Psalmi /119:121-128/
Vēstules /Filemonam 1:1-25/
Vecā Derība /Raudu dziesmas 2:7-3:39/
PSALMI
/119:121-128/
121 Es turos arvienu pie patiesības un taisnības, nenodod mani manu apspiedēju rokās.
122 Iestājies par Savu kalpu viņam par labu, ka lepnie pārgalvji nenodara man pāri un mani nenomāc!
123 Manas acis ilgojas pēc Tavas palīdzības un pēc Tavas taisnības piepildījuma.
124 Parādi žēlastību Savam kalpam un māci man Tavus likumus!
125 Es esmu Tavs kalps, dod man gudrību, ka es saprotu Tavas liecības!
126 Ir jau laiks, ka Tas Kungs dara savu, jo viņi ir pārkāpuši Tavus baušļus.
127 Tādēļ es mīlu Tavus baušļus vairāk nekā zeltu, pat vairāk nekā šķīstu zeltu.
128 Tādēļ es turu visas Tavas pavēles par taisnām, es ienīstu ikvienu viltus ceļu.
VĒSTULES
/Filemonam 1:1-25/
1 Pāvils, Kristus Jēzus gūsteknis, un brālis Timotejs mīļajam Filemonam, mūsu darba biedram,
2 māsai Apfijai un mūsu cīņas biedram Arhipam, un draudzei, kas tavā namā;
3 lai jums ir žēlastība un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus.
4 Es vienmēr pateicos savam Dievam, tevi atcerēdamies savās lūgšanās,
5 dzirdēdams par tavu mīlestību un ticību, kas tev ir uz Kungu Jēzu un uz visiem svētajiem,
6 lai tavas ticības sadraudzība kļūtu darbīga visa laba atziņā, kas mūs tuvina Kristum.
7 Man bija daudz prieka un apmierinājuma par tavu mīlestību, ka tu, brāli, esi atspirdzinājis svēto sirdis!
8 Tādēļ, kaut gan man Kristū ir pilnas tiesības pavēlēt tev to, kas klājas,
9 es labāk mīlestībā tevi lūdzu, tāds, kāds esmu, sirmais Pāvils, bet tagad arī Kristus Jēzus gūsteknis, -
10 lūdzu tevi par savu bērnu Onēzimu, ko esmu dzemdinājis, būdams važās,
11 to, kas kādreiz bija tev nederīgs, bet tagad kā tev, tā man ir derīgs;
12 viņu, tas ir, savu paša sirdi, es tev sūtu atpakaļ.
13 Es viņu gribēju paturēt pie sevis, lai viņš tavā vietā man kalpotu evaņģēlija važās;
14 bet bez tavas ziņas es neko negribēju darīt, lai tavs labais darbs parādītos ne piespiesti, bet brīvprātīgi.
15 Varbūt viņš tādēļ no tevis uz brīdi bija atšķirts, lai tu viņu paturētu mūžībai,
16 ne vairs kā vergu, bet daudz vairāk kā mīļotu brāli, īpaši man, bet cik daudz vairāk vēl tev gan pēc miesas, gan iekš Tā Kunga!
17 Ja nu tu ar mani turi sadraudzību, tad pieņem viņu tā kā mani!
18 Bet, ja viņš kaut kādā veidā noziedzies pret tevi vai palicis parādā, tad to pieskaiti man.
19 Es, Pāvils, to rakstu tev ar savu roku, es atlīdzināšu, lai neteiktu tev, ka tu man arī pats sevi esi parādā.
20 Patiesi, brāli, es gribētu no tevis iegūt kādu labumu Tam Kungam par godu, atspirdzini manu sirdi Kristū.
21 Es tev rakstu, uzticēdamies tev, ka paklausīsi, un zinādams, ka tu darīsi vairāk par to, ko es saku.
22 Bet turklāt sataisies arī mani uzņemt kā viesi, jo es ceru, ka jūsu lūgšanu dēļ es tikšu jums atdāvināts.
23 Tevi sveicina Epafra, mans cietuma biedrs Kristū Jēzū,
24 Marks, Aristarhs, Dēma, Lūka, mani darba biedri.
25 Lai Kunga Jēzus Kristus žēlastība ir ar jūsu garu!
VECĀ DERĪBA
/Raudu dz. 2:7-22/
7 Tas Kungs ir atmetis Savu altāri, atstājis Savu svēto vietu; tās stalto namu mūrus Viņš nodevis ienaidnieku rokās, tie pacēluši savu balsi Tā Kunga namā kā svētku dienā.
