• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 28.jūnijs

Psalmi /78:32-39/

Jaunā Derība /Apustuļu darbi 18:9-19:13/

Vecā Derība /1. Ķēniņu 20:1-21:29/


PSALMI

/78:32-39/

32 Tomēr viņi grēkoja joprojām un neticēja Viņa brīnuma darbiem.

33 Tad Viņš lika izgaist viņu dienām nīcībā un viņu gadiem postīgā steigā.

34 Kad Viņš tos žņaudza, tad tie vaicāja pēc Viņa, atgriezās un meklēja Dievu,

35 un atcerējās, ka Dievs ir viņu klints un ka Dievs, Visuaugstākais, ir viņu pestītājs.

36 Bet viņi liekulīgi krāpa Viņu ar savu muti un meloja Viņam ar savu mēli,

37 jo viņu sirds nebija cieši saistīta pie Viņa, un viņi neturējās uzticīgi pie Viņa derības.

38 Taču Viņš bija žēlsirdīgs, piedeva noziegumu un viņus neizdeldēja, bet daudzkārt novērsa Savas dusmas un nelika pamosties visai Savai bardzībai,

39 jo Viņš ņēma vērā to, ka viņi ir miesa, vēja pūsma, kas aizskrien un vairs neatgriežas.



JAUNĀ DERĪBA

/Apd. 18:9-28/

9 Bet naktī Tas Kungs parādībā Pāvilam sacīja: "Nebīsties, bet runā un neciet klusu.

10 Jo Es esmu ar tevi! Neviens necelsies pret tevi, lai darītu tev ļaunu, jo Man ir daudz ļaužu šinī pilsētā."

11 Viņš tur palika gadu un sešus mēnešus, mācīdams Dieva vārdu viņu vidū.

12 Kad Gallions bija prokonsuls Ahajā, jūdi visi kā viens sacēlās pret Pāvilu un veda to tiesas priekšā,

13 sacīdami: "Šis pavedina ļaudis pret bauslību kalpot Dievam."

14 Kad Pāvils gribēja sākt runāt, Gallions jūdiem sacīja: "Jūdi, ja tas būtu kāds netaisns vai ļaunprātīgs darbs, tad es jūs uzklausītu, kā pienākas,

15 bet, ja jautājumi attiecas uz jūsu mācību, personām un bauslību, tad lūkojiet jūs paši; es negribu šinīs lietās būt tiesātājs."

16 Un viņš tos dzina prom no soģa krēsla.

17 Bet pūlis satvēra sinagogas priekšnieku Sostenu un to pēra soģa krēsla priekšā; un Gallions par to nelikās ne zinis.

18 Bet Pāvils palika tur vēl labu laiku un, atvadījies no brāļiem, pārcēlās uz Sīriju, un līdz ar viņu Priskilla un Akvila, kas Kenhrejās bija apcirpis savu galvu, jo viņš bija devis solījumu.

19 Viņi nonāca Efezā, un tur, tos atstājis, viņš pats iegāja sinagogā un sludināja jūdiem.

20 Kad tie viņu lūdza ilgāk palikt, viņš negribēja,

21 bet atvadījās, sacīdams: "Nākamie svētki man katrā ziņā jāpavada Jeruzālemē, un tad, ja Dievs gribēs, es atkal atgriezīšos pie jums." Viņš aizbrauca no Efezas,

22 un, nonācis Cēzarejā, viņš aizgāja un apsveica draudzi un devās uz Antiohiju.

23 Kādu laiku tur palicis, viņš aizgāja un pēc kārtas pārstaigāja Galatijas zemi un Frīģiju, stiprinādams visus mācekļus.

24 Bet Efezā nonāca kāds jūds, vārdā Apolls, dzimis aleksandrietis, izglītots vīrs, labs rakstu pazinējs.

25 Tas bija mācīts Tā Kunga ceļā un, degdams garā, runāja un rūpīgi mācīja par Jēzu, kaut gan pazina tikai Jāņa kristību.

