• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 7.februāris

Psalmi /18:43-51/

Jaunā Derība /Mt. 25:14-46/

Vecā Derība /Īj. 40:3-42:17/


PSALMI

/18:43-51/

43 Tad es viņus samalu kā putekļus, ko vējš dzenā, kā ielas dubļus es viņus samīdīju. 44 Tu mani izglābi cīņās manas tautas labā, Tu mani paaugstināji pār maniem ienaidniekiem, iecēli mani par galvu citām tautām; tautas, kuras nepazinu, kalpo man. 45 Tās klausa katram manam vārdam, svešinieku dēli rādās mīlīgi manā priekšā. 46 Svešinieku bērnus pārņem izbailes, tie drebēdami atstāj savas pilis. 47 Tas Kungs ir dzīvs, slavēts lai ir mans patvērums, augsti teikts lai ir Dievs, mans glābējs, 48 stiprais Dievs, kas man deva iespēju atmaksāt un tautas nolika pie manām kājām manā varā, 49 kas mani izglāba no nikno ienaidnieku bardzības un no varas darbu darītāju rokas. 50 Tāpēc es Tevi gribu slavēt tautu vidū, ak, Kungs, un dziedāt par godu Tavam Vārdam, Tev, 51 kas Savu ķēniņu apveltī ar lielu svētību un parādi žēlastību Savam svaidītajam, Dāvidam, un viņa dzimumam mūžīgi!"

JAUNĀ DERĪBA

/Mt. 25:14-46/

14 Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu,

15 un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.

16 Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus.

17 Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt.

18 Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu.

19 Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem.

20 Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus.

21 Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.

22 Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus.

23 Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.

24 Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis.

25 Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.

26 Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis,

27 tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem.

28 Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu.

29 Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.

30 Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.

31 Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz Sava godības krēsla.

32 Un visas tautas tiks sapulcētas Viņa priekšā; un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem,

33 un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku.

34 Tad Ķēniņš sacīs tiem, kas pa labo roku: nāciet šurp, jūs Mana Tēva svētītie, iemantojiet Valstību, kas jums ir sataisīta no pasaules iesākuma.

35 Jo Es biju izsalcis un jūs esat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs esat Mani dzirdinājuši; Es biju svešinieks un jūs esat Mani uzņēmuši.

36 Es biju pliks un jūs esat Mani apģērbuši; Es biju slims un jūs esat Mani apmeklējuši; Es biju cietumā un jūs esat nākuši pie Manis.

37 Tad taisnie atbildēs Viņam un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu un Tevi paēdinājuši? Vai izslāpušu un Tevi dzirdinājuši?

38 Kad mēs esam Tevi redzējuši kā svešinieku un Tevi uzņēmuši? Vai pliku un Tevi apģērbuši?

39 Kad mēs esam Tevi redzējuši slimu vai cietumā un nākuši pie Tevis?

40 Tad Ķēniņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs esat darījuši vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši.

41 Tad Viņš arī sacīs tiem, kas pa kreiso roku: eita nost no Manis, jūs nolādētie, mūžīgā ugunī, kas sataisīta velnam un viņa eņģeļiem.

42 Jo Es biju izsalcis un jūs neesat Mani paēdinājuši; Es biju izslāpis un jūs neesat Mani dzirdinājuši.

43 Es biju svešinieks un jūs neesat Mani uzņēmuši; Es biju pliks, un jūs neesat Mani apģērbuši; Es biju slims un cietumā un jūs neesat Mani apmeklējuši.

44 Tad tie arīdzan Viņam atbildēs un sacīs: Kungs, kad mēs esam Tevi redzējuši izsalkušu vai izslāpušu, vai kā svešinieku, vai pliku, vai slimu, vai cietumā un neesam Tev kalpojuši?

45 Tad Viņš tiem atbildēs un sacīs: patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.

46 Un tie ieies mūžīgā sodībā, bet taisnie mūžīgā dzīvībā."


VECĀ DERĪBA

/Ījaba 40:3-32/

3 Un Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja:

4 "Redzi, es esmu visai niecīgs, ko lai es Tev atbildu? Es uzlieku roku savai mutei.

