• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 3.jūnijs

Psalmi /69:13-28/

Jaunā Derība /Apustuļu darbi 1:1-22/

Vecā Derība /2.Samuēla 3:22-5:5/


PSALMI

/69:13-28/

13 Par mani tenko tie, kas sēž vārtos, par mani dzied vīna dzērēji.

14 Bet es Tevi lūdzu, Kungs, laikā, kad Tev tas labpatiktu; ak, Dievs, uzklausi mani Savā lielajā žēlastībā, Savā uzticīgajā palīdzībā!

15 Izvelc mani no dūņām, lai es nenogrimstu, izglāb mani no nīdētājiem un no ūdens dziļumiem,

16 lai ūdens viļņi mani neapklāj, lai mani neaprij ūdens virpuļi un lai atvari pār mani neaizdara savu muti.

17 Paklausi mani, Kungs, jo dārga ir Tava žēlastība; griezies pie manis Savā lielajā žēlsirdībā,

18 neapslēp Savu vaigu Savam kalpam, jo man ir bailes, paklausi mani drīz!

19 Tuvojies manai dvēselei, atpestī to, izglāb mani manu ienaidnieku dēļ!

20 Tu zini manu kaunu un manu negodu, un manu apsmieklu; visi mani ienaidnieki ir Tavā priekšā.

21 Kauns man lauž sirdi, es izsamistu un nīkstu; es cerēju uz līdzjūtību, bet velti, un uz mierinātāju, bet to neatrodu.

22 Taisni otrādi - viņi man deva ēst žulti, un, kad es biju izslāpis, viņi mani dzirdināja ar etiķi.

23 Lai viņu galds kļūst viņiem par cilpu un viņu upuru mielasts par slazdu!

24 Lai viņu acis tiek aptumšotas, ka viņi neredz, un lai viņu gurni vienmēr ļodzās!

25 Izgāz pār viņiem Savu bardzību, un lai viņus ķer Tavu dusmu kvēle!

26 Viņu nometnes lai top par kailu tukšumu, viņu teltīs lai neviens nedzīvo,

27 jo viņi vajā to, ko Tu esi sitis, un vairo tā sāpes, ko Tu esi ievainojis.

28 Lai tiem krājas noziegums pie nozieguma, ka viņi netiek pie Tavas taisnības!



JAUNĀ DERĪBA

/Apd. 1:1-22/

1 Pirmajā grāmatā, Teofil, esmu stāstījis par visu, ko Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma

2 līdz tai dienai, kad, caur Svēto Garu devis pavēles apustuļiem, ko bija izredzējis, Viņš tika uzņemts debesīs.

3 Tiem Viņš arī pēc Savām ciešanām ar daudz skaidrām zīmēm bija dzīvs parādījies un, četrdesmit dienas viņu vidū redzēts, runājis par Dieva valstību.

4 Un, tos sapulcinājis, Viņš tiem pavēlēja neaiziet no Jeruzālemes, bet gaidīt Tēva apsolījumu, ko jūs, tā Viņš sacīja, no Manis esat dzirdējuši.

5 Jo Jānis gan ir kristījis ar ūdeni, bet jūs tiksit kristīti ar Svēto Garu pēc nedaudz dienām.

6 Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?"

7 Viņš tiem atbildēja: "Nav jūsu daļa zināt laikus vai brīžus, ko Tēvs nolicis Savā paša varā.

8 Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam."

9 To sacījis, Viņš, tiem redzot, tika pacelts, un padebess Viņu uzņēma prom no viņu acīm.

10 Kad tie, Viņam aizejot, cieši skatījās uz debesīm, lūk, pie tiem stāvēja divi vīri baltās drēbēs.

11 Tie sacīja: "Galilieši, ko jūs stāvat, skatīdamies uz debesīm? Šis Jēzus, kas uzņemts prom no jums debesīs, tāpat nāks, kā jūs Viņu esat redzējuši debesīs aizejam."

12 Tad viņi griezās atpakaļ uz Jeruzālemi no kalna, ko sauc Eļļas kalns, kas ir tuvu pie Jeruzālemes, vienu sabata gājumu.

13 Un, tur nonākuši, viņi uzkāpa augšistabā, kur mēdza uzturēties Pēteris un Jānis, Jēkabs un Andrejs, Filips un Toms, Bartolomejs un Matejs, Jēkabs, Alfeja dēls, un Zēlots Sīmanis un Jūda, Jēkaba dēls.

14 Tie visi vienprātīgi palika kopā lūgšanās līdz ar sievām un Mariju, Jēzus māti, un ar Viņa brāļiem.

15 Tanīs dienās Pēteris, piecēlies brāļu vidū - tur bija kopā ap simts divdesmit cilvēku, sacīja:

16 "Brāļi, bija jāpiepildās rakstiem, ko Svētais Gars runājis ar Dāvida muti par Jūdu, kurš bija vedis Jēzus gūstītājus.

