KĀPĒC LŪGTIES?
Kāpēc man vajadzētu pavadīt stundu lūgšanā, ja es tajā laikā nedaru neko citu, kā vien domāju par cilvēkiem, uz kuriem esmu dusmīgs, par cilvēkiem, kuri ir dusmīgi uz mani, grāmatām, kuras man vajadzētu izlasīt, un grāmatām, kas man būtu jāuzraksta, un tūkstošiem citu muļķīgu lietu, kas satver manu prātu?
Atbilde ir: tāpēc, ka Dievs ir lielāks par manu prātu un manu sirdi, un tas, kas patiesībā notiek lūgšanu namā, nav izmērāms cilvēka veiksmēs un neveiksmēs...
Pirmkārt, man jābūt uzticīgam. Ja es uzskatu, ka pirmais bauslis ir mīlēt Dievu ar visu manu sirdi, prātu un dvēseli, tad man vajadzētu būt iespējai vismaz vienu stundu dienā pavadīt tikai un vienīgi ar Dievu. Jautājums par to, vai tas ir palīdzoši, noderīgi, praktiski vai auglīgi, ir pilnīgi nebūtisks, jo vienīgais iemesls mīlēt ir pati mīlestība. Viss pārējais ir otršķirīgs.
Tomēr visbūtiskākais ir tas, ka būšana Dieva klātbūtnē vienu stundu katru rītu – dienu no dienas, nedēļu pēc nedēļas, mēnesi pēc mēneša, pilnīgā apjukumā un ar neskaitāmiem traucēkļiem – radikāli maina manu dzīvi. Dievs, kurš mani tik ļoti mīl, ka sūtīja savu vienīgo dēlu nevis mani nosodīt, bet gan glābt, neatstāj mani gaidīt tumsā pārāk ilgi. Es varētu domāt, ka katra stunda ir bezjēdzīga, taču pēc trīsdesmit, sešdesmit vai deviņdesmit šādām bezjēdzīgām stundām es pamazām saprotu, ka neesmu tik viens, kā domāju; ļoti klusa, maiga balss ir runājusi ar mani, esot tālu projām no manas trokšņainās vietas.
Tāpēc esiet pārliecināti un paļaujieties uz To Kungu.
SVĒTIE RAKSTI
Paļaujieties uz To Kungu vienumēr, jo Dievs Tas Kungs jums ir mūžīga klints!
(Jesajas grāmata 24:6)
LŪGŠANA
Neviens mani nepazīst tā, kā Tu, Kungs. Tāpēc es neizlikšos, ka esmu kaut kas, kas es neesmu. Es zinu Tavu Vārdu un esmu mācījis citiem, ka Tu esi uzticams. Es tik ļoti cenšos nekurnēt vai neizteikt skaļi savas vilšanās, jo es zinu patiesību. Man nav attaisnojuma. Vissāpīgākajos brīžos, kad liekas, ka Tu man neatbildi, mana sirds deg un domas spēji laužas ārā no manām lūpām.
Kad es koncentrējos uz savu grēku, vainas apziņa ar smagu roku nospiež manu galvu zemē, un man ir kauns skatīties uz Tevi. Bet tad es atceros Tavu maigo žēlastību. To, kā Tu vienmēr mani atjauno un redzi ar mīlestības acīm. Patiesība ir tāda, ka bez Tevis es šo dzīvi nespētu izdzīvot. Tu man vienmēr būsi vajadzīgs. Man vienmēr būs vajadzīgs Pestītājs.
Man šķiet, ka tieši tas liek man Tevi mīlēt vēl vairāk – zinot, cik trausls es esmu un cik ļoti maigi Tu mani joprojām mīli.
DIENAS UZDEVUMS
Uzdrošinies uzticēt savu lūgšanu vajadzību kādai māsai vai brālim Kristū, lai kopā par to lūgtu, vai iesniegt aizlūgumu kopīgai draudzes lūgšanai dievkalpojumā.
Comments