5 Es reiz jau esmu runājis, bet tagad vairs neatbildēšu; es esmu gan runājis vēl otrreiz, bet turpmāk to vairs nekad nedarīšu."

6 Un Tas Kungs atbildēja Ījabam vētrā un sacīja:

7 "Apjoz jel kā varonīgs vīrs savus gurnus, Es tev jautāšu, un tev būs Man atbildēt!

8 Vai tu tiešām gribi iznīcināt Manu tiesu, Mani nolikt par netaisnu, lai pats rādītos taisns?

9 Vai tev ir tāds elkonis kā Dievam, vai tev ir spēja likt dārdēt pērkonam, kā Viņš to dara?

10 Tad grezno sevi taču ar cildenumu un diženumu un tērpies greznumā un godībā!

11 Lai izplūst visā plašumā tavu dusmu kvēle, novēro ikvienu pašlepno un dari to atkal pazemīgu!

12 Uzlūko katru pārgalvi, kas ir iedomīgs, un pazemo viņu un satriec bezdievīgos tur, kur tie stāv!

13 Liec viņiem visiem kopā dziļi iegrimt pīšļos, liec, lai viņu seja sastingst nāves šausmās!

14 Tad Es atzīšu ar uzslavu arī tevi, ka tava labā roka tev nesusi uzvaru.

15 Bet palūko, te ir behemots, ko Es esmu radījis tāpat kā tevi! Tas ēd zāli kā katrs vērsis.

16 Bet palūko, kāds tam ir spēks viņa gurnos un to stiprumu, kāds viņa ķermenī!

17 Tas labprāt izstiepj taisnu un stingru savu asti kā ciedru koku, un viņa lielu dzīslas ir cieši sapītas cita ar citu.

18 Viņa kauli ir kā varā lietas caurules, viņa ģindenis kā izkalti dzelzs stieņi.

19 Viņš ir pirmais Dieva ceļos; viņa Radītājs ir piešķīris viņam arī zobenu.

20 Barību tam sagādā augstienes, kur visi lauku zvēri priecājas savā nodabā.

21 Tas snauž zem kupliem lotosa stādiem, paslēpies niedru un purvu augu aizsegā.

22 Lotosa krūmi rada viņam patvērumu ar savu ēnaino jumtu, un visapkārt tam ir upmalas kārkli.

23 Pat vareni upes uzplūdi neiedveš viņam bailes: viņš paliek paļāvīgā mierā arī tad, ja viņam pat visa Jordāna mutē smeltos.

24 Un kas gan to var sagrābt tieši no priekšas vai tam cauri nāsīm izdurt vadājamo saiti?

25 Vai tu vari leviatānu izvilkt ar makšķeres āķi jeb viņa mēli ar iemestu virvi?

26 Vai tu vari izvilkt valdāmo gredzenu cauri viņa nāsīm? Jeb vai tu vari ar žebērkli izdurt cauri viņa žaunām?

27 Vai gan viņš tevi, laipni pažēlodams, vēl lūgsies un uzrunās tevi ar jaukiem vārdiem?

28 Vai jūs savā starpā noslēgsit kādu līgumu, ka tu to pieņem par mūžīgu kalpu?

29 Vai tu rotaļāsies ar viņu kā ar kādu putniņu? Un vai tu tam piesiesi kājas pie mieta savu meitenīšu priekam un laika pavadīšanai?

30 Vai zvejasbiedri to pārdos, vai sadalīs to starp kānaāniešiem?

31 Vai tu vari tā ādu piedurt pilnu ar šķēpu zariem vai viņa galvu ar žebērkļiem?

32 Tik pieliec viņam savu kailo roku, tad sataisies jau uz karu, un tu vairs turpmāk tā nedarīsi!


/Ījaba 41:1-26/

1 Redzi, tātad cerība uzveikt viņu izrādās pilnīgi veltīga: jau viņu uzlūkojot vien, cilvēks sabrūk un jūtas pieveikts.

2 Neviens nav tik trakulīgi pārgalvīgs, ka tas gribētu viņu satraukt, un kurš gan ir tas, kas spētu stāties viņam pretī un palikt sveikā?

