• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 29.jūnijs

Salamana Pamācības /15:31-16:7/

Jaunā Derība /Apustuļu darbi 19:14-40/

Vecā Derība /1. Ķēniņu 22:1-54/


SALAMANA PAMĀCĪBAS

/15:31-33/

31 Auss, kas uzklausa dzīves pamācības, mitīs starp īsteni gudrajiem.

32 Kas negrib ļauties audzināties, tas neievēro savas dvēseles pestīšanu, bet, kas uzklausa pamācības, tas pieņemas gudrībā.

33 Tā Kunga bijāšana ir mācības ceļš, kā kļūt pie gudrības, un pazemība ved godā.


/16:1-7/

1 Gan cilvēks apņemas kaut ko savā sirdī, bet no Tā Kunga nāk, kas mēlei jāsaka.

2 Ikvienam cilvēkam viņa ceļi šķiet šķīsti, bet Tas Kungs sver cilvēka sirdi un garu.

3 Uztici Tam Kungam savus darbus, tad tavi nodomi sekmēsies.

4 Tas Kungs visu dara ar noteiktu nolūku, arī bezdievīgo Viņš taupa ļaunai dienai.

5 Lepna sirds Tā Kunga acīs ir negantība, patiešām tas tiesa, tā nepaliks nesodīta.

6 Ar labu un lēnu sirdi un uzticību noziegums tiek izlīdzināts, un ar Tā Kunga bijāšanu var izvairīties no ļaunuma.

7 Ja kāda ceļi Tam Kungam labi patīk, tad Viņš liek izlīdzināties viņam arī ar viņa ienaidniekiem.



JAUNĀ DERĪBA

/Apd. 19:14-40/

14 Tie, kas to darīja, bija jūdu augstā priestera Skevas septiņi dēli.

15 Bet ļaunais gars, atbildēdams viņiem, sacīja: "Jēzu es pazīstu un par Pāvilu es zinu; bet kas jūs tādi esat?"

16 Un cilvēks, kurā ļaunais gars mājoja, tiem uzbruka un tos visus pievārēja, tā ka tiem kailiem un ievainotiem bija jābēg no šī nama.

17 Tas kļuva zināms visiem jūdiem un grieķiem, kas dzīvoja Efezā. Viņus visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Kunga Jēzus Vārdu.

18 Daudzi, kas bija kļuvuši ticīgi, nāca atzīdamies un izstāstīdami savus darbus.

19 Un labs skaits to, kas bija nodarbojušies ar burvju mākslām, sanesa grāmatas un tās sadedzināja visu acu priekšā; to vērtību noteica un saskaitīja piecdesmit tūkstoš sudraba gabalu.

20 Tā mācība auga un kļuva stipra Tā Kunga spēkā.

21 Pēc šiem notikumiem Pāvils garā apņēmās pārstaigāt Maķedoniju un Ahaju un iet uz Jeruzālemi, sacīdams: "Pēc tam kad būšu tur bijis, man jāredz arī Roma."

22 Aizsūtījis uz Maķedoniju divi savus palīgus, Timoteju un Erastu, viņš pats kādu laiku palika Āzijā.

23 Tanī laikā izcēlās liels nemiers mācības dēļ.

24 Jo kāds vīrs, vārdā Demetrijs, sudrabkalis, kas no sudraba darināja Artemīdas tempļus un sagādāja amatniekiem diezgan lielu peļņu,

25 sapulcējis tos un visus, kas ar to pašu amatu nodarbojās, sacīja: "Vīri, jūs zināt, ka no šī darba atkarīga mūsu labklājība.

26 Un jūs redzat un dzirdat, ka šis Pāvils ne vien Efezā, bet gandrīz visā Āzijā ar savām runām novērsis daudz ļaužu, sacīdams, ka tie nav dievi, kas rokām darināti.

27 Mums draud ne tikai tas, ka šī nozare zaudē nozīmi, bet arī ka augstās dieves Artemīdas templi nonicinās, un iznīks viņas varenība, ko pielūdz visa Āzija un visa pasaule."

28 To dzirdēdami un dusmu pārņemti, viņi sauca: "Varena ir efeziešu Artemīda!"

29 Un visu pilsētu pārņēma nemiers. Visi traucās uz teātri, raudami līdzi maķedoniešus Gaju un Aristarhu, Pāvila ceļabiedrus.