26 Viņš sāka sludināt sinagogā. Viņu dzirdējuši, Priskilla un Akvila viņu aicināja pie sevis un viņam vēl skaidrāk izstāstīja Dieva ceļu.

27 Kad viņš gribēja iet uz Ahaju, brāļi mācekļiem rakstīja un lūdza, lai viņu uzņem; tur nonācis, viņš daudz palīdzēja tiem, kas ar Dieva žēlastību bija kļuvuši ticīgi.

28 Jo viņš dedzīgi pārliecināja jūdus, ļaužu priekšā no rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Kristus.


/Apd. 19:1-13/

1 Kamēr Apolls bija Korintā, Pāvils, pārstaigājis augstienes apvidus, nonāca Efezā, un, sastapis dažus mācekļus,

2 viņš tiem sacīja: "Vai jūs dabūjāt Svēto Garu, kad jūs kļuvāt ticīgi?" Tie viņam atbildēja: "Mēs pat neesam dzirdējuši, ka Svētais Gars ir."

3 Viņš jautāja: "Ar kādu kristību jūs esat kristīti?" Tie atbildēja: "Ar Jāņa kristību."

4 Bet Pāvils sacīja: "Jānis kristīja ar grēku nožēlas kristību, ļaudīm sacīdams, lai tie tic tam, kas nākšot pēc viņa, tas ir, Jēzum."

5 To dzirdējuši, viņi tika kristīti Kunga Jēzus Vārdā.

6 Kad Pāvils uzlika tiem rokas, Svētais Gars nāca pār tiem: tie runāja mēlēs un pravietoja.

7 Viņu bija pavisam ap divpadsmit vīru.

8 Bet viņš, iegājis sinagogā, atklāti sludināja trīs mēnešus, sarunādamies un pārliecinādams par Dieva valstību.

9 Tā kā daži nocietināja savas sirdis un neticēja, ļaužu priekšā nonicinādami šo mācību, viņš no tiem aizgāja un ņēma mācekļus savrup, ik dienas sludinādams Tiranna skolā.

10 Tas turpinājās ap divi gadi, tā ka visi, kas Āzijā dzīvoja, dzirdēja Tā Kunga vārdu, jūdi un grieķi.

11 Dievs darīja neparastus brīnumus ar Pāvila rokām,

12 tā ka pat sviedru autus un priekšautus no viņa miesas uzlika neveseliem, un slimība tos atstāja, un ļaunie gari no tiem izgāja.

13 Daži jūdu apkārt klejojošie garu izdzinēji uzdrošinājās Kunga Jēzus Vārdu piesaukt pār tiem, kam bija ļauni gari, sacīdami: "Es jūs apsaucu tā Jēzus Vārdā, ko Pāvils sludina."



VECĀ DERĪBA

/1Ķēn. 20:1-43/

1 Bet Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, un trīsdesmit divi ķēniņi bija kopā ar viņu, un viņam bija gan zirgi, gan rati. Un viņš devās uzbrukumā, ielenca Samariju un karoja pret to.

2 Un viņš aizsūtīja vēstnešus pie Israēla ķēniņa Ahaba pilsētā,

3 un viņš tam ziņoja: "Tā saka Ben-Hadads: man pieder tavs sudrabs un tavs zelts, un tāpat arī tavas sievas un tavi krietnie dēli būs mani."

4 Un Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Kā tu jau, mans kungs un ķēniņ, esi teicis: es esmu tavs ar visu, kas man pieder."

5 Tad vēstneši atkal atgriezās un sacīja: "Tā saka Ben-Hadads: es jau tiku sūtījis pie tevis un teicis: izdod man savu sudrabu un savu zeltu, savas sievas un savus dēlus,

6 un tādēļ es rīt ap šo pašu laiku nosūtīšu pie tevis savus kalpus. Tie pārmeklēs tavu namu un tavu kalpu namus, un lai tad notiek tā, ka visu to, kas viņiem patīk, lai tie ņem un to patur."

