• Ģertrūdes draudze

"Mīlestības ceļā" - 237. diena

RAKSTĪŠANA ATKLĀJ, KAS MŪSOS DZĪVS


Rakstīšana ir process, kurā mēs atklājam, kas mūsos mājo. Pati rakstīšana atklāj, kas mūsos ir dzīvs. Lielākais gandarījums no rakstīšanas ir tieši tas, ka tā atver jaunas vietas mūsos, par kuru esamību pirms rakstīšanas uzsākšanas pat neapzinājāmies. Rakstīt ir kā uzsākt ceļojumu uz nezināmu galamērķi. Līdz ar to, lai rakstītu, ir nepieciešama uzticēšanās. Mums sev ir jāsaka: “Es vēl nezinu, ko nesu savā sirdī, bet es uzticos, ka tas atklāsies, kamēr es rakstu.” Rakstīšana ir kā savu nedaudzo maizes klaipu un zivju atdošana, uzticoties, ka tie caur došanu tiks pavairoti. Tiklīdz mēs uzdrīkstamies atdot papīram tās dažas domas, kas pie mums atnāk, mēs sākam atklāt, cik daudz slēpjas aiz šīm domām un pamazām varam sastapties paši ar savu bagātību.


SVĒTIE RAKSTI

Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi;

izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas,

un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa,

tad vadi mani pa mūžības ceļu!

Psalms 139:23-24


LŪGŠANA

Paldies, Dievs, ka esi devis mums Svētos Rakstus, kas ļauj mums lūgt kopā ar tiem, kas pirms mums ir gājuši. Paldies Tev par Dāvida dzīves stāstu, kas neslēpj viņa grēku, bet rāda, ka Tavā žēlastībā mēs varam atgriezties no ļauna un ar Tevi kopā turpināt doties pa Taviem ceļiem. Šodien es gribu lūgt ar Dāvida vārdiem fragmentā no 139. psalma:

“Kungs, Tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti.

Tu zini - vai es sēdu vai ceļos - Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes.

Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi,

jo nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms.

(..)

Jo Tu radīji manas īkstis, Tu mani veidoji un piešķīri man ķermeni manas mātes miesās.

Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina.

Manas būtnes veidojums Tev nebija apslēpts, kad es slepenībā tapu radīts, zemes dziļumos veidots.

Tavas acis mani redzēja kā bezmiesas iedīgli, un Tavā grāmatā bija rakstītas visas manas dienas, jau noteiktas, kad to vēl nebija it nevienas.

Cik dārgas man ir Tavas domas, ak, Dievs, un cik liels ir to daudzums!

Ja tās gribētu saskaitīt, tad to būtu vairāk nekā smiltis. Kad es uzmostos, es esmu vēl arvienu pie Tevis.

(..)

Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas,

un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!”


UZDEVUMS

Ja tava sirds būtu kā māja - kāda tā būtu un kas tajā dzīvotu?

Atrodi mierīgu vietu, sagatavo papīru, rakstāmo. Apraksti savu sirdi, iztēlojoties, ka tā ir kā māja, un piemini arī to, kas tajā dzīvo. Raksti, ko var redzēt, dzirdēt, sasmaržot un sajust tavā sirds namā.

Sāc ar lūgšanu: “Dievs es uzticos Tev - izmeklē manu sirdi un uzrādi, kas mājo tajā.”

Kad beidz rakstīt, pārlasi un vēro, vai tavā sirdī ir vieta Dievam un kur tā ir. Uztici Dievam to, ko caur rakstīšanu pamanīji.