• gertrudes draudze

Bībeles lasījumi – 9.janvāris

Psalmi /7:1-9/

Jaunā Derība /Mt. 7:24-8:22/

Vecā Derība /1.Mozus 19:1-20:18/


PSALMI

/7:1-9/

1 Dāvida dziesma, ko viņš Tam Kungam dziedāja benjamīnieša Kuša vārdu dēļ.

2 Kungs, mans Dievs, pie Tevis es tveros! Izglāb mani no maniem vajātājiem un palīdzi man,

3 ka viņi nesaplosa mani kā lauva, tādēļ ka es esmu bez palīga!

4 Kungs, mans Dievs, ja es to esmu darījis, ja netaisnība līp pie manām rokām,

5 ja esmu pāri darījis tam, kas mierīgi ar mani dzīvoja, vai arī zaudējumus nodarījis tam, kas bez pamata man bija naidīgs,

6 tad lai ienaidnieks mani vajā un gūsta, lai min pie zemes manu dzīvību un iegrūž pīšļos manu godu! (Sela.)

7 Celies, Kungs, Savās dusmās! Stājies pretim manu spaidītāju bardzībai! Celies manis labad un turi tiesu!

8 Tautu saime lai ir ap Tevi, augsti pār to cel Savu troni, dodamies atpakaļ Savā augstībā!

9 Tas Kungs nes tiesu tautām! Tiesā, Kungs, arī mani pēc manas taisnības un nevainības!


JAUNĀ DERĪBA

/Mt. 7:24-29/

24 Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints.

25 Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints.

26 Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm.

27 Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels."

28 Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību,

29 jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.


/Mt. 8:1-22/

1 Un, kad Viņš no kalna nokāpa, daudz ļaužu Viņam sekoja.

2 Un redzi, kāds spitālīgs vīrs pienāca, nometās Viņa priekšā zemē un sacīja: "Kungs, ja Tu gribi, Tu vari mani šķīstīt."

3 Un Viņš, roku izstiepis, to aizskāra un sacīja: "Es gribu, topi šķīsts!" Un tūdaļ tas tapa šķīsts no savas spitālības.

4 Un Jēzus uz to saka: "Pielūko, ka tu to nevienam nesaki, bet noej un rādies priesterim un upurē to dāvanu, ko Mozus pavēlējis, tiem par liecību."

5 Bet, kad Viņš iegāja Kapernaumā, viens virsnieks nāca pie Viņa, To lūdza

6 un sacīja: "Kungs, mans kalps guļ mājās triekas ķerts un cieš lielas mokas."

7 Un Jēzus uz to saka: "Es iešu un to darīšu veselu."

8 Bet virsnieks atbildēja un sacīja: "Kungs, es neesmu cienīgs, ka Tu nāc manā pajumtē; saki tik vienu vārdu, un mans kalps taps vesels.

9 Jo arī es esmu cilvēks, kas stāv zem valdības, un man ir padoti karavīri; un, kad es vienam no tiem saku: ej! - tad viņš iet, un otram: nāc šurp! - tad tas nāk, un savam kalpam: dari to! - tad tas dara."

10 Kad Jēzus to dzirdēja, Viņš brīnījās un sacīja tiem, kas Viņam sekoja: "Patiesi Es jums saku: ne pie viena Israēlā Es tādu ticību neesmu atradis.

11 Bet Es jums saku, ka daudzi nāks no rīta un vakara puses un sēdēs ar Ābrahāmu, Īzāku un Jēkabu Debesu valstībā.

12 Bet Valstības bērni būs izstumti galējā tumsībā: tur būs kaukšana un zobu trīcēšana."

13 Un Jēzus sacīja virsniekam: "Ej, lai tev notiek, kā tu esi ticējis." Un viņa kalps tapa vesels tanī pašā stundā.

14 Jēzus ienāca Pētera namā un redzēja viņa sievasmāti drudzī guļam.

15 Un Viņš satvēra tās roku, tad drudzis viņu atstāja, un viņa uzcēlās un Tam kalpoja.

16 Un, kad vakars metās, tie atveda pie Viņa daudzus velna apsēstus, un Viņš (ļaunos) garus izdzina ar vārdu un dziedināja visus sērdzīgos,

