• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 29.maijs

Psalmi /68:16-20/

Jaunā Derība /Jņ. 18:25-40/

Vecā Derība /1.Samuēla 24:1-25:44/


PSALMI

/68:16-20/

16 Dieva kalns ir Basana kalns, Basana kalnam daudz virsotņu.

17 Ko raugāties skaudīgi jūs, augstie kalni, uz kalnu, kur Dievam patīk mājot? Tiešām, Tas Kungs tur mājos mūžīgi!

18 Dieva kaujas ratu ir desmitiem tūkstošu, Tas Kungs ir starp tiem kā pie Sinaja kalna Savā svētumā.

19 Tu uzkāpi augstumā, atvedi gūstekņus, ņēmi dāvanas no cilvēkiem, un arī atkritējiem jādzīvo pie Dieva, Tā Kunga.

20 Slavēts lai ir Tas Kungs diendienā, Viņš nes mūs pašus. Dievs ir mūsu pestītājs! (Sela.)



JAUNĀ DERĪBA

/Jņ. 18:25-40/

25 Bet Sīmanis Pēteris stāvēja un sildījās. Tie viņam sacīja: "Vai arī tu nepiederi pie Viņa mācekļiem?" Bet viņš liedzās un sacīja: "Nē."

26 Viens no augstā priestera kalpiem, radinieks tam, kam Pēteris bija nocirtis ausi, vēl saka: "Vai es tevi neredzēju pie Viņa dārzā?"

27 Tad Pēteris atkal liedzās; un tūdaļ gailis dziedāja.

28 No Kajafas tie Jēzu ved uz pārvaldnieka pili. Bija agrs rīts. Paši tie neiegāja pārvaldnieka pilī, lai neapgānītos, bet varētu ēst Pashā jēru.

29 Tad Pilāts iznāca pie tiem ārā un teica: "Kādu sūdzību jūs ceļat pret šo cilvēku?"

30 Tie atbildēja viņam: "Ja Viņš nebūtu ļaundaris, mēs Viņu nebūtu tev nodevuši."

31 Tad Pilāts viņiem sacīja: "Ņemiet jūs Viņu un tiesājiet Viņu pēc sava likuma!" Jūdi viņam sacīja: "Mums nav tiesību nevienu nonāvēt."

32 Tā sāka piepildīties Jēzus vārdi, ko Viņš bija teicis par to, kādā nāvē Viņam bija mirt.

33 Tad Pilāts atkal iegāja savā pilī, iesauca Jēzu iekšā un sacīja Viņam: "Vai Tu esi Jūdu ķēniņš?"

34 Jēzus atbildēja: "Vai tu to saki no sevis, jeb vai citi tev par Mani stāstījuši?"

35 Pilāts atbildēja: "Vai tad es esmu jūds? Tava tauta un augstie priesteri man Tevi ir nodevuši. Ko Tu esi darījis?"

36 Jēzus atbildēja: "Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes."

37 Tad Pilāts Viņam sacīja: "Tad Tu tomēr esi Ķēniņš?" Jēzus atbildēja: "Tu pareizi saki, Es esmu Ķēniņš. Tāpēc Es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird Manu balsi."

38 Pilāts Viņam saka: "Kas ir patiesība?" Un, to sacījis, viņš atkal izgāja ārā pie jūdiem un saka viņiem: "Es nekādas vainas pie Viņa neatrodu.

39 Bet jums ir paradums, ka es jums Pashā vienu atlaižu. Vai jūs gribat, ka es jums atlaižu Jūdu ķēniņu?"

40 Tad viņi atkal brēca: "Ne Šo, bet Barabu!" Bet Baraba bija laupītājs.



VECĀ DERĪBA

/1Sam. 24:1-23/

1 Un Dāvids aizgāja no turienes un apmetās En-Gedija nepieejamās kalnu augstienēs.

2 Un notika, kad Sauls bija atgriezies atpakaļ no filistiešu vajāšanas, tad viņam pateica, ka pēc ļaužu runām Dāvids esot En-Gedija tuksnesī.

