• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 3.jūlijs

Salamana Pamācības /16:8-17/

Jaunā Derība /Apustuļu darbi 22:22-23:11/

Vecā Derība /2. Ķēniņu 6:24-8:15/


SALAMANA PAMĀCĪBAS

/16:8-17/

8 Labāks ir mazumiņš, iegūts ar taisnību, nekā saņemt daudz ienākumu ar netaisnību.

9 Cilvēka sirds izdomā sev savu ceļu, bet vienīgi Tas Kungs pašķir viņa gājumu.

10 Dievišķs spriedums ir uz ķēniņa lūpām; tiesu spriezdama, viņa mute nemaldīsies.

11 Pareizi svaru kausi un taisnīgs svars ir no paša Tā Kunga, un visi atsvari somā ir Viņa darinājumi.

12 Ķēniņu apziņā netaisnību darīt ir negants noziegums: tikai ar taisnību jo stiprāks kļūst ķēniņu goda krēsls.

13 Ķēniņiem patīk, ja viņiem dod taisnīgu padomu, un visu ķēniņu mīlēts ir tas, kas runā vaļsirdīgi.

14 Ķēniņa niknums ir nāves vēstnesis, bet zinīgs vīrs šo niknumu izlīdzinās.

15 Ja ķēniņa vaigs ir laipns, tad tā ir dzīvības zīme, un viņa žēlastība ir kā vēlīns lietus.

16 Piesavinies īsteno gudrību un pieņemies tajā, jo tā ir labāka par zeltu, un būt apveltītam ar saprātu ir cildenāk nekā apzināties savā īpašumā sudrabu esam.

17 Tiklo ceļš vairās no ļaunuma, un, kas savu ceļu ietur pareizi, iegūst dzīvību.



JAUNĀ DERĪBA

/Apd. 22:22-30/

22 Līdz šiem vārdiem viņu uzklausījuši, tie sāka saukt: "Nost tādu no zemes virsus! Viņš nedrīkst palikt dzīvs!"

23 Kad tie kliegdami nosvieda savas drēbes un meta smiltis gaisā,

24 komandieris pavēlēja viņu novest karaspēka mītnē, šaust un nopratināt, lai dabūtu zināt, kādēļ tie uz viņu tā kliedza.

25 Kad tie viņu bija nostiepuši, lai šaustu, Pāvils sacīja virsniekam, kas stāvēja klāt: "Vai jums ir atļauts šaust romieti un vēl bez tiesas sprieduma?"

26 To dzirdējis, virsnieks gāja un to paziņoja komandierim, sacīdams: "Ko tu gribi darīt? Šis cilvēks taču ir romietis."

27 Tad komandieris pienāca un viņam jautāja: "Saki man - vai tu esi romietis?" Un viņš atbildēja: "Jā."

28 Bet komandieris turpināja: "Es par lielu maksu esmu ieguvis šīs pilsoņa tiesības." Pāvils sacīja: "Bet es tāds jau esmu piedzimis."

29 Tie, kas gatavojās viņu nopratināt, tūdaļ atstājās no viņa; bet komandieris izbijās, uzzinājis, ka viņš ir romietis, jo viņš to bija licis saistīt.

30 Nākamajā dienā, gribēdams skaidri zināt, kādēļ jūdi Pāvilu apsūdz, viņš to atsvabināja un pavēlēja sanākt augstajiem priesteriem un visam sinedrijam un, ataicinājis Pāvilu, veda to viņiem priekšā.


/Apd. 23:1-11/

1 Uzlūkodams sinedriju, Pāvils sacīja: "Brāļi, es esmu dzīvojis pēc vislabākās sirdsapziņas Dieva priekšā līdz šai dienai."

2 Te augstais priesteris Ananija pavēlēja tiem, kas ap viņu stāvēja, sist viņam pa muti.

3 Tad Pāvils uz viņu sacīja: "Dievs tevi sitīs, tu nobalsinātā siena; tu še sēdi mani tiesāt pēc likuma un pavēli mani sist pret likumu?"

4 Bet tie, kas ap viņu stāvēja, sacīja: "Tu uzdrošinies lamāt Dieva priesteri?"

5 Pāvils atbildēja: "Es nezināju, brāļi, ka tas ir augstais priesteris; jo ir rakstīts: sargies ļaunu runāt par savas tautas valdnieku."

6 Zinādams, ka sinedrijā daļa bija saduķeji un otra daļa farizeji, viņš sauca: "Brāļi, es esmu farizejs, farizeja dēls; mani tiesā mūžīgās dzīvības cerības un mirušo augšāmcelšanās dēļ."

