• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 8.februāris

Psalmi /19:1-6/

Jaunā Derība /Mt. 26:1-30/

Vecā Derība /2.Moz. 1:1-3:22/


PSALMI

/19:1-6/

1 Dziedātāju vadonim. Dāvida dziesma.

2 Debesis daudzina Dieva godu, un izplatījums izteic Viņa roku darbu.

3 Diena dienai to pauž, un nakts naktij to dara zināmu.

4 Nav nekādas valodas, nedzird ne vārda, neskan to balss,

5 tomēr to vēsts iziet pa visu pasauli un to pausme līdz zemes galiem.

6 Saulei Viņš darinājis telti, tā līdzīga līgavainim, kas iziet no savām telpām, tā priecājas kā varonis, lai dotos nospraustajā ceļā.


JAUNĀ DERĪBA

/Mt. 26:1-30/

1 Un notika, kad Jēzus bija pabeidzis visas šīs runas, tad Viņš sacīja Saviem mācekļiem:

2 "Jūs zināt, ka pēc divām dienām būs Pashā, un Cilvēka Dēls tiks nodots, lai Viņu krustā sistu."

3 Tad sapulcējās augstie priesteri un ļaužu vecaji augstā priestera Kajafas pilī.

4 Un tie apspriedās, kā Jēzu ar viltu saņemt un nokaut.

5 Bet tie sacīja: "Tikai ne svētkos, lai ļaudīs neceltos nemiers."

6 Bet, kad Jēzus bija Betānijā spitālīgā Sīmaņa namā,

7 viena sieva piegāja pie Viņa, tai bija akmens trauciņš ar dārgu svaidāmo eļļu, kuru tā izlēja Viņam uz galvu, Viņam sēžot pie galda.

8 Kad mācekļi to redzēja, tie apskaitās un sacīja: "Kamdēļ šī izšķērdība?

9 To varēja dārgi pārdot un naudu izdalīt nabagiem."

10 Bet Jēzus, to nomanījis, sacīja tiem: "Kam jūs apgrūtināt šo sievu? Viņa pie Manis ir padarījusi labu darbu.

11 Jo nabagi ir arvien pie jums, bet Es neesmu arvien.

12 Jo, izliedama šo eļļu uz Manu miesu, viņa gribējusi Mani kapam svaidīt.

13 Patiesi Es jums saku: kur vien visā pasaulē sludinās šo evaņģēliju, tur arī sacīs viņai par piemiņu, ko tā ir darījusi."

14 Tad viens no divpadsmit, saukts Jūda Iskariots, nogāja pie augstajiem priesteriem

15 un sacīja: "Ko jūs man dosit, es jums Viņu nodošu?" Un viņi iedeva tam trīsdesmit sudraba gabalus.

16 Un no tā laika tas meklēja izdevīgu brīdi, lai Viņu nodotu.

17 Bet pirmajā Neraudzētās maizes dienā mācekļi nāca pie Jēzus un sacīja Viņam: "Kur Tu gribi, lai mēs Tev sataisām ēst Pashā jēru?"

18 Bet Viņš sacīja: "Noeita pilsētā pie kāda un sakait tam: Mācītājs saka: Mans laiks ir tuvu klāt, pie tevis Es turēšu Pashā ar Saviem mācekļiem."

19 Un mācekļi darīja tā, kā Jēzus bija tiem pavēlējis, un viņi sataisīja Pashā jēru.

20 Un, kad vakars metās, Viņš apsēdās ar divpadsmit mācekļiem,

21 un, tiem ēdot, Viņš sacīja: "Patiesi Es jums saku: viens no jums Mani nodos."

22 Un tie ļoti noskuma un sāka cits pēc cita Viņam sacīt: "Taču ne es, Kungs?"

23 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Kas ar Mani mērc savu roku bļodā, tas Mani nodos.

24 Cilvēka Dēls gan aiziet, kā par Viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod Cilvēka Dēlu! Tam būtu labāk, ka nemaz nebūtu dzimis."

