• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 27.maijs

Psalmi /68:7-15/

Jaunā Derība /Jņ. 17:6-26/

Vecā Derība /1.Samuēla 19:1-20:43/


PSALMI

/68:7-15/

7 Dievs vada viņu mājās vientuļos, vada tos, kam nemaz nav māju, izved gūstītos brīvībā, bet atkritēji paliek tuksnesī.

8 Dievs, kad Tu izgāji Savas tautas priekšgalā, kad Tu staigāji pa tuksnesi (sela),

9 tad drebēja zeme, lāsoja debesis Dieva, Sinaja Kunga, tā Dieva priekšā, kas ir Israēla Dievs.

10 Tu, Dievs, liki nolīt bagātam lietum, Savu iztvīkušo mantojumu Tu atspirdzināji.

11 Tavs pulks tur apmetās dzīvot, Tu, Dievs, atspirdzināji nelaimīgos ar Saviem labumiem.

12 Tas Kungs lika atskanēt uzvaras vēstij, prieka vēsts sludinātāju bija liels pulks:

13 "Karapulku ķēniņi bēg, viņi bēg, bet namamāte dala laupījumu."

14 Vai jūs gribējāt palikt guļam starp aploku sētām, kad viss lauks mirdzēja it kā noklāts ar sudrabotiem baložu spārniem, kuru spalvas spīd zaļdzeltenā zelta krāsā?

15 Kad Visuvarenais tur ķēniņus izklīdināja, tad krita sniegs Calmona kalnā.



JAUNĀ DERĪBA

/Jņ. 17:6-26/

6 Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tavi tie bija, un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir turējuši.

7 Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis;

8 jo tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis, un ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis.

9 Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi.

10 Un viss, kas ir Mans, tas ir Tavs, un, kas ir Tavs, ir Mans, un Es esmu apskaidrots viņos.

11 Es vairs neesmu pasaulē, bet viņi ir pasaulē, un Es eimu pie Tevis. Svētais Tēvs, uzturi tos Savā Vārdā, ko Tu Man esi devis, lai viņi ir viens, itin kā mēs.

12 Kamēr Es biju pie viņiem, Es tos uzturēju Tavā Vārdā, ko Tu Man esi devis, un pasargāju tos, ka neviens nav pazudis kā vien pazušanas dēls, lai raksti piepildītos.

13 Bet tagad Es eimu pie Tevis; un par to Es runāju pasaulē, lai Mans prieks viņos būtu pilnīgs.

14 Tavus vārdus Es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi, tāpēc ka viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.

15 Es nelūdzu, lai Tu viņus paņemtu no pasaules, bet lai Tu viņus pasargātu no ļauna.

16 Viņi nav no pasaules, tāpat kā Es neesmu no pasaules.

17 Svētī tos patiesībā; Tavi vārdi ir patiesība.

18 Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē.

19 Un viņu labā Es pats svētījos nāvē, lai arī viņi būtu patiesībā svētīti.

20 Bet ne par viņiem vien Es lūdzu, bet arī par tiem, kas caur viņu vārdiem Man ticēs.

21 Lai visi ir viens, itin kā Tu, Tēvs, Manī un Es Tevī, lai arī viņi ir Mūsos, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.

22 Un to skaidrību, ko Tu Man esi devis, Es esmu devis viņiem, lai viņi ir viens, tāpat kā Mēs esam viens:

23 Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu esi Mani sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis.

24 Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību, ko Tu Man esi devis, tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta.

25 Taisnais Tēvs! Pasaule Tevi nav atzinusi, bet Es Tevi esmu atzinis, un šie ir atzinuši, ka Tu Mani esi sūtījis.

26 Un Es viņiem esmu darījis zināmu Tavu Vārdu un darīšu To zināmu, lai mīlestība, ar ko Tu Mani esi mīlējis, būtu viņos un arī Es būtu viņos."



VECĀ DERĪBA

/1Sam. 19:1-24/

1 Tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam un visiem saviem kalpiem, lai tie nonāvētu Dāvidu. Bet Jonatānam, Saula dēlam, Dāvids bija ļoti mīļš.

2 Un Jonatāns paziņoja Dāvidam, teikdams: "Mans tēvs Sauls tīko pēc tavas dzīvības, tāpēc rīt no rīta agri piesargies un labi paslēpies!

3 Bet es pats iziešu un nostāšos pie sava tēva sāniem tanī laukā, kur tu būsi noslēpies, un es ar savu tēvu par tevi runāšu, un, ja es ko ievērošu, tad es tev to pateikšu."

4 Un Jonatāns runāja labu par Dāvidu, sarunādamies ar savu tēvu Saulu, un viņš tam sacīja: "Lai ķēniņš tik ļoti neapgrēkojas pret savu kalpu Dāvidu, viņš nav pret tevi grēkojis, bet viņa darbība tev bijusi ļoti noderīga.