3 Tad Sauls ņēma trīs tūkstošus izlasītu vīru no visa Israēla un devās meklēt Dāvidu un viņa vīrus uz kalnu kazu klintīm.

4 Un, kad viņš nonāca pie avju aplokiem ceļa malā, tur bija kāda ala, un Sauls tur iegāja dabiskās vajadzībās. Bet Dāvids un viņa vīri atradās alas dibenā.

5 Tad Dāvida vīri tam sacīja: "Redzi, šī patiesi ir tā diena, par kuru Tas Kungs tev ir sacījis: redzi, Es tavu ienaidnieku nodošu tavā rokā, un tu viņam darīsi, kas tavām acīm labi patiks." Un Dāvids piecēlās un slepus nogrieza Saula virssvārku stūri.

6 Bet vēlāk Dāvidam sirds jo strauji lēca krūtīs, tādēļ ka viņš bija nogriezis apģērba stūri, kas piederēja Saulam.

7 Un viņš teica saviem vīriem: "Lai Tas Kungs mani no tā pasargā, ka es ko nodarītu savam pavēlniekam, Tā Kunga svaidītam, un ka es pret to nekad nepaceļu savu roku, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais!"

8 Un Dāvids ar vārdiem apsauca pats savus vīrus, un viņš tiem neļāva uzbrukt Saulam; un Sauls piecēlās un izgāja no alas.

9 Tūliņ pēc tam cēlās arī Dāvids, izgāja no alas un sauca Saulam nopakaļ: "Mans pavēlniek un ķēniņ!" Kad Sauls atskatījās atpakaļ, tad Dāvids noliecās ar savu vaigu pie zemes, tā parādīdams tam godu.

10 Un Dāvids sacīja Saulam: "Kāpēc tu klausi ļaužu valodām, kas saka: redzi, Dāvids meklē tavu nelaimi?

11 Redzi, šodien tavas acis redz, ka Tas Kungs tevi šodien tanī alā bija nodevis manā rokā; un, kaut gan kāds gribēja mani pierunāt, lai es tevi nogalinu, es tevi žēloju un domāju: es tomēr necelšu savu roku pret savu pavēlnieku, jo viņš ir Tā Kunga svaidītais.

12 Un nu, mans tēvs, skaties šurp! Tu redzi te savu virssvārku stūri manā rokā; un redzi, es esmu gan nogriezis tavu virssvārku stūri, bet tevi neesmu nogalinājis; tāpēc atzīsti un saproti, ka manā prātā nav nedz ļaunuma, nedz viltus un ka es neesmu pret tevi apgrēkojies, bet tu gan uzglūni manai dvēselei, lai man to atrautu.

13 Lai Tas Kungs pats ir tiesnesis starp mani un tevi, un lai Tas Kungs pats atdara un atriebj tev manā vietā, bet mana roka nebūs pret tevi!

14 Tēvutēvu sakāmvārds saka: no bezdievīgiem iziet bezdievība. - Bet mana roka nebūs pret tevi!

15 Ko tu, Israēla ķēniņ, esi izgājis vajāt? Ko tu īsteni vajā? Vienu beigtu suni, vienu atsevišķu blusu!

16 Tāpēc lai Tas Kungs ir tiesnesis un lai izspriež taisnību un tiesu starp mani un tevi! Viņš arī izmeklēs manu lietu, aizstāvēs un atbrīvos mani no tavas rokas."

17 Kad Dāvids bija beidzis šos vārdus ar Saulu runāt, tad notika, ka Sauls sacīja: "Vai šī nav tava balss, mans dēls Dāvid?" Un Sauls pacēla savu balsi un gauži raudāja.