25 Bet Jūda, kas Viņu nodeva, atbildēja un sacīja: "Taču ne es, rabi?" Viņš saka uz to: "Tu to teici."

26 Bet, tiem vēl ēdot, Jēzus ņēma maizi, svētīja, pārlauza un deva to Saviem mācekļiem un sacīja: "Ņemiet, ēdiet, tā ir Mana miesa."

27 Un Viņš ņēma biķeri, pateicās un deva to tiem, un sacīja: "Dzeriet visi no tā.

28 Jo tās ir Manas jaunās derības asinis, kas par daudziem tiek izlietas grēku piedošanai.

29 Bet Es jums saku: Es no šī laika vairs nedzeršu no šiem vīnakoka augļiem līdz tai dienai, kad Es to ar jums no jauna dzeršu Sava Tēva valstībā."

30 Un, pateicības dziesmu dziedājuši, tie aizgāja uz Eļļas kalnu.


VECĀ DERĪBA

/2.Moz. 1:1-21/

1 Šie ir Israēla bērnu vārdi, kas ar Jēkabu bija nonākuši Ēģiptē; ikviens ar savu saimi tie bija nākuši. 2 Rūbens, Simeons, Levijs un Jūda, 3 Isašars, Zebulons un Benjamīns, 4 Dans, Naftalis, Gads un Ašers. 5 Un visu dvēseļu skaits, kas cēlušās no Jēkaba, bija septiņdesmit. Bet Jāzeps jau bija Ēģiptē. 6 Un Jāzeps nomira un visi viņa brāļi, un visa šī paaudze. 7 Bet Israēla bērni augļojās un ļoti pieauga un vairojās un tapa ļoti vareni, tā ka zeme bija piepildīta ar tiem. 8 Bet Ēģiptē cēlās jauns ķēniņš, kas par Jāzepu neko nezināja. 9 Un viņš sacīja saviem ļaudīm: "Šī tauta, Israēla bērni, kļūst lielāka un varenāka par mums. 10 Taču rīkosimies gudri ar tiem, ka tie par daudz nesavairojas un, ja izceļas karš, neapvienotos ar mūsu ienaidniekiem un nekarotu pret mums, un neatstātu šo zemi." 11 Un viņi iecēla tiem darba uzraugus, lai tos verdzinātu ar smagiem darbiem, un tie uzcēla faraonam noliktavu pilsētas - Pitomu un Ramzesu. 12 Bet, jo vairāk tos apspieda, jo vairāk tie vairojās un izpletās, tā ka viņiem palika bail no Israēla bērniem. 13 Tā ēģiptieši verdzināja Israēla bērnus ar smagiem darbiem. 14 Tie darīja viņu dzīvi sūru ar smagiem darbiem pie māliem un ķieģeļiem un visādiem darbiem laukā, un visādiem citiem darbiem, kurus tie nežēlīgi uzlika viņiem. 15 Tad Ēģiptes ķēniņš sacīja ebreju vecmātēm, vienai bija vārds Sifra, otrai Pua, 16 viņš sacīja: "Kad jūs palīdzat ebreju sievām dzemdībās un, tām uz akmens sēžot, redzat, ka tas ir zēns, tad to nonāvējiet, bet, ja tā ir meitene, tad lai tā dzīvo." 17 Bet vecmātes bijās Dieva un nedarīja tā, kā Ēģiptes ķēniņš viņām bija sacījis, bet atstāja zēnus dzīvus. 18 Tad Ēģiptes ķēniņš atsauca vecmātes un sacīja tām: "Kādēļ jūs tā esat darījušas un zēnus atstājušas dzīvus?" 19 Vecmātes atbildēja faraonam: "Tādēļ, ka ebreju sievas nav tādas kā ēģiptiešu sievas, jo tās ir spēcīgas, pirms vecmāte pie viņām atnāk, tās jau ir dzemdējušas." 20 Tā Dievs vecmātēm darīja labu, un tauta vairojās un tapa ļoti varena. 21 Tad faraons pavēlēja visai savai tautai: "Visus zēnus, kas piedzimst, iemetiet upē, bet meitenes atstājiet dzīvas."