17 ka piepildītos Jesajas vārdi, kas saka: Viņš uzņēmās mūsu vājības un nesa mūsu sērgas.-

18 Bet, ļaužu pulkus ap Sevi redzēdams, Jēzus pavēlēja pārcelties uz otru krastu.

19 Un viens rakstu mācītājs atnāca un uz Viņu sacīja: "Es Tev sekošu, lai kurp Tu ietu."

20 Un Jēzus tam saka: "Lapsām ir alas, putniem apakš debess ir ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur Savu galvu nolikt."

21 Un kāds cits no Viņa mācekļiem sacīja uz Viņu: "Kungs, atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu."

22 Bet Jēzus uz to saka: "Nāc Man pakaļ, un lai miroņi apglabā savus miroņus."


VECĀ DERĪBA

/1.Mozus 19:1-38/

1 Un divi eņģeļi nonāca vakarā Sodomā, bet Lats dzīvoja Sodomas pievārtē. Un, tos ieraudzījis, Lats cēlās viņu priekšā un palocījās ar savu vaigu līdz zemei.

2 Un viņš sacīja: "Dariet man patikšanu, mani kungi, un ņemiet sava kalpa namā naktsmājas, mazgājiet savas kājas un atpūtieties; pēc tam, rītā cēlušies, ejiet savu ceļu." Bet tie teica: "Nē, mēs pārnakšņosim laukā uz ielas."

3 Bet viņš tos lūgdams lūdza, un tie iegriezās pie viņa un iegāja viņa namā, un viņš tiem sarīkoja dzīres un cepa neraudzētas maizes, un tie ēda.

4 Vēl tie nebija apgūlušies, kad Sodomas pilsētas vīri aplenca namu, zēni un sirmgalvji, visādi ļaudis no visām malām.

5 Un tie aicināja Latu ārā un sacīja: "Kur ir tie vīri, kas pie tevis iegriezās naktī? Liec tiem iznākt ārā pie mums; un mēs iepazīsim tos."

6 Un Lats izgāja pie viņiem ārā, vārtos, durvis aizbultēdams aiz sevis, un sacīja:

7 "Brāļi, nedariet taču tādu grēku!

8 Redziet, man ir divas meitas, kuras neviens nav atzinis; es likšu viņām iznākt pie jums, un jūs varat tām darīt, kā jums labpatīk, tikai tiem vīriem nedariet nekā, tāpēc ka tie nākuši mana jumta pavēnī."

9 Bet viņi teica: "Ej nost." Un tie pretojās: "Šis viens ir atnācis kā svešinieks, un nu viņš grib tiesāt? Tagad mēs tev vairāk ļauna darīsim kā tiem."

10 Un tie uzmācās ar varu šim vīram Latam un grasījās durvis atlauzt. Bet tie vīri izstiepa savas rokas un ievilka Latu pie sevis namā, un durvis tie aizbultēja.

11 Bet tie, kas atradās nama vārtos, tika sisti ar aklumu, gan mazie, gan lielie, tā ka tie nevarēja vārtus pat atrast.

12 Un vīri sacīja Latam: "Vai tev te vēl ir kāds znots vai dēli, vai meitas, vai cits kāds, kas pieder tev šinī pilsētā? Izved tos no šīs vietas.

13 Mēs gribam izpostīt šo vietu, jo liela brēkšana par to nākusi Tā Kunga priekšā, un Tas Kungs mūs ir sūtījis to izpostīt."

14 Un Lats izgāja un runāja ar saviem znotiem, kas gribēja viņa meitas ņemt, un sacīja: "Celieties, ejiet prom no šīs pilsētas, jo Tas Kungs šo pilsētu izpostīs." Bet viņš likās savu znotu acīs smieklīgs.

