Salamana Pamācības /Sal. pam. 18:17-19:2/
Vēstules /Rom. 14:1-18/
Vecā Derība /1. Lku. 9:1b-10:14/
SALAMANA PAMĀCĪBAS
/18:17-24/
Ikviens kā pirmais šķiet savas sūdzības lietā taisns esam; tikai kad lietā iesaistās viņa pretinieks, tā noskaidrojas. Mesli klusina nesaskaņas un novelk robežas starp varenajiem. Apkaitināts brālis turas savā taisnībā stingrāk nekā nocietināta pilsēta, un nesaskaņas turas spēcīgāk nekā aizšaujamais pils durvīs. Vīram tiek atmaksāts saskaņā ar to, kā viņa mute runājusi, un viņš tiek paēdināts ar viņa lūpu iegūtiem augļiem. Nāve un dzīvība stāv mēles varā; kas mīl savas mēles māku, tas baudīs no tās augļiem. Kas atrod sev laulātu draudzeni, tas atrod sev tiešām ko labu un var līksmoties, ka žēlastības dāvanu dabūjis no Tā Kunga. Nabags runā lūgdamies, bet bagātais atbild bargi. Citam daudz draugu uz nelaimi; tomēr ir draugi, kas ir labāki nekā brālis.
/Sal. pam. 19:1-2/
Nabags, kas savā rimtumā staigā, ir labāks nekā aplamnieks ar negodīgām lūpām un pie tam bagāts. Kur cilvēks nerīkojas ar prātu, tur neiet labi, un, kas ir pārmērīgi ašs ar savām kājām, tas rada sev zaudējumus.
VĒSTULES
/Rom. 14:1-18/
Pieņemiet tos, kas ticībā vēl vāji, un netiesājiet viņu domas. Cits savā ticībā ēd visu, bet cits nav tik stiprs un ēd tikai dārzaugus. Tas, kas ēd, lai nenicina to, kas neēd; bet tas, kas neēd, lai netiesā to, kas ēd visu. Jo Dievs viņu pieņēmis. Kas tu tāds esi, ka tu tiesā cita kalpu? Viņš stāv vai krīt savam Kungam. Un viņš stāvēs, jo viņa Kungs spēj viņu stiprināt. Dažs ievēro vienu dienu vairāk par otru, dažs turpretim visas dienas tur vienādas: ikviens lai pilnīgi turas savā pārliecībā! Tas, kas kādu dienu sevišķi ievēro, to ievēro Tam Kungam par godu un, kas ko ēd, ēd to Tam Kungam par godu, jo viņš par to pateicas Dievam. Bet arī tas, kas neēd, to dara Tam Kungam par godu, jo arī viņš pateicas Dievam. Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam, un neviens nemirst sev pašam. Jo, ja dzīvojam, dzīvojam savam Kungam un, ja mirstam, mirstam savam Kungam. Tātad, vai dzīvojam, vai mirstam, mēs piederam savam Kungam. Jo tādēļ Kristus ir miris un dzīvs tapis, lai būtu Kungs pār mirušiem un dzīviem. Bet kā tad tu tiesā savu brāli? Jeb arī: kāpēc tu nicini savu brāli? Mēs taču reiz visi stāvēsim Dieva soģa krēsla priekšā! Jo ir rakstīts: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Tas Kungs, Manā priekšā lieksies visi ceļi, un visas mēles atzīsies Dievam. Tātad ikviens no mums atbildēs Dievam par sevi. Tāpēc netiesāsim vairs cits citu, bet labāk spriediet, ka netopat brālim par piedauzību vai par iemeslu viņa krišanai. Es zinu un esmu pārliecināts Kungā Jēzū, ka nekas nav nešķīsts pats par sevi: vienīgi tam, kas domā, ka tas nešķīsts, tam tas nešķīsts. Bet, ja tavs brālis ēdiena dēļ ir noskumis, tad tu vairs nestaigā mīlestībā. Neved ar savu ēdienu postā to, par ko Kristus ir miris. Tad lai nu tas, kas jums tas labais, netop par zaimiem! Jo Dieva valstība nav ēšana un dzeršana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Tad nu tas, kas šinīs lietās kalpo Kristum, ir Dievam tīkams un cienījams cilvēku starpā.
