja viņa priekšā, un tas viņam sacīja: "Celies un ēd."

6 Un viņš raudzījās, un redzi, pie viņa galvgaļa bija plācenis, kas cepts uz karstām oglēm, un apaļa krūze ar ūdeni; un viņš ēda un dzēra un apgūlās.

7 Un Tā Kunga eņģelis atnāca pie viņa otru reizi, pieskārās viņam un sacīja: "Celies un ēd, jo garš ceļš tev ir priekšā."

8 Un viņš cēlās, ēda un dzēra un gāja, stiprinājies ar šo ēdienu, četrdesmit dienas un četrdesmit naktis līdz Dieva kalnam Horebam.

9 Un viņš iegāja alā un palika turpat pa nakti. Un redzi, Tā Kunga vārds nāca pār viņu, sacīdams: "No kurienes tu nākdams, Elija?"

10 Un viņš sacīja: "Degtin es esmu dedzis savā centībā Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Tavu derību Israēla bērni ir atmetuši, Tavus altārus viņi ir sadragājuši un Tavus praviešus ar zobenu nokāvuši. Un es vienīgais esmu atlicies. Un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu."

11 Un Viņš sacīja: "Izej ārā un nostājies Tā Kunga priekšā kalnā." Un redzi, Tas Kungs gāja garām. Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē.

12 Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns - lēna balss.

13 Un, tiklīdz Elija to sadzirdēja, viņš aizsedza savu seju ar savu apmetni un nostājās alas ieejas priekšā, un tad balss griezās pie viņa un sacīja: "Ko tu šeit dari, Elija?"

14 Bet viņš sacīja: "Es degtin esmu dedzis Tam Kungam, Dievam Cebaotam, jo Israēla bērni ir atmetuši Tavu derību, Tavus altārus tie ir sagrāvuši un Tavus praviešus nogalinājuši ar zobenu, es vienīgais esmu atlicies, un viņi tīko pēc manas dzīvības, lai to man atņemtu."

15 Un Tas Kungs viņam sacīja: "Atgriezies pa savu ceļu tuksnesī uz Damasku un svaidi Hazaēlu par ķēniņu pār Aramu.

16 Bet Nimšija dēlu Jehu svaidi par ķēniņu pār Israēlu, bet Safata dēlu Elīsu no Abelas-Meholas iesvētī par pravieti savā vietā.

17 Un lai notiek tā: kas izglābjas no Hazaēla zobena, to lai nogalina Jehus, bet, kas izglābjas no Jehus, to lai nonāvē Elīsa.

18 Bet Es paglābšu Israēlā septiņus tūkstošus: visus, kas ceļus nav locījuši Baala priekšā, un visus tos, kuru mute nav skūpstījusi to."

19 Un viņš devās ceļā no turienes un sastapa Elīsu, Safata dēlu; tas ara ar divpadsmit pāriem vēršu, kas visi gāja viņam pa priekšu, bet viņš pats bija pie divpadsmitā jūga. Tad Elija gāja tam garām un uzmeta viņam savu apmetni.

20 Un viņš atstāja savus liellopus, aizgāja Elijam līdzi un sacīja: "Lūdzu, es gribu noskūpstīt savu tēvu un savu māti un tad sekot tev." Un tas tam sacīja: "Ej, griezies atpakaļ un piemini, ko es tev esmu darījis!"

21 Un viņš griezās atkal atpakaļ un paņēma vienu jūgu vēršu, un tos nokāva par kaujamo upuri, un vārīja viņu gaļu ar viņu jūga kokiem un deva to tautai. Un tā ēda. Bet pats viņš cēlās un devās Elijam līdzi un kalpoja viņam.