Psalmi /71:9-18/
Jaunā Derība /Apustuļu darbi 4:23-5:11/
Vecā Derība /2 Samuēla 13:1-39/
PSALMI
/71:9-18/
9 Nepamet mani vecuma dienās, neatstāj mani, kad spēks man zūd!
10 Jo mani ienaidnieki jau ved sarunas, un tie, kas man novēl nāvi, jau apspriežas kopā,
11 sacīdami: "Dievs viņu ir atstājis. Vajājiet un sagrābiet viņu, jo viņam nav glābēja!"
12 Dievs, neesi tālu no manis! Mans Dievs, steidzies man palīgā!
13 Lai krīt kaunā, lai iet bojā, kas mani ienīst un apkaro; lai tērpjas kaunā un negodā, kas meklē manu nelaimi!
14 Bet es cerēšu pastāvīgi uz Tevi un vairošu Tavu slavu.
15 Mana mute paudīs Tavu taisnīgumu, cauru dienu Tavus labos darbus, jo es nespēju Tavas laipnības pierādījumus saskaitīt.
16 Es staigāšu Tā Kunga spēkā, es liecināšu, ka vienīgi Tu esi taisns.
17 Ak, Dievs, Tu mani esi mācījis no manas jaunības, un līdz šim es esmu sludinājis Tavus brīnuma darbus!
18 Līdz vecumam, līdz sirmiem matiem, Dievs, neatstāj mani, kamēr es būšu Tava elkoņa lielo veikumu zināmu darījis nākamām paaudzēm un Tavu stiprumu bērnu bērniem.
JAUNĀ DERĪBA
/Apd. 4:23-37/
23 Atbrīvoti tie nāca pie savējiem un stāstīja, ko augstie priesteri un vecaji tiem bija sacījuši.
24 To dzirdējuši, viņi vienprātīgi lūdza Dievu, sacīdami: "Kungs, Tu, kas esi radījis debesis un zemi un jūru un visu, kas tanī,
25 kas ar Sava kalpa, mūsu tēva Dāvida, muti caur Svēto Garu esi sacījis: kāpēc tautas trako un ļaudis izdomā nelietības?
26 Zemes ķēniņi sacēlušies un valdnieki apvienojušies pret To Kungu un Viņa Svaidīto. -
27 Jo patiesi Hērods un Poncijs Pilāts līdz ar pagāniem un Israēla ļaudīm šinī pilsētā apvienojušies pret Tavu svēto kalpu Jēzu, ko Tu esi svaidījis,
28 lai darītu to, ko Tava roka un Tavs padoms iepriekš bija nolēmis, ka tam bija jānotiek.
29 Tad nu, Kungs, skaties uz viņu draudiem un dod Saviem kalpiem drosmi runāt Tavu vārdu,
30 Savu roku izstiepdams, ka notiek dziedināšanas un zīmes un brīnumi Tava svētā kalpa Jēzus Vārdā."
31 Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus.
32 Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs.
33 Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.
34 Viņu starpā arī nebija neviena, kam kā trūktu; jo tie, kam bija tīrumi vai nami, tos pārdeva un atnesa maksu par pārdoto
35 un nolika apustuļiem pie kājām; un katram tika izdalīts, kā kuram vajadzēja.
36 Arī Jāzeps, ko apustuļi sauca par Barnabu, tulkojumā: iepriecināšanas dēls, levīts, dzimis kiprietis,
37 pārdeva tīrumu, kas viņam piederēja, atnesa naudu un nolika to pie apustuļu kājām.
/Apd. 5:1-11/
1 Bet kāds vīrs, vārdā Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu īpašumu
2 un ar sievas ziņu paturēja sev daļu maksas un, kādu daļu atnesis, nolika to pie apustuļu kājām.
3 Tad Pēteris sacīja: "Ananija, kāpēc sātans piepildījis tavu sirdi, ka tu meloji Svētajam Garam un paturēji sev daļu tīruma maksas?
4 Vai tas, tavs būdams, nevarēja tavs palikt, un vai arī pārdots tas nebija tavā rīcībā? Kāpēc tu esi ieņēmis tādu lietu savā sirdī? Tu neesi melojis cilvēkiem, bet Dievam."
5 Dzirdēdams šos vārdus, Ananija pakrita un nomira, un lielas bailes pārņēma visus, kas to dzirdēja.
6 Bet jaunekļi piecēlušies to apkopa un, ārā iznesuši, apglabāja.
7 Pēc kādām trim stundām ienāca arī viņa sieva, nezinādama, kas bija noticis.
8 Tad Pēteris viņai teica: "Saki man, vai jūs šo tīrumu par tādu maksu esat pārdevuši?" Un viņa atbildēja: "Jā, par tādu."
