• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 3.februāris

Psalmi /18:16-24/

Jaunā Derība /Mt. 22:15-46/

Vecā Derība /Īj. 30:1-32:22/


PSALMI

/18:16-24/

16 Jūras dziļumi kļuva redzami, un zemes pamati tika atsegti Tavas bardzības dēļ, ak, Kungs, ar Tavu nāšu dusmu pilnām elsām.

17 Viņš izstiepa Savu roku no augšienes, satvēra mani un izvilka no lielajiem ūdeņiem.

18 Viņš mani izrāva no stipra pretinieka rokām, no maniem naidniekiem, kas mani, pārmērīgi stipri būdami, māca.

19 Viņi cēlās pret mani nebaltā dienā, bet Tas Kungs kļuva man par atbalstu.

20 Viņš mani izveda klajumā, izrāva no briesmām, jo Viņš turēja uz mani labu prātu.

21 Tas Kungs man atlīdzināja pēc manas taisnības, pēc manu roku šķīstības Viņš man atmaksāja,

22 jo es turējos Tā Kunga ceļos un nedarīju to, kas ir apgrēcība mana Dieva priekšā,

23 un visas Viņa tiesas bija manu acu priekšā un es nenicināju Viņa baušļus.

24 Es turējos bez vainas Viņa priekšā un sargājos no pārkāpuma.


JAUNĀ DERĪBA

/Mt. 22:15-46/

15 Tad farizeji aizgāja un apspriedās, kā varētu Viņu pieķert kādā vārdā.

16 Un tie sūtīja savus mācekļus pie Viņa ar ķēniņa Hēroda ļaudīm, un tie sacīja: "Mācītāj, mēs zinām, ka Tu esi patiesīgs, māci Dieva ceļus patiesībā, jo Tu neuzlūko cilvēka vaigu.

17 Tāpēc saki mums: kā Tev šķiet, vai ir atļauts ķeizaram dot nodevas vai ne?"

18 Un Jēzus, nomanīdams viņu ļaunprātību, sacīja: "Kam jūs Mani kārdināt, jūs liekuļi?

19 Parādait Man nodevu naudu." Un tie atnesa Viņam vienu denāriju.

20 Un Viņš sacīja tiem: "Kā attēls šis un uzraksts?"

21 Tie sacīja: "Ķeizara." Tad Viņš tiem teica: "Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder."

22 Un, to dzirdēdami, tie brīnījās, atstāja Viņu un aizgāja.

23 Tanī dienā nāca pie Viņa saduķeji, kas saka, ka augšāmcelšanās neesot, un jautāja Viņam,

24 sacīdami: "Mācītāj, Mozus ir sacījis: ja kas nomirst bez bērniem, tad viņa brālim būs precēt viņa sievu un celt savam brālim dzimumu. -

25 Bet pie mums bija septiņi brāļi, pirmais apņēma sievu un nomira, un, tā kā tam nebija bērnu, tad tas atstāja savu sievu savam brālim.

26 Tāpat arī otrs un trešais līdz septītajam.

27 Un beidzot pēc viņiem visiem arī sieva nomira.

28 Tad nu kuram no septiņiem augšāmcelšanās dienā šī sieva piederēs? Jo viņa taču visu septiņu sieva bijusi."

29 Bet Jēzus atbildēja un sacīja: "Jūs alojaties, nesaprazdami nedz rakstus, nedz Dieva spēku.

30 Jo augšāmcelšanās cēlienā ne precējas, nedz tiek precēti, bet visi ir kā eņģeļi debesīs.

31 Vai tad jūs neesat lasījuši par miroņu augšāmcelšanos, ko Dievs jums teicis:

32 Es esmu Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs. Dievs nav mirušo, bet dzīvo Dievs."

33 Un, kad ļaudis to dzirdēja, tie iztrūcinājās par Viņa mācību.

34 Bet farizeji, dzirdēdami, ka Viņš saduķejiem muti aizbāzis, sapulcējās,

35 un viens no tiem, bauslības mācītājs, kārdinādams Viņam jautāja un sacīja:

36 "Mācītāj, kurš ir augstākais bauslis bauslībā?"