17 Jo tas bija pieskaitīts mums un saņēmis to pašu kalpošanu.

18 Tas, ieguvis tīrumu par netaisnības algu un uz vaiga nokritis, ir vidū pārsprādzis, un visas viņa iekšas izgāzušās.

19 Tas kļuva zināms visiem Jeruzālemes iedzīvotājiem, tādēļ arī šis tīrums viņu valodā nosaukts Hakeldama, tas ir, asins tīrums.

20 Jo psalmu grāmatā ir rakstīts: viņa māja lai paliek par postažu, lai neviens tur nedzīvo; un lai cits dabū viņa uzrauga pilnvaras.

21 Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums kopā gājuši visu to laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nācis un gājis,

22 sākot ar Jāņa kristību līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, vienam no tiem līdz ar mums jākļūst par Viņa augšāmcelšanās liecinieku."



VECĀ DERĪBA

/2Sam. 3:22-39/

22 Un redzi, pašreiz atgriezās Joābs ar Dāvida kalpiem no sirošanas un pārnesa lielu laupījumu, bet Abners vairs nebija pie Dāvida Hebronā, jo viņš to bija atlaidis, un tas ar mieru bija aizgājis.

23 Kad Joābs un viss tas karotāju pulks, kas bija pie viņa, atgriezās mājās un Joābam tika sacīts: "Abners, Nera dēls, ir nācis pie ķēniņa, un tas viņu ir atlaidis, ka viņš ar mieru ir aizgājis," -

24 tad Joābs gāja pie ķēniņa un sacīja: "Ko tu esi izdarījis? Redzi, es zinu, ka Abners bija pie tevis atnācis; bet kāpēc tu esi viņu atlaidis, ka tas ir aizgājis?

25 Tu gan Abneru, Nera dēlu, pazīsti, ka tas bija nācis tevi pierunāt, lai izzinātu tavu iziešanu un tavu atnākšanu un lai izprastu visu, ko tu dari!"

26 Un Joābs aizgāja no Dāvida un sūtīja vēstnešus pakaļ Abneram, un tie viņu atgrieza atpakaļ no Sīras avota, bet Dāvids to nezināja.

27 Kad Abners atgriezās atpakaļ Hebronā, tad Joābs viņu ievilināja vārtu vidū, it kā viņš gribētu klusībā ar to parunāt, un tur viņš tam iedūra šķēpu vēderā, ka tas nomira, lai tā atriebtu sava brāļa Asahēla asinis.

28 Kad Dāvids to tikai pēc tam dzirdēja, tad viņš sacīja: "Es un mana ķēniņa valsts vara Tā Kunga priekšā uz mūžīgiem laikiem esam nenoziedzīgi par Abnera, Nera dēla, asinīm!

29 Lai tās nāk pār Joāba galvu un pār visu viņa tēva namu! Lai Joāba namā turpmāk netrūkst nedz ar dzimuma slimībām saslimušo, nedz spitālīgo, nedz tādu, kas kritīs no zobena, nedz tādu, kuriem pietrūks maizes!"

30 Kad Joābs un viņa brālis Abišajs bija Abneru nogalinājuši, tādēļ ka tas bija nonāvējis viņu brāli Asahēlu kaujā pie Gibeonas,

31 tad Dāvids pavēlēja Joābam un visiem ļaudīm, kas bija pie viņa: "Saplēsiet savas drēbes un aplieciet ap saviem gurniem maisus, un sērojiet Abnera dēļ!" Un ķēniņš Dāvids sekoja aiz Abnera šķirsta.

32 Kad Abneru glabāja Hebronā, tad ķēniņš pacēla savu balsi un skaļi raudāja pie Abnera kapa, un kopā ar viņu raudāja arī visa tauta.

33 Un ķēniņš veltīja Abneram šo raudu dziesmu: "Vai Abneram bija jāmirst, kā mirst bezdievīgais?

34 Tavas rokas nebija saitēm sasietas, un tavas kājas neskāra vara važas; nē, tu esi kritis, kā krīt ļauna darītāja priekšā!" Tad visa tauta raudāja par viņu vēl vairāk.

35 Kad visa tauta, kas tur bija klāt, nāca pie Dāvida, lai to pierunātu ēst maizi, kamēr vēl bija diena, tad Dāvids zvērēja un sacīja: "Lai Dievs man dara tā un vēl vairāk, ja es baudīšu maizi vai kaut ko citu, pirms saule noriet!"