15 Un, tiklīdz rīts ausa, eņģeļi skubināja Latu, teikdami: "Celies, ņem savu sievu un abas savas meitas, kas atrodas še, ka tu neej bojā šīs pilsētas nozieguma dēļ."

16 Bet viņš vēl kavējās. Tad tie vīri satvēra viņu pie rokas, tāpat viņa sievu un abas viņa meitas, tāpēc ka Tas Kungs gribēja mjviņus pataupīt, un tie viņu izveda un atstāja ārpus pilsētas.

17 Un notika, kad tie bija viņu izveduši ārā, kāds sacīja: "Izglāb savu dzīvību, neskaties atpakaļ un nepaliec visā šinī apgabalā stāvam, glābies kalnos, ka tu netiktu iznīcināts."

18 Un Lats sacīja viņiem: "Nē jel, mans Kungs.

19 Redzi, Tavs kalps ir atradis labvēlību Tavās acīs, un Tu man esi lielu žēlastību parādījis, saglabādams manu dzīvību, bet es nevaru glābties kalnos; es miršu, iekāms ļaunums mani sasniegs.

20 Lūk, te tuvumā ir kāda pilsēta, kur es varētu glābties, es tanī gribu paglābties, tā ir tik maza. Tur es būtu glābts."

21 Un Viņš sacīja tam: "Lūk, Es paklausīšu tevi arī šinī lietā; Es neizpostīšu šo pilsētu, par kuru tu esi runājis.

22 Steidzies, glābies tur, jo Es nevaru nekā darīt, iekāms tu neesi tur nonācis." Tāpēc tās pilsētas vārds ir Coāra.

23 Saule uzlēca pār zemi, kad Lats nonāca Coārā.

24 Bet Tas Kungs lika līt sēram un ugunij pār Sodomu un Gomoru no Tā Kunga, no debesīm.

25 Un Viņš izpostīja šīs pilsētas un visu apgabalu un visus pilsētas iedzīvotājus, arī zemes augus.

26 Bet viņa sieva paskatījās atpakaļ un kļuva par sāls stabu.

27 Un Ābrahāms cēlās no rīta, lai dotos uz to vietu, kur Tā Kunga priekšā bija stāvējis.

28 Un viņš skatījās uz Sodomu un Gomoru un visu tā apgabala apkārtni, un redzi, no zemes pacēlās dūmi, it kā kāda cepļa dūmi.

29 Pēc šī apgabala pilsētu izpostīšanas Dievs pieminēja Ābrahāmu, un Viņš izveda Latu no šīs posta vietas, kad Viņš tās pilsētas bija izpostījis, kurās Lats bija dzīvojis.

30 Un Lats atstāja Coāru un dzīvoja kalnā, un abas viņa meitas kopā ar viņu, jo viņam bija bailes dzīvot Coārā. Un viņš ar abām savām meitām apmetās alā.

31 Un tad pirmdzimtā sacīja jaunākai: "Mūsu tēvs ir vecs, un neviena vīra nav virs zemes, kas varētu nākt pie mums, kā tas ir virs zemes parasts.

32 Lai ejam un dodam savam tēvam vīnu dzert un lai tad guļamies pie sava tēva, lai no sava tēva mums būtu pēcnācēji."

33 Un viņas naktī savu tēvu piedzirdīja ar vīnu. Un pirmdzimtā gāja un apgūlās pie sava tēva, bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos.

34 Un nākamajā dienā pirmdzimtā sacīja jaunākai: "Lūk, es vakar esmu gulējusi ar savu tēvu. Dosim viņam vīnu dzert arī šodien, ej tad tu un guli pie viņa, lai mums būtu pēcnācēji no sava tēva."

35 Un viņas piedzirdīja arī šinī naktī savu tēvu ar vīnu, un jaunākā cēlās un apgūlās pie viņa. Bet viņš nepamanīja nedz viņas apgulšanos, nedz viņas piecelšanos.