37 Bet Jēzus tam sacīja: "Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta.

38 Šis ir augstākais un pirmais bauslis.

39 Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.

40 Šinīs abos baušļos ir saņemta kopā visa bauslība un pravieši."

41 Kad farizeji bija sapulcējušies, Jēzus tiem jautāja un sacīja:

42 "Kā jums šķiet? Kristus, kā dēls Viņš ir?" Tie Viņam saka: "Dāvida."

43 Viņš tiem sacīja: "Kā tad Dāvids Viņu garā sauc par Kungu, sacīdams:

44 Tas Kungs sacīja uz manu Kungu: sēdies pie Manas labās rokas, tiekāms Es lieku Tavus ienaidniekus par pameslu Tavām kājām. -

45 Ja nu Dāvids sauc Viņu par Kungu, kā tad Tas var būt viņa dēls?"

46 Un neviens nevarēja Viņam atbildēt neviena vārda, un no tās dienas arī neviens nedrīkstēja vairs Viņam ko jautāt.


VECĀ DERĪBA

/Ījaba 30:1-31/

1 Bet tagad savukārt par mani smejas, kas gados jaunāki par mani. Es viņu tēviem pat nebūtu ļāvis kļūt par darbabiedriem maniem suņiem manos ganāmpulkos.

2 Un ko man arī būtu līdzējis viņu roku spēks, jo viņu darba krietnuma spējas jau bija zudušas un viņu labākie spēka gadi bija pagājuši?

3 Trūkuma un izsalkuma novārdzināti, viņi kļūst par neauglīgās zemes grauzējiem, kas savu kailo dzīvību cenšas izvilkt sausā vietā un krūmājos.

4 Tie plūc sev balandas un nātres zem dadžiem, un tuksneša krūma sakne tiem ir viņu dienišķā barība.

5 Tie padzīti no sadraudzes, par viņiem kā par zagļiem runā ļaunu.

6 Viņi dzīvo baigās upju izskalotās gravās, putekļainās alās un klinšu spraugās.

7 Starp ērkšķiem viņi brēc pēc barības, un tie sanāk kopā lielā skaitā zem lielajiem ērkšķu un dadžu krūmiem.

8 Nelgas viņi ir, pie malas nostumts negodīgs pūlis, kas ar sitieniem izdzīts ārā no zemes.

9 Bet tagad es esmu kļuvis par viņu apdziedāšanas dziesmu, es esmu kļuvis par parunu starp tiem.

10 Mani viņi uzskata par biedēkli, ar riebumu viņi turas tālu no manis un nebūt nekautrējas rupji nospļauties manā priekšā.

11 Un tāpēc, ka Dievs mana loka auklu ir padarījis slābanu, mani pašu noliecis pie zemes, viņi atļaujas manā priekšā dažādas nelietības.

12 Pa labo roku ceļas puikas un stumda manas kājas, un taisa savu nelaimes nesēju ceļu uzbērumus, lai mani samaitātu.

13 Viņi ir izpostījuši manas tekas, viņi sniedz palīdzību tiem, kas mani taisās iznīcināt, jo nav, kas tiem ko noliedz.

14 Tie ievelkas iekšā itin kā pa platu plīsumu mūrī, tie veļas pāri drupām un spiež mani nost.

15 Vesels varmācīgu nolūku pārņemts pūlis ir vērsies pret mani, kā ar vētru ir aizpūsta mana godība, kā mākonis izgaist mans kādreizējais laimes pilnais stāvoklis!