30 Kad Pāvils gribēja iet pūlī, mācekļi viņam neļāva;

31 bet arī daži Āzijas pārvaldnieki, būdami viņa draugi, sūtīja pie viņa, brīdinādami, lai viņš neietu uz teātri.

32 Citi sauca šā, citi tā, jo sapulce bija izjukusi, un vairums nezināja, kādēļ bija sanākuši kopā.

33 Bet Aleksandrs, ko jūdi bija izraudzījuši, saņēma no pūļa pamācības; un viņš māja ar roku, gribēdams ļaužu priekšā sacīt aizstāvēšanās runu.

34 Kad tie manīja, ka viņš ir jūds, visi vienā balsī sāka kliegt, saukdami ap divi stundas: "Varena ir efeziešu Artemīda!"

35 Bet pilsētas rakstvedis pūli nomierināja, sacīdams: "Efezieši, vai ir kāds cilvēks, kas nezinātu, ka Efezas pilsēta ir varenās Artemīdas un no debesīm nokritušā tēla sargātāja?

36 Tā kā tas nav apšaubāms, jums pienākas būt mierīgiem un nepārsteigties.

37 Jūs esat atveduši šos vīrus, kas nav ne tempļa aplaupītāji, ne mūsu dieves zaimotāji.

38 Ja Dēmetrijam un viņa darba biedriem ir kaut kas pret kādu, ir tiesas dienas un ir prokonsuli, lai viņi sūdz cits citu.

39 Bet, ja jums būtu vēl kāda cita prasība, lai to izlemj kārtējā tautas sapulcē.

40 Mums arī jābīstas, ka mūs neapsūdz par šīs dienas sacelšanos, jo nav nekāda iemesla, ar ko šo dumpi varētu attaisnot." To sacījis, viņš sapulci atlaida.


VECĀ DERĪBA

/1Ķēn. 22:1-54/

1 Tā pagāja trīs miera gadi, un nebija nekāda kara starp Aramu un Israēlu.

2 Bet trešajā gadā Jūdas ķēniņš Jošafats devās lejup pie Israēla ķēniņa.

3 Un Israēla ķēniņš sacīja saviem darbiniekiem: "Vai jūs zināt, ka Gileādas Ramota pienākas mums, bet mēs vilcināmies to izraut no aramiešu ķēniņa rokas?"

4 Un viņš vaicāja Jošafatam: "Vai tu esi ar mieru kopā ar mani iesākt karu Gileādas Ramotas dēļ?" Un Jošafats atbildēja Israēla ķēniņam: "Man klāsies, kā tev klāsies, manai tautai - kā tavai tautai, maniem zirgiem - kā taviem zirgiem."

5 Taču Jošafats ieteica Israēla ķēniņam: "Jel pajautā tomēr, kāds ir Tā Kunga prāts?"

6 Tad Israēla ķēniņš sapulcināja visus praviešus, ap četri simti vīru, un jautāja viņiem: "Vai man iet karot Gileādas Ramotas dēļ vai man neiet?" Un tie sacīja: "Dodies kalnup, jo Tas Kungs viņus nodos ķēniņa rokā."

7 Bet Jošafats jautāja: "Vai šeit nav vēl kāds no Tā Kunga praviešiem, kuru mēs varētu izjautāt?"

8 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Tur ir gan vēl viens vīrs, caur kuru var To Kungu izjautāt. Bet es to ienīstu, jo viņš par mani nav labu liecību devis kā pravietis, bet gan vienīgi ļaunu. Tas ir Miha, Imlas dēls." Bet Jošafats teica: "Lai ķēniņš tā nerunā!"

9 Tad Israēla ķēniņš pasauca vienu no ierēdņiem un sacīja: "Steidzies atvest Mihu, Imlas dēlu."

10 Kad Israēla ķēniņš un Jūdas ķēniņš sēdēja ikviens savā tronī, savās goda drānās tērpušies, uz atklāta laukuma pie ieejas Samarijas vārtos, bet visi šie pravieši deva praviešu liecības to priekšā,

11 tad Cedekija, Kenaānas dēls, kas bija darinājis sev dzelzs ragus, sacīja: "Tā saka Tas Kungs: ar tādiem tev jābada Arama, tiekāms tu to būsi pieveicis!"