36 Tā abas Lata meitas kļuva grūtas no sava tēva.

37 Un pirmdzimtā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu: Moābs, tas ir moābiešu tēvs līdz šai dienai.

38 Un arī jaunākā dzemdēja dēlu un nosauca viņa vārdu: Ben-Ammi. Viņš ir amoniešu tēvs līdz šai dienai.


/1.Mozus 20:1-18/

1 No turienes Ābrahāms devās uz kādu zemi dienvidos, kur apmetās dzīvot starp Kedemu un Šūru un uzkavējās kā svešinieks Gerārā.

2 Un Ābrahāms sacīja par Sāru, savu sievu: "Tā ir mana māsa." Tad Gerāras ķēniņš Abimelehs sūtīja un paņēma viņu.

3 Bet Dievs naktī parādījās Abimeleham mjkādā sapnī un sacīja tam: "Redzi, tev mjjāmirst tās sievas dēļ, kuru tu esi paņēmis, mjjo viņa ir precēta sieva."

4 Bet Abimelehs nebija tai tuvojies, un viņš sacīja: "Tu, Kungs, taču neizdeldēsi nevainīgus ļaudis!

5 Vai viņš neteica man: tā ir mana māsa? - Bet viņa pati taču arī teica: tas ir mans brālis.- Sirds nevainībā un tīrām rokām es to esmu darījis."

6 Un Dievs sacīja viņam sapnī: "Arī Es zinu, ka tu ar nevainīgu sirdi to esi darījis, un Es pats atturēju tevi, ka tu negrēko pret Mani, tāpēc Es tevi pasargāju, ka tu viņu neaiztiki.

7 Bet tagad atdod šo sievu viņas vīram, jo viņš ir pravietis, viņš lai aizlūdz par tevi, tad tu paliksi dzīvs; bet, ja tu viņu neatdosi, tad zini: tu mirdams mirsi, tu un viss, kas tev pieder."

8 Un Abimelehs no rīta steigšus sasauca savus kalpus un viņiem atklāti izstāstīja visu, kas bija noticis, un vīri ļoti izbijās.

9 Tad Abimelehs ataicināja Ābrahāmu un sacīja viņam: "Kāpēc tu to mums esi nodarījis? Vai es kādā lietā pret tevi biju noziedzies, ka tu pār mani un pār manu valsti esi uzlicis tik lielu vainu? Lietas, kādas nedrīkst notikt, tu man esi darījis."

10 Un Abimelehs jautāja Ābrahāmam: "Ko tu turēji savā prātā, kad tu to darīji?"

11 Ābrahāms sacīja: "Es tāpēc runāju, jo domāju, ka šinī vietā nav Dieva bijības un ka viņi nokaus mani manas sievas dēļ.

12 Un, patiešām, viņa ir arī mana māsa - viņa ir mana tēva meita, bet nav manas mātes meita, un viņa ir kļuvusi mana sieva.

13 Un, kad Dievs man lika apkārt klīst projām no savām tēva mājām, tad es sacīju viņai: lai tā ir tava laipnība, kādu tu man parādi, - ikvienā vietā, kurā mēs nonāksim, saki par mani: tas ir mans brālis."

14 Un Abimelehs ņēma liellopus un sīklopus, kalpus un kalpones un deva tos Ābrahāmam un atdeva tam arī viņa sievu Sāru.

15 Un Abimelehs teica: "Lūk, mana zeme ir tavā priekšā, dzīvo, kur tavām acīm labi patīk."

16 Bet Sārai viņš sacīja: "Redzi, es tūkstoš sudraba gabalus esmu devis tavam brālim; tā lai ir atvainas maksa, lai visi, kas ar tevi, zina, ka tu esi attaisnota."

17 Un Ābrahāms lūdza Dievu, un Dievs dziedināja Abimelehu, viņa sievu, viņa kalpones, ka tās atkal varēja dzemdēt.

18 Jo Dievs bija slēgtin aizslēdzis ikvienu klēpi Abimeleha namā Ābrahāma sievas Sāras dēļ.