5 Viņš pat savu dzīvību iežņaudza dūrē un nokāva lielo filistieti, un Tas Kungs ir devis lielu izglābšanos visam Israēlam. To tu pats redzēji un priecājies; kādēļ tu grēkodams alksti nevainīgā asinis un tīko Dāvidu bez kāda iemesla nonāvēt?"

6 Un Sauls klausīja Jonatāna balsij, un viņš deva zvērestu: "Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo, tam nebūs tikt nonāvētam!"

7 Un Jonatāns ataicināja Dāvidu, un Jonatāns pateica visus šos vārdus Dāvidam; tad Jonatāns noveda Dāvidu Saula priekšā, un viņš bija pret to tikpat laipns kā vakar un aizvakar.

8 Kad atkal karš no jauna cēlās un Dāvids izgāja un karoja ar filistiešiem, tad viņš tos sakāva lielā kaujā, un tie no viņa metās bēgt.

9 Bet Tā Kunga sūtītais ļaunais gars pārņēma Saulu, kad viņš sēdēja savā namā, un viņa šķēps bija viņa rokā, un Dāvids ar savu roku spēlēja cītaru.

10 Tad Sauls gribēja ar savu šķēpu Dāvidu piedurt pie sienas, bet viņš no Saula izvairījās, un tas iemeta šķēpu sienā. Tad Dāvids bēga un tā tanī naktī izglābās.

11 Tai pašā naktī Sauls sūtīja vēstnešus uz Dāvida namu, lai tie viņu uzmanītu, ka viņš varētu viņu nākamā rītā nonāvēt. Bet Mihala, Dāvida sieva, to viņam pastāstīja, sacīdama: "Ja tu šinī naktī neglābsi savu dzīvību, tad tu rīt no rīta būsi beigts!"

12 Un Mihala nolaida Dāvidu pa logu zemē, un tas aizgāja, bēga un izglābās.

13 Tad Mihala ņēma terafīmu, ielika to gultā, nolika galvgalī tam no kazu vilnas vērptu pārklāju un apklāja to ar segām.

14 Kad Sauls sūtīja vēstnešus saņemt Dāvidu, tā sacīja: "Viņš ir slims."

15 Tad Sauls sūtīja vēstnešus Dāvidu aplūkot, sacīdams: "Atnesiet viņu ar visu gultu pie manis, ka es viņu nogalinu."

16 Kad viņa vēstneši ienāca, tad redzi, terafīms bija gultā un kazu vilnas auduma pārklājs bija viņa galvgalī.

17 Tad Sauls sacīja Mihalai: "Kādēļ tu esi mani tā pievīlusi un manu ienaidnieku atlaidusi, ka viņš ir aizbēdzis?" Bet Mihala sacīja Saulam: "Viņš man sacīja: atlaid mani, jo citādi man tevi jānogalina!"

18 Tā Dāvids bēga, un viņš izglābās un nonāca pie Samuēla Rāmā, un viņš tam visu izstāstīja, ko Sauls bija viņam nodarījis. Un tie cēlās, viņš un Samuēls, un apmetās Najotā pie Rāmas.

19 Kad Saulam tas tika paziņots, sakot: "Redzi,- Dāvids atrodas Najotā pie Rāmas," -

20 tad Sauls izsūtīja vēstnešus, lai Dāvidu sagūstītu. Kad tie redzēja praviešu pulku pravietojam un Samuēlu pie viņiem stāvam par uzraugu, tad Dieva Gars nāca pār Saula vēstnešiem, ka arī viņi pravietoja.

21 Kad tas tika Saulam paziņots, tad viņš izsūtīja citus vēstnešus, bet arī tie pravietoja. Un tāpat tas notika ar vēstnešiem, kurus Sauls izsūtīja trešo reizi, un arī tie pravietoja.

22 Un tad viņš pats gāja uz Rāmu; un, kad viņš nonāca pie lielās ūdens tvertnes, kura atrodas pie Seho, tad viņš jautāja un sacīja: "Kur atrodas Samuēls ar Dāvidu?" Un viņam teica: "Lūk, Najotā, Rāmas tuvumā!"

23 Tad viņš gāja uz turieni - uz Najotu pie Rāmas. Un arī pār viņu nāca Dieva Gars, tā ka arī viņš gāja pravietodams, līdz viņš nonāca Najotā pie Rāmas.

24 Un arī viņš tur novilka savas drēbes un pravietoja Samuēla priekšā. Viņš krita kails pie zemes un gulēja tur visu dienu un arī nakti. Tāpēc mēdz sacīt: vai tad arī Sauls ir starp praviešiem?


