• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 28.maijs

Salamana Pamācības /13:10-19/

Jaunā Derība /Jņ. 18:1-24/

Vecā Derība /1.Samuēla 21:1-23:28/


SALAMANA PAMĀCĪBAS

/13:10-19/

10 Lepno starpā arvien ir nesaskaņas, bet gudrība mīt tajos, kuri ļaujas sev dot kādu padomu.

11 Bagātība sarūk, ja to šķiež, bet, ja ko krāj un tur cieši rokā, tad tāda manta un bagātība aug augumā.

12 Cerība, kas mazinās, grauž sirdi, bet, ja piepildās, ko sirds kāro, tad tas tiešām ir dzīvības koks.

13 Kas netur un nonievā doto vārdu, tas grūž postā pats sevi, bet, kas Dieva baušļus bīstas, tam tiek tas arī atlīdzināts.

14 Zinīga vīra mācība ir dzīvības avots, lai izvairītos no nāves valgiem.

15 Ar smalku gudrību iegūst labvēlību, bet nicinātāju un pēlēju ceļš rada sāpes.

16 Gudrs visu dara ar prātu, bet bezprātis izklāsta visiem tikai savu smieklīgo nesapratību.

17 Bezdievīgs vēstnesis atnes nelaimi, bet uzticams ziņnesis nāk kā dziedinātājs un apmierinātājs.

18 Kas neievēro pārmācību, piedzīvo nabadzību un kaunu; kas ļaujas sevi pārmācīt, kļūs augstā godā.

19 Ja piepildās, ko cilvēks kāro, tad tas iepriecina viņa sirdi, bet izvairīties no ļauna muļķiem šķiet lielākā negudrība.



JAUNĀ DERĪBA

/Jņ. 18:1-24/

1 To sacījis, Jēzus ar Saviem mācekļiem aizgāja pāri Kidronas strautam; tur bija dārzs. Tanī Viņš un Viņa mācekļi iegāja.

2 Bet arī Jūda, Viņa nodevējs, zināja šo vietu, jo Jēzus ar Saviem mācekļiem tur daudzreiz bija bijuši kopā.

3 Tad nu Jūda, paņēmis kareivju nodaļu un augsto priesteru un farizeju sulaiņus, ierodas tur ar lāpām, lukturiem un ieročiem.

4 Zinādams visu, kam jānāk pār Viņu, Jēzus izgāja tiem pretim un sacīja: "Ko jūs meklējat?"

5 Tie atbildēja Viņam: "Jēzu Nacarieti." Viņš tiem saka: "Es tas esmu." Bet arī Viņa nodevējs Jūda stāvēja pie viņiem.

6 Kad nu Viņš teica: Es tas esmu, - tie atkāpās un nokrita pie zemes.

7 Tad Viņš vēlreiz viņus jautāja: "Ko jūs meklējat?" Un tie atbildēja: "Jēzu Nacarieti."

8 Jēzus atbildēja: "Es jums esmu sacījis, ka Es tas esmu; ja jūs Mani meklējat, tad lai šie aiziet!"

9 Tā piepildījās vārdi, ko Viņš bija teicis: "No tiem, ko Tu Man esi devis, Es nevienam neesmu ļāvis iet bojā."

10 Tad Sīmanis Pēteris, kam bija zobens, izvilka to, cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. Bet kalpa vārds bija Malhs.

11 Tad Jēzus sacīja Pēterim: "Bāz zobenu makstī! Vai tad Man nedzert to biķeri, ko Mans Tēvs Man ir nolicis?"

12 Pēc tam kareivji līdz ar virsnieku un jūdu sulaiņiem saņēma Jēzu, sasēja To

13 un aizveda papriekš pie Annas, jo tas bija sievastēvs Kajafam, tā gada augstajam priesterim.

14 Bet Kajafa bija tas, kas jūdiem bija devis padomu, ka esot pareizi, ka viens cilvēks mirst, ja to prasa tautas labums.

15 Bet Jēzum sekoja Sīmanis Pēteris un vēl viens māceklis. Šis māceklis augstajam priesterim bija pazīstams un iegāja līdz ar Jēzu augstā priestera pilī.

16 Bet Pēteris palika ārpusē pie durvīm stāvot. Tad otrs māceklis, kas augstajam priesterim bija pazīstams, iznāca ārā, runāja ar durvju sargu un ieveda Pēteri iekšā.

17 Tad kalpone, kas sargāja durvis, saka Pēterim: "Vai arī tu nepiederi pie šī cilvēka mācekļiem?" Bet viņš saka: "Nepiederu."