16 Tā nu tagad žēlabās par mani pašu noasiņo mana sirds un iztvīkst mana dvēsele, mans posta laiks mani tur savā gūstā.

17 Pat naktī nemitas manas kaulu sāpes, un nemaz negrib rimties sāpes, kas mani grauž!

18 Ar augstāku spēku ir izķēmots manas miesas ārējais apvalks - mana āda: tik cieši kā bruņas tā iežņaudz mani.

19 Dievs iemetis mani dubļos un izskatā padarījis mani līdzīgu pīšļiem un putekļiem.

20 Es Tevi piesaucu kā glābēju, bet Tu man neatbildi; es nostājos Tavā priekšā, bet Tu nepiegriez man vērības.

21 Tu esi pārvērties un kļuvis man par ienaidnieku, kas nepazīst žēlastības; Tu mani apkaro ar Savas rokas spēku.

22 Tu pacel mani vējā un liec vētrai mani nest un man iet bojā.

23 Jā, es labi zinu - Tu ievedīsi mani nāvē, visu dzīvo sapulcēšanās vietā!

24 Bet, patiešām, vai nemēdz izstiept roku pēc palīdzības, kad cilvēks apbērts un atrodas zem drupām vai slīkst? Un vai tad, kad ļaudīm uzbrūk nelaime, tie nesauc pēc palīdzības?

25 Vai es pats netiku raudājis par tādu, kam bijušas sūras mūža dienas, vai mana dvēsele nebija norūpējusies par nabagiem un nomāktiem?

26 Jā, es cerēju labu, bet atnāca ļaunais; un, kad es ar ilgām gaidīju gaismu, tad manas acis apņēma tumsa.

27 Manas iekšas gulkst un nemitas, jo mans nopūtu un ciešanu laiks pašreiz ir klāt.

28 Es staigāju melns, bet ne no saules, es ceļos kājās draudzes vidū, lai kliegtu pēc palīdzības.

29 Es tagad esmu kļuvis par brāli šakāļiem un tuvinieks strausiem.

30 Mana āda ir kļuvusi melna un lobās nost, mani kauli deg drudzī.

31 Un vairs tikai sēru dziesmai ir mana arfa, bet raudu dziesmām derīga mana stabule!


/Ījaba 31:1-40/

1 Es noslēdzu derību ar paša acīm, ka es neuzlūkošu nevienu jaunavu,

2 jo kādu tad atmaksu man Dievs piešķirtu no augšienes un kādu mantojumu Visuvarenais no debess augstumiem?

3 Vai tas nav posts negodīgam un nelaime tam, kas dara ļaunus darbus?

4 Vai Viņš neredz manus ceļus, vai Viņš gan neskaita visus manus soļus?

5 Ja es kādreiz ar netaisnību esmu gājis kopā un ja manas kājas steigušās, lai kādu apkrāptu,

6 tad lai Dievs mani nosver taisnīgā svaru kausā, un tad Viņš droši atzīs manu nenoziedzību!

7 Ja jebkad mani soļi būtu novērsušies no taisnā ceļa un ja manas acis būtu devušas vielu sirds iekārei, un ja kaut nieks ir spējis pielipt manām rokām,

8 tad liec man sēt, un lai cits to ēd, un lai ar saknēm top izrauti visi mani iedēsti!

9 Ja mana sirds būtu aizrāvusies pēc kādas citas sievas vai ja es būtu glūnējis kaimiņos pie svešām durvīm,

10 tad lai mana sieva maļ miltus citam, un lai citi noliecas pār viņu!

11 Tik tiešām tā būtu negantība un kauna lieta, un tas būtu pārkāpums, kas tiesnešiem sodāms.

12 Jo uguns ir tā, kas rij līdz pat pazemei; tā būtu iznīcinājusi visu manu guvumu.

13 Ja es sava kalpa vai savas kalpones tiesības nebūtu pasargājis, kad viņiem radās nesaskaņas ar mani,

14 ko tad es spētu darīt, ja pret mani celtos pats Dievs? Ja Viņš lietu izmeklētu, ko es atbildētu Viņam?

15 Vai Viņš, kas mani mātes miesās radījis, nav darinājis arī viņus? Un vai Viņš nav mūs mātes klēpī veidojis par vienu un to pašu?