/1Sam. 20:1-43/

1 Tad Dāvids bēga no Najotas pie Rāmas, un viņš nāca un sacīja Jonatānam: "Ko es esmu darījis? Kāda ir mana pārkāpuma vaina, un ar ko es esmu noziedzies tava tēva priekšā, ka viņš tīko pēc manas dzīvības?"

2 Tad tas viņam sacīja: "Lai Dievs pasargā! Tu nemirsi! Redzi, manam tēvam ir paradums gan lielās, gan mazās lietās, ka viņš man iepriekš visu pasaka. Kādēļ gan lai mans tēvs no manis slēptu šo nodomu? Tas tā nav."

3 Tad Dāvids vēl zvērēja un sacīja: "Tavs tēvs it labi zina, ka es esmu atradis labvēlību tavās acīs, un tādēļ viņš domā: labāk lai Jonatāns nekā nezina par šo lietu, ka viņš tādēļ nenoskumst. Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs un cik tava dvēsele dzīva, - tik viens solis vien ir starp mani un nāvi!"

4 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Ko tava dvēsele vien kāro, to es tev izpildīšu."

5 Un Dāvids sacīja Jonatānam: "Redzi, rīt ir jauna mēness diena, un man būtu kopā ar ķēniņu jāsēž pie galda un jāēd. Bet atļauj man iet, lai es apslēpjos laukā līdz trešās dienas vakaram.

6 Ja tavs tēvs pēc manis jautātu, kur es esmu, tad atbildi: Dāvids lūgdams mani lūdza, ka viņš varētu steigties uz savu pilsētu Bētlemi, jo tur ir gadskārtējā kaujamā upura diena visai viņa dzimtai.

7 Un, ja viņš tad teiktu: labi, - tad tavam kalpam nedraud nekādas briesmas, bet, ja viņš par to iedegtos dusmās, tad zini, ka viņš katrā ziņā apņēmies izdarīt ko ļaunu.

8 Savukārt tu tad parādi savam kalpam žēlsirdību, jo tu pats esi slēdzis ar savu kalpu Tā Kunga derību. Bet, ja pie manis tomēr atrodams kāds noziegums, tad nonāvē tu mani, jo kāpēc gan tad tu gribētu mani vest atpakaļ pie sava tēva?"

9 Tad Jonatāns sacīja: "Lai tas tev nemūžam nenotiek! Ja vien es tikai izzināšu, ka mans tēvs ir apņēmies tev darīt ļaunu, tad kā gan lai es tev to nepateiktu!"

10 Tad Dāvids sacīja Jonatānam: "Kas man to pateiks, ja tavs tēvs tev atbildēs bargi?"

11 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Nāc, iesim laukā!" Un tie abi izgāja laukā.

12 Un Jonatāns sacīja Dāvidam: "Tas Kungs, Israēla Dievs, lai ir liecinieks, ka es šinī noliktā laikā, rīt vai parīt, izdibināšu viņa prātu, un redzi, ja tas būtu labvēlīgs pret Dāvidu un es tev to nedarītu zināmu, tev nosūtīdams vārdu liecību,

13 tad lai Tas Kungs liek Jonatānam agrāk vai vēlāk par to ciest! Bet, ja mans tēvs būs apņēmies tev ko ļaunu darīt, tad es tev to arī ziņošu, ka tu varēsi neskarts aiziet. Un tad lai Tas Kungs ir ar tevi, kā Viņš ir bijis ar manu tēvu.

14 Un kaut tu, kamēr es esmu vēl dzīvs, man parādītu Tā Kunga žēlastību,

15 bet arī kad es jau būšu miris, kaut tu nemūžam neatrautu savu žēlastību no mana nama - arī tad ne, kad Tas Kungs būs izdeldējis no zemes virsus visus Dāvida ienaidniekus!"

16 Tā Jonatāns noslēdza derību ar Dāvida namu un sacīja: "Tas Kungs lai atriebj Dāvida ienaidniekiem!"

17 Un Jonatāns vēlreiz ar zvērestu apstiprināja savu solījumu, tāpēc ka viņš to mīlēja ar tādu pašu mīlestību kā pats savu dvēseli.

18 Un Jonatāns viņam sacīja: "Rīt ir jauns mēness, tad pēc tevis vaicās, ja tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša.

19 Bet trešajā dienā tiešām ej un noej uz to vietu, kur tu slēpies toreiz, un apmeties blakus Azela akmenim.

20 Tad es izšaušu trīs bultas tā virzienā, it kā mērķī šaudams.

21 Un redzi, tad es nosūtīšu zēnu, sacīdams: ej un sameklē manas bultas! Un, ja es zēnam skaidri teikšu: redzi, bultas ir šaipus tevis, nāc un tās paņem, - tad nāc, jo viss ir labi un nav nekāda ļaunuma, no kā tev jābīstas, - tik tiešām, ka tas Kungs dzīvo!