12 Un visi pravieši pravietoja, tā sacīdami: "Ej cīnīties par Ramotu Gileādā, un tev veiksies labi, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā."

13 Bet vēstnesis, kas gāja, lai atsauktu Mihu, sacīja tam, teikdams: "Redzi, visi praviešu vārdi sludina vienā mutē ķēniņam veiksmi; lai tavs vārds būtu tāds pats kā viņu vārds: sludini labu!"

14 Bet Miha sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, tikai to, ko Tas Kungs ar mani runās, es runāšu viņam!"

15 Un viņš nogāja pie ķēniņa, un ķēniņš viņam sacīja: "Miha, vai mums iet karot pret Ramotu Gileādā vai neiet?" Un tas sacīja: "Dodies kalnup, tev būs veiksme, jo Tas Kungs to nodos ķēniņa rokā!"

16 Bet ķēniņš sacīja tam: "Cik reizes man likt tev ar zvērestu apstiprināt, ka tu ar mani nerunāsi neko citu kā vienīgi to, kas ir patiesība Tā Kunga Vārdā."

17 Tad Miha sacīja: "Es redzēju visu Israēlu izklīdinātu pa kalniem kā avis, kurām nav gana. Un Tas Kungs sacīja: tiem nav vairs valdnieka; lai tie ikviens ar mieru atgriežas savā namā!"

18 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Vai es tev nesacīju, ka viņš man nekad nesludina labu, bet tikai ļaunu vien?"

19 Bet Miha turpināja: "Tādēļ klausies Tā Kunga vārdu, es redzēju to Kungu sēžam uz Sava troņa, un visi debesu pulki stāvēja Viņa labajā un kreisajā pusē.

20 Tad Tas Kungs sacīja: kas samulsinās un pierunās Ahabu, lai viņš dodas kalnup un krīt Gileādas Ramotā? - Un viens runāja šā, bet otrs tā,

21 kamēr iznāca kāds gars un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: es viņu samulsināšu. - Un Tas Kungs tam jautāja: kādā veidā?

22 Un tas sacīja: es iziešu un kļūšu par melu garu visu viņa praviešu mutē. - Un Viņš sacīja: tu viņu samulsināsi un pierunāsi, un tas tev arī izdosies. Ej un dari tā.

23 Un redzi, Tas Kungs ielika melu garu visu tavu praviešu mutē. Un Tas Kungs par tevi ir runājis ļaunu."

24 Bet Kenaānas dēls Cedekija pienāca klāt, iesita Miham pa vaigu un sacīja: "Vai tad tagad Tā Kunga Gars no manis būtu pārgājis uz tevi, lai runātu ar tavu muti?"

25 Un Miha sacīja: "Redzi, tev tas būs jāredz tanī dienā, kad tu no vienas iekštelpas bēgsi otrā, lai paslēptos."

26 Un Israēla ķēniņš sacīja: "Paņem Mihu un aizved to atpakaļ pie pilsētas vārtu sarga Amona un pie ķēniņa dēla Joasa

27 un saki tā: tā saka ķēniņš: iemetiet šo cietumā un ēdiniet viņu ar bada maizi un ar bada ūdeni, līdz es laimīgi pārnākšu atpakaļ."

28 Bet Miha sacīja: "Ja tu tiešām pārnāksi sveiks, tad Tas Kungs nav ar manu muti runājis." Un viņš arī sacīja: "Klausaities, visi ļaudis!"

29 Un Israēla ķēniņš un Jošafats, Jūdas ķēniņš, devās uzbrukumā pret Ramotu Gileādā.

30 Un Israēla ķēniņš sacīja Jošafatam: "Es darīšu sevi nepazīstamu un došos cīņā, bet tu apvelc savas drēbes." Un Israēla ķēniņš pārģērbās un devās kaujā.

31 Un Aramas ķēniņš bija saviem ratu virsniekiem - tādu tam bija trīsdesmit divi - pavēlējis un teicis: "Necīnieties ne ar mazu, ne ar lielu, bet tikai pret Israēla ķēniņu vien!"