/2.Moz. 2:1-25/

1 Kāds Levija cilts vīrs nāca un ņēma sev sievu no Levija cilts meitām.

2 Un tā sieva kļuva grūta un dzemdēja dēlu. Viņa redzēja, cik jauks tas bija, un noslēpa viņu trīs mēnešus.

3 Bet, kad viņa to vairs nevarēja noslēpt, tad tā viņam pagatavoja šķirstu no niedrēm, notriepa to ar sveķiem un piķi, ielika tanī bērnu un nolika to niedrēs upes malā.

4 Un viņa māsa nostājās iztālēm, lai novērotu, kas tam notiks.

5 Tad faraona meita nāca uz upi peldēties, bet viņas draudzenes pastaigājās upes malā. Viņa ieraudzīja šķirstu niedrājā, sūtīja savu kalponi un lika to atnest.

6 Kad viņa to atvēra, tā ieraudzīja bērnu, un redzi, puisēns raudāja. Viņa iežēlojās par to un sacīja: "Tas ir viens no ebreju bērniem."

7 Tad viņa māsa sacīja faraona meitai: "Vai man iet un ataicināt tev kādu zīdītāju no ebreju sievām, kas tev bērnu var zīdīt?"

8 Faraona meita sacīja viņai: "Ej!" Un jaunava aizgāja un aicināja bērna māti.

9 Tad faraona meita sacīja viņai: "Ņem šo bērnu un zīdī to manā vietā, un es maksāšu tev." Tad sieva paņēma bērnu un zīdīja to.

10 Kad bērns paaugās, viņa veda to pie faraona meitas, un tas viņai kļuva par dēlu, un tā nosauca viņa vārdu: Mozus>fn001<, jo tā sacīja: "Tāpēc ka es to no ūdens esmu izvilkusi."

11 Kad Mozus bija pieaudzis, tas reiz izgāja pie saviem tautas brāļiem un noskatījās viņu smagajos darbos. Un viņš redzēja ēģiptieti sitam kādu ebreju, vienu no viņa brāļiem.

12 Tad viņš, paraudzījies visapkārt un neviena neredzēdams, nosita ēģiptieti un to apraka smiltīs.

13 Un viņš izgāja atkal nākamajā dienā, un redzi, divi ebreju vīri ķildojās. Viņš sacīja vainīgajam: "Kāpēc tu sit savu darba biedru?"

14 Bet tas sacīja: "Kas tevi iecēlis par pavēlnieku un tiesnesi pār mums? Vai tu gribi arī mani nogalināt, kā to ēģiptieti esi nogalinājis?" Un Mozus nobijās un sacīja: "Patiesi, šī lieta ir kļuvusi zināma."

15 Kad faraons dzirdēja par šo lietu, viņš meklēja Mozu nogalināt, bet Mozus bēga no faraona un mita Midiāna zemē, un apmetās pie kādas akas.

16 Un Midiāna priesterim bija septiņas meitas. Tās nāca smelt ūdeni un pildīja dzirdināmās siles, lai padzirdītu sava tēva avis.

17 Tad nāca gani, un tie aizdzina viņu ganāmpulku; bet Mozus cēlās tām palīgā un padzirdīja viņu avis.

18 Kad viņas atgriezās pie Reguēla, sava tēva, tas sacīja: "Kā tad jūs šodien tik drīz esat pārnākušas?"

19 Tad viņas sacīja: "Kāds ēģiptietis mūs paglāba no ganu rokām; un viņš arī smeltin smēla ūdeni mums un dzirdīja mūsu avis."

20 Un viņš sacīja savām meitām: "Kur tad viņš ir? Kāpēc jūs šo vīru esat tur atstājušas? Aiciniet viņu, lai viņš ēstu ar mums."

21 Un Mozus bija ar mieru pie tā vīra palikt, un tas deva savu meitu Ciporu Mozum par sievu.

22 Un viņai piedzima dēls, un viņš nosauca tā vārdu: Geršoms>fn002<, jo teica: "Es esmu svešinieks svešā zemē."

23 Pēc ilgāka laika nomira Ēģiptes ķēniņš, un Israēla bērni nopūtās par savu jūgu un brēca, un viņu brēkšana par viņu jūgu cēlās augšup pie Dieva.