22 Bet, ja es zēnam teikšu: redzi, bultas ir aiz tevis, tās ir tālu projām no tevis, otrā pusē, - tad ej projām, jo Tas Kungs tevi sūta prom.

23 Bet par šo lietu, par kuru mēs spriežam - es un tu, redzi, lai Tas Kungs pats ir starp mani un tevi vienīgais derības līdzzinātājs."

24 Tad Dāvids apslēpās laukā; un, kad pienāca Jauna mēness svētki, tad ķēniņš apsēdās pie mielasta galda.

25 Un, kad ķēniņš bija savu vietu ieņēmis, apsēdies kā parasti pie sienas, tad Jonatāns nāca un nosēdās viņam iepretim, un Abners apsēdās Saulam blakus, bet Dāvida vieta palika tukša.

26 Tomēr Sauls tanī dienā neteica ne vārda, jo viņš domāja: tam būs kaut kas atgadījies, ka tas nav šķīsts; viņš vēl nebūs licis šķīstīt sevi.

27 Un notika, ka arī nākošā dienā, kas sekoja Jauna mēness svētkiem, Dāvida vieta atkal stāvēja tukša, un tad Sauls sacīja savam dēlam Jonatānam: "Kāpēc Isaja dēls nav nācis pie galda ne vakar, ne šodien?"

28 Tad Jonatāns atbildēja Saulam: "Dāvids mani lūgdams lūdza, ka varētu noiet uz Bētlemi.

29 Un viņš man sacīja: lūdzams, atlaid mani, jo mūsu dzimtai ir kaujamā upura diena tanī pilsētā, un mans brālis ir mani turp aicinājis ar pavēli; un tagad, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad, lūdzams, atļauj man, ka es apmeklēju savus piederīgos. - Tāpēc viņš nav ieradies pie ķēniņa galda."

30 Tad Sauls iekaisa dusmās pret Jonatānu un uz to sacīja: "Tu izvirtušās, ietiepīgās un nepaklausīgās sievas dēls! Vai tad es nezinu, ka tu esi sev izraudzījis Isaja dēlu, tā pats sevi ievezdams negodā un savas mātes netiklām miesām ar to arī sagādādams kaunu?

31 Cik ilgi dzīvos virs zemes Isaja dēls, nedz tu, nedz tava ķēniņa vara nepastāvēs. Bet tagad sūti un liec viņu atvest pie manis, jo viņam ir jāmirst!"

32 Tad Jonatāns atbildēja savam tēvam Saulam, viņam sacīdams: "Kādēļ viņam jāmirst? Ko viņš ir darījis?"

33 Tad Sauls meta ar šķēpu uz viņu, lai to nodurtu. Un Jonatāns nomanīja, ka viņa tēvs bija pilnīgi apņēmies Dāvidu nonāvēt.

34 Tad Jonatāns savā dusmu karstumā piecēlās no galda, un viņš neko neēda tanī jauna mēness otrā dienā, jo viņa prāts bija noskumis par Dāvidu, tāpēc ka viņa tēvs to bija licis negodā.

35 Un nākamā rītā Jonatāns izgāja laukā, kā viņš bija ar Dāvidu norunājis, un jauns zēns bija viņam līdzi.

36 Un viņš sacīja savam zēnam: "Skrej, meklē tās bultas, ko es šaušu!" Tad zēns skrēja, un viņš izšāva vienu bultu, kas pārlidoja tam pāri.

37 Kad zēns nonāca tanī vietā, kur Jonatāns bultu bija aizšāvis, tad Jonatāns sauca zēnam pakaļ: "Vai bulta nav viņpus tevis vēl tālāk?"

38 Un atkal Jonatāns izsaucās zēna aizmugurē: "Ātri, pasteidzies, neapstājies!" Tad Jonatāna zēns salasīja bultas un atgriezās pie sava kunga.

39 Bet šis zēns neko nenojauta; tikai Jonatānam un Dāvidam bija zināma viņu noruna.

40 Un Jonatāns nodeva savus ieročus zēnam un tam sacīja: "Ej, nones tos uz pilsētu!"

41 Kad zēns aizgāja, tad Dāvids piecēlās no savas vietas pret dienvidiem, un viņš nometās uz sava vaiga pie zemes; un tā viņš lūgšanā trīs reizes metās ar vaigu pie zemes, tad viņi viens otru skūpstīja un abi divi raudāja, bet Dāvids it sevišķi stipri.

42 Tad Jonatāns sacīja Dāvidam: "Ej ar mieru! Ko mēs abi esam Tā Kunga Vārdā zvērējuši, viens otram solīdamies: Tas Kungs lai ir starp mani un tevi un manu pēcnācēju un tavu pēcnācēju starpā, - tā tas lai paliek mūžīgi!"

43 Un Dāvids piecēlās un aizgāja, bet Jonatāns atgriezās pilsētā.