32 Un notika, kad ratu virsnieki ieraudzīja Jošafatu, tad tie nodomāja: patiesi, tas ir Israēla ķēniņš, - un tie to ielenca, lai ar to cīnītos, bet Jošafats brēca.

33 Kad ratu virsnieki noprata, ka tas nav Israēla ķēniņš, tad tie nogriezās un nesekoja vairs tam.

34 Un kāds karavīrs nejauši uzvilka loku un trāpīja Israēla ķēniņam starp viņa bruņām un bruņu ķēdēm. Tad ķēniņš sacīja savam ratu vadītājam: "Apgriez ratus un izved mani no cīņas jūkļa, jo es esmu ievainots!"

35 Taču cīņa tai dienā iedegās arvien karstāka, un ķēniņš visu dienu noturējās ratos pret Aramu, bet pret vakaru viņš nomira. Un asinis no brūces satecēja uz ratu grīdas.

36 Tad pa visu karapulku, saulei rietot, atskanēja saucieni: "Ikviens uz savu pilsētu, ikviens uz savu zemi!"

37 Un ķēniņš nomira un tika novests uz Samariju un tur Samarijā arī apglabāts.

38 Kad kalpi mazgāja ķēniņa ratus Samarijas dīķī, suņi laka viņa asinis, kamēr netikles mazgājās tajā ūdenī, kā Tā Kunga vārds bija sacījis.

39 Un, kas vēl stāstāms par Ahabu un viss, ko viņš ir darījis, ziloņkaula nams, kuru tas taisījis, un visas pilsētas, kuras viņš uzcēlis, - tas viss ir rakstīts Israēla ķēniņu Laiku grāmatā.

40 Un Ahabs gūlās pie saviem tēviem, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā.

41 Un Israēla ķēniņa Ahaba ceturtajā gadā Asas dēls Jošafats kļuva ķēniņš pār Jūdu.

42 Un Jošafatam bija trīsdesmit pieci gadi, kad tas kļuva ķēniņš, un viņš valdīja divdesmit piecus gadus kā ķēniņš Jeruzālemē. Bet viņa mātes vārds bija Azuba, un viņa bija Šilhija meita.

43 Un viņš staigāja visus sava tēva Asas ceļus un no tiem nenovērsās, darīdams tikai to, kas ir taisns Tā Kunga acīs.

44 Tikai augstieņu svētnīcas gan netika aizliegtas, vēl arvien tauta gāja upurēt kaujamos upurus un kvēpināt uz tām augstienēm.

45 Un Jošafats dzīvoja mierā ar Israēla ķēniņu.

46 Un, kas vēl stāstāms par Jošafatu un visi viņa varoņdarbi, kādus viņš veica un kā viņš karojis,- tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.

47 Un viņš izdzina no zemes visus netikļus, kas bija atlikuši no viņa tēva Asas laikiem.

48 Edomā tolaik nebija ķēniņa, bet tikai ķēniņa vietnieks.

49 Jošafats lika taisīt Taršišas kuģus, lai tie varētu doties uz Ofīru pēc zelta. Bet tie tur nenonāca, jo pie Ecjonas Geberas tos sadragāja vētra.

50 Tolaik Ahaba dēls Ahasja sacīja Jošafatam: "Lai mani kalpi brauc kopā ar taviem kalpiem uz kuģiem!" Bet Jošafats to nevēlējās.

51 Un Jošafats gūlās pie saviem tēviem, un tas tika apglabāts pie saviem tēviem sava ciltstēva Dāvida pilsētā. Bet viņa dēls Jorāms kļuva ķēniņš viņa vietā.

52 Un Ahasja, Ahaba dēls, kļuva Israēla ķēniņš Samarijā Jūdas ķēniņa Jošafata septiņpadsmitajā valdīšanas gadā. Un tas valdīja pār Israēlu divus gadus.

53 Un viņš darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs, un staigāja sava tēva ceļus un arī savas mātes ceļus, un arī Nebata dēla Jerobeāma ceļus, kas pavedināja Israēlu grēkot.

54 Un viņš kalpoja Baalam un pielūdza to, un viņš sadusmoja To Kungu, Israēla Dievu, ar visu, ko viņa tēvs bija darījis.