24 Un Dievs uzklausīja viņu vaidus, un Dievs pieminēja Savu derību ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu.

25 Un Dievs uzlūkoja Israēla bērnus, un Dievs ņēma tos vērā.


/2.Moz. 3:1-22/

1 Mozus ganīja Jetrus, sava sievastēva, Midiāna priestera, avis. Viņš aizdzina avis pāri tuksnesim un nonāca pie Dieva kalna Horeba.

2 Un Tā Kunga eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega.

3 Tad Mozus sacīja: "Es iešu tuvāk un apskatīšu šo lielo parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg."

4 Bet Tas Kungs redzēja, ka viņš gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja: "Mozu, Mozu!" Mozus sacīja: "Te es esmu."

5 Un Tas Kungs sacīja: "Nenāc tuvāk! Novelc savas kurpes no savām kājām, jo tā vieta, kur tu stāvi, ir svēta zeme."

6 Un Viņš sacīja: "Es esmu tava tēva Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs." Un Mozus aizklāja savu vaigu, jo viņš bijās Dievu uzlūkot.

7 Un Tas Kungs sacīja: "Vērodams esmu vērojis Manas tautas bēdas, kādas tai ir Ēģiptē. Viņas brēkšanu par tās uzraugiem Es esmu dzirdējis, jo Es zinu viņu ciešanas.

8 Es esmu nolaidies, lai viņus izglābtu no ēģiptiešu rokām un tos izvestu no šīs zemes uz labu un plašu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek, uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi.

9 Un redzi, Israēla bērnu brēkšana ir nākusi Manā priekšā, un Es esmu redzējis tos spaidus, ar kādiem ēģiptieši viņus apspiež.

10 Tagad ej, Es tevi sūtīšu pie faraona. Izved Manu tautu, Israēla bērnus, no Ēģiptes!"

11 Tad Mozus sacīja uz Dievu: "Kas es esmu, ka man jāiet pie faraona un ka man jāizved israēlieši no Ēģiptes?"

12 Un Dievs sacīja: "Es būšu ar tevi, un šī būs tā zīme, ka Es tevi esmu sūtījis, lai tu izvestu tautu no Ēģiptes: jūs kalposit Dievam šinī kalnā."

13 Bet Mozus sacīja uz Dievu: "Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, - tad tie jautās: kā Viņu sauc? - Ko tad lai es viņiem saku?"

14 Dievs sacīja uz Mozu: "ES ESMU, kas ES ESMU." Viņš sacīja: "Tā tev jārunā ar Israēla bērniem: ES ESMU - tas mani sūtījis pie jums."

15 Un Dievs vēl sacīja uz Mozu: "Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums - tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm.

16 Ej un sapulcini Israēla vecajus un saki viņiem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir man parādījies, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, sacīdams: vērodams Es vēroju jūs un to, ko viņi jums darījuši Ēģiptē.

17 Un Es esmu sacījis: Es jūs izvedīšu no Ēģiptes posta uz kānaāniešu, hetiešu, amoriešu, ferisiešu, hīviešu un jebusiešu zemi, uz zemi, kur piens un medus tek.

18 Tad viņi klausīs tev. Bet tu un Israēla vecaji ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: Tas Kungs, ebreju Dievs, ir parādījies mums. Tagad ļauj mums iet triju dienu gājumu tuksnesī, lai upurētu Tam Kungam, mūsu Dievam.

19 Bet Es zinu, ka Ēģiptes ķēniņš neļaus jums iet, ja nav stipras rokas.

20 Tāpēc Es izstiepšu Savu roku un sitīšu Ēģiptes zemi ar visiem Saviem brīnumiem, kurus Es tās vidū darīšu. Pēc tam viņš jūs atlaidīs.

21 Es arī parādīšu labvēlību tautai šo ēģiptiešu priekšā, un, kad jūs iziesit, jūs neiziesit tukšā.

22 Ikviena sieva no savas kaimiņienes un no tās, kas dzīvo viņas namā, lai prasa sudraba lietas, zelta lietas un drēbes. Ar tām jums jārotā savi dēli un savas meitas; tā tās tiks atņemtas ēģiptiešiem."