7 Tad Israēla ķēniņš saaicināja visus zemes vecajus un sacīja: "Lūdzu, vērojiet un izprotiet pareizi, cik ļauna ir šā cilvēka rīcība pret mani, jo, kad viņš bija atsūtījis pie manis savus sūtņus un prasīja pēc manām sievām un pēc maniem dēliem, mana sudraba un mana zelta, es viņa prasību nenoraidīju."

8 Un visi vecaji un visa tauta sacīja tam: "Nepaklausi un nepiekāpies viņam!"

9 Tad tas sacīja Ben-Hadada vēstnešiem: "Sakiet manam kungam, tam ķēniņam: visu, ko tu pirmo reizi vēstīji savam kalpam, to es pildīšu, bet šo prasību pildīt es nevaru." Un vēstneši aizgāja un aiznesa šo atbildi savam ķēniņam.

10 Tad Ben-Hadads atkal sūtīja sūtņus un sacīja: "Lai man dievi dara tā un vēl vairāk, bet Samarijas pīšļu diezin vai pietiktu to karavīru saujām, kas man paklausīgi seko!"

11 Bet Israēla ķēniņš atbildēja un sacīja: "Atbildiet tā: lai tas, kas apjož zobenu, nelielās, it kā tas būtu to jau nolicis."

12 Un notika, kad Ben-Hadads šo vārdu dzirdēja - viņš patlaban dzīroja kopā ar ķēniņiem savā teltī -, tad viņš sacīja saviem kalpiem: "Taisieties!" Un tie stājās uzbrukumam pret pilsētu.

13 Un redzi, kāds pravietis piegāja pie ķēniņa Ahaba un sacīja: "Tā saka Tas Kungs: vai tu redzi visu šo lielo pulku? Tad zini, ka Es šodien tos nodošu tavā rokā, lai tu atzītu, ka Es esmu Tas Kungs!"

14 Bet Ahabs jautāja: "Kādā veidā?" Un viņš atbildēja: "Ar zemes pārvaldnieku vīriem, tā sacījis Tas Kungs." Un Ahabs prasīja: "Kas lai uzsāk kauju?" Un tas sacīja: "Tu."

15 Un viņš saskaitīja zemes pārvaldnieku vīrus, un tādu bija divi simti trīsdesmit divi. Un pēc tam viņš saskaitīja visus ļaudis, visus Israēla bērnus, un to bija septiņi tūkstoši.

16 Un tie devās uzbrukumā pusdienas laikā; tikmēr Ben-Hadads dzēra un piedzērās, viņš pats un tie trīsdesmit divi ķēniņi, kas tam bija nākuši palīgā.

17 Un pirmie izgāja zemes pārvaldnieku vīri. Bet Ben-Hadads izsūtīja izlūkus, un tie viņam pavēstīja, ka no Samarijas izgājuši vīri un virzās uz priekšu.

18 Un viņš sacīja: "Ja tie nākuši miera nolūkā, tad satveriet tos dzīvus; ja tie nākuši karot, arī tad satveriet tos dzīvus!"

19 Kad šie zemes pārvaldnieku vīri bija izgājuši no pilsētas laukā un karaspēks tiem pakaļ,

20 tad ikviens kāva savu pretinieku; un aramieši metās bēgt, bet Israēls tos vajāja; arī Aramas ķēniņš Ben-Hadads aizbēga savā zirgā kopā ar jātniekiem.

21 Tad arī Israēla ķēniņš iznāca laukā, uzbruka zirgiem un braucējiem un sakāva aramiešus lielā kaujā.

22 Un pravietis pienāca pie Israēla ķēniņa un sacīja tam: "Ej stiprinies, pārdomā un apsver, kas tev jādara, jo nākamā gadā Aramas ķēniņš tev atkal uzbruks."

23 Bet Aramas ķēniņa karavadoņi sacīja viņam: "Viņu dievi ir kalnu dievi, tādēļ viņi ir bijuši spēcīgāki nekā mēs. Bet, ja mums būtu ar viņiem jācīnās klajumā, varbūt tad mēs varētu viņus pieveikt.