18 Tur stāvēja kalpi un sulaiņi, kas no oglēm bija sakūruši uguni un sildījās, jo bija auksts; bet arī Pēteris bija nostājies pie viņiem un sildījās.

19 Pa to laiku augstais priesteris vaicāja Jēzum par Viņa mācekļiem un par Viņa mācību.

20 Jēzus viņam atbildēja: "Es pilnīgi atklāti esmu runājis pasaules priekšā; Es pastāvīgi esmu mācījis sinagogā un Templī, kur sanāk visi jūdi, un neko neesmu runājis slepeni.

21 Ko tu Mani jautā? Jautā tiem, kas dzirdējuši, ko Es uz tiem esmu runājis; tie zina, ko Es esmu teicis."

22 Kad Viņš to bija teicis, viens no sulaiņiem, kas tur stāvēja, Jēzum iesita vaigā, sacīdams: "Vai Tu tā atbildi augstajam priesterim?"

23 Jēzus viņam atbildēja: "Ja Es nepareizi esmu runājis, tad pierādi, ka tas bija nepareizi; bet, ja Es esmu runājis pareizi, ko tu Mani sit?"

24 Tad Anna Viņu sasietu sūtīja pie augstā priestera Kajafas.



VECĀ DERĪBA

/1Sam. 21:1-15/

1 Tad Dāvids nonāca Nobā pie priestera Ahimeleha, bet Ahimelehs izbijās, nāca Dāvidam pretī un viņam jautāja: "Kāpēc tu nāc viens pats un neviena nav tev līdzi?"

2 Tad Dāvids sacīja priesterim Ahimeleham: "Ķēniņš man ir devis kādu uzdevumu, un viņš man sacīja: lai neviens nekā nedabū zināt par to lietu, kuras dēļ es esmu tevi sūtījis un par ko es esmu tev pavēlējis! - Tāpēc es esmu saviem puišiem pavēlējis palikt noteiktā vietā.

3 Un nu, kas tev ir pie rokas pašreiz? Dod man kādas piecas maizes vai kas vien te atrodas!"

4 Tad priesteris atbildēja Dāvidam: "Man nav še pie rokas ikdienišķās maizes, bet gan tikai svētās maizes; ja vien puiši ir atturējušies no sievām!"

5 Tad Dāvids atbildēja priesterim: "Tiešām! Sievas mums jau trīs un pat vairākas dienas nav bijušas pieejamas, kopš esam ceļā, un šo puišu miesas bija šķīstas un lietas bija svētas - arī šoreiz, kaut tas ir parasts gājiens. Bet cik daudz vairāk tas izcelsies šodien, kad tas tiks svētīts ar šo svētumu!"

6 Tad priesteris viņam iedeva svēto maizi, šo svētumu, tāpēc ka tur nebija citas maizes kā vienīgi tikai pāri palikušās Tam Kungam priekšā ceļamās maizes, kuras noņēma, lai atkal tanī pašā dienā uzliktu jaunas.

7 Un tur bija todien kāds vīrs no Saula kalpiem. Tas bija ieslēdzies Tā Kunga priekšā, un viņa vārds bija Doēgs, viņš bija edomietis un uzraugs pār Saula ganiem.

8 Un Dāvids prasīja Ahimeleham: "Vai tev nav pie rokas kāds šķēps vai zobens? Es neesmu līdzi paņēmis nedz savu zobenu, nedz savus ieročus, tāpēc ka ķēniņa uzdevums bija steidzams."

9 Tad priesteris atbildēja: "Redzi, filistieša Goliāta zobens, kuru tu Terebinšu ielejā nokāvi, tas ir še drēbē ietīts aiz efoda; ja tu to gribi ņemt, tad ņem, jo te cita neviena nav kā tikai tas vien." Tad Dāvids teica: "Cita tāda nav, kas būtu tam līdzināms, dod man to!"

10 Un Dāvids cēlās tanī dienā un bēga no Saula, un viņš nonāca pie Ahiša, Gātas ķēniņa.

11 Tad Ahiša kalpi viņam jautāja: "Vai šis nav Dāvids, kaimiņu zemes ķēniņš? Un vai par viņu nebija sacerēta daudzinājuma dziesma, kuru, dejas solī ejot, dziedāja: Sauls ir nositis tūkstošus, bet Dāvids desmitiem tūkstošu!"

