Bībeles lasījumi – 31.janvāris

Psalmi /18:1-6/

Jaunā Derība /Mt. 21:1-17/

Vecā Derība /Īj. 19:1-21:34/

PSALMI

/18:1-6/

1 Dziedātāju vadonim. Dāvida, Tā Kunga kalpa, dziesma. Šīs dziesmas vārdus viņš veltījis Tam Kungam, kad Tas Kungs viņu bija izglābis no visu viņa ienaidnieku un no Saula rokas.

2 Viņš teica: "Es Tevi mīlu no sirds dziļumiem, Kungs, mans stiprums.

3 Tas Kungs ir mans akmenskalns, mana pils un mans glābējs, mans stiprais Dievs, mans patvērums, uz ko es paļaujos, mans vairogs un mans pestīšanas rags, un mans augstais palīgs.

4 Es piesaukšu To Kungu, kas augsti teicams, un tad es tikšu pestīts no saviem ienaidniekiem.

5 Nāves bangas man vēlās virsū, iznīcības straumes mani biedēja.

6 Elles valgi jau tinās ap mani, nāves cilpas jau žņaudza mani.

JAUNĀ DERĪBA

/Mt. 21:1-17/

1 Un, kad tie tuvojās Jeruzālemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no Saviem mācekļiem

2 un tiem sacīja: "Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie Manis.

3 Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs."

4 Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds:

5 sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.-

6 Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis,

7 atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū.

8 Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa,

9 bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: "Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!"

10 Un, kad Viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta sacēlās un sacīja: "Kas Tas tāds?"

11 Bet ļaudis sacīja: "Šis ir pravietis Jēzus no Nacaretes Galilejā."

12 Un Jēzus iegāja Templī un izdzina laukā visus, kas Templī pārdeva un pirka, apgāza naudas mijēju galdus un baložu pārdevēju solus

13 un saka tiem: "Ir rakstīts: Manam namam jābūt lūgšanas namam, - bet jūs to padarāt par slepkavu bedri."

14 Un akli un tizli nāca pie Viņa Templī, un Viņš dziedināja tos.

15 Bet, kad augstie priesteri un rakstu mācītāji redzēja brīnuma darbus, ko Viņš darīja, un dzirdēja bērnus Templī kliedzam un saucam: Ozianna Dāvida dēlam! - tad tie apskaitās

16 un sacīja Viņam: "Vai Tu nedzirdi, ko šie saka?" Bet Jēzus saka tiem: "Dzirdu gan. Vai jūs nekad neesat lasījuši: no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu Sev slavu sagādājis?"

17 Un Viņš atstāja tos, izgāja no pilsētas uz Betāniju un palika tur pa nakti.

VECĀ DERĪBA

/Ījaba 19:1-29/

1 Un Ījabs atbildēja un sacīja:

2 "Cik ilgi jūs manu dvēseli gribat skumdināt, mani ar vārdiem saplosīdami gabalos?

3 Jau desmitkārt jūs mani niecinājāt, un jums nebija par kaunu man sāpes darīt!

4 Un, ja es patiešām būtu maldījies, tad šie maldi vispirmām kārtām skartu mani pašu.

5 Bet, ja patiešām jums ir ļauts pacelties man pāri, tad vai varat man pierādīt mana kauna iemeslu?

6 Atzīstiet taču, ka netaisni Dievs mani ir locījis pie zemes un visapkārt man apmetis ķeramo tīklu!

7 Redzi, ja es iekliedzos par varmācību, tad es atbildes vis negūstu; ja es saucu pēc palīdzības, tad nav nekādas tiesas varas.

8 Manam ceļam Viņš ir licis šķēršļus, lai es netieku tālāk, un pāri manām tekām Viņš ir klājis tumsu.

9 Viņš mani piespiedis novilkt manu godu, Viņš man noņēmis no manas galvas goda vainagu.

10 Viņš mani salauzījis visās malās, es eju bojā; man manas cerības Viņš izrāvis kā koku ar visām saknēm.

11 Viņš iekvēlinājis Savu bardzību pret mani, pie Saviem ienaidniekiem Viņš mani ir pieskaitījis.

12 Viņa karapulki visi kopā ir sanākuši pret mani, savus uzbrukuma ceļus viņi uzbēruši un apmetuši nometni apkārt manai teltij.

13 Bet mani brāļi ir tīšām no manis tālu, mani paziņas man ir sveši kļuvuši.

14 Mani radi uzturas kaut kur tālumā, un mani uzticamie draugi mani aizmirsuši.

15 Kas mīt manā paša namā, kā arī manas kalpones, mani skaita pie svešiem ļaudīm: svešinieks es esmu kļuvis viņu acīs.

16 Ja kalpam es dodu pavēli, tad tas neatbild, tas man ar savu muti mīļi jālūdzas.

17 Mana dvaša riebj pat manai sievai, es jau nelabi ožu pie manas cilts piederīgiem vīriem, pat maniem brāļiem.

18 Pat draiskulīgi zēni mani muļķo: kad es ar pūlēm mēģinu piecelties, viņi zobojas par mani.

19 Visiem maniem uzticamiem draugiem es derdzos, un tie, ko es mīlēju, ir man pagriezuši muguru un ir man naidīgi.

20 Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un no maniem zobiem atlikusi vienīgi āda.