18 Un viņš sacīja Dāvidam: "Tu esi taisnāks nekā es, jo tu man esi labu darījis, bet es pret tevi esmu bijis ļauns.

19 Un šodien tu esi savu mīlestību pret mani parādījis it sevišķi spēcīgi, jo, kad Tas Kungs mani bija nodevis tavā rokā, tu tomēr mani neesi nogalinājis.

20 Vai tad ir kāds, kas, savu ienaidnieku atradis, to atlaistu, novēlēdams viņam labu ceļu? Lai Tas Kungs tev par to atmaksā ar labu, ko tu šodien man esi darījis!

21 Un redzi, tagad es zinu, ka tu tiešām valdīsi kā ķēniņš un ka tavā rokā pastāvēs Israēla ķēniņa valstība.

22 Un tagad zvērē pie Tā Kunga, ka tu manu dzimumu pēc manis neizdeldēsi un manu vārdu mana tēva namā neiznīcināsi!"

23 Tad Dāvids zvērēja Saulam, un Sauls atgriezās savās mājās, bet Dāvids un viņa vīri devās kalnup uz savām nocietinātām kalnu vietām.


/1Sam. 25:1-44/

1 Samuēls nomira, un viss Israēls sapulcējās un viņu apraudāja; un viņu apglabāja Rāmā, viņa dzimtajā vietā. Bet Dāvids cēlās un nogāja uz Pāranas tuksnesi.

2 Un tur bija kāds vīrs pie Maonas kalna, kura saimniecība atradās Karmelā; un šis vīrs bija ļoti bagāts, viņam bija trīs tūkstoši avju un tūkstotis kazu; un viņš pašreiz bija nodarbināts Karmelā, lai cirptu tur savas avis.

3 Šis vīrs saucās Nābals, un viņa sievas vārds bija Abigaila. Viņa sieva bija ļoti gudra padomā un ļoti skaista augumā, bet pats vīrs bija no kālebu cilts, varmācīgs un ļauns.

4 Kad Dāvids tuksnesī dzirdēja, ka Nābals pašreiz cērp savas avis,

5 tad viņš nosūtīja desmit jaunekļus un sacīja šiem puišiem: "Eita augšā Karmelā un noejiet pie Nābala. Tad sveiciniet viņu manā vārdā un vaicājiet, kā tam labi klājas.

6 Un sakiet vēl tā: Dievs palīdz! Miers lai ir ar tevi, miers ar tavu namu un miers ar visu, kas tev pieder!

7 Es esmu dzirdējis, ka pie tevis pašreiz notiek avju cirpšana. Un tolaik, kad tavi gani bija pie mums, mēs tiem nekā ļauna nenodarījām, un tiem arī nekas nepazuda visu to laiku, kamēr tie uzturējās Karmelā.

8 Vaicā saviem puišiem, tie tev to pastāstīs! Lai tad arī šie jaunekļi atrod labvēlību tavās acīs, jo mēs esam labā dienā atnākuši. Tādēļ jel piešķir saviem kalpiem un savam dēlam Dāvidam to, ko tava roka atrod!"

9 Kad Dāvida puiši bija atnākuši un Dāvida uzdevumā visus viņa vārdus pateikuši Nābalam, tad viņi palika klusu.

10 Bet Nābals atbildēja Dāvida puišiem un sacīja: "Kas tas Dāvids tāds ir, un kas īsti ir Isaja dēls? Šinīs dienās ir daudz tādu kalpu, kuri aizbēg no saviem kungiem!

11 Vai tad lai es ņemu savu maizi un ūdeni un savu ēšanai sagatavoto gaļu, kuru es esmu gatavojis saviem cirpējiem, un lai to piešķiru vīriem, nemaz nezinādams, no kurienes tie ir nākuši?"

12 Tad Dāvida puiši atgriezās uz sava ceļa un gāja atpakaļ; un viņi nāca un izstāstīja Dāvidam visus šos vārdus.

13 Tad Dāvids sacīja saviem vīriem: "Apjoziet ikviens savu zobenu!" Tad ikviens apjoza savu zobenu, un arī Dāvids apjoza savu zobenu, un tie devās Dāvida vadībā augšup - kādi četri simti vīru, bet kādi divi simti vīru palika pie mantām.