3 Kurš visā zemes virsū ir tāds? Un kas var kādam likt pieiet tuvu tam klāt, apgalvojot, ka tādam labi klāsies? Un kurš Man būtu kaut ko nodarījis, tā ka Es viņam to piedotu? Manējs ir viss, kas zem debesīm atrodams!

4 Nē! Es negribu klusēt par viņa locekļiem, nedz par viņa spēku pārpilnību, nedz arī par ķermeņa veidojuma glītumu.

5 Kas jel kad ir atsedzis virsējo kārtu viņa bruņutērpam, kas mēģinājis kaut kā izsprausties cauri viņa mutes divkāršo žokļu noslēgumam?

6 Kas ir atvēris viņa rīkles divkāršo aizsprostu? Viss viņa zobu tuvumā ir šausmu pilns.

7 Lepnas ir viņa bruņu zvīņas, žmaugi piegulošas cita citai kā ciešā kalumā.

8 Viena pieslienas jo cieši otrai, un neviena gaisa strūkliņa nevar izspiesties tām cauri.

9 Cita ar citu tās cieši saskārušās, nedalāmi viena cieši iesaistīta otrā.

10 Viņa šķaudīšana liek uzmirdzēt gaismas atspulgiem, kā pirmie rīta ausmas stari ir viņa acis.

11 No viņa mutes izšaujas liesmas, izsprakšķ veseli dzirksteļu kūļi!

12 Bet no viņa nāsīm paceļas dūmi kā no verdoša katla vai mitru salmu ugunskura.

13 Viņa elpa liek gailēt oglēm, no viņa mutes izverd liesmas un karstums.

14 Viņa skaustā mīt spēks, un viņam pa priekšu traucas baismu pilnas bailes.

15 Viņa miesas daļas saistās cieši kopā, tās it kā uzkaltas viņam un nav kustināmas.

16 Viņa sirds tik cieta kā akmens un tik nekustīga kā apakšējais dzirnu akmens.

17 Kad viņš pieceļas kājās, tad izbīstas paši drošsirdīgākie aiz bailēm un pazaudē savas rīcības spējas.

18 Kad viņam cērt, tad zobena asmens skar viņu tikpat maz kā šķēps, metamais durklis vai bulta.

19 Dzelzs viņam šķiet līdzīga salmiem un varš līdzīgs sapuvušam kokam.

20 To nepiespiedīs bēgt strēlnieks ar sava loka šautru; kā pelavu pikas tam ir lingas mestie akmeņi.

21 Kā salmiņš tam izliekas pat smagā vāle, un tikai smaidu viņā rada šķēpa trieciens.

22 Zem pašas viņa pavēderes ir asi kasīkļi, un kā platas kuļamās slēpes, viņam guļot, tās iespiežas dūņās.

23 Viņš ir tas, kas liek dzelmei uzvirt kā podam, un jūru tas izmaisa kā zāļu vārāmo trauku.

24 Aiz sevis tas atstāj taku spīdam, tas pārvērš jūras virsu sudraba vizmā.

25 Virs zemes tam nav līdzinieka; viņš ir radīts, lai būtu bez jebkādām bailēm.

26 Uz visu, kas vien ir augsts, tas noskatās ar nicinājumu: viņš pats ir ķēniņš par katru cildenāku radību!"

/Ījaba 42:1-17/

1 Un Ījabs atbildēja Tam Kungam un sacīja:

2 "Es zinu, ka Tu visu spēj un Tev nav nekāds nodoms neizpildāms.

3 Kas tad ir bijis tas, kas bez zināšanām aptumšojis Dieva padomu? Es esmu runājis, bet man nebija pareizas izpratnes par lietām: tās man bija pārāk brīnišķīgas parādības, un tās izprast man nebija iespējams.