7 Kad viņš to bija runājis, izcēlās strīds farizeju un saduķeju starpā, un sapulce sašķēlās.

8 Jo saduķeji saka, ka nav ne augšāmcelšanās, ne eņģeļu, ne gara, bet farizeji visu to atzīst.

9 Tad izcēlās liela kliegšana, un daži farizeju novirziena rakstu mācītāji piecēlās un iejaucās strīdā, sacīdami: "Mēs nekā ļauna šinī cilvēkā neredzam; varbūt gars vai eņģelis ar viņu runājis?"

10 Kad nemiers auga, komandieris, baidīdamies, ka viņi Pāvilu nesaplosa, pavēlēja ierasties karaspēka nodaļai, izraut to no viņu vidus un aizvest karaspēka mītnē.

11 Nākamajā naktī Tas Kungs viņam piestājās un sacīja: "Esi drošs! Kā tu par Mani esi liecinājis Jeruzālemē, tā tev jāliecina arī Romā."



VECĀ DERĪBA

/2Ķēn. 6:24-33/

24 Un pēc tam notika, ka Aramas ķēniņš Ben-Hadads sapulcināja visu savu karaspēku, devās kalnup uzbrukumā pret Samariju un aplenca to.

25 Un liels bija bads Samarijā, tā ka aplenkuma laikā ēzeļa galva maksāja astoņdesmit seķeļus sudraba un ceturtdaļa kaba baložu mēslu - piecus sudraba seķeļus.

26 Un notika, kad Israēla ķēniņš gāja un pastaigājās pa mūri, tad kāda sieva kliedza un viņam sacīja: "Palīdzi man, mans kungs un ķēniņ!"

27 Bet viņš atbildēja: "Ja Tas Kungs tev nepalīdz, kā tad lai es tev palīdzu? Ar kādu dāvanu vai nu no klona, vai no vīna spiedes?"

28 Un ķēniņš viņai jautāja: "Kas tev kait?" Tad viņa atbildēja: "Šī sieva man teica: dod savu dēlu, ka to šodien ēdam, bet rītdien ēdīsim manu dēlu!

29 Un mēs izvārījām manu dēlu un to ēdām; bet, kad nākamā dienā es tai sacīju: dod nu tagad savu dēlu, lai to ēdam, - tad viņa savu dēlu paslēpa."

30 Kad ķēniņš dzirdēja šīs sievas vārdus, tad tas saplēsa savas drēbes, pa mūri iedams, un tauta redzēja, ka, lūk, tam apakšā bija maiss uz pašas miesas.

31 Un viņš sacīja: "Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, bet Elīsas, Safata dēla, galva šodien gan vairs nepaliks uz viņa pleciem!"

32 Bet Elīsa pašreiz sēdēja savā namā, un vecaji sēdēja pie viņa. Tad ķēniņš sūtīja kādu vīru no savas puses, bet iekāms šis vēstnesis bija pie tā nonācis, Elīsa sacīja vecajiem: "Vai jūs redzat, ka šis slepkava ir sūtījis, lai man paņemtu manu galvu? Uzmaniet labi! Tiklīdz kā vēstnesis nāks, slēdziet durvis ciet un noturiet tās pret viņu! Vai jau neskan viņa kunga soļi aiz viņa?"

33 Un, kamēr viņš vēl ar tiem runāja, redzi, arī ķēniņš ienāca pie viņa un sacīja: "Redzi, šī nelaime nāk no Tā Kunga - ko tad man vēl gaidīt no Tā Kunga?"


/2Ķēn. 7:1-20/

1 Tad Elīsa sacīja: "Klausaities Tā Kunga vārdu! Tā saka Tas Kungs: rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos mērs smalku kviešu miltu maksās vienu seķeli, bet divi mēri miežu arī vienu seķeli."

2 Tad tas virsnieks, uz kura rokas ķēniņš atbalstījās, atbildēja Dieva vīram un sacīja: "Un, ja arī Tas Kungs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu notikt?" Bet Elīsa atbildēja: "Redzi, tu pats savām acīm to redzēsi, bet tu no tā nebaudīsi!"

3 Un četri spitālīgi vīri bija pie ieejas vārtos, un tie cits citam sacīja: "Kādēļ mums šeit nīkt, tiekāms mirstam?

4 Ja mēs domājam iet uz pilsētu, tad pilsētā ir bads, un tur taču mēs mirsim, un, ja mēs paliekam tepat, tad arī mēs mirsim. Tāpēc nāciet, iesim aramiešu nometnē. Ja tie mūs atstās dzīvus, tad dzīvosim, bet, ja tie mūs nonāvēs, tad mirsim!"

