Psalmi /57:1-6/
Jaunā Derība /Jņ. 4:43-5:15/
Vecā Derība /Soģu 4:1-5:31/
PSALMI
/57:1-6/
1 Dziedātāju vadonim pēc meldijas "Nepazudini!". Dāvida "miktam", kad viņš bēga no Saula alā.
2 Apžēlojies par mani, ak, Dievs, apžēlojies par mani! Jo pie Tevis meklē patvērumu mana dvēsele, un Tavu spārnu ēnā es paglābjos, kamēr nelaime būs garām.
3 Es piesaucu Dievu, Visuaugstāko, stipro Dievu, kas manu lietu izvedīs līdz galam.
4 Viņš sūta no debesīm man palīgu; Viņš stāv man klāt, kad mans naida pilnais vajātājs vēro pret mani savus nievājumus. (Sela.) Dievs sūta no debesīm Savu žēlastību un uzticību.
5 Mana dzīvība norit starp lauvām, es esmu savu naida pārņemto ienaidnieku vidū, starp cilvēkiem, kuru zobi ir šķēpi un bultas un kuru mēle ir ass zobens.
6 Pacelies, Dievs, augstu pāri pār debesīm! Pār visu pasauli lai izplešas Tava godība!
JAUNĀ DERĪBA
/Jņ. 4:43-54/
43 Pēc divi dienām Viņš no turienes aizgāja uz Galileju,
44 jo pats Jēzus bija apliecinājis, ka pravietis netiek cienīts savā tēvu zemē.
45 Kad nu Viņš nonāca Galilejā, galilieši Viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko Jēzus svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo viņi paši arī bija bijuši svētkos.
46 Tā Viņš atkal nonāca Kānā Galilejā, kur bija pārvērtis ūdeni par vīnu. Bija kāds ķēniņa galma vīrs, kura dēls gulēja slims, Kapernaumā.
47 Dzirdējis, ka Jēzus no Jūdejas atnācis uz Galileju, tas nogāja pie Viņa un lūdza Viņu, lai Tas nāktu un dziedinātu viņa dēlu, jo tas gulēja uz miršanu.
48 Jēzus viņam sacīja: "Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat."
49 Galma vīrs Viņam saka: "Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst."
50 Jēzus viņam saka: "Ej, tavs dēls ir dzīvs." Galma vīrs ticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja.
51 Vēl viņam ceļā esot, viņa kalpi viņam nāca pretī un ziņoja, ka viņa dēls ir dzīvs.
52 Tad viņš apjautājās pie viņiem pēc stundas, kad tam kļuvis labāk. Tie viņam stāstīja: "Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstājis."
53 Tad tēvs saprata, ka tas bijis tanī pašā stundā, kad Jēzus viņam bija teicis: "Tavs dēls ir dzīvs." Un viņš kļuva ticīgs ar visu savu namu.
54 Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā.
/Jņ. 5:1-15/
1 Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi.
2 Bet Jeruzālemē pie Avju vārtiem ir dīķis, kuru ebrejiski sauc Betzata (Betezda), ar piecām stabu ailēm.
3 Tanīs gulēja liels pulks slimnieku: aklu, tizlu, izkaltušu kas gaidīja uz ūdens kustēšanu.
4 Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni sakustināja; kurš tad iekāpa viņā pirmais pēc ūdens sakustēšanās, tas kļuva vesels, lai kāda bija viņa slimība.
5 Tur bija arī kāds cilvēks, kas trīsdesmit astoņus gadus bija gulējis nevesels.
6 Jēzus, redzēdams viņu guļam un zinādams, ka viņš jau ilgi atrodas tādā stāvoklī, saka viņam: "Vai tu gribi vesels kļūt?"
7 Slimais Viņam atbildēja: "Kungs, man nav neviena cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens tiek sakustināts; bet, kamēr es pats noeimu, cits jau aiziet man priekšā."
