"Mīlestības ceļā" - 267. diena

MĒS ESAM BRĪVI IZVĒLĒTIES

Vai novecošana ir ceļš, kas ved pretim tumsai vai gaismai? Nevienam nav dots pieņemt galīgo spriedumu, jo atbilde var nākt vienīgi no mūsu būtības centra. Neviens nevar izlemt kāda cita vietā, kā novecošanai būtu jānorit. Sieviešu un vīriešu diženums slēpjas tajā, ka viņu esības nozīme ir ārpus aprēķiniem un paredzamā. To var atklāt un apstiprināt vienīgi sirds brīvībā. Tajā vietā mēs esam spējīgi izšķirties starp nodalīšanu un vienotību, pamestību un cerību, sevis pazaudēšanu un jaunu skatījumu. Ikviens no mums novecos un nomirs, bet šim faktam nav viena noteikta virziena. Tas var būt kā destruktīvs, tā arī radošs, kā nospiedošs, tā arī atbrīvojošs.

SVĒTIE RAKSTI

Ja tu staigāsi manos ceļos, turēdams manus likumus un baušļus, kā staigāja tavs tēvs Dāvids, es paildzināšu tavas dienas.”

1.Ķēniņa 3:14

LŪGŠANA

Māci man dzīves dienas tā dzīvot, ka tās ved nevis uz pazušanu, bet dzīvību, ik dienu izvēloties Tevī atjaunoties. Lai mana dzīve Tevi pagodina un kalpo citiem par liecību Tavai neizmērojamajai žēlsirdībai un mīlestībai!

Tu esi dāvājis man iespēju izvēlēties savu ceļu. Es lūdzu Tavu Gudrības Garu vadīt mani katrā lēmumā. Kungs, rādi ceļu, pa kuru iet, vienalga, vai tie ir mazi vai lieli lēmumi. Es vēlos staigāt pārliecībā tajā virzienā, kur Tu aicini un rādi, un nepaļauties uz sava paša ierobežoto saprašanu un gudrību.

Dāvā skaidrību ieraudzīt katrā dienā Tavus nospiedumus un pateikties.

UZDEVUMS

Velti laiku pārdomām, kā Tu vēlētos novecot? Ja vēlies, uzraksti to uz papīra stāsta, dzejas vai vēstules formā vai uzzīmē.