8 Tas Kungs bija nolēmis sagraut Ciānas meitas mūrus. Viņš izstiepis pār tiem mērauklu, Viņš nav atturējis Savu roku no graušanas; Viņš bēdīgu darījis valni un mūri; tie abi sagruvuši.
9 Mūru vārti iegrimuši zemē, to aizšaujamos Viņš saliecis un salauzis. Viņas ķēniņš un viņas dižciltīgie izkaisīti tautu starpā; nav spēkā vairs bauslība; arī viņas pravieši nesaņem vairs atklāsmi no Tā Kunga.
10 Klusēdami sēd zemē Ciānas meitas vecaji; tie kaisa pīšļus uz galvas, apjozušies ar maisiem. Jeruzālemes jaunavas zemu nokārušas savas galvas.
11 Manas acis izraudātas asarās, manas iekšas saraujas sāpēs, manas aknas ir it kā izkratītas uz zemes manas tautas meitas posta dēļ, jo bērni un zīdaiņi dabū galu pilsētas ielās.
12 Tie sauca uz savām mātēm: kur ir maize un vīns? Tā viņi aiziet bojā kā ievainotie pilsētas ielās, tie izlaiž savu garu mātes klēpī.
13 Ko es tev lai saku, Jeruzālemes meita, un kam es tevi lai pielīdzinu, lai tevi iepriecinātu, jaunava Ciānas meita? Liels ir tavs posts - kā jūra. Kas tevi var dziedināt?
14 Tavi pravieši tev sludinājuši melus un māņus. Tavu noziegumu viņi tev nav atklājuši, lai novērstu tavu cietumu, bet tev sludinājuši melu un viltus atklāsmes.
15 Visi, kas tev iet garām, zobgalībā sasit plaukstas par tevi, tie svilpj un krata galvu par Jeruzālemes meitu: vai šī ir tā pilsēta, par kuru sacīja, ka tā esot pati skaistākā un visas zemes prieks?
16 Visi tavi ienaidnieki atver savu muti pret tevi, svilpo un griež zobus; tie saka: "Mēs to iznīcinājām. Šī ir tā diena, kuru mēs gaidījām, mēs to sagaidījām, to piedzīvojām!"
17 Tas Kungs ir darījis, ko bija nodomājis, un piepildījis Savu vārdu, ko bija runājis sendienās. Viņš ir sagrāvis bez žēlastības, iepriecinājis par tevi tavu ienaidnieku un augstu pacēlis tavu pretinieku ragu.
18 Tad viņas sirds sāka brēkt uz To Kungu. Ak, Ciānas meitas mūri, liec lai dienu un nakti asaras plūst kā strauts; nemities raudāt un nedod mieru savām acīm ne mirkli!
19 Celies, brēc naktī; ļauj izplūst jau pirmajos gaiļos savai sirdij Tā Kunga priekšā kā ūdenim. Pacel savas rokas lūgšanā uz To Kungu par tavu bērnu dvēselēm, kas mirst badā visos ielas stūros.
20 Ak, Kungs! Raugies jel, kam Tu esi ko līdzīgu darījis? Vai tad sievas lai ēd savu miesas augli, savus bērnus, ko auklējušas? Vai tad priesterus un praviešus lai nokauj Tā Kunga svētnīcā?