8 Jēzus viņam saka: "Celies, ņem savu gultu un staigā!"
9 Un tūdaļ tas cilvēks kļuva vesels, paņēma savu gultu un sāka staigāt. Bet tā diena bija sabats.
10 Tad jūdi sacīja tam, kas bija dziedināts: "Šodien sabats, tev nav brīv gultu nest."
11 Bet viņš tiem atbildēja: "Kas mani darīja veselu, Tas man sacīja: ņem savu gultu un staigā."
12 Tie jautāja viņam: "Kas Tas bija, kas tev sacīja: ņem savu gultu un staigā?"
13 Bet izdziedinātais nezināja, kas Tas bijis, jo Jēzus bija nozudis pūlī, kas bija tanī vietā.
14 Pēc tam Jēzus to atrod Templī un saka viņam: "Redzi, tu esi vesels kļuvis; negrēko vairs, lai tev nenotiek kas ļaunāks."
15 Tad cilvēks nogāja pie jūdiem un viņiem sacīja, ka Tas, kas viņu dziedinājis, ir Jēzus.
VECĀ DERĪBA
/Soģ. 4:1-24/
1 Bet Israēla bērni joprojām darīja to, kas Tā Kunga acīs ļauns, arī kad Ehuds bija nomiris.
2 Tad Tas Kungs viņus nodeva Jabīna, Kānaāna ķēniņa, rokā, kas valdīja Hacorā, bet viņa karaspēka virspavēlnieks bija Sisera, kas dzīvoja Harošet-Gojimā.
3 Tad Israēla bērni piesauca To Kungu, jo Jabīnam bija deviņi simti dzelzs kara ratu, un viņš bija Israēla bērnus divdesmit gadus smagi apspiedis.
4 Tai laikā Israēlā soģe bija praviete Debora, Lapidota sieva.
5 Un viņai bija sēdeklis zem Deboras palmas, starp Rāmu un starp Bēteli Efraima kalnos, un pie viņas Israēla bērni griezās pēc taisnības.
6 Un viņa nosūtīja un aicināja Baraku, Abinoāma dēlu, no Kedešas, Naftaļa ciltī, un viņam teica: "Tiešām, Tas Kungs, Israēla Dievs, tev ir pavēlējis: celies un dodies uz Tābora kalnu un ņem sev līdzi desmit tūkstošus vīru no Naftaļa bērniem un no Zebulona bērniem.
7 Tad Es tev pievedīšu Kišonas ielejā Siseru, Jabīna karaspēka virspavēlnieku, kopā ar viņa kara ratiem un viņa pulkiem, un Es viņus nodošu tavā rokā."
8 Tad Baraks viņai atbildēja: "Ja tu nāksi man līdzi, tad es iešu, bet, ja tu nenāksi līdzi, tad es neiešu."
9 Un viņa sacīja: "Es katrā ziņā iešu ar tevi, tomēr uzvaras goda balva šai gājienā, kurā tu tagad dosies, nepiederēs tev, jo Tas Kungs nodos Siseru kādas sievas rokā." Un Debora cēlās un gāja kopā ar Baraku uz Kedešu.
10 Un Baraks sasauca Zebulonu un Naftali Kedešā, un desmit tūkstoši vīru viņa vadībā devās augšup; arī Debora gāja viņam līdzi.
11 Bet kenietis Hebers bija atdalījies no Mozus svaiņa Hobaba pēcnācējiem un uzcēla savas teltis līdz pat Caānanima ozolam, kas atradās tuvu pie Kedešas.
12 Un Siseram tika teikts, ka Baraks, Abionāma dēls, ir atnācis Tābora kalnā.
13 Tad Sisera savāca vienkopus visus savus kara ratus, deviņi simti dzelzs ratu, un visus ļaudis, kas bija pie viņa no Harošet-Gojimas, pie Kišonas strauta.
14 Bet Debora sacīja Barakam: "Celies, jo šī ir tā diena, kad Tas Kungs ir nodevis Siseru tavā rokā! Vai Tas Kungs nav izgājis tavā labā karot?" Tad Baraks devās lejā no Tābora kalna, un desmit tūkstoši vīru viņam sekoja.
15 Un Tas Kungs radīja Siseras ratu vadītājos un visā viņa karaspēkā ar Baraka straujo triecienu tādu apjukumu, ka Sisera nolēca no saviem ratiem un bēga kājām.