5 Un pievakares krēslā tie cēlās, lai dotos uz aramiešu nometni. Kad viņi nonāca līdz aramiešu nometnes malai, tad redzi, tur nebija neviena cilvēka,

6 jo Tas Kungs bija licis aramiešiem viņu nometnē sadzirdēt lielu troksni no ratiem, no zirgiem, no liela karaspēka, tā ka tie cits citam sacīja: "Redzi, Israēla ķēniņš ir pret mums salīdzis gan hetiešu ķēniņus, gan ēģiptiešu ķēniņus, lai tie mums uzbrūk."

7 Un tie mijkrēslī bija cēlušies un metušies bēgt, pamezdami savas teltis, savus zirgus, savus ēzeļus, nometni, kā stāvēja, jo tie bija bēguši, lai glābtos.

8 Kad šie spitālīgie vīri nonāca pie nometnes malas un iegāja vienā teltī, tad tie ēda un dzēra un ņēma no turienes sudrabu, zeltu, drēbes, un tie aizgāja un to paslēpa; tad tie atkal nāca un gāja citā teltī un ņēma arī no turienes mantas un tās paslēpa.

9 Tad tie cits citam sacīja: "Tā nav pareizi, kā mēs rīkojamies! Šī diena ir labās vēsts diena, bet, ja mēs klusēsim un paliksim mierā līdz rīta ausmai, tad mēs kļūsim vainīgi. Tādēļ tagad nāciet, dosimies ceļā un paziņosim to ķēniņa namam."

10 Un viņi nāca un sauca pilsētas vārtu sargiem, un padeva tiem ziņu, sacīdami: "Mēs nonācām aramiešu nometnē, un redzi, tur nebija neviena cilvēka un nebija arī dzirdama cilvēka balss, vienīgi tur bija piesieti zirgi un ēzeļi un teltis stāvēja, kā stāvējušas."

11 Tad vārtu sargi izkliedza šo ziņu pilsētā un aiznesa šo vēsti ķēniņa pilī.

12 Tad ķēniņš cēlās naktī un sacīja saviem kalpiem: "Es jums teikšu, kā aramieši grib ar mums izrīkoties! Viņi zina, ka mēs esam badā, tāpēc tie ir izgājuši no nometnes ārā, lai kaut kur apkārtnē paslēptos, domādami: ja tie no pilsētas iznāks ārā, tad mēs tos sagūstīsim dzīvus, bet paši ielauzīsimies pilsētā."

13 Tad kāds no viņa kalpiem atbildēja un sacīja: "Ņemsim tos piecus atlikušos zirgus, kuri vēl pilsētā ir palikuši, jo redzi, tiem jau ir tāds pats liktenis, kāds ir tam lielam Israēla pulkam, kas vēl ir atlicies kopā ar mums pilsētā, un tāds pats, kāds tam lielajam Israēla pulkam, kas ir gājis bojā; izsūtīsim tos izlūkos un tad redzēsim."

14 Tad tie ņēma divus ratus ar zirgiem, un ķēniņš tos sūtīja aramiešu karapulkiem pakaļ un deva pavēli: "Ejiet un raugiet!"

15 Kad tie viņiem sekoja līdz Jordānai, tad redzi, viss ceļš bija pilns drēbju un ieroču, kurus aramieši bija nometuši, lielā steigā bēgdami. Kad vēstneši bija atgriezušies atpakaļ un ķēniņam to paziņoja,

16 tad tauta izgāja ārā no pilsētas, un tie izlaupīja aramiešu nometni; un nu mērs smalku kviešu miltu tiešām maksāja vienu seķeli un divi mēri miežu arī bija pērkami par vienu seķeli, kā Tas Kungs to bija sacījis.

17 Bet ķēniņš bija iecēlis to virsnieku, uz kura rokas tas bija atbalstījies, par pārraugu pie vārtiem; bet tauta to vārtos samina, ka tas nomira, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis, kad tas nonāca pie viņa lejā.

18 Jo tas tiešām tā notika, kā Dieva vīrs bija ķēniņam sacījis: "Rītdien ap šo laiku Samarijas vārtos divi mēri miežu maksās vienu seķeli un viens mērs smalku kviešu miltu arī maksās vienu seķeli."