21 Ielās guļ beigti jaunekļi un sirmgalvji. Manas jaunavas un jaunekļi ir krituši no zobena, Tu tos esi nokāvis Savas dusmības dienā, nokāvis bez žēlastības.
22 Kā uz svētku dienu Tu esi saaicinājis no visām pusēm manus vajātājus, un Tā Kunga dusmības dienā neviens nav izbēdzis, nedz palicis dzīvs. Visus, ko es biju auklējusi un audzinājusi, nogalināja mans ienaidnieks.
/Raudu dz. 3:1-39/
1 Es esmu vīrs, kam bijis jāpieredz daudz bēdu no Viņa dusmības rīkstes.
2 Viņš mani vadīja un sūtīja tumsā un ne gaismā.
3 Pret mani Viņš vērsa Savu roku arvien, augu dienu.
4 Viņš darīja vecu manu miesu un manu ādu un satrieca manus kaulus.
5 Viņš cēla ap mani un apņēma man visapkārt žulti un grūtības.
6 Viņš mani ielika tumsā kā sen mirušos.
7 Viņš mani iemūrēja, ka es nevaru iziet, Viņš mani ieslēdza smagās važās.
8 Kad es kliedzu un saucu palīgā, Viņš apturēja manu lūgšanu.
9 Viņš aizsprostoja manus ceļus ar lieliem akmeņiem un padarīja neejamas manas tekas.
10 Viņš glūnēja uz mani kā lācis, kā lauva paslēptuvē.
11 Viņš man ļāva neceļos staigāt, saplosīja mani un darīja vientuļu.
12 Viņš uzvilka savu stopu un lika mani bultai par mērķi.
13 Viņš ņēma bultas no maksts un iešāva tās manās īkstīs.
14 Es kļuvu savai tautai par apsmieklu, par joku dziesmu augu dienu.
15 Viņš mani ēdināja ar rūgtumu un dzirdināja ar vērmelēm.
16 Viņš sagrūda man zobus ar zvirgzdiem, un mani pašu iemīda pīšļos.
17 Manai dvēselei ir atņemts miers; viss labais man jāaizmirst.
18 Es sacīju: pagalam mans dzīvības spēks un mana cerība uz To Kungu.
19 Piemini manas bēdas un manas klejojuma dienas, tās vērmeles un žulti.
20 Pieminēdama to piemin mana dvēsele un ir nospiesta manī.
21 To es likšu sev pie sirds, un tādēļ lai ceru.
22 Tā ir Tā Kunga žēlastība, ka mēs vēl neesam pagalam; Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals.
23 Tās ir ik rītu jaunas, un liela ir Tava uzticība.
24 Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es cerēšu uz Viņu.
25 Labvēlīgs ir Tas Kungs tam, kas uz Viņu cer, dvēselei, kas Viņu meklē.
26 Ir labi klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.
27 Ir labi cilvēkam, kas savu jūgu jaunībā nes;
28 lai viņš sēž vientuļš un kluss, jo tas tam uzlikts;
29 lai krīt uz sava vaiga pīšļos, varbūt vēl cerība,
30 lai pagriež savu vaigu sitējam, lai saņem nievas papilnam.
31 Jo Tas Kungs neatstumj uz visiem laikiem:
32 Viņš gan apbēdina, bet Viņš atkal apžēlojas pēc Savas lielās žēlastības,
33 jo ne no sirds Viņš moca un apbēdina cilvēka bērnus,
34 it kā Viņš gribētu visus šīs zemes gūstekņus samīt zem Savām kājām
35 un noliekt cilvēka tiesu Visuaugstākā priekšā,
36 piekrāpt cilvēku strīdus lietā, it kā Tas Kungs to neredzētu.
37 Vai tad var kāds sacīt, ka tas notiktu bez Tā Kunga pavēles
38 un ka ļaunais un labais nenāktu no Visuvarenā mutes?
39 Ko tad cilvēks tik daudz sūdzas, kamēr viņš dzīvo? Lai ikkatrs sūdzas par saviem grēkiem!
Comments