36 Un visa tauta to lika vērā, un tas tiem labi patika; viss, ko ķēniņš darīja, tas bija labi visas tautas acīs.

37 Un visa tauta un viss Israēls tanī dienā noprata, ka tas nebija bijis ķēniņa nodoms nonāvēt Abneru, Nera dēlu.

38 Un ķēniņš sacīja saviem kalpiem: "Vai jūs nezināt, ka šodien ir kritis vadonis un liels vīrs no Israēla?

39 Bet es, kaut arī svaidīts par ķēniņu, esmu vēl pašlaik par nevarīgu, bet šie vīri, Cerujas dēli, tie manās acīs ir pārāk cietsirdīgi; Tas Kungs pats lai atdara ļauna darītājiem pēc viņu pašu ļaunuma!"


/2Sam. 4:1-12/

1 Kad Saula dēls Išbošets dzirdēja, ka Abners ir Hebronā miris, tad viņam rokas kļuva slābanas, bet viss Israēls izbijās.

2 Un Saula dēlam Išbošetam bija divi vīri, sirotāju pulku vadītāji, viena vārds bija Baāna, otra - Rehabs; tie abi bija Rimona dēli, kas bija apmeties Beērotā un bija kāds no Benjamīna cilts pēctečiem, jo arī Beērota tiek pieskaitīta Benjamīnam.

3 Un beērotieši bija aizbēguši uz Gitaimu, un tur tie mīt kā svešinieki vēl līdz šai pašai dienai.

4 Bet Saula dēlam Jonatānam bija dēls, kas bija gaudens uz abām kājām. Viņš bija piecus gadus vecs, kad nāca vēsts no Jezreēlas, ka Sauls un Jonatāns miruši. Tad viņa aukle to bija pacēlusi uz savām rokām un ar to bēgusi, bet, tā kā viņa lielās bailēs steigšus bija metusies bēgt, viņš bija kritis un tādēļ kļuvis kroplis; viņa vārds bija Mefibošets.

5 Un Rimona, beērotieša, dēli Rehabs un Baāna devās ceļā, un dienas karstumā tie iegāja Išbošeta namā, bet viņš bija apgūlies diendusā.

6 Un redzi, tie iegāja namā līdz tā vidum, it kā kviešus pirkt, un iesita sargam pa vēderu; un Rehabs un viņa brālis Baāna paglābās.

7 Un, kad tie iegāja Išbošeta namā, tas gulēja savā guļamā telpā; un viņi to sita un nogalināja, un nocirta viņam galvu, un paņēma to, un gāja visu nakti pa līdzenuma ceļu.

8 Tad tie nonāca ar Išbošeta galvu pie Dāvida Hebronā un sacīja ķēniņam: "Redzi, še ir Išbošeta, Saula dēla, tava ienaidnieka, galva, kas meklēja tavu dzīvību! Bet Tas Kungs par manu kungu un ķēniņu šodien ir atriebies gan pašam Saulam, gan viņa pēcnācējiem."

9 Bet Dāvids atbildēja Rehabam un viņa brālim Baānam, Rimona, kurš bija no Beērotas, dēliem, un viņš tiem sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs ir dzīvs, kas manu dvēseli ir atpestījis no visām bēdām,

10 es to vīru, kas man atnesa ziņu, sacīdams: redzi, Sauls ir miris,- un kas pats savās acīs šķitās labas vēsts nesējs, esmu apcietinājis un nogalinājis Ciklagā, lai tam dotu no savas puses vēstneša algu!

11 Un jo vairāk tagad, kad bezdievīgi vīri ir nokāvuši taisnu vīru viņa namā viņa guļas vietā, vai man nebūs prasīt viņa asinis no jūsu rokām, un kā lai es jūs neizdeldēju no zemes virsus?"

12 Un Dāvids pavēlēja saviem miesassargiem, un tie tos nogalināja. Viņi nocirta viņiem rokas un kājas un pašus uzkāra pie Hebronas dīķa. Bet Išbošeta galvu viņi ņēma un apglabāja Abnera kapa vietā Hebronā.


/2Sam. 5:1-5/

1 Tad visas Israēla ciltis nāca pie Dāvida uz Hebronu un sacīja, teikdamas: "Redzi, mēs esam no tava kaula un no tavas miesas. 2 Arī jau senāk, kad Sauls bija pār mums ķēniņš, tu tomēr biji tas, kurš izvedi un atkal pārvedi atpakaļ Israēla karavīrus; un Tas Kungs tev ir sacījis: tev būs Manu tautu, Israēlu, ganīt, un tev būs būt par vadoni Israēlam!" 3 Un, kad tā visi Israēla vecaji bija nākuši pie ķēniņa uz Hebronu un ķēniņš Dāvids ar tiem bija noslēdzis derību Tā Kunga priekšā Hebronā, tad viņi svaidīja Dāvidu Israēlam par ķēniņu. 4 Un Dāvids bija trīsdesmit gadus vecs, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš valdīja četrdesmit gadus. 5 Hebronā pār Jūdu viņš valdīja septiņus gadus un sešus mēnešus un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit trīs gadus pār visu Israēlu un Jūdu.