9 Bet Pēteris viņai sacīja: "Kāpēc jūs savā starpā esat norunājuši kārdināt Tā Kunga Garu? Redzi, to kājas, kas tavu vīru apglabājuši, ir durvju priekšā un iznesīs arī tevi."
10 Tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira; jaunekļi ienākuši atrada to mirušu, iznesa viņu ārā un apglabāja blakus viņas vīram.
11 Un lielas bailes pārņēma visu draudzi un visus, kas to dzirdēja.
VECĀ DERĪBA
/2Sam. 13:1-39/
1 Un notika pēc tam, Absalomam, Dāvida dēlam, bija skaista māsa, vārdā Tamāra; tajā iemīlējās Amnons, cits Dāvida dēls.
2 Un Amnons ļoti nobēdājās savas mīlestības dēļ uz savu pusmāsu Tamāru, tā ka viņš palika slims, jo viņa bija vēl jaunava, un Amnonam šķita grūti viņai kaut ko darīt.
3 Bet Amnonam bija draugs, vārdā Jonadabs, Šimeas, Dāvida brāļa, dēls, un šis Jonadabs bija ļoti gudrs vīrs.
4 Un tas viņam jautāja: "Kādēļ tu, ķēniņa dēls, jo dienas jo vairāk izdilsti? Vai tu negribi man to uzticēt?" Tad Amnons viņam atbildēja: "Es mīlu Tamāru, sava brāļa Absaloma māsu."
5 Tad Jonadabs viņam sacīja: "Iegulies savā guļasvietā un izliecies slims. Kad tavs tēvs nāks tevi apraudzīt, tad saki viņam: lūdzu, lai atnāk mana māsa Tamāra un lai viņa man dod maizi un gatavo ēdienu manu acu priekšā, ka es to redzu un ēdu no viņas rokas!"
6 Tad Amnons iegūlās un izlikās slims; kad ķēniņš nāca viņu apraudzīt, tad Amnons sacīja ķēniņam: "Lūdzu sūti, lai nāk mana māsa Tamāra un lai viņa taisa manu acu priekšā pāris plāceņu, ka es tos ēdu no viņas rokas!"
7 Tad Dāvids sūtīja namā pie Tamāras un lika viņai sacīt: "Noej sava brāļa Amnona namā un sagatavo viņam ēdienu!"
8 Un Tamāra nogāja sava brāļa Amnona namā, un viņš gulēja savā guļasvietā. Un viņa ņēma mīklu, samīcīja to, viņam redzot, taisīja plāceņus un cepa tos.
9 Tad viņa ņēma pannu un cēla tos viņam priekšā; bet viņš liedzās ēst un pavēlēja, lai visi ļaudis iziet ārā. Un visi, kas pie viņa bija, izgāja.
10 Tad Amnons sacīja Tamārai: "Ienes man to ēdienu iekšējās telpās, ka es tur ēdu no tavas rokas." Un Tamāra ņēma plāceņus, ko viņa bija izcepusi, un ienesa tos savam brālim Amnonam iekštelpās.
11 Bet, kad viņa tos viņam pienesa, lai tas ēstu, tad viņš to sagrāba un tai sacīja: "Nāc, guli ar mani, mīļā māsa!"
12 Bet viņa tam sacīja: "Nē, mans brāli! Nepiesmej mani! Jo tādas lietas neklājas darīt Israēlā! Nedari tādu negantību!
13 Un es pati - kur lai es ietu ar savu kaunu? Un tu pats kļūtu līdzīgs nelgām Israēlā! Labāk tad jau parunā ar ķēniņu, viņš mani tev neliegs."
14 Bet viņš negribēja paklausīt viņas balsij un, būdams stiprāks par viņu, to pārvarēja un piegulēja.
15 Pēc tam Amnonu pēkšņi pārņēma dziļš pretīgums pret Tamāru, tā ka nepatika, ko viņš sajuta pret to, bija spēcīgāka par neseno mīlestību. Tāpēc Amnons tai uzkliedza: "Celies un ej prom!"
16 Bet tad viņa sacīja: "Ne tā, mans brāli! Tad jau šis ļaunums būtu vēl lielāks nekā tas pirmais, ko tu man nodarīji, ja tu mani dzen projām!" Bet viņš negribēja tai klausīt.
17 Un viņš pasauca savu puisi, kas viņam kalpoja, un tam pavēlēja: "Izraidi viņu prom no manis ārā un aizslēdz durvis aiz viņas!"
18 Bet viņai bija mugurā tērps ar piedurknēm, jo tā ģērbās ķēniņa meitas tik ilgi, kamēr tās vēl bija neprecētas. Kad nu viņa kalps to bija izvedis ārā un durvis aiz viņas aizslēdzis,
19 tad Tamāra kaisīja pīšļus uz savas galvas, saplēsa tērpu ar piedurknēm, kas tai bija mugurā, lika rokas uz savas galvas un staigāja apkārt vaimanādama.