24 Tāpēc rīkojies tagad tā: atcel ķēniņus, ikvienu no savas vietas, un iecel viņu vietās zemes pārvaldniekus.

25 Bet sasauc tādu karaspēku kā to, kuru tu zaudēji, un liec jaunus zirgus un ratus zaudēto vietā, tad sāksim ar viņiem kauju līdzenumā. Vai tad mēs gan nebūsim stiprāki par tiem?" Un ķēniņš paklausīja viņu balsij un tā arī darīja.

26 Un notika, ka nākamajā gadā Ben-Hadads sapulcēja Aramas ļaudis un devās uz Afeku, lai karotu pret Israēlu.

27 Un arī Israēla bērni tika sapulcēti un apgādāti ar uzturu, un tie viņiem devās pretī. Un Israēla bērni apmetās nometnē viņu priekšā kā divi kazu pulciņi, bet aramieši piepildīja visu apvidu.

28 Tad Dieva vīrs pienāca klāt un teica Israēla ķēniņam, sacīdams: "Tā saka Tas Kungs: tādēļ ka aramieši ir sacījuši, ka Tas Kungs ir kalnu dievs, bet ne ieleju dievs, tad Es visu šo lielo pulku nododu tavā rokā, lai viņi atzīst, ka Es esmu Tas Kungs."

29 Un tie palika savās telšu nometnēs, apmetušies vieni pret otriem, septiņas dienas. Bet septītajā dienā sākās cīņa, un Israēla bērni sakāva aramiešus un nogalināja simts tūkstošus kājnieku vienā dienā.

30 Pārējie tad bēga uz Afeku, pilsētā iekšā, un mūris sabruka pār divdesmit septiņiem tūkstošiem šo atlikušo vīru. Arī Ben-Hadads bēga un bēguļoja pilsētā no viena mitekļa otrā.

31 Tad viņa kalpi tam sacīja: "Mēs, lūk, esam dzirdējuši, ka Israēla nama ķēniņi ir žēlsirdīgi un augstsirdīgi ķēniņi, tāpēc tērpsim savus gurnus maisos un tīsim ap savām galvām virves, un iesim ārā pie Israēla ķēniņa, varbūt mūsu dvēseles paliek dzīvas."

32 Un viņi apjoza savus gurnus ar maisiem un aptina savas galvas ar virvēm un izgāja pie Israēla ķēniņa un sacīja: "Tavs kalps Ben-Hadads saka: kaut mana dvēsele varētu palikt dzīva." Un tas sacīja: "Vai tad viņš arvien vēl ir dzīvs? Tas taču ir mans brālis."

33 Šie vīri to tulkoja par labu zīmi, un tie steidzīgi pieķērās viņa vārdiem, sacīdami: "Tātad Ben-Hadads ir tavs brālis?" Un viņš sacīja: "Ejiet un atvediet viņu!" Un tie izveda pie viņa Ben-Hadadu, un viņš lika tam iekāpt ratos.

34 Tad Be-Hadads sacīja viņam: "Tās pilsētas, kuras mans tēvs atņēma tavam tēvam, es gribu atdot, un iekārto sev tirgus laukumus Damaskā, kādus mans tēvs iekārtoja sev Samarijā." Uz to Ahabs atbildēja: "Pēc šīs derības es tevi atlaidīšu." Un viņš noslēdza ar viņu derību un atlaida viņu.

35 Un tad kāds vīrs no praviešu mācekļiem sacīja citam pēc Tā Kunga vārda: "Iesit man un ievaino mani!" Bet šis vīrs liedzās tam sist.

36 Tad tas sacīja viņam: "Tādēļ ka tu neesi klausījis Tā Kunga balsij, tad redzi, kad būsi aizgājis no manis, lauva tevi saplēsīs." Un, tiklīdz tas aizgāja no viņa sāniem, lauva nāca tam pretī un viņu saplosīja.