14 Bet Abigailai, Nābala sievai, kāds jauneklis no viņu pašu puišiem pastāstīja, sacīdams: "Redzi, Dāvids bija atsūtījis vēstnešus no tuksneša, lai tie nestu mūsu kungam svētības novēlējumus, bet viņš tos izsmēja.

15 Tomēr šie vīri ir bijuši pret mums ļoti labi: tie mums nekā ļauna nav darījuši, un mums nekas nav zudis visu šo laiku, kamēr mēs, kopā ar tiem ganīdami, bijām laukā.

16 Tie mums bija par aizsargmūri gan naktīs, gan dienās visu laiku, kamēr mēs ar viņiem, sīklopus ganīdami, kopā mitām.

17 Un nu, zini un skaties pati, ko tu vari darīt, jo mūsu kungam un visam viņa namam draud briesmas; bet viņš pats ir nekam nederīgs vīrs, un ar viņu nekā nevar sarunāties."

18 Tad Abigaila steidzās un ņēma divi simti maizes un divus ādas traukus ar vīnu, un piecas kautas, jau ēšanai sagatavotas avis, un piecus mērus grauzdētu miltu, un simts rozīņu raušu, un divi simti vīģu raušu, un to visu uzkrāva uz ēzeļiem.

19 Un viņa sacīja saviem puišiem: "Izejiet man pa priekšu; redzi, es būšu tūdaļ aiz jums, jums sekodama!" Bet savam vīram Nābalam viņa to nepateica.

20 Kad viņa, uz ēzeļa jādama, nonāca kādā vietā kalna paēnā, tad redzi, Dāvids ar saviem vīriem nāca viņai pretī, un viņa tos sastapa.

21 Bet Dāvids bija pie sevis sacījis: "Tiešām, mjes esmu velti visu sargājis, kas šim cilvēkam pieder tuksnesī, ka no visa tā, kas tam pieder, nekas nav zudis; bet viņš man atmaksā tagad labu ar ļaunu.

22 Lai Dievs Dāvida ienaidniekiem dara šādi vai vēl vairāk, ja es no visa tā, kas viņam pieder, līdz rīta gaismai atstātu pāri kaut vienu vienīgu, kas vīriešu kārtas!"

23 Kad Abigaila ieraudzīja Dāvidu, tad viņa steidzās un nokāpa no ēzeļa un krita Dāvida priekšā uz sava vaiga un noliecās līdz zemei.

24 Un tā nokrita pie viņa kājām un sacīja: "Lai uz mani, mans kungs, krīt šī vaina! Lai tavai kalponei ir atļauts runāt, tev pašam to dzirdot, un klausi savas kalpones vārdus!

25 Mans kungs, lūdzams, nedusmojies uz šo nekam nederīgo vīru, uz Nābalu, jo, kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Nābals

26 Un tagad, mans kungs, tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvs un tava dvēsele dzīva, Tas Kungs tevi ir atturējis no nodoma izpildīšanas, ka tu neesi kritis asinsgrēkā un neesi atriebies ar savu roku. Un tagad, lai taviem ienaidniekiem un visiem, kuri pret manu kungu domā ļauni, klājas tāpat kā Nābalam!

27 Un šī ir tā dāvana, ko tava kalpone ir atnesusi savam kungam; lai to dod tiem puišiem, kuri seko manam kungam viņa ceļos.

28 Piedod, lūdzams, savai kalponei šo pārkāpumu: jo Tas Kungs patiešām uzcels manam kungam pastāvīgu namu, tāpēc ka mans kungs karo Tā Kunga karus, un nekādu ļaunumu nevar pie tevis atrast jau no laika gala.