19 Tad tas virsnieks bija atbildējis Dieva vīram un bija teicis: "Un redzi, ja Tas Kungs debesīs taisītu logus, vai tas tā varētu notikt?" Bet tas bija atbildējis: "Redzi, tu pats savām acīm to skatīsi, bet tu no tā gan nebaudīsi!"

20 Un tā patiešām arī viņam notika, jo tauta to samina vārtos, ka viņš nomira.


/2Ķēn. 8:1-15/

1 Bet Elīsa runāja ar to sievu, kuras dēlu viņš bija darījis dzīvu, sacīdams: "Celies un ej, tu un tavs nams, un apmeties kaut kur svešumā, jo Tas Kungs ir uzsūtījis badu, un tas ilgs šinī zemē septiņus gadus."

2 Tad šī sieva cēlās un darīja pēc Dieva vīra sacītā: viņa un viņas nams devās ceļā uz filistiešu zemi un tur dzīvoja svešumā septiņus gadus.

3 Kad septiņi gadi bija pagājuši, tad sieva nāca atpakaļ no filistiešu zemes, un tā gāja lūgties ķēniņu par savu namu un savu tīrumu.

4 Bet ķēniņš sarunājās ar Gehazi, Dieva vīra puisi, sacīdams: "Stāsti man visus slavenos darbus, ko Elīsa ir darījis!"

5 Kad tas patlaban stāstīja ķēniņam, kā tas bija mirušu darījis dzīvu, tad redzi, pašreiz tā sieva, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis, nāca pie ķēniņa, lai žēlotos sava nama un sava tīruma dēļ. Tad Gehazis sacīja: "Mans kungs un ķēniņ, šī ir tā sieva un šis ir viņas dēls, kuram Elīsa atdeva dzīvību!"

6 Tad ķēniņš izjautāja šo sievu, un tā viņam to visu izstāstīja. Un ķēniņš deva viņai līdzi kādu no galma ļaudīm, kuram viņš uzdeva: "Liec, lai viņai atdod visu, kas vien viņai pieder, līdz ar visiem ienākumiem no viņas tīruma, sākot ar to dienu, kurā tā to ir atstājusi, līdz šai dienai!"

7 Un Elīsa nonāca Damaskā, kad Damaskas mjķēniņš Ben-Hadads bija slims, un viņam tika pateikts: "Dieva vīrs ir atnācis šurp."

8 Tad ķēniņš pavēlēja Hazaēlam: "Ņem dāvanas savās rokās un ej pretī Dieva vīram, un izjautā caur viņu To Kungu, jautādams: vai es izveseļošos no šīs slimības?"

9 Un Hazaēls gāja viņam pretī un paņēma dāvanas savā rokā, visādus Damaskas dārgumus, veselu nastu četrdesmit kamieļiem. Un, kad viņš bija nogājis un nostājies viņa priekšā, tad viņš sacīja: "Es esmu Aramas ķēniņa Ben-Hadada dēls; ķēniņš mani pie tevis ir sūtījis, jautādams: vai pārdzīvošu šo slimību un kļūšu vesels?"

10 Tad Elīsa viņam atbildēja: "Ej un saki viņam: tu tiešām dzīvosi, - bet Tas Kungs man ir rādījis, ka viņš tiešām nomirs."

11 Un Dieva vīrs nostājās viņa priekšā un skatījās uz viņu, to stingri uzlūkodams un novezdams līdz apkaunojumam, un tad viņš apraudājās.

12 Kad Hazaēls viņam jautāja: "Kādēļ raud mans kungs?" - viņš atbildēja: "Tādēļ, ka es zinu, ko tu ļauna darīsi Israēla bērniem: tu nodedzināsi viņu stipri nocietinātās pilis, un tu nogalināsi ar zobenu viņu jaunos vīrus, un viņu bērnus tu satrieksi, un tu uzšķērdīsi viņu grūtās sievas."

13 Tad Hazaēls atbildēja: "Kas tad īsti ir tavs kalps, vai suns, ka tas tādas varmācības pastrādātu?" Un Elīsa viņam atbildēja: "Tas Kungs man parādīja tevi kā ķēniņu pār Aramu."

14 Un tad viņš aizgāja projām no Elīsas un nogāja pie sava kunga, un tas viņam jautāja: "Ko Elīsa tev teica?" Un tas atbildēja: "Viņš man sacīja, ka tu palikšot vesels."

15 Bet nākamajā dienā Hazaēls ņēma gultas segu, iemērca to ūdenī un pārklāja pār viņa seju, ka tas nomira. Un Hazaēls kļuva ķēniņš viņa vietā.