37 Un tad tas satika vēl citu vīru un sacīja: "Lūdzu, sit man un ievaino mani!" Un tas vīrs to sita un viņu ievainoja.

38 Un šis pravietis devās tālāk un nostājās ķēniņam ceļā, bet padarīja sevi nepazīstamu, apsegdams savas acis ar kādu apsienamo.

39 Un tanī brīdī, kad ķēniņš gāja garām, viņš skaļi uzrunāja ķēniņu un sauca: "Tavs kalps bija izgājis kaujā, un redzi, tur kāds augstāks karavīrs pagriezās pret mani, pieveda man kādu cilvēku un sacīja man: uzraugi šo vīru. Bet, ja tas pazudīs, tad tu ar savu dvēseli atbildēsi par viņa dvēseli vai arī ar vienu talentu sudraba tu varēsi to atsvērt.

40 Un, kamēr nu tavam kalpam šis tas bija darāms, gūstekņa vairs nebija." Un Israēla ķēniņš sacīja: "Tāds lai ir tavs taisnības spriedums, kā tu pats esi spriedis."

41 Bet tad tas steidzīgi norāva apsienamo no savām acīm. Un Israēla ķēniņš pazina, ka tas bija viens no praviešiem.

42 Un viņš sacīja ķēniņam: "Tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu šo vīru, kuru Es biju paredzējis izdeldēt, esi no savas rokas izlaidis, tad tagad lai tava dvēsele atbild par viņa dvēseli un tava tauta par viņa tautu."

43 Un Israēla ķēniņš atgriezās savās mājās saīdzis un dusmīgs un nonāca Samarijā.


/1Ķēn. 21:1-29/

1 Pēc visa notikušā gadījās šāda lieta: jezreēlietim Nabotam bija vīna dārzs. Tas atradās Jezreēlā blakus Samarijas ķēniņa Ahaba pilij.

2 Un Ahabs sacīja Nabotam, teikdams: "Atdod man savu vīna dārzu, lai tas man kļūtu par sakņu dārzu, jo tas ir tuvu klāt manam namam. Bet es tev par to gribu dot vēl labāku vīna dārzu nekā šo. Un, ja tas tev patīk labāk, es tev došu tā vērtību sudrabā."

3 Bet Nabots sacīja Ahabam: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!"

4 Un Ahabs iegāja savā namā saīdzis un dusmīgs tā vārda dēļ, kādu tam jezreēlietis Nabots bija teicis, kad tas sacīja: "Es tev vis neatdošu savu tēvu mantojumu." Un viņš apgūlās savā gultā, pavērsa savu seju uz sienas pusi un neēda maizi.

5 Tad pie viņa ienāca viņa sieva Izebele un sacīja viņam: "Kādēļ tavs gars ir tik saīdzis, ka tu pat maizi vairs neēd?"

6 Un tas sacīja viņai: "Tādēļ, ka es runāju ar jezreēlieti Nabotu un es tam teicu: atdod man savu vīna dārzu par naudu, vai, ja tas tev tīk, es tev došu tā vietā citu vīna dārzu. Bet tas man atbildēja: es tev savu vīna dārzu nedošu."

7 Tad viņa sieva Izebele tam sacīja: "Vai tu tagad rīkojies kā ķēniņš pār Israēlu? Celies un ēd maizi, un nomierini savu sirdsprātu, es tev sagādāšu jezreēlieša Nabota vīna dārzu."

8 Un viņa uzrakstīja vēstules Ahaba vārdā, aizzīmogoja tās ar viņa zīmoga gredzenu un nosūtīja šīs vēstules vecajiem un dižciltīgajiem, kas dzīvoja Nabota pilsētā.

9 Un viņa rakstīja vēstulēs tā: "Izsludiniet gavēni un nosēdiniet Nabotu augstā vietā tautas vidū!

10 Nosēdiniet arī divus neliešus viņam blakus. Tie lai liecina pret viņu, sacīdami, ka viņš nopaļājis Dievu un ķēniņu. Tad izvediet viņu ārā un nomētājiet ar akmeņiem, ka viņš mirst!"