16 Un Baraks vajāja gan ratus, gan karaspēku līdz Harošet-Gojimai, tā ka viss Sisera karaspēks krita no zobena asmens, un neviens pats nepalika pāri.
17 Un Sisera bēga kājām uz Jaēlas, kenieša Hebera sievas, telti, jo toreiz pastāvēja draudzīgas attiecības starp Jabīnu, Hacora ķēniņu, un kenieša Hebera namu.
18 Tad Jaēla iznāca Siseram pretī un viņam sacīja: "Iegriezies, mans kungs, iegriezies pie manis, nebīsties!" Un viņš pie tās iegriezās teltī, un viņa to apsedza ar segu.
19 Un viņš tai teica: "Lūdzu, dod man mazliet ūdens nodzerties, jo es esmu izslāpis!" Tad viņa attaisīja ādas trauku ar pienu un deva viņam dzert, un tad viņu atkal apsedza.
20 Un viņš tai sacīja: "Nostājies telts ieejā, bet, ja kāds nāk un tev jautā un prasa, vai še nav kāds, tad atbildi: nē, šeit nav neviena cilvēka."
21 Tad Jaēla, Hebera sieva, ņēma kādu no telts mietiņiem un veseri savā rokā, un viņa klusītiņām pie tā piegāja, jo viņš bija aiz noguruma iemidzis. Tad viņa izdzina mietiņu caur viņa deniņiem, tā ka tas iedūrās zemē, un tā viņš nomira.
22 Šinī acumirklī nāca Baraks, kas Siseru bija vajājis; tad Jaēla izgāja viņam pretim un sacīja: "Nāc, es tev parādīšu to vīru, ko tu meklē." Un, kad viņš pie tās iegāja, redzi, Sisera gulēja beigts, un telts mietiņš bija iedurts viņa deniņos.
23 Tā Dievs tanī dienā pazemoja Jabīnu, Kānaāna ķēniņu, Israēla bērnu priekšā.
24 Un Israēla bērnu roka kļuva jo dienas jo smagāka pār Jabīnu, Kānaāna ķēniņu, līdz kamēr viņi to pilnīgi iznīcināja.
/Soģ. 5:1-31/
1 Tad Debora un Baraks, Abinoāma dēls, tanī dienā dziedāja šādu dziesmu:
2 "Ka Israēla varenie valdīja, ka tauta devās karā brīvu prātu, par to slavējiet To Kungu!
3 Klausieties, ķēniņi, lieciet vērā, lielkungi! Es dziedāšu Tam Kungam, es gribu spēlēt Tam Kungam, Israēla Dievam,
4 Kungs, kad Tu iznāci no Seīra, kad Tu izgāji no Edomas laukiem, tad zeme drebēja savos pamatos, tad arī debesis pārplūda, mākoņiem gāžoties zemē.
5 Kalni salīgojās Tā Kunga priekšā, pat Sinaja kalns - Tā Kunga, Israēla Dieva, priekšā.
6 Šamgara, Anata dēla, senajās dienās un Jaēlas dienās ceļi bija tukši; kam bija kāda teka staigājama, tie devās apkārt pa sānu ceļiem.
7 Apsīka garīgā rosme Israēlā, tautai trūka vadoņu, kamēr tu, Debora, cēlies, tu māte Israēlā.
8 Jaunus dievus izraudzīja sev tauta, bet jau tūliņ bija arī jauns karš pilsētu vārtu priekšā. Vai tika kāds vairogs vai kāds šķēps redzēts to četrdesmit tūkstošu rokās, kas bija tolaik Israēlā?
9 Mana sirds pieder Israēla vadoņiem un brīvprātīgajiem tautas vidū; slavēts lai ir Tas Kungs!
10 Jūs, kas jājat uz balti mirdzošām ēzeļu mātēm, jūs, kas sēžat uz persiešu audumiem, un tie, kas brīvi pastaigājaties pa ceļu, - apdomājiet!
11 Klau, pie ūdens akām daudzina dziesmās Tā Kunga taisnīgos un svētības pilnos darbus, to labo, ko Israēls sasniedzis Tā Kunga vadībā. Lai Tā Kunga ļaudis iziet laukā pa saviem vārtiem.
