top of page
Ģertrūdes draudze

Bībeles lasījums - 24.jūlijs

Šīs dienas lasījumi:

Psalmi /Ps. 89:1-10/

Vēstules /Rom. 8:18-39/

Vecā Derība /Hoz. 10:1-15; 11:1-11/


PSALMI

/Ps. 89:1-10/

Ezrahieša Etana gudrības dziesma. Es dziedāšu par Tā Kunga žēlastību visos laikos, paudīšu ar savu muti Tavu uzticību radu radiem, jo Tu, Kungs, esi solījis:"Uz mūžīgiem pamatiem lai būtu celta Mana žēlastības derība!" Un kā debesīm nesatricināmi ir pamati Tavai uzticībai. Tu esi arī sacījis:"Es esmu slēdzis derību ar Savu izraudzīto, esmu zvērējis Savam kalpam Dāvidam: Es nostiprināšu tavu dzimumu uz mūžiem un celšu tavu troni uz radu radiem." (Sela.) Debesis lai teic Tavus brīnumus, ak, Kungs, un Tavu uzticību svēto draudzē. Jo kas ir līdzīgs Tam Kungam debesīs, kas līdzinās Tam Kungam no dievu dēliem? Dievs ir bijājams svēto pulkā, Viņš ir liels un iedveš bailes visiem, kas ir ap Viņu. Dievs Kungs Cebaot, kas ir tāds kā Tu? Stiprs ir Tas Kungs, un Viņa uzticība ir ap Viņu. Tu valdi pār trakojošo jūru; kad jūras viļņi ceļas, Tu tos klusini.

VĒSTULES

/Rom. 8:18-39/

Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas, salīdzinot ar nākamo godību, kas atspīdēs pār mums. Arī visa radība ilgodamās gaida to dienu, kad Dieva bērni parādīsies savā godībā. Jo radība pakļauta iznīcībai nevis aiz savas patikas, bet aiz Tā gribas, kas viņu tai pakļāvis; tomēr viņai dota cerība. Jo arī pati radība reiz tiks atsvabināta no iznīcības verdzības un iegūs Dieva bērnu apskaidrību un svabadību. Jo mums ir zināms, ka visa radība vēl aizvien līdz ar mums klusībā nopūšas un cieš sāpes. Bet ne vien viņa, arī mēs paši, kas jau esam apveltīti ar pirmo debess balvu - Garu, ar ilgu pilnām nopūtām gaidām, kad saņemsim savu bērnu tiesu, savas miesas pilnīgo atpestīšanu. Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad to ar pacietību sagaidām. Bez tam arī Gars nāk palīgā mūsu nespēkam; jo mēs nezinām, ko mums būs lūgt un kā; bet pats Gars aizlūdz par mums ar bezvārdu nopūtām. Bet Tas, kas izpētī sirdis, saprot, ko Gars grib, jo Tas pēc Dieva gribas iestājas par svētajiem. Un mēs zinām, ka tiem, kas mīl Dievu, visas lietas nāk par labu, tāpēc ka tie pēc Viņa mūžīgā nodoma ir aicināti. Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā. Bet, kurus Viņš iepriekš nolēmis atpestīt, tos Viņš arī aicinājis; un, kurus Viņš aicinājis, tos Viņš arī taisnojis; bet, kurus Viņš taisnojis, tos Viņš arī pagodinājis. Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas? Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, plikums, briesmas vai zobens? Gluži, kā ir rakstīts: Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm. Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!