VECĀ DERĪBA
/1. Lku. 9:1b-44/
Bet Jūda viņa neuzticības dēļ tika izvests uz Bābeli. Pirmie, kas apmetās savos īpašumos un savās pilsētās, bija Israēls, priesteri, levīti un Tempļa kalpotāji. Un Jeruzālemē apmetās uz dzīvi no Jūdas dēliem, no Benjamīna dēliem un no Efraima dēliem un no Manases šādi vīri: Ūtajs, Amihuda dēls - tas Omrija dēls, tas Imrija dēls, tas Banija dēls - tas no Pereca, Jūdas dēla, pēcnācējiem; un no šiloniešiem Asaja, pirmdzimtais, un tā dēli; un no Zeraha dēliem Jehuēls un viņa brāļi, seši simti deviņdesmit vīri. No Benjamīna dēliem: Sallus, Mešullāma dēls, tas Hodavja dēls, tas Hasenuas dēls; un Jibneja, Jerohāma dēls, un Ēla, Usija dēls, Mihrija dēladēls, un Mešullāms, Šefatjas dēls, tas bija Reguēla dēls, un tas Jibneja dēls; un viņu brāļi pēc viņu paaudzēm - deviņi simti piecdesmit seši. Visi šie vīri bija galvenie pār saviem tēvu namiem. Un no priesteriem: Jedaja, Jojaribs, Jahīns un Ahituba dēla, Merajota dēla, Cadoka dēla, Mešullāma dēla, Hilkijas dēls Asarja, pārzinis pār Dieva namu; un Malhijas dēla, Pašhura dēla, Jerohāma dēls Adaja un Immera dēla, Mešilemīta dēla, Mešullāma dēla, Jahšeras dēla, Adiēla dēls Maāsajs un viņu brāļi, savu tēvu namu galvenie, tūkstotis septiņi simti sešdesmit kārtīgu vīru, kas bija izraudzīti kalpošanai Dieva namā. Un no levītiem, no Merārija cilts, Hašabjas dēla, Asrikāma dēla, Hašuba dēls Šemaja. Un Asafa dēla, Sihrija dēla, Mihas dēls Matanja un Bakbakars, Hērešs un Galals; un Jedutuna dēla, Galala dēla, Šemajas dēls Obadja un Ēlkanas dēla, Asas dēls Berehja, kas dzīvoja netofatiešu ciemos. Un vārtu sargi bija: Šalums, Akubs, Talmons, Ahimans un viņu brāļi, bet Šalums bija priekšnieks. Un līdz pat šim laikam viņi pie ķēniņa Austrumu vārtiem ir sargi levītu nometnei. Bet Koraha dēla, Ēbjasafa dēla, Kores dēls Šalums un viņa brāļi no viņa tēvu nama - korahieši - kalpoja kā sliekšņu sargi Saiešanas teltī, tāpat kā viņu tēvi bija bijuši ieejas sargātāji Tā Kunga nometnē: Pinehass, Ēleāzara dēls, - lai Tas Kungs ir ar viņu! - bija agrāk tiem bijis par priekšnieku. Bet Zaharja, Mešalemjas dēls, bija Saiešanas telts durvju sargs. Un viņi visi, kas bija tikuši izraudzīti, lai kalpotu par sliekšņu sargiem, skaitā bija divi simti divpadsmit vīri; viņi bija ierakstīti ciltsrakstos pēc savām apmešanās vietām; Dāvids un redzētājs Samuēls bija cēluši viņus šai amatā uzticības dēļ. Un viņi līdz ar saviem dēliem bija izraudzīti sargāt Tā Kunga nama vārtus, telts mītnes vārtus. Un vārtu sargi stāvēja visos četros vējos: viņi stāvēja pret austrumiem un rietumiem, pret ziemeļiem un dienvidiem. Un viņu brāļiem, kas dzīvoja savās nometnēs, noteiktā laikā, ik pa septiņām dienām, bija jānāk kalpot ar tiem, jo šie četri vārtu sargu priekšnieki, levīti, savas uzticības dēļ bija iecelti pār Dieva nama telpām un dārgumu krātuvēm. Un viņi arī caurām naktīm palika nomodā ap Dieva namu, jo viņiem bija jāsargā vārti un ik rītus tie jāatslēdz. Un dažiem no viņiem bija uzdots pārzināt kalpošanas piederumus, kurus viņi saskaitītus iznesa un atkal ienesa. Daži no viņiem bija iecelti pārzināt traukus un visus svētnīcas rīkus un smalkos kviešu miltus, vīnu, eļļu, kvēpināmās un dārgās zāles. Dažiem priesteru dēliem bija uzdots sagatavot smaržīgo