• Ģertrūdes draudze

"Mīlestības ceļā" - 32. diena

MANA PATIESĀ IDENTITĀTE


Pirmā lieta, kas mani pārsteidza, uzsākot dzīvot vienā namā ar garīgi atpalikušiem cilvēkiem, bija tas, ka es viņiem varēju patikt vai nepatikt, un tam nebija pilnīgi nekādas saistības ar jebko lietderīgu, ko esmu līdz šim savā dzīvē paveicis. Tā kā neviens nevarēja izlasīt manas grāmatas, tad tās arī nevienu no viņiem nesajūsmināja, un, tā kā lielākā daļa no viņiem nekad nebija gājuši skolā, tad mani divdesmit gadi Notrdamā, Jēlā un Hārvardā nenodrošināja ievērības cienīgu stādīšanos priekšā. Tas, ka nevarēju izmantot nevienu no prasmēm, kas agrāk bija bijušas tik noderīgas, nešaubīgi radīja manī trauksmi. Es pēkšņi sastapos ar sevi pašu tik atkailinātu, atklātu saņemt pieņemšanu vai noraidījumu, apskāvienus un dunkas, smaidus un asaras, un tas viss bija atkarīgs vienkārši no tā, kā es tajā mirklī tiku uztverts. Zināmā mērā šķita, ka es iesāku savu dzīvi atkal no jauna. Attiecības, sakari, reputācija - nekas no tā vairs neskaitījās.

Šī pieredze bija un dažādos veidos joprojām ir manas jaunās dzīves visnozīmīgākā pieredze, jo tā lika man no jauna atklāt manu patieso identitāti. Šie salauztie, ievainotie un pilnīgi nepretenciozie cilvēki lika man atlaist vaļā manu “atbilstošo” būtību, to, kurš var paveikt lietas, parādīt lietas, pierādīt lietas, izveidot lietas, - un lika man no jauna satvert to “neizgreznoto” mani, kurā es jūtos pilnīgi ievainojams, atvērts saņemt un sniegt mīlestību neatkarīgi no jebkādiem sasniegumiem.


SVĒTIE RAKSTI

Steidzies, ak, Dievs, mani paglābt, steidzies man palīgā! Lai kļūst apkaunoti un nosarkst visi, kas tīko pēc manas dzīvības; lai atkāpjas un paliek kaunā, kas priecājas par manu nelaimi! Lai griežas atpakaļ dziļi nokaunējušies tie, kas saka: "Tā, tā!" Lai Tevī priecājas un līksmojas visi, kas Tevi meklē! Un pastāvīgi viņi lai saka: "Liels ir Dievs!" - tie, kas meklē Tevī glābiņu un Tavu pestīšanu. Bet es esmu bēdīgs un nabags, ak, Dievs, steidzies pie manis! Tu esi mans palīgs un mans glābējs, ak, Kungs, nekavējies! /70. psalms/


LŪGŠANA

Dievs, es Tevi slavēšu savas salauztības pašā vidū. Kad ikviens - draugi, ģimene un pat mani vadītāji - mani pamet, es lūkošos uz Tevi. Mana dzīve ir atvērta grāmata. Tu zini, ka neesmu darījis neko, lai to nopelnītu. Viss, ko esmu darījis, ir dedzīgi meklējis Tevi. Tomēr viņi pret mani izturas ar nicinājumu, tāpat kā viņi izturējās pret Tevi.

Šajā laikā, kad jūtos pārguris un man trūkst drosmes, tieši tagad mana pielūgsme Tev nozīmē visvairāk. Es nebeigšu Tev uzticēties. Es nebeigšu saukt uz Tevi. Tu patiesi nāksi un mani izglābsi. Tu zini, kam es eju cauri. Tava līdzjūtība, žēlastība un pastāvīgā mīlestība nekad nav tikusi man atrauta, pat tad, kad es to nejūtu. Es vienmēr esmu Tavās domās.

Mana patiesā pielūgsme Tev nozīmē vairāk nekā jebkura dāvana vai upuris. Kamēr es glabāju savā sirdī pazemību, Tu ne tikai izvilksi mani no šīs bedres, Tu pacelsi mani augstākajās vietās Tev līdzās. Tu mani nepametīsi. Tu atdzīvināsi manu sirdi un pārpludināsi to ar mieru un prieku. Es priecāšos Tevī, mans Glābēj, un stāstīšu pasaulei, cik liels un varens Tu esi.


UZDEVUMS

Šajā dienā pārdomā un ieraksti savā lūgšanu kladē tās patiesības, ko zini par sevi, kuras tevi raksturo, vienmēr ir raksturojušas - jau kopš bērnības. Tavas identitātes šķautnes, ko tev nevarētu atraut, pat ja tu nonāktu vietā, kur nevienam nerūp tavs darbs, sasniegumi, ģimene, finansiālais stāvoklis. Varbūt tie ir šķietami sīkumi, kas nāk prātā. “Man vienmēr paticis mežs. Varu stundām ilgi lasīt grāmatu un iztēloties, kā izskatās stāsta varoņi. Mani iepriecina uzņemt ciemiņus. Es viegli iedraudzējos…” Pieraksti arī tos.