• Ģertrūdes draudze

"Mīlestības ceļā" - 115. diena

DIEVA PROMBŪTNE UN KLĀTBŪTNE


Dievs ir ārpus mūsu saprašanas – ārpus mūsu sirds un prāta, ārpus mūsu jūtām un domām, ārpus gaidām un vēlmēm, un ārpus visiem notikumiem un pieredzēm, kas veido mūsu dzīvi. Tai pat laikā Dievs atrodas arī visu šo lietu centrā. Te mēs pieskaramies lūgšanas kodolam, jo tieši lūgšanā atšķirība starp Dieva klātbūtni un prombūtni vairs nepastāv. Lūgšanā Dieva klātbūtne nekad netiek šķirta no Dieva prombūtnes un Dieva prombūtne netiek atdalīta no Dieva klātbūtnes. Dieva klātesamība tik ļoti atšķiras no cilvēciskas līdzās būšanas pieredzes, ka to viegli var uztvert arī kā prombūtni. No otras puses, sajūta, ka Dievs tevi atstājis, bieži tiek izdzīvota tik spēcīgi, ka aizved pie jaunas Dieva klātbūtnes apjausmas.

“Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” teikts 22. psalmā. Kad Dievs šos vārdus izrunāja pie krusta, pilnīga pamestība un pilnīga pieņemšana sastapās viena ar otru. Šajā pilnīgās iztukšošanās brīdī viss tika piepildīts. Šajā tumsas stundā tika ieraudzīta jauna gaisma. Piedzīvojot nāvi, tika apliecināta dzīvība. Kad Dieva pamestības izmisums tika izkliegts visskaļāk, visdziļāk atklājās arī Dieva klātbūtne. Brīdi, kad Dievs caur Jēzus cilvēciskošanu brīvprātīgi izvēlējās dalīties mūsu sāpīgajā pamestības pieredzē, Viņš kļuva mums vistuvāk klātesošs. Šis ir noslēpums, kurā ieejam lūgšanas laikā.


SVĒTIE RAKSTI

Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī: “Ēli, Ēli, lamā zabahtani?” Tas ir: “Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu esi Mani atstājis?

Mateja evaņģēlijs 27:46


LŪGŠANA

Kungs, es nezinu, kas noticis. Šķita, ka dzīve ir brīnišķīga, bet te pēkšņi mana laime izkūpēja kā dūmi. Dienas, kas reiz bija piepildītas ar svētību, nu ir pārbaudījumu pilnas. Visi domā, ka spēju tos izturēt, bet es nevaru. Bez Tavas palīdzības es nekad nespēšu tikt galā.

Tā ir arī atbilde, vai ne? Atcerēties, ka Tu esi Ķēniņš, kas palīdzējis man tik pāri tumšajām ielejām jau arī agrāk, nokratīt no sevis izmisumu par to, ka ienaidnieks varētu mani iznīcināt, un slavēt Tevi tā vietā, lai nemitīgi raudātu un žēlotos.

Es nezinu, cik ilgi man jāgaida, lai saņemtu Tavu atbildi uz manām lūgšanām, bet ticu, ka Tu atbildēsi. Manam stāstam būs laimīgas beigas. Tu atjaunosi mani un iepūtīsi manī no jauna Savu debesu elpu. Es aizveru savas acis, Tu nomierini manu sirdi, un tad es sāku ieraudzīt lietas no Tavas perspektīvas. Tu neesi mani atstājis. Tu esi uzticams.


UZDEVUMS

Esot tumšā istabā, pasēdi tur kādu mirkli, līdz acis pierod, un tu pamanīsi, ka arī vislielākajā tumsā ir gaisma. Par kādiem brīžiem savā dzīvē tev tas atgādina?