21 Mani dārgie draugi, apžēlojieties, apžēlojieties par mani, jo paša Dieva roka mani smagi ir situsi!

22 Kāpēc jūs mani vajājat kā tas stiprais Dievs, un kāpēc jūs nemitaties plosīt manas miesas?

23 Ak, kaut manas runas tiktu uzrakstītas rakstos, kaut tās taptu iezīmētas grāmatā!

24 Kaut vārdi ar dzelzs irbuli tiktu iegrebti svinā un pēc tam iecirsti klintī par mūžīgu piemiņu!

25 Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem,

26 un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu.

27 Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!

28 Kad jūs sakāt: kā mēs to vajāsim un ka tā vaina meklējama manī pašā, -

29 tad bīstaities jūs paši no zobena, jo tamlīdzīgi apvainojumi pelna sodu ar zobenu, lai jūs atzītu, ka vēl pastāv tiesa!"

/Ījaba 20:1-29/

1 Tad naamatietis Cofars atbildēja un sacīja:

2 "Taisni tāpēc manas domas mani mudina atbildēt, un taisni tādēļ esmu es iekšēji dziļi satraukts.

3 Es dzirdu apvainojuma pilnu pamācību, bet savā gudrībā mans gars zinās atbildēt.

4 Vai tad tu nezini to patiesību kopš senseniem laikiem; tiem laikiem, kopš cilvēks mīt zemes virsū,

5 ka tikai īsu laiku ilgst bezdievīgo gaviles un tikai mazu mirkli pastāv negodīgo ļaužu prieki?

6 Kaut arī līdz pašām debesīm sniegtos viņu iedomība un kaut vai ar savu galvu viņi pieskartos mākoņiem, tad tomēr

7 līdzīgi viņa paša mēsliem tāds ies bojā, un tie, kas viņu bija redzējuši, prasīs: kur viņš palicis?

8 Viņš izgaist līdzīgi sapnim, un vairs to nevar atrast; kā nakts parādība tas tiek aizbaidīts:

9 tā acs, kas viņu tikko bija skatījusi, viņu turpmāk vairs nekad neredzēs, un viņa paša dzīves vieta viņu vairs neskatīs.

10 Viņa paša dēliem ar nolūgšanos jādod gandarījums tiem, kas viņa dēļ bija nabagi kļuvuši, un viņa īpašums atkal jāatdod.

11 Lai gan vēl tā kauli pildīti ar jaunības spēku, tiem tomēr ar viņu pašu ir jānogulstas pīšļos.

12 Un kaut arī vēl ļaunums viņa mutei liekas garšojam saldi, tā ka tas to ilgāk mēdz slēpt zem savas mēles,

13 to taupīdams glabā un nevēlas šķirties no tā, bet joprojām cenšas to paglabāt piespiestu pie aukslējām,

14 tad viņa ēstais maizes rieciens tomēr viņa iekšās pārveidosies, kļūdams viņā par rūgtu čūskas indi.

15 Tas gan rij mantību, bet tā tam atkal jāspļauj ārā, pats Dievs to dzen ārā no viņa vēdera.

16 Čūskas indi viņš zīdīs, odzes dzelonis viņu nokaus.

17 Viņš nenoraudzīsies vairs sev par prieku plūstošos strautos, viņu neiepriecinās vairs bagātie piena un medus plūdi.

18 Viņam tā pūliņu panākumi ir jāatdod, tam tos baudīt nav lemts, viņš nepriecāsies par iegūtām mantām, lai cik daudz to būtu,

19 jo viņš nomācis nabagos un atstājis viņus bez palīdzības, tas pievācis sev namus, bet nepaguva tos mājīgi ierīkot.

20 Viņš pats nepazina nekādu ierobežojumu savā rijībā, tādēļ tas arī neko no saviem dārgumiem nepaņems līdzi.

21 Nekas nepagāja secen viņa ēstgribai, tāpēc arī viņa labklājībai nav pastāvības.

22 Savas bagātības pārpilnībā viņš tomēr jūtas nomākts: viss nelaimes smagums tomēr gulstas uz viņu.

23 Un lai tas gūtu sev apmierinājumu, tad Dievs liek uzliesmot Savai dusmu kvēlei pret viņu un liek šai kvēlei kā Savai barībai plūst pār viņu.

24 Un, ja tas izbēgtu no dzelzs bruņām, tad tomēr vara bulta caururbs viņa sirdi.

25 Un, ja tas to izvelk, no viņa muguras laukā iznāk duncis, no viņa žults uzšļakst asins strūkla, nāves izbailes sabrūk pār viņu.