20 Tad viņas brālis Absaloms tai sacīja: "Vai tavs brālis Amnons nebija kopā ar tevi? Bet nu tagad, mana māsa, ciet klusu! Viņš ir tavs brālis, neņem pārāk pie sirds šo notikumu!" Tā Tamāra palika vientuļa dzīvot sava brāļa Absaloma namā.
21 Kad ķēniņš Dāvids visus šos notikumus dzirdēja, tad viņš ļoti apskaitās.
22 Bet Absaloms nesacīja Amnonam nedz ko ļaunu, nedz arī ko labu, jo Absaloms ienīda Amnonu, tādēļ ka tas bija licis negodā viņa māsu Tamāru.
23 Tad notika, ka pēc pilniem diviem gadiem Absalomam bija avju cirpšana Baal-Hacorā, kas ir Efraima tuvumā, un Absaloms aicināja turp visus ķēniņa dēlus.
24 Absaloms arī nāca pie ķēniņa un sacīja: "Redzi, tavam kalpam ir avju cirpšana; kaut ķēniņš nāktu ar saviem pavadoņiem pie sava kalpa."
25 Bet ķēniņš atbildēja Absalomam: "Nē, mans dēls! Mēs taču visi nevaram iet, ka mēs nekļūstam tev par apgrūtinājumu." Un viņš centās ar varu to pierunāt, bet ķēniņš negribēja iet un to svētīja.
26 Tad Absaloms sacīja: "Ja tu negribi, tad lai ar mums kopā nāk mans brālis Amnons!" Un ķēniņš viņam jautāja: "Kādēļ viņam būtu jāiet ar tevi?"
27 Kad Absaloms ar varu pastāvēja uz savu lūgumu, tad viņš atļāva Amnonam un visiem ķēniņa dēliem iet tam līdzi.
28 Tad Absaloms pavēlēja saviem puišiem, sacīdams: "Uzmaniet to brīdi, kad Amnona sirds būs kļuvusi līksma no vīna un es jums uzsaukšu: sitiet Amnonu! Tad nogaliniet viņu, nebīstaities! Vai tad ne es to esmu jums pavēlējis? Esiet drosmīgi un turieties kā varonīgi vīri!"
29 Un Absaloma puiši darīja Amnonam, kā Absaloms bija pavēlējis; tad visi ķēniņa dēli cēlās un metās ikviens uz savu mūli un bēga.
30 Un, tiem vēl ceļā atrodoties, baumas jau bija nonākušas līdz Dāvidam, tās vēstīja: "Absaloms ir nositis visus ķēniņa dēlus, ka neviens pats no tiem nav palicis pie dzīvības."
31 Tad ķēniņš piecēlās un saplēsa savas drēbes, un viņš metās pie zemes; arī visi viņa galma ļaudis, kas pie viņa atradās, saplēsa savas drēbes.
32 Tad vārdu ņēma Jonadabs, Šimeas dēls, Dāvida brāļadēls, un viņš sacīja: "Mans kungs, nedomā, ka visi jaunekļi, ķēniņa dēli, ir nogalināti! Nē, bet vienīgi Amnons ir miris, jo Absaloms to bija apņēmies nogalināt jau kopš tās dienas, kad tas bija piesmējis viņa māsu Tamāru.
33 Un lai nu tagad mans kungs un ķēniņš neņem šo lietu tā pie sirds, ja saka, ka visi ķēniņa dēli ir beigti, jo vienīgi Amnons ir miris!"
34 Bet Absaloms bēga. Un zēns, kas bija nolikts par sargu, pacēla savas acis un skatījās, un redzi, viņš ieraudzīja daudz ļaužu, kas nāca pa ceļu cits aiz cita no kalna puses.
35 Tad Jonadabs sacīja ķēniņam: "Redzi, tur nāk ķēniņa dēli! Tiešām, kā tavs kalps ir sacījis, tā tas arī ir noticis!"
36 Un, tiklīdz viņš bija beidzis runāt, tad redzi, nāca ķēniņa dēli, un tie pacēla savas balsis un raudāja; un arī ķēniņš līdz ar visiem galma ļaudīm raudāja varen lielā raudāšanā.
37 Bet Absaloms bēga un nonāca pie Talmaja, Amihuda dēla, Gešūras ķēniņa. Bet pats Dāvids sēroja par savu dēlu Amnonu visu to laiku.
38 Tā Absaloms bija bēdzis un gāja uz Gešūru, un viņš palika tur trīs gadus.
39 Bet ķēniņš Dāvids mitējās dusmoties uz Absalomu, jo viņš bija samierinājies Amnona dēļ, ka tas bija miris.
Comments