12 Un Dāvids kļuva šo vārdu dēļ ļoti domīgs, un viņš ļoti bijās Ahiša, Gātas ķēniņa.

13 Un tādēļ viņš izlikās vājprātīgs viņu acu priekšā un kā traks dauzīja vārtu divviru durvis, un siekalas tecēja viņa bārdā.

14 Tad Ahišs sacīja saviem kalpiem: "Jūs taču redzat, ka šis vīrs ir kļuvis ārprātīgs. Kāpēc jūs to esat pie manis atveduši?

15 Vai man nav diezgan traku, ka jūs esat atveduši vēl šo manā priekšā, lai tas manā klātbūtnē kā traks ālētos? Vai viņam maz bija atļauts ienākt manā namā?"


/1Sam. 22:1-23/

1 Tad Dāvids no turienes aizgāja un bēga Adullāmas alā. Kad viņa brāļi to dzirdēja un tāpat visa viņa dzimta, tad tie atnāca uz turieni pie viņa.

2 Un pie viņa sapulcējās visi vīri, kas bija apspiesti, un visi, kam bija daudz parādu, un visi, kuriem bija rūgtums sirdī, un viņš tiem kļuva par vadoni, tā ka pie viņa bija ap četri simti vīru.

3 Un no turienes Dāvids gāja uz Micpu Moāba zemē un sacīja Moāba ķēniņam: "Atved manu tēvu un manu māti pie sevis, un lai viņi te dzīvo, līdz kamēr es zināšu, ko Dievs ar mani darīs."

4 Un viņš atrada līdzjūtību Moāba ķēniņa priekšā, un viņš tos atveda, un tie dzīvoja pie Moāba ķēniņa visu to laiku, kamēr Dāvids atradās nocietinātā vietā kalnos.

5 Tad pravietis Gads sacīja Dāvidam: "Nepaliec kalnu nocietinājumā, bet noej uz Jūdas zemi!" Tad Dāvids gāja un nonāca Heretas mežā.

6 Kad Sauls dzirdēja, ka Dāvids bija pamanīts kopā ar tiem vīriem, kas bija pie viņa, - bet Sauls sēdēja Gibeā augstā kalnā zem tamariska koka, un šķēps bija viņa rokā, un visi viņa kalpi stāvēja ap viņu - ,

7 tad Sauls sacīja saviem kalpiem, kuri ap viņu stāvēja: "Klausiet mani, jūs Benjamīna dēli! Vai Isaja dēls dos jums visiem tīrumus un vīna dārzus, un vai viņš jūs visus iecels par virsniekiem pār tūkstošiem vai par virsniekiem pār simtiem?

8 Bet jūs visi esat pret mani sazvērējušies, un nav neviena jūsu vidū, kas, man to dzirdot, būtu darījis zināmu, ka mans dēls ar Isaja dēlu ir noslēguši derību. Un neviena nebija jūsu vidū, kam manis būtu žēl, un neviena, kas man būtu ziņojis, un es to dzirdējis, ka mans dēls pret mani ir sacēlis manu kalpu, lai tas man uzglūnētu, kā tas šodien ir redzams!"

9 Tad edomietis Doēgs, kas stāvēja pie Saula kalpiem, atbildēja un sacīja: "Es redzēju Isaja dēlu nākam uz Nobu pie Ahimeleha, Ahituba dēla.

10 Tas viņa labad vaicāja To Kungu un deva viņam ceļamaizi, un viņš tam iedeva arī filistieša Goliāta zobenu."

11 Tad ķēniņš pavēstīja un ataicināja priesteri Ahimelehu, Ahituba dēlu, un visu viņa dzimtu, kas bija priesteri Nobā. Kad nu tie visi ieradās pie ķēniņa,

12 tad Sauls sacīja: "Uzklausi mani, Ahituba dēls!" Un viņš sacīja: "Redzi, še es esmu, mans pavēlniek!"

13 Tad Sauls tam sacīja: "Kādēļ tu esi ar Isaja dēlu sazvērējies pret mani, ka tu esi devis viņam maizi un zobenu, un kādēļ tu esi viņa labad ar lūgumu griezies pie Dieva, lai viņu, manu kalpu, pret mani saceltu un lai tas man uzglūnētu, kā tas šodien ir redzams?"

14 Tad Ahimelehs ķēniņam atbildēja un sacīja: "Bet kurš no visiem taviem kalpiem ir tik uzticams kā Dāvids, kas ir paša ķēniņa znots un pavēlnieks pār taviem miesassargiem un kļuvis jau ļoti ievērojams tavā namā?