4 Ak, klausi, lūdzams, mani, jo es gribu runāt; es gribu Tevi jautāt - Tu atbildi man un pamāci mani!

5 Līdz šim es tikai no ļaudīm biju dzirdējis par Tevi, tagad arī mana acs Tevi skatījusi!

6 Tāpēc atzīstu sevi par vainīgu un nožēloju savu rīcību, būdams gatavs sēdēt pīšļos un pelnos."

7 Un notika, pēc tam kad Tas Kungs šos vārdus bija Ījabam sacījis, tad Tas Kungs sacīja temanietim Ēlifasam: "Mana dusmu kvēle ir iedegusies pret tevi un taviem divi draugiem, jo jūs neesat par Mani runājuši kā pienākas - ne tā, kā Mans kalps Ījabs.

8 Un tagad - izraugiet sev septiņus vēršus un septiņus aunus un ejiet pie Mana kalpa Ījaba, un upurējiet kā dedzināmo upuri jūsu pašu labā, un Mans kalps Ījabs par jums lai aizlūdz, jo tikai viņa dēļ Es negribu jums ar ļaunu atmaksāt par jūsu muļķīgo neprātību, jo jūs neesat par Mani runājuši kā pienākas - ne tā, kā Mans kalps Ījabs."

9 Un tad temanietis Ēlifass, šuahietis Bildads un naamatietis Cofars nogāja un darīja tā, kā Tas Kungs bija viņiem runājis. Un Tas Kungs uzlūkoja Ījabu un ievēroja viņa teiktos aizlūgumus par saviem draugiem.

10 Un Tas Kungs atjaunoja Ījaba agrāko labklājību, kad viņš bija aizlūdzis savu draugu labā; un Tas Kungs piešķīra Ījabam divkārt to, kas vien bija tam piederējis.

11 Un tad pie viņa atnāca sērst visi viņa brāļi un visas viņa māsas, un visi viņa pazīstamie, kādi iepriekš bija bijuši, un tie ar viņu kopā ēda maizi viņa namā, un tie izteica viņam līdzjūtību un viņu iepriecināja visās tais nelaimēs, kādām Tas Kungs bija licis nākt pār viņu. Un ikviens no viņiem deva tam vienu kesitu>fn004<un ikkatrs vienu zelta gredzenu.

12 Un Tas Kungs svētīja Ījaba beidzamās mūža dienas vairāk nekā viņa dzīves sākumu; un viņam piederēja četrpadsmit tūkstoši sīklopu un seši tūkstoši kamieļu, un tūkstotis jūgu vēršu, un tūkstoš ēzeļu mātes.

13 Un viņam dzima no jauna septiņi dēli un trīs meitas.

14 Un viņš nosauca pirmās meitas vārdu: Jemūa>fn005<, otras vārdu: Kecija>fn006<, bet trešās vārdu: Keren-Hapūha>fn007<,

15 un visā zemē nevarēja atrast tik skaistas sievas, kādas bija Ījaba meitas. Un viņu tēvs iedalīja tām dzimtas īpašumu viņu brāļu vidū.

16 Un pēc tam Ījabs nodzīvoja simts četrdesmit gadus, un viņš pieredzēja gan savus bērnus, gan savu bērnu bērnus - četrus augumus.

17 Un Ījabs nomira vecs un padzīvojis gana gadu.

“Katrs lai dod tā, kā iesaka sirds, nevis ar sarūgtinājumu vai piespiedu kārtā: priecīgu devēju Dievs mīl. Dievs spēj jums dot pārpilnībā visādu žēlastību, lai jums visa būtu diezgan vienmēr un visur un jūs būtu pārplūstoši dedzībā uz katru labu darbu.” / II Kor 9:7-8/

Ar savu ziedošanu mēs paklausām Dieva aicinājumam un paveram durvis sev un citiem uz

dzīvām un tuvām attiecībām ar Dievu.

Rīgas Vecā Svētās Ģertrūdes

evaņģēliski luteriskā draudze

Ģertrūdes iela 8, Rīga, LV-1010
tālr. nr.: 22002211
e-pasts: kanceleja@gertrude.lv

Reliģiskās organizācijas
reģ. Nr.: 90000293463

Bankas rekvizīti:
AS Swedbank,
LV40HABA0551005116532

© 2020 Gertrude.lv. All Rights Reserved.