12 Uzmosties, uzmosties, Debora! Mosties, ak, uzmosties un dziedi dziesmu! Celies, Barak, un aizved gūstā savus gūstītājus, Abinoāma dēls!
13 Toreiz Israēls devās lejup ar saviem dižciltīgajiem; Tā Kunga tauta gāja kā varoņi Tā Kunga vadībā.
14 No Efraima kalniem devās lejup tie, kuru pagātnes saknes sniedzas Amaleka laikos, viņiem sekoja Benjamīns ar saviem pulkiem; no Mahiras nonāca lejā pavēlnieki un no Zebulona tie, kas nes vadoņa zizli.
15 Un Isašara valdnieki cēlās kopā ar Deboru, jo Isašars ir līdzgaitnieks Barakam, strauji traukdamies lejup. Pie Rūbena strautiem bija jo svarīgi sirds lēmumi.
16 Kāpēc tad tu, Rūben, vēl kavējies aplokos? Vai lai klausītos ganu stabuļu skaņas? Pie Rūbena strautiem bija jo svarīgi sirds lēmumi.
17 Gileāds mierīgi palika viņpus Jordānas, bet Dans? Kāpēc tad tas kavējas pie saviem kuģiem? Ašers mīt mierīgi jūras malā un dzīvo tās līčos.
18 Taču Zebulons ir tauta, kas ir ar mieru ziedot savu dzīvību, un Naftalis to atdod augstienes laukos.
19 Sajāja ķēniņi, lai izkarotu karu, toreiz cits citu apkaroja Kānaāna ķēniņi Taānakā pie Megidas ūdeņiem, bet sudraba laupījumu tie neguva.
20 No debesīm līdzi karoja zvaigznes, no saviem zvaigžņu ceļiem tās karoja pret Siseru.
21 Kišonas upe tos aizskalojusi sev līdzi, ak, vecais strauts, Kišonas strauts, iedves spēku manai dvēselei!
22 Toreiz dimdēt dimdēja zeme zem zirgu pakaviem, viņu varenajiem auļojot.
23 Lādiet Merosu! Tā saka Tā Kunga eņģelis: lādēdami lādiet viņas iedzīvotājus! Tāpēc ka tie nav nākuši palīgā Tam Kungam - palīgā Tam Kungam vareno pulkos!
24 Svētīta lai ir visu sievu vidū Jaēla, kenieša Hebera sieva, - visu sievu starpā, kas vien mīt teltīs, tu esi vissvētītākā!
25 Viņš lūdza ūdeni - tā deva pienu; dižciltīgo kausā tā pasniedza krējumu.
26 Savu roku viņa izstiepa pēc telts mietiņa un savu labo roku pēc strādnieka vesera, un tad viņa sadragāja Siseru, sašķēla viņa galvu, satrieca un caururba viņa deniņus.
27 Pie viņas kājām tas sabruka, krita un palika guļam, pie viņas kājām tas palika, jā, viņš krita; tur, kur viņš nogāzās, tur viņš arī nobeidzās un bija miris.
28 Pa logu laukā izliekdamās raugās Siseras māte, visu logu aizņem tās augums, un viņa skaļi sauc: kāpēc kavējas viņa rati, ka tie nenāk? Kāpēc viņa kara ratu zirgu soļi tik lēni?
29 Visgudrākās no viņas cienīgajām tai atbild, un arī viņa pati dod atbildi saviem vārdiem:
30 droši vien - vai tad viņi neko nebūtu atraduši? - viņi taču dala atrasto laupījumu, vienu, jā, divas sievas ikkatram karavīram, raibas drēbes Siseram par laupījumu, raibas rakstītas drēbes; daudzkrāsainas, meistarīgi izaustas drānas, pāris raibu austu lielu lakatu kā laupījumu ap pleciem kundzei.
31 Tā lai, Kungs, aiziet bojā visi Tavi ienaidnieki! Bet tie, kas Viņu mīl, - tie lai ir kā uzlecoša saule savā spēkā." Un zemei bija miers četrdesmit gadus.
Comments