15 Vai tad tikai šodien es sāku pielūgt Dievu viņa labad? Tas lai ir tālu no manis! Lai ķēniņš tādu lietu neuzveļ savam kalpam, nedz visai manai dzimtai! Jo tavs kalps nekā nezina no visām šīm lietām, vai tās būtu niecīgas vai svarīgas."

16 Bet ķēniņš sacīja: "Ahimeleh, tev bez žēlastības ir jāmirst, tev un visai tava tēva dzimtai!"

17 Un ķēniņš pavēlēja saviem sargiem, kas stāvēja viņa priekšā: "Griezieties un nokaujiet Tā Kunga priesterus, jo arī viņu rokas ir ar Dāvidu un tie ir zinājuši, ka viņš bija bēdzis, bet nav to darījuši man zināmu!" Taču ķēniņa kalpi negribēja pacelt savas rokas, lai nogalinātu Tā Kunga priesterus.

18 Tad ķēniņš sacīja Doēgam: "Griezies tu un nodur priesterus!" Un edomietis Doēgs apgriezās apkārt un sāka apkaut priesterus; viņš tanī dienā nonāvēja astoņdesmit piecus vīrus, kuri visi bija linu efoda valkātāji.

19 Un viņš izpostīja ar zobena asmeni arī priesteru pilsētu Nobu, nokaudams vīrus, sievas, bērnus, zīdaiņus, un tāpat arī viņš nokāva vēršus, ēzeļus, sīklopus - visus ar zobena asmeni.

20 Tikai viens vienīgs izglābās no Ahimeleha, Ahituba dēla, dēliem, vārdā Abjatārs, kas bēgdams pievienojās Dāvidam.

21 Un Abjatārs izstāstīja Dāvidam, ka Sauls bija nogalinājis Tā Kunga priesterus.

22 Tad Dāvids sacīja Abjatāram: "Es jau to zināju tanī dienā, kad tur bija edomietis Doēgs, ka viņš visu sīki izstāstīs Saulam. Es vienīgais esmu vainīgs visu tavas dzimtas locekļu nāvē.

23 Paliec pie manis, nebīsties! Jo tas, kas meklē nokaut manu dvēseli, meklēs to pašu darīt arī tavai dvēselei, bet pie manis tev ir drošs patvērums."


/1Sam. 23:1-28/

1 Kad Dāvidam paziņoja: "Redzi, filistieši nemitīgi karo ar Kegilu un pastāvīgi aplaupa viņu klonus!" -

2 tad Dāvids jautāja Tam Kungam, sacīdams: "Vai man būs iet un sakaut filistiešus?" Un Tas Kungs viņam atbildēja: "Ej, jo tu sakausi filistiešus un izglābsi Kegilu!"

3 Bet Dāvida vīri viņam sacīja: "Redzi, mēs jau še Jūdā dzīvojam pastāvīgās bailēs, un ko mēs darīsim tad, kad dosimies Kegilā uzbrukumā pret filistiešu karapulkiem?"

4 Tad Dāvids vēlreiz griezās ar jautājumu pie Tā Kunga, un Tas Kungs viņam atbildēja un sacīja: "Celies, dodies uz Kegilu, jo Es nodošu filistiešus tavā rokā."

5 Tad Dāvids nogāja ar saviem vīriem uz Kegilu, uzbruka filistiešiem un kā laupījumu aizdzina viņu ganāmpulkus, bet viņus pašus sakāva lielā kaujā. Tā Dāvids izglāba Kegilas iedzīvotājus.

6 Bet, kad Abjatārs, Ahimeleha dēls, bēga uz Kegilu pie Dāvida, tad viņš uz turieni bija paņēmis līdzi arī savu efodu.

7 Kad Saulam paziņoja, ka Dāvids ir devies uz Kegilu, tad Sauls sacīja: "Dievs to ir nodevis manā rokā kā gūstekni, jo viņš ir ieslēgts un nevarēs izkļūt ārā no šīs pilsētas, kurai ir aizbultējami divkārši vārti."

8 Tad Sauls sasauca visu tautu uz karu, lai tie dotos uz Kegilu un ielenktu Dāvidu un viņa vīrus.

9 Kad Dāvids uzzināja, ka Sauls klusībā bija apņēmies darīt viņam ļaunu, tad viņš sacīja priesterim Abjatāram: "Atnes efodu!"