16 Vai es gan esmu viņu iekāroto liedzis nabagiem, vai es esmu pieļāvis, ka atraitnes acis īgtu?

17 Vai es savu maizes riecienu esmu viens pats ēdis, vai arī bārabērns no tā neēda?

18 Nē, no manas jaunības viņš pie manis ir uzaudzis kā pie tēva, un no savas mātes miesām es viņu esmu žēlojis.

19 Vai es esmu vienaldzīgi noraudzījies, ja kāds bez apģērba gāja bojā vai kad apspiestam nebija ar ko apsegties?

20 Un vai es no viņa gurniem būtu guvis svētījumu, ja manu jēru ādas tos nebūtu allaž sasildījušas,

21 un, ja es jebkad savu roku stingri būtu pacēlis pret bāreni, būdams pārliecināts, ka es tiesā atradīšu atbalstu,

22 tad lai mans plecs atkrīt no mana skausta un lai mana roka tiek nolauzta no pleca!

23 Un kā šausmas tad pār mani būtu nācis Dieva sods, Viņa varenības un diženuma priekšā es nebūtu varējis pastāvēt.

24 Ja es būtu licis savu cerību uz zeltu jeb vai smalkam zelta izstrādājumam es būtu teicis: tu tas esi, uz ko es paļaujos;

25 ja es tādēļ vien būtu bijis līksms, ka man ir daudz mantas un ka mana roka ir guvusi panākumus;

26 ja es saules gaismā būtu raudzījies, kad tā spīdēja, vai mēnesī, kad tas savās gaitās spoži tecēja,

27 vai slepeni savā sirdsprātā es būtu ļāvies samulsināties un savu roku no mutes uz tiem būtu pacēlis, tos godinot, -

28 arī tas jau būtu bijis noziegums, kas tiesnešiem sodāms, jo es būtu Dievu debesu augstumos pievīlis ar nepatiesību.

29 Un, ja es būtu līksmojies sava ienaidnieka posta dēļ, ka es būtu bijis sajūsmināts par to, ka viņš tagad saņēmis sodu,

30 nē, tomēr es savai mutei neatļāvu grēkot, ka es būtu lādējis viņa dvēseli, ka mana mēle ar lāstu būtu kārojusi pēc viņa dzīvības.

31 Un vai manas paša telts vīri neiebilstu: kas kaut vienu ir atradis, kas nebūtu bijis paēdis no viņa gaļas bļodas?

32 Nē, svešiniekam nekad nevajadzēja pārnakšņot laukā, un savas durvis es pats labprāt vēru vaļā ceļiniekam.

33 Ja es būtu slēpis savus pārkāpumus, kā parasts ļaužu starpā, tos glabādams savās krūtīs,

34 tāpēc ka es baidītos no lielā ļaužu pulka vai no savu radu nicinājuma, tad es būtu izturējies klusu un pat nebūtu gājis laukā pa durvīm.

35 Ak, kaut jel būtu kāds, kas mani uzklausītu! Lūk, še ir mans paraksts, lai man atbild pats Visuvarenais. Ak, kaut man būtu tā grāmata, ko rakstījis mans pretinieks!

36 Tiešām, es to celtu uz saviem pleciem un iznestu visiem parādīt, es to sev aptītu ap deniņiem kā galvas rotu!

37 Tad es ar prieku viņam paziņotu savu soļu skaitu un sniegtu arī to pamatojumu; kā kāds augsts vadonis es tad tuvotos viņam!

38 Un, ja mana druva kādreiz par mani būtu žēlojusies un visas druvas vagas būtu raudājušas,

39 un ja arī ieņēmumu no druvas es bez kādas atlīdzības būtu izlietojis sev un būtu licis vaidēt tās īstajiem īpašniekiem - druvas arājiem,

40 tad lai man kviešu vietā izaug dadži un miežu vietā nikna vārpu zāle!" Tā noslēdzas Ījaba vārdi.


/Ījaba 32:1-22/

1 Kad šie trīs vīri mitējās atbildēt Ījabam jautājumā par to, ka viņš pats atzina sevi par taisnu,

2 tad iedegās Ēlihus, Barahēla dēla, no Būzas, dusmas pret Ījabu, jo viņš pats bija no ievērojamās Rāma cilts. Viņa dusmu iemesls bija tas, ka Ījabs bija apgalvojis sevi Dieva priekšā taisnu esam, jā, pat taisnīgāku par Dievu;

3 un arī pret Ījaba trim draugiem viņš savai dusmu kvēlei bija ļāvis vaļu, tāpēc ka tie nebija atraduši pareizo atbildi, lai Ījabu pierādītu par vainīgu un tomēr viņu par tādu bija atzinuši.

