• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 5.maijs

Psalmi /56:1-14/

Jaunā Derība /Jņ. 4:27-42/

Vecā Derība /Soģu 2:6-3:31/


PSALMI

/56:1-14/

1 Dziedātāju vadonim pēc meldijas "Mēmais balodis svešumā". Dāvida "miktam", kad filistieši viņu Gātā apcietināja.

2 Apžēlojies par mani, ak, Dievs, jo cilvēki grib mani iznīcināt! Pretinieks man uzmācas ik dienas.

3 Mani ienaidnieki nemitīgi mani vajā, jo daudz ir to, kas saceļas pret mani savā lepnībā.

4 Izbaiļu brīžos es paļaujos uz Tevi!

5 Uz Dievu, kura vārdu es slavēju, uz Dievu es paļaujos un nebīstos nenieka, jo ko gan cilvēki man var darīt?

6 Ik dienas viņi sagroza manus vārdus un pieķeras tiem, visi viņu nodomi pret mani ir uz ļaunu.

7 Viņi sapulcējas, uzglūn man, vēro manus soļus kā tādi, kas tīko pēc manas dzīvības. Vai tie ar tādu netaisnību lai paliktu sveikā?

8 Atmaksā viņiem ar ļaunu! Triec zemē, ak, Dievs, dusmās neliešus!

9 Manas žēlabas un nebaltās dienas Tu esi saskaitījis! Manas asaras savācis Savā traukā! Jā, patiesi, vai tās nav atzīmētas Tavā grāmatā?

10 Bet reiz atkāpsies mani ienaidnieki tai dienā, kad es piesaukšu Dievu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani.

11 Uz Dievu, kura vārdu es slavēju, uz To Kungu, kura vārdu es daudzinu,

12 uz Dievu es paļaujos un nebīstos; ko cilvēki man var darīt?

13 Tev, Dievs, es esmu parādā, ko esmu solījis; Tev es nesīšu pateicības upurus,

14 jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, manas kājas no slīdēšanas, lai es staigātu Dieva priekšā dzīvības gaismā.



JAUNĀ DERĪBA

/Jņ. 4:27-42/

27 Šinī brīdī nāca Viņa mācekļi un brīnījās, ka Viņš runā ar sievu. Tomēr neviens neteica: ko Tu no viņas gribi, vai: ko Tu runā ar viņu?

28 Tad sieva atstāja savu ūdens trauku, aizgāja uz pilsētu un sacīja ļaudīm:

29 "Nāciet, tur ir cilvēks, kas man visu pateicis, ko es esmu darījusi! Vai tikai Tas nav Kristus?"

30 Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Jēzus.

31 Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: "Rabi, ēd!"

32 Bet Viņš tiem sacīja: "Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat."

33 Tad mācekļi sacīja cits citam: "Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?"

34 Jēzus viņiem saka: "Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.

35 Vai jūs nesakāt: vēl četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? - Redziet, Es jums saku: paceliet savas acis un skatait druvas, jo viņas ir baltas pļaujai.

36 Jau pļāvējs dabū algu un vāc augļus mūžīgai dzīvībai, lai kopā priecātos sējējs un pļāvējs.

37 Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj.

38 Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā."

39 Bet daudzi šīs pilsētas samarieši sāka ticēt Viņam, dzirdējuši sievas vārdus, jo viņa apliecināja: Viņš man visu pateicis, ko esmu darījusi.

40 Šie samarieši nāca pie Viņa un lūdza Viņu palikt pie viņiem. Un Viņš palika tur divi dienas.

41 Tad vēl daudz vairāk kļuva ticīgi Viņa vārdu dēļ

42 un sacīja sievai: "Nu mēs vairs neticam tavas runas dēļ, jo mēs tagad paši esam dzirdējuši un zinām, ka Viņš tiešām ir pasaules Pestītājs."



VECĀ DERĪBA

/Soģ. 2:6-23/

6 Un, kad Jozua bija atlaidis tautu, tad Israēla bērni ikviens aizgāja uz savu īpašumu, lai iemantotu zemi.

7 Un tauta kalpoja Tam Kungam, kamēr Jozua dzīvoja un kamēr vecaji dzīvoja, kas vēl ilgu laiku dzīvoja pēc Jozuas, un visi bija redzējuši visus Tā Kunga lielos darbus, ko Viņš bija darījis Israēlam.

8 Tad Jozua, Nūna dēls, Tā Kunga kalps, nomira simts desmit gadus vecs,

9 un tie viņu apglabāja viņa paša īpašuma robežās Timnat-Heremā Efraima kalnos, ziemeļos no Gaāša kalna.