10 Un Dāvids lūdza: "Tu, Kungs, Israēla Dievs, Tavs kalps ir to dzirdējis, ka Sauls taisās nākt uz Kegilu, lai šo pilsētu izpostītu manis dēļ.

11 Vai Kegilas dižciltīgie mani saslēgtu nodos viņa rokā? Vai tiešām Sauls arī nonāks lejā, kā Tavs kalps to ir dzirdējis? Ak, Kungs, Israēla Dievs, saki to, lūdzu, Savam kalpam!" Tad Tas Kungs sacīja: "Jā, viņš nonāks lejā!"

12 Un Dāvids sacīja: "Vai Kegilas dižciltīgie mani un manus vīrus saslēgs un nodos Saula rokā?" Tas Kungs atbildēja: "Nodos!"

13 Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, to bija ap seši simti, un tie aizgāja no Kegilas un siroja, kur vien varēdami. Kad Saulam tika paziņots, ka Dāvids no Kegilas aizbēdzis, tad viņš atmeta savu nodomu doties kara gājienā.

14 Bet Dāvids uzturējās tuksnesī nepieejamās vietās, augstienēs; viņš apmetās kalnos Zifas tuksnesī. Sauls gan to meklēja visu laiku, bet Dievs nedeva to viņam rokā.

15 Kad Dāvids redzēja, ka Sauls bija izgājis, lai meklētu viņu nonāvēt, - bet Dāvids mita Zifas tuksneša biezokņos -,

16 tad Saula dēls Jonatāns cēlās un devās pie Dāvida biezoknī un stiprināja viņa roku cerībā uz Dievu,

17 un sacīja viņam: "Nebīsties! Mana tēva Saula roka tevi neaizsniegs, bet tu valdīsi pār Israēlu kā ķēniņš, un tad es būšu otrais pēc tevis, un to itin labi zina arī mans tēvs Sauls."

18 Tad viņi abi noslēdza derību Tā Kunga priekšā, un Dāvids palika dzīvot biezokņos, bet Jonatāns atgriezās savā namā.

19 Taču daži zifieši nogāja pie Saula uz Gibeu un sacīja: "Dāvids ir paslēpies mūsu apvidū nocietinātā vietā biezokņos Hakilas uzkalnos, kuri atrodas dienvidos no Ješimonas.

20 Un nu, ķēniņ, nāc pie mums lejā un piepildi visas sava sirdsprāta vēlēšanās, jo mūsu pienākums ir viņu sasietu nodot ķēniņa rokā!"

21 Tad Sauls sacīja: "Lai jūs būtu svētīti Tam Kungam, ka jūs esat man līdzi jutuši!

22 Ejiet un pārliecinieties vēl, izlūkojiet un skatiet vietu, kur viņa pēdas atrodamas un kas viņu tur būtu redzējis, jo man ir sacīts, ka viņš esot ļoti manīgs vīrs.

23 Un, kad jūs visas paslēptuves, kur vien viņš varētu būt paslēpies, būsit labi apskatījuši un izlūkojuši, tad griezieties pie manis atpakaļ ar pārbaudītu ziņu. Tad es iešu jums līdzi, un, ja viņš šai zemē būs, tad es viņu sameklēšu starp visiem tiem tūkstošiem, kas ir Jūdā!"

24 Tad tie cēlās un devās ceļā uz Zifu Saulam pa priekšu, bet Dāvids un viņa vīri tanī laikā uzturējās Maonas tuksneša klajumos, dienvidos no Ješimonas.

25 Un Sauls ar saviem vīriem gāja, lai viņu meklētu, bet Dāvidam tas bija pateikts, un viņš apmetās pie lielās klints, kas atrodas Maonas tuksnesī. Kad nu Sauls to dzirdēja, tad viņš steidzīgi dzinās Dāvidam pakaļ Maonas tuksnesī.

26 Un Sauls gāja kalna vienā pusē, bet Dāvids ar saviem vīriem gāja kalna otrā pusē. Tad Dāvids bailēs steidzās, lai izkļūtu no Saula tuvuma, bet Sauls ar saviem vīriem ielenca Dāvidu un viņa vīrus, gribēdams tos sagūstīt.

27 Tad pēkšņi kāds vēstnesis pienāca pie Saula un tam sacīja: "Steidzies un griezies atpakaļ, jo filistieši ir ielauzušies zemē."

28 Un Sauls griezās atpakaļ, nevajādams vairs Dāvidu, un viņš devās pret filistiešiem; tāpēc šī vieta tiek saukta par Glābšanas akmeni.