29 Un, ja kāds cilvēks pret tevi celtos tevi vajāt un tīkot pēc tavas dvēseles, tad tomēr mana kunga dvēsele būs iesieta dzīvības tīstoklī, kas pieder Tam Kungam, tavam Dievam! Bet tavu ienaidnieku dvēseli izlingos kā no lingas!

30 Kad Tas Kungs manam kungam visu to labo, ko Viņš tev apsolījis, būs darījis un kad Viņš tevi būs ar Savu pavēli cēlis par valdnieku Israēlam,

31 tad manam kungam nebūs nedz grēka, nedz arī sirdsapziņas pārmetumu, ka tu velti būtu izlējis asinis un ar paša roku izcīnījis sev taisnību. Un, kad Tas Kungs manam kungam būs visu labu piešķīris, tad piemini savu kalponi."

32 Tad Dāvids sacīja Abigailai: "Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, kas tevi šodien ir sūtījis man pretī!

33 Un slavēta lai ir tava gudrība, un slavēta lai esi tu pati: tu esi mani šodien atturējusi, ka es neesmu kritis asinsgrēkā un ka es pats ar savu roku neesmu meklējis gandarījumu!

34 Un patiesi, tik tiešām, ka Tas Kungs, Israēla Dievs, ir dzīvs, kas mani aizkavējis tev ļaunu darīt: ja tu nebūtu steigusies un nākusi man pretī, tad Nābalam nebūtu pāri palicis līdz rīta gaismai neviena, kas vīriešu kārtas!"

35 Tad Dāvids ņēma no viņas rokas, ko viņa tam bija atvedusi, un viņš tai sacīja: "Ej ar mieru atkal savās mājās! Redzi, es esmu paklausījis tavai balsij un ievērojis tavu lūgumu."

36 Kad nu Abigaila atgriezās pie Nābala atpakaļ, tad viņam bija dzīres viņa namā. Tās bija īstas ķēniņa dzīres, un Nābals bija visai priecīgā omā. Bet, tā kā viņš bija ļoti piedzēries, tad viņa tam nesacīja ne pušplēsta vārda līdz rīta ausmai.

37 Bet, kad nākamā rītā Nābals bija savu dzēruma reibumu izgulējis, viņa sieva tam izstāstīja visus šos notikumus. Tad viņa sirds viņa miesās pamira, un viņš kļuva kā akmens.

38 Un pēc kādām desmit dienām Tas Kungs sita Nābalu, ka tas nomira.

39 Kad Dāvids dzirdēja, ka Nābals ir miris, tad viņš sacīja: "Slavēts ir Tas Kungs, kas manu apsmieklu ir atriebis Nābalam un kas Savu kalpu ir pasargājis no ļauna darba; Tas Kungs Nābala ļaunam darbam ir licis krist uz viņa paša galvu!" Un Dāvids sūtīja vēstnešus pie Abigailas un viņu bildināja, lai to ņemtu sev par sievu.

40 Kad Dāvida kalpi nonāca pie Abigailas uz Karmela un tie viņai sacīja, teikdami: "Dāvids ir mūs pie tevis sūtījis, lai ņemtu tevi sev par sievu," -

41 tad viņa cēlās, metās uz sava vaiga pie zemes un sacīja: "Jā, tava kalpone ir ar mieru, ka viņa kalpodama mazgātu sava kunga kalpu kājas."

42 Un Abigaila cēlās un steidzās un sēdās uz sava ēzeļa, tāpat viņas piecas jaunavas, kalpones, kuras viņu pavadīja ik uz soļa. Tā viņa sekoja Dāvida vēstnešiem un kļuva viņa sieva.

43 Bet Dāvids ņēma arī Ahionāmu no Jezreēlas, un tā viņas abas kļuva viņam sievas,

44 jo Sauls savu meitu Mihalu, Dāvida sievu, bija atdevis Paltiēlam, Laiša dēlam, kas bija no Gallimas.