4 Ēlihus tomēr bija nogaidījis, lai runātu ar Ījabu, jo tie bija gados vecāki nekā viņš.

5 Taču, kad Ēlihus redzēja, ka šo triju vīru mutēs nav atbildes, tad viņš iekaisa savās dusmās.

6 Un tad atbildēja Ēlihus, Barahēla dēls, no Būzas, un sacīja: "Es esmu gados jauns, bet jūs esat sirmgalvji, tāpēc es sevī sadugu un baidījos jums izteikt savas atziņas.

7 Es domāju: lai runā lielie mūža gadi, - jo tie, kam ir liels vecums, ir gudrības zinātāji!

8 Bet īstenībā tas ir tikai gars cilvēkā, tā ir tikai Visuvarenā elpa, kas viņiem piešķir atziņas un ieskatus.

9 Ne vienmēr tie, kam daudz gadu, ir apveltīti ar gudrību, ne jau vecie vien zina, kas ir tiesa un taisnība.

10 Tādēļ es nospriedu: veltījiet man uzmanību, jo arī es gribu ar jums dalīties savās zināšanās.

11 Redziet, es nogaidīju, kamēr jūs runājāt, es centos saklausīt jūsu runās saprātīgu domu gaitu, kamēr jūs atradīsit savam nolūkam piemērotus vārdus,

12 es tiešām uzmanīgi piegriezu jums visu savu vērību, bet, redziet, neviens neapgāza Ījabu, neviens savās runās nedeva viņam īsto atbildi.

13 Tādēļ jums nav jāsaka: mēs atradām viņā īstu gudrību. Vienīgi Dievs viņu var pārliecināt, bet ne cilvēks!

14 Pret mani vēl viņš savus vārdus nav vērsis, un es neuzstāšos pret viņu ar jūsu izteicieniem.

15 Apmulsuši viņi stāv klusu, viņi neatbild nekā, viņiem pietrūcis vārdu!

16 Vai lai es vēl gaidu, tāpēc ka viņi vairs nerunā, ka viņi ir apstājušies un neatbild nekā?

17 Nē, arī es gribu piebilst savu daļu atbildot; arī es gribu parādīt savas zināšanas,

18 jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt.

19 Redzi, manas krūtis ir kā jauns vīns, kas vēl nav ticis atvērts: tās draud pārplīst kā jauni ādas trauki.

20 Runāt man gribas, lai sev gūtu atveldzi, es atvēršu savas lūpas un atbildēšu.

21 Es neuzlūkošu cilvēka vaigu, es nenostāšos nevienā pusē, un es nerunāšu nevienam pa prātam,

22 jo es jau nemaz neprotu ar savām runām izpatikt un glaimot, lai mans Radītājs par mazu brīdi mani neaizrautu projām no šejienes.

“Katrs lai dod tā, kā iesaka sirds, nevis ar sarūgtinājumu vai piespiedu kārtā: priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs spēj jums dot pārpilnībā visādu žēlastību, lai jums visa būtu diezgan vienmēr un visur un jūs būtu pārplūstoši dedzībā uz katru labu darbu.” / II Kor 9:7-8/

Ar savu ziedošanu mēs paklausām Dieva aicinājumam un paveram durvis sev un citiem uz

dzīvām un tuvām attiecībām ar Dievu.

Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes

evaņģēliski luteriskā draudze

Ģertrūdes iela 8, Rīga, LV-1010
tālr. nr.: 22002211
e-pasts: kanceleja@gertrude.lv

Reliģiskās organizācijas
reģ. Nr.: 90000293463

Bankas rekvizīti:
AS Swedbank,
LV40HABA0551005116532

© 2020 Gertrude.lv. All Rights Reserved.