11 Un viņa pilsētas vecaji un dižciltīgie, kas dzīvoja viņa pilsētā, izdarīja tā, kā Izebele tiem bija likusi darīt un kā vēstulēs, kuras viņa bija tiem sūtījusi, bija rakstīts.

12 Viņi izsludināja gavēni un nosēdināja Nabotu ļaužu priekšā.

13 Un divi vīri nāca, tie bija nelieši, un tie nosēdās viņam pretī un nodeva liecību pret Nabotu visas tautas priekšā, teikdami: "Nabots ir nopēlis gan Dievu, gan ķēniņu!" Un viņi to izveda no pilsētas ārā, nomētāja ar akmeņiem, un viņš nomira.

14 Un tie deva ziņu Izebelei un sacīja: "Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un ir miris."

15 Kad Izebele dzirdēja, ka Nabots ir nomētāts ar akmeņiem un miris, tad viņa sacīja Ahabam: "Celies, saņem jezreēlieša Nabota vīna dārzu, kas liedzās to tev atdot pret samaksu. Nabots nav vairs dzīvs, viņš ir miris."

16 Kad Ahabs dzirdēja Nabotu mirušu esam, tad viņš cēlās, lai noietu lejā jezreēlieša Nabota vīna dārzā un pārņemtu to savā īpašumā.

17 Tad Tā Kunga vārds nāca pār tisbieti Eliju:

18 "Celies un dodies pretī Israēla ķēniņam Ahabam, kas dzīvo Samarijā; viņš pašlaik atrodas Nabota vīna dārzā, kurp tas gājis, lai to pārņemtu.

19 Runā ar viņu un saki viņam: tā saka Tas Kungs: vai tu esi slepkavojis un arī vēl laupījis? - Un saki viņam vēl šos vārdus: tā saka Tas Kungs: tanī pašā vietā, kur suņi ir lakuši Nabota asinis, tie uzlaizīs arī tavas asinis."

20 Un Ahabs sacīja Elijam: "Vai tu, manu ienaidniek, esi mani atradis?" Bet tas atbildēja: "Es tevi esmu atradis, tādēļ ka tu pats esi uz visiem laikiem pārdevies grēkam, lai darītu to, kas Tā Kunga acīs ir ļauns.

21 Redzi, Es likšu nelaimei nākt pār tevi, un Es izdeldēšu tavus pēcnācējus, jo Es nogalināšu ikvienu vīru, kā vājo, tā arī stipro, Israēlā.

22 Un Es darīšu tavam namam tā kā Nebata dēla Jerobeāma namam un kā Ahijas dēla Baešas namam to izaicinājumu dēļ, ar kādiem tu Mani esi kaitinājis un pavedinājis Israēlu grēkot.

23 Un par Izebeli Tas Kungs ir sacījis: suņi ēdīs Izebeli pie Jezreēlas mūriem.

24 Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs pilsētā, tos suņi ēdīs, bet tos, kas mirs uz lauka, ēdīs debesu putni!"

25 Neviena nav bijis, kas tā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ļauns Tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja.

26 Viņš rīkojās ļoti neganti, kalpodams elkiem - gluži kā amorieši, kurus Tas Kungs Israēla bērnu priekšā bija izdzinis ārā.

27 Kolīdz Ahabs dzirdēja šos vārdus, viņš saplēsa savas drēbes un apvilka savām miesām maisu, atturējās no ēdiena, gulēja maisā un staigāja apkārt klusēdams.

28 Un Tā Kunga vārds atkal nāca pār tisbieti Eliju, sacīdams:

29 "Vai tu neesi novērojis, ka Ahabs ir pazemojies Manā priekšā? Ja nu viņš tā ir pazemojies, tad Es nelikšu nelaimei nākt, viņam pašam dzīvam esot, bet Es gan likšu nelaimei nākt pār viņa namu viņa dēla dienās."