26 Visādas nelaimes apdraud viņa krājumus: uguns, kas ne cilvēku kurta, aprīs tos un iznīcinās pārpalikumu viņa teltī.

27 Debesis atsedz viņa grēku pārkāpumu, un arī zeme pastāvīgi saceļas pret viņu.

28 Viņa nama krājumi aizies projām, Dieva dusmības dienā tie viņam izšķīdīs.

29 Šī ir bezdievīgam cilvēkam Dieva piešķirtā daļa un Visuvarenā viņam nolemtais mantojums."

/Ījaba 21:1-34/

1 Ījabs atkal atbildēja un sacīja:

2 "Klausaities, klausaities manu runu, un lai tā aizstāj man jūsu mierinājumus!

3 Atļaujiet man runāt, un pēc maniem vārdiem tad tu vari, cik gribi, zoboties!

4 Vai tad mana sūdzība vēršas pret cilvēkiem, bet vai man nav iemesla savā garā būt nepacietīgam?

5 Pagriezieties šurp pie manis - un jūs sastingsit un liksit roku uz savas mutes!

6 Pat man, tiklīdz es to tikai pieminu, ir jāizbīstas, un manu miesu sagrābj šaušalas!

7 Kāpēc bezdievīgie paliek dzīvi, top veci un pieņemas pat vareni spēkā?

8 Viņu vaigu priekšā ir nostiprinājušies to pēcnācēji, un viņu acu priekšā ir viņu atvašu atvases.

9 Viņu nami stāv neapdraudēti, tiem nevaid it nekādas bailes, un viņus neskar Dieva rīkste.

10 Viņu vērsis aplec un neatstāj teles ālavās, viņu govs atnesas, tā neizmetas.

11 Tie savus mazos zēnus izlaiž kā avju pulkus, un viņu bērni lēkā bariem.

12 Tie ir līksmi ar bungām un cītarām un priecājas ar stabuļu skaņām.

13 Tie savas dienas vada brangi pārtikuši un mierā ieslīgst mirušo valstī.

14 Un, lūk, tomēr tie ir, kas saka Dievam: atkāpies no mums, mums nav nekādas patikas zināt Tavus ceļus!

15 Kas tad ir tas Visuvarenais, ka mēs lai Viņam kalpojam, un ko tas līdz, ka mēs Viņu pielūdzam?

16 Redziet, viņu laime un labklājība tomēr nav viņu rokās, un lai no manis tālu paliek bezdievīgo domāšanas veids!

17 Bet cik bieži tad gadās, ka izdziest bezdievīgo gaismeklis un viņus skar iznīcības pirksts, ka Viņš viņiem piešķir likteņus saskaņā ar Savām dusmām,

18 ka tie kļūst kā salmi vēja varā, kā pelavas, ko virpuļos aiznes lielā auka?

19 Dievs pataupa, jūs sakāt, viņa nelaimi viņa bērniem. Taču Dievam vajadzētu to atmaksāt viņam pašam un tā, lai viņš to mana,

20 ka lai viņa paša acis redz savu postu un lai viņš dzer malku no Visuvarenā bardzības!

21 Un kāda gan tam bēda pēc paša dzīves par savu namu pēc tam, kad pārtraukts viņa ritošo mēnešu skaits?

22 Vai kāds dos pamācības Dievam, Viņam, kas tiesā pat visaugstākos?

23 Te viens nomirst pilns spēka visā mierā, pilnīgi bez rūpēm;

24 viņa slauktuves un podi ir pilni piena, un smadzenes viņa kaulos ir barības spēcinātas;

25 un citam jāmirst dvēseles sarūgtinājumā, un tas nemaz nav baudījis laimes labumus.

26 Un abi vienādi tie guļ kapa smiltīs, un pāri tiem sedzas iznīcība.

27 Redziet, es labi zinu jūsu slepenos sirds nodomus, jūsu aizmugurisko viltu un paņēmienus, ar kādiem jūs man darāt pāri.

28 Ja jūs sakāt: kur tad palicis dižciltīgā mājoklis, un kur ir bezdievīgo telts un iedzīve? -

29 vai tad jūs neesat jautājuši tiem, kas tālus ceļus staigā un kuru zīmes jūs neatstājat bez ievērības?

30 Proti, ka ļaunais glābjas nelaimes dienā un bardzības dienā top pasargāts.

31 Un kas viņam atklāti acīs viņa ceļu pārmet, kas viņu soda, kad tas ko dara?

32 Nē, viņu vēl svinīgi pavada uz pēdējo dusas vietu un izliek pie viņa kapa vēl sardzi.

33 Maigi sedz viņu ielejas velēnas, un viņa dzīves gaitas turpina tālāk visa pasaule, tāpat kā bezgala daudz ir bijis viņam priekšgājēju.

34 Kālab tad jūs mani mierināt ar neīstu patiesību? Jūsu atbildes ir un paliek tikai māņi."