svaidāmo eļļu. Un Matitjam, vienam no levītiem, kas bija korahieša Šaluma pirmdzimtais dēls, bija uzticēts gatavot upura maizes. Tāpat dažiem no kehatiešiem, viņu brāļiem, bija uzdots pārzināt skatāmo maizi, lai tā ik sabatu tiktu sagatavota. Un dziedātāji, levītu tēvu namu galvenie, dzīvoja savās telpās un bija no citas kalpošanas atsvabināti; jo viņi bija aizņemti savā darbā dienu un nakti. Šie ir levītu tēvu namu galvenie pēc savām paaudzēm, to vecākie, un viņi dzīvoja Jeruzālemē. Bet Gibeonā dzīvoja Gibeonas tēvs Jeiēls, un viņa sievas vārds bija Maāha. Un viņa pirmdzimtais dēls bija Abdons, tad Cūrs, Kīšs, Baals, Ners, Nadabs, Gedors, Ahjo, Zaharja un Miklots. Miklots dzemdināja Šimeāmu, un arī šie dzīvoja iepretī saviem brāļiem Jeruzālemē, kopā ar citiem saviem brāļiem. Un Ners dzemdināja Abneru, un Kīšs dzemdināja Saulu, un Sauls dzemdināja Jonatānu, Malhišu, Abinādabu un Ēšbaalu. Un Jonatāna dēls bija Merib-Baals, un Merib-Baals dzemdināja Mihu. Un Mihas dēli bija Pitons, Melehs, Tahrea un Ahass. Un Ahass dzemdināja Jaru, un Jara dzemdināja Alemetu, Asmavetu un Simriju, bet Simrijs dzemdināja Mocu. Un Moca dzemdināja Bineju, kura dēls bija Refaja, bet tā dēls Ēleaša un tā dēls Acels. Un Acelam bija seši dēli, un šie ir viņu vārdi: Asrikāms, Bohrus, Ismaēls, Šearja, Obadja un Hanans. Šie bija Acela dēli.
/1. Lku. 10:1-14/
Un filistieši karoja ar Israēlu, un Israēla karavīri bēga no filistiešiem, un nokautie gulēja izkaisīti pa Gilboas kalniem. Un filistieši vajāja Saulu un viņa dēlus un nogalināja Jonatānu, Abinādabu un Malhišu, Saula dēlus. Un iedegās karsta cīņa pret Saulu, un bultas viņu panāca un ievainoja. Tad Sauls sacīja savam ieroču nesējam: "Izvelc savu zobenu un ar to nodur mani, lai šie neapgraizītie nenāk, mani nemoka un neliek izsmieklā!" Bet viņa ieroču nesējs negribēja to darīt, jo viņš ļoti baidījās. Tad Sauls pats ņēma zobenu un metās tam virsū. Kad viņa ieroču nesējs redzēja, ka Sauls bija miris, tad arī viņš metās uz zobenu un mira. Tā mira Sauls un viņa trīs dēli, un viss viņa nams kopā nomira. Kad visa Israēla tauta, kas atradās ielejā, ieraudzīja, ka israēlieši bija bēguši un ka Sauls un viņa dēli bija krituši, tad tie pameta savas dzīves vietas un arī metās bēgt, bet filistieši nāca un tanīs dzīvoja. Un, kad nākamā dienā filistieši nāca, lai aplaupītu kritušos, un atrada Saulu un viņa dēlus guļam Gilboas kalnos, tad viņi tos aplaupīja, paņēma viņa galvu un viņa apbruņojumu un sūtīja vēstnešus visapkārt pa filistiešu zemi, lai tie paziņotu priecīgo uzvaras vēsti saviem elkiem un tautai. Un tie nolika viņa ieročus savu dievu namā, bet viņa galvu tie piekala Dagona templī. Kad visi Jabešas, Gileādā, iedzīvotāji to visu dzirdēja, ko filistieši bija darījuši ar Saula līķi, tad cēlās visi spēcīgie karavīri, paņēma Saula un viņa dēlu līķus un aiznesa tos uz Jabešu; tad viņi apraka viņu kaulus zem liela koka Jabešā un gavēja septiņas dienas. Tā Sauls nomira savu ļauno darbu dēļ, ko viņš bija darījis pret To Kungu, - Tā Kunga vārda dēļ, ko viņš nebija turējis, un arī tāpēc, ka viņš bija griezies pie mirušo garu izsaucējas un bija to izvaicājis, bet nebija jautājis To Kungu; tāpēc Viņš lika tam mirt un nodeva ķēniņa valsts varu Dāvidam, Īsaja dēlam.
Comments