VECĀ DERĪBA

/Hoz. 10:1-15/


Israēls bija kā zaļojošs un sastīgojis kupls vīnakoks, kas nesa savus augļus. Bet, jo vairāk viņam bija augļu, jo vairāk viņam bija sacelts ziedokļu svešiem dieviem, un, kur vien zeme bija labāka, tur viņi uzcēla skaistākos pielūgsmes stabus saviem elkiem. Viņu sirds ir jau sašķelta; tagad viņus drīz skars viņu grēku sods. Viņu ziedokļus sagraus, un viņu pielūgsmes stabus iznīcinās. Jau tagad viņiem jāsaka: mums nav ķēniņa, jo mums nebija Tā Kunga bijības; ko mums tagad vairs arī ķēniņš var līdzēt? Viņi runā tukšus vārdus un zvēr veltīgi cits citam, un slēdz derību savā starpā, tādēļ sodība uzzeļ kā indīgas nezāles visās tīruma vagās. Samarijas iedzīvotājiem ir rūpes par Bet-Avenas teļa tēlu; samariešu tauta skumst šā tēla dēļ, un viņas elku priesteri trīs par savu varu un godību, jo tā viņiem zudīs. Tiešām, šo pašu teļu aizvedīs uz Asīriju par dāvanu ķēniņam Jarebam. Efraims paliks kaunā, un Israēls sajutīs kaunu savu nodomu dēļ. Jo Samarijas ķēniņš ir jau projām, izzuzdams kā putas uz ūdens. Avenas kalnāji ir jau izpostīti; tieši to dēļ jau arī Israēls apgrēkojās; ērkšķi un dadži aug uz šo kalnāju ziedokļiem. Un viņi teiks: jūs kalni, pārklājiet mūs! - un pakalniem: krītiet uz mums! Kopš Gibejas dienām tu esi tiešām grēkojis, Israēl, un tavi ļaudis tikpat grēcīgi palikuši joprojām. Bet viņus pārņems nesaskaņas, kas būs ne gluži līdzīgas tām, kādas bija vērstas pret ļauniem ļaudīm Gibejā. Taču Es pats viņus pārmācīšu pēc Sava prāta, proti - lai tautas tiktu sapulcinātas pret viņiem, kad Es viņus sodīšu viņu divēju noziegumu dēļ. Efraims ir kā labprāt pie kulšanas pieradis vērsis. Es viņam uzlikšu jūgu uz viņa daiļā kakla; Es gribu jāt uz Efraima muguras; Jūdam būs art un Jēkabam ecēt. Tāpēc sējiet taisnību, tad jūs pļausit mīlestību; uzplēsiet jaunu atziņas līdumu, jo vēl ir laiks meklēt To Kungu, tiekams Viņš nāktu un liktu nolīt pār jums Savai taisnībai. Bet jūs sējat bezdievību un tādēļ pļausit ļaunumu un ēdīsit melu augļus. Jo tu paļaujies uz savu ceļu un uz savu varonīgo karavīru pulku; tad tavā tautā izcelsies liels kara troksnis, kas sagraus visus tavus apcietinājumus līdzīgi tam, kā citkārt Šalmans sagrāva Bet-Arbelu sadursmes laikā, kad drupās dabūja galu māte ar saviem bērniem. To pašu jūs piedzīvosit arī Bētelē savas lielās nelietības dēļ, proti - rīta ausmā dabūs galu Israēla ķēniņš.


/Hoz. 11:1-11/

Kad Israēls bija jauns, Es viņu, Savu dēlu, iemīlēju un atsaucu šurpu no Ēģiptes. Bet, ja Israēla ļaudis saucu tagad, tad viņi novēršas no Manis, nes ziedojumus baaliem un kvēpina elka dieviem. Es satvēru Efraima rokas un vadīju viņu, bet viņi neievēroja, ka Es viņiem palīdzēju. Ar cilvēciskām saitēm Es viņus vilku pie Sevis, ar mīlestības saitēm, Es padarīju vaļīgākas jūga sakas ap viņu kakliem un ēdināju viņus. Viņi neatgriezīsies gan vairs uz Ēģiptes zemi, taču Asurs būs viņu ķēniņš, jo viņi negrib atgriezties pie Manis. Zobens pakļaus sev viņu pilsētas, satrieks viņu cietokšņus un aprīs viņu diženākos viņu padomu dēļ. Mana tauta ir piekususi, lai atgrieztos pie Manis, un, kad viņai to sludina, tad neviena sirds neceļas šiem vārdiem pretī. Bet kā Es lai rīkojos ar tevi, kā Es tevi lai atstāju, Efraim, kā lai Es nododu tevi citu rokās, Israēl? Vai lai Es vienkārši nepārvēršu tevi par Admu un nesagrauju drupās kā Ceboimu, kad abas šīs pilsētas tika izpostītas? Bet Mana sirds noskaņota citādi, Es esmu par daudz dedzīgs Savā žēlsirdībā, lai Es rīkotos pēc Savu dusmu versmes un lai Es izšķirtos Efraimu iznīcināt galīgi. Jo Es esmu Dievs un ne cilvēks, Es esmu Svētais tavā vidū, bet Es nenākšu pie tevis Savu dusmu bargumā. Tad viņi sekos Tam Kungam, un Viņa balss būs skaļa kā lauvas rūkoņa. Un, Viņam lauvas balsī runājot, drebēdami nāks bērni no rietumu puses. Un tie, kas Ēģiptē, arī nāks drebēdami kā putni, un tie, kas Asura zemē, nāks kā baloži. Un tad Es viņus nometināšu viņu mājokļos, saka Tas Kungs.

Comments


bottom of page