10 Un, kad arī visa tā paaudze tika piepulcināta saviem tēviem, tad cēlās jauna paaudze pēc viņiem, kas nepazina To Kungu, nedz arī Viņa darbus, ko Viņš bija darījis Israēlam.

11 Tad Israēla bērni darīja to, kas nepatika Tam Kungam, jo viņi kalpoja baaliem.

12 Un viņi atstāja To Kungu, savu tēvu Dievu, kas viņus bija izvedis no Ēģiptes zemes, un sekoja citiem dieviem, proti, to tautu dieviem, kuras dzīvoja tiem visapkārt; viņi tos pielūdza un tā apkaitināja To Kungu.

13 Un tie atkrita no Tā Kunga un kalpoja baaliem un aštartēm.

14 Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret mjIsraēlu, un Viņš tos nodeva laupītāju mjrokās, kas tos aplaupīja, un Viņš lika tiem krist viņu ienaidnieku rokās, kas bija tiem visapkārt, un viņi nespēja vairs noturēties pret saviem ienaidniekiem.

15 Un visur, kur tie izgāja cīņās, Tā Kunga roka bija pret viņiem uz ļaunu vien, kā Tas Kungs bija piedraudējis un kā Viņš tiem bija ar zvērestu apstiprinājis, un Viņš tos noveda lielās bēdās.

16 Tad Tas Kungs iecēla viņiem soģus, kas tos atsvabināja no laupītājiem.

17 Bet tie neklausīja arī saviem soģiem un netikli dzinās pakaļ citiem dieviem un pielūdza tos; ātri tie novērsās no ceļa, pa kuru bija staigājuši viņu tēvi, klausīdami Tā Kunga baušļiem; bet viņi tā nedarīja.

18 Un, kad Tas Kungs iecēla viņiem soģus, tad Tas Kungs bija ar šiem soģiem un glāba ļaudis no viņu ienaidniekiem, kamēr soģis dzīvoja; jo Tas Kungs par viņiem apžēlojās, kad viņi nopūtās un sūdzējās par tiem, kas viņus apspieda un nomāca.

19 Bet, tiklīdz soģis nomira, tad viņi atkal no jauna atkrita un rīkojās ļaunāk nekā viņu tēvi, dzīdamies pakaļ svešiem dieviem, tiem kalpodami un tos pielūgdami; un tie neatstājās no saviem ļauniem darbiem, nedz no saviem pārgalvības ceļiem.

20 Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Israēlu, un Viņš sacīja: "Tādēļ ka šī tauta ir lauzusi Manu derību, ko Es biju pavēlējis viņu tēviem, un viņi nav klausījuši Manai balsij,

21 tad arī Es turpmāk viņu priekšā neizdzīšu nevienu no tām tautām, ko Jozua ir atstājis neizdzītas, kad viņš mira,

22 lai ar to pārbaudītu Israēla bērnus, vai viņi glabās Tā Kunga ceļus, pa tiem staigādami, tāpat kā viņu tēvi bija tos glabājuši, vai ne?"

23 Tādēļ Tas Kungs lika mieru šīm tautām, neizdzīdams tās tūliņ, un Viņš tās nenodeva Jozuas rokā.


/Soģ. 3:1-31/

1 Un šīs ir tās tautas, ko Tas Kungs atstāja, lai Israēlu pārbaudītu, proti, visus tos Israēlā, kas neko nezināja no kariem, kādi bija Kānaānā bijuši,

2 un vienīgi tādēļ, lai Israēla bērnu pēcnācēji zinātu un mācītos, kā kari jāved, tie, kas iepriekš nebija karu zinājuši:

3 pieci filistiešu valdnieki un visi kānaānieši, sidonieši un hīvieši, kuri dzīvoja Libanonas kalnos, no Baal-Hermona kalna līdz ceļam uz Hamatu.

4 Šie bija, lai pārbaudītu Israēlu, lai zinātu, vai tie klausīs Tā Kunga baušļiem, ko Viņš kā pavēli bija caur Mozu devis viņu tēviem.

5 Un Israēla bērni dzīvoja kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu vidū.

6 Un tie sev ņēma viņu meitas par sievām un deva savas meitas viņu dēliem, un kalpoja viņu dieviem.

7 Un tā Israēla bērni darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs, un viņi aizmirsa To Kungu, savu Dievu, un kalpoja baaliem un ašērām.

8 Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Israēlu, un Viņš tos nodeva Kušan-Rišataima rokā, kas bija Mezopotāmijas ķēniņš, un Israēla bērni kalpoja Kušan-Rišataimam astoņus gadus.

9 Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, un Tas Kungs lika celties no Israēla bērniem glābējam Otniēlam, Kāleba jaunākā brāļa Kenasa dēlam, kas tos izglāba.

10 Un Tā Kunga Gars tika viņam dots, viņš bija soģis Israēlā, un viņš izgāja karot, un Tas Kungs nodeva viņa rokā Kušan-Rišataimu, Mezopotāmijas ķēniņu, un viņa roka smagi uzgūlās Kušan-Rišataimam.

11 Tad zemei bija miers četrdesmit gadus; tad Otniēls, Kenasa dēls, nomira.

12 Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs; tad Tas Kungs pastiprināja Eglona, Moāba ķēniņa, varu pār Israēlu, tāpēc ka tie darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs.

13 Un viņš sapulcināja pie sevis Amona bērnus un Amaleku, cēlās un sakāva Israēlu, un viņi ieņēma Temarimu.

14 Un Israēla bērni kalpoja Eglonam, Moāba ķēniņam, astoņpadsmit gadus.

15 Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, un Tas Kungs lika celties no viņiem glābējam Ehudam, Geras dēlam, no Benjamīna cilts; šis vīrs bija kreilis, un Israēla bērni caur viņu sūtīja nodevas Eglonam, Moāba ķēniņam.

16 Un Ehuds sev izkala abpus griezīgu zobenu, olekti garu, un viņš to apjoza zem savām drēbēm pie savas labās puses gurniem.

17 Un viņš nonesa Eglonam, Moāba ķēniņam, nodevas; bet Eglons bija ļoti resns vīrs.

18 Kad Ehuds bija nodevas nodevis, tad viņš atlaida ļaudis, kas bija nodevas nesuši.

19 Bet viņš pats griezās atpakaļ no elku stabiem, kas ir Gilgalas tuvumā, un sacīja: "Man ir kāda slepena vēsts jānodod tev, ķēniņ." Un tas sacīja: "Klusu!" Tad visi viņa kalpi, kuri ap viņu stāvēja, izgāja ārā.

20 Ehuds iegāja pie viņa, bet viņš sēdēja vēsā augštelpā, kura bija viņam atsevišķi nodalīta, un Ehuds viņam sacīja: "Man ir tev jānodod Dieva vēstījums!" Tad Eglons piecēlās no sava sēdekļa.

21 Un Ehuds izstiepa savu kreiso roku un satvēra zobenu no labajiem sāniem un iedūra to viņam vēderā,

22 ka gan asmens, gan spals iegāja viņā, un tauki ieslēdza asmeni, jo viņš neizvilka zobenu no viņa ķermeņa.

23 Tad Ehuds iznāca stabu ailē, aizvēra aiz sevis augštelpas durvis un aizslēdza tās.

24 Kad viņš bija izgājis ārā, tad Eglona kalpi nāca un redzēja, un, lūk, augšējās istabas durvis bija aizslēgtas, un tie sprieda: "Viņš laikam atvieglojas vēsās telpas atsevišķā nodalījumā."

25 Viņi gaidīja diezgan ilgi, ka paši apkaunējās, un redzi, tomēr viņš neatvēra augštelpas durvis, tad tie ņēma atslēgu un atslēdza tās, un redzi, viņu kungs gulēja zemē beigts.

26 Bet Ehuds izbēga; kamēr tie tur gaidīja, viņš jau bija pagājis garām elku stabiem un aizbēga Seīra virzienā.

27 Un, kad viņš tur nonāca, viņš pūta tauri Efraima kalnos, un Israēla bērni devās lejup kopā ar viņu no Efraima kalniem, un viņš bija viņu priekšgalā.

28 Un viņš tiem sacīja: "Steidzieties man līdzi, jo Tas Kungs ir jūsu ienaidniekus, Moāba ļaudis, nodevis jūsu rokā!" Un tie devās viņam līdzi no kalna lejā un atņēma moābiešiem Jordānas braslu, un tie neļāva nevienam iet pāri.

29 Toreiz viņi nogalināja ap desmittūkstoš moābiešu vīru, kas visi bija krietni un spēcīgi karotāji, un neviens neizglābās.

30 Tā Moābs tika tanī dienā pazemots un pakļauts Israēla bērnu varai, un zemei bija miers astoņdesmit gadus.

31 Un Ehudam sekoja Šamgars, Anata dēls; viņš nogalināja seši simti filistiešu vīru ar vēršu dzenamo nūju